Publicitātes foto
 
Mūzika
17.07.2019

Melnā pasija un žests

Komentē
0
Saglabā

Par Vjačeslava Gaņeļina, Denisa Paškeviča un Arkādija Gotesmana koncertalbumu "Variations" (izdevniecība "Jersika Records", 2019)

Vienudien iedomājos, ka varbūt vecajam Eduardam Hanslikam tomēr bija taisnība un instrumentālo mūziku ir iespējams uztvert kā absolūtu informāciju – kā pašpietiekamu mākslas formu, kas abstrahējas no ārpusmuzikālā un savās "skanoši kustīgajās formās" [1] sniedz klausītājam skaistumu, kas sastopams tikai mūzikā. Par to iedomājos meksikāņu baroka koncertā, kad attapos – es dzirdēto mūziku uzreiz prātā apveltu ar visādiem priekšstatiem. Piemēram, ka šis 16., 17. gs. baroks ar savām tautas mūzikas sinkopēm un iedvesmām ir ļoti juteklisks, savukārt koncerta struktūra, veidota kā oriģināla liturģija, kurā senās dejas saplūst ar kora dziedājumiem, attāli atgādina par Bernsteinu, bet jo sevišķi par Golihovu. Pēc šīs atziņas centos klausīties "vienkārši tāpat". Un man nav lemts saprast, vai man tiešām izdevās kaut mirklīgi sasniegt tādu klausīšanās pakāpi, sadzirdēt tādu skaistumu, kādu solījis Hansliks.

Bet kas tad ir muzikāli absolūtais? Deivids Bīrds un Kenets Glougs apkopojuši būtiskākos muzikoloģijas konceptus. Viņi patīkami provocē ar vērojumu, ka Hansliks, mūzikas kritikas autoritāte 19. gs. Vīnē, kurš bija tajā ideoloģijas pusē, kas iestājās par muzikālo autonomiju, ne tikai sniedza kritisku vērtējumu par Brāmsa simfonijām, bet arī piedēvēja tām tēlainus salīdzinājumus. Šie salīdzinājumi raisa vizuālas asociācijas ar dabu: Brāmsa mūzika skan spēkpilni, vētraini vai ir viegli krēslaina [2]. Tātad mēs tomēr nespējam (vai vismaz Hansliks nespēja) aprakstīt absolūti muzikālo, iztiekot bez ārpusmuzikāliem salīdzinājumiem. Par baroka koncertā sadomāto un mūzikas estētikas problēmām atcerējos, klausoties albumu "Variations". Es varētu teikt, ka šīs četras improvizētās variācijas ir pilnīgi absolūta mūzika. Tās uztveršana un baudīšana nepaģēr neko ārpusmuzikālu. Atliek paļauties. Bet esmu spiests izmantot vārdus, lai par to pastāstītu.

Viņu ir trīs –

pianists Vjačeslavs Gaņeļins, saksofonists Deniss Paškevičs un bundzinieks Arkādijs Gotesmans. Jau pirmās klavieru skaņas liek domāt, ka klavieru korpusā varētu būtu salikti stikla vai metāla trauki, kas ik pa brīdim rezonē līdz ar klavierstīgām, bet varbūt tie ir elektroniski impulsi no datora, kas nostādīts uz flīģeļa malas un uztver stīgu rezonansi. Vjačeslava Gaņeļina instrumentārijs, kas papildināts ar elektroniku, paplašina ieraksta skaņu lauku. Bieži izzūd noteiktas lomas starp pavadītāju un solistu, kaut Gaņeļins neapšaubāmi ir šo variāciju arhitekts. Ieskanas zvans ar ilgu reverberāciju. Un otrajā minūtē iepretim klavieru ievadspēlei atkal un atkal parādās elektroniski ģenerēta, ļoti graudaina un lēni dziestoša skaņa. Tā ir tik zīmīga un neaizmirstama, tik kontrastējoša pārējām skaņām, ka man to gribētos dēvēt par žestu.

Man šķiet, ka Gaņeļina izvēlētie elektronikas tembri ir izšķirošs faktors tam, kādos virzienos attīstās improvizācijas, kādu tēlainību mūziķi piešķir radītajam. Šis Gaņeļina žests ir spilgts muzikāls tēls; tas labākajā gadījumā raisa abstraktas asociācijas ar distopiskām filmām, bet neko vairāk. Man ir grūti atrast jebkādas citas līdzības, un tas man liek domāt, ka Gaņeļins šai improvizācijai ir sagatavojis tembru kombinācijas – kā labs šaha meistars atklātnes.

Muzikālā žesta nozīmi es līdz galam vēl neizprotu, bet pašlaik manā izpratnē tas ir neliels muzikāls motīvs, kas veido konotācijas ar kustību, ķermeniskumu, fizisku žestu. Es lietoju žesta jēdzienu arī tāpēc, ka albuma klausīšanās man atsauc atmiņā komponistes Lindas Leimanes teikto, ka viņa no skaņām veido žestus un skulptūras, viņu mūzikā interesē fizikalitāte. Gaņeļina žests rada gaidas – tas sevi liek gaidīt atkārtojamies.

Gaņeļins atgādina, ka tembrs var būt semantiski ietilpīgs izteiksmes līdzeklis. Elektroniski ģenerētā stīgu orķestra un flautas skaņa liek domāt, ka šī mūzika varētu būt refleksija par dzīves mākslīgumu vai samākslotību. Gribētos teikt, ka šī variācija, improvizācijas pirmā daļa, ir pat ļoti distopiska. Vai vienkārši pasaules vērojums bez lielām cerībām, ka kļūs labāk. Mana vecmāmiņa, pagaršojot industriāli ražotu ievārījumu vai saldējumu ar ogu aromātu, mēdz teikt: garšo pēc esences. Tieši tā skan Gaņeļina elektronika.

Bet tad iestājas cezūra, skaņas izgaist, klusums. Mūzika uzņem strauju uzrāvienu ar Denisa Paškeviča saksofonlokomotīves solo. Elektronisko skaņu palete saklausāma tikai nosacītajā ritma sekcijā – uz taustiņiem izspēlētajā elektriskā basa līnijā. Improvizācija sakāpinās līdz brīdim, kad parādās jauns tembrs, iespējams, sintezatora variācija par akustiskās ģitāras skaņu. Bet turpat šis tembrs kļūst spokaināks, miglaināks un sašķīst daudz plašākā krāsu gammā.

Visu triju mūziķu idejas un domas šaudās ar noteiktu mērķtiecību, es saklausu, ka viņiem būtiska ir šo improvizāciju forma. Jau sākumā Gaņeļins ar muzikālajiem žestiem un tembru maiņām piedāvā noteiktu improvizētās sarunas ietvaru. Arkādijs Gotesmans formas mērķtiecību variācijā pēc variācijas nostiprina ar izteikti stratificētiem skaņrades paņēmieniem.

Otrajā variācijā

sakāpināti un bangojoši klavierakordi. Improvizācijas uzliesmo, tad sabiezē kā migla. Kaut kur ap zelta griezuma vietu Gaņeļins turpina ar tokātiskām, agresīvām klavierfaktūrām, kuras spēji nomaina itin ligetiska (à la Artikulation) elektroniskā partitūra. Pirmoreiz trio mūzika atgādina saulainu liedagu, kuram tomēr ik pa laikam pāri pārlaižas melna putna ēna. Šie ēnu pārlidojumi pāraug ostinētā kustībā, kas noslēdz otro variāciju.

Trešo variāciju

sāk Gaņeļina elektroniskā basklarnete. Ļoti nesteidzīgā kontrapunktā savijas klavieres un saksofons. Pianista lejupkrītošo taustiņu gājienu kā lejupkrītošu bumbiņu pārtver un līdz zemajam reģistram noripina Paškevičs. Ja šo variāciju ciklu varētu saukt par "melno pasiju", tad Denisa saksofonimprovizācijas tajā ir stāstnieka jeb evaņģēlista balss.

Trešās variācijas lēni un rūpīgi gatavotā kulminācija, manuprāt, ir šī ieraksta vispārējā kulminācija, kurā koncentrēti atklājas vēstījuma kodols, – ja to, protams, var nosaukt par vēstījumu. Par kompozīcijas kodolu gan es nešaubos. Akurāt pirms 12. minūtes izskaņas kulminējošais skaņu mākonis nokrīt kā priekškars, aiz kura ir tikai tukša, melna skatuve. Gaņeļins ievada šīs variācijas epilogu ar nesteidzīgām, augšupejošām klavieru sekundām, kurām jebkurā brīdī varētu pievienoties otra balss, un viss teju pārvērstos par Baha fūgu. Viss iepriekšējais bijis tikai prelūdija. Arī šī pamīšus lēni spēlētā pastaiga pa klaviatūru ir spilgts, kontrastējošs tematiskais materiāls, kuru uztveru kā vēl vienu Gaņeļina muzikālo žestu. Trešajā variācijā parādās ieraksta visspilgtākie mirkļi.

Ceturtajā variācijā

visupirms dzirdamas skaņas, kuras veido sitieni pa klavieru stīgām. Uzslāņojas tāda kā svētsvinīga šķindoņa, bet vienlaikus tajā ir kaut kas nelabu vēstošs, varbūt cilvēciska neziņa. Sintezatora korāliskie akordi šoreiz skan kā balsu dziedāti. Ļoti skaisti virs tiem planē saksofona cantus firmus. Šis ir pirmais brīdis, kad mūzikas priekšplānā izvirzās konsonantes (vismaz nosacīti). Klavierakordi pāraug repetīcijā, repetīcija lejupejošā, tad augšupejošā un visbeidzot izgaistošā impulsā, kuru vēl turpina virpināt Denisa saksofons. Es aizvien palieku piesardzīgs, jo zinu, ka mūzika var spēji apmest kūleni, bet te atgriežas tikai cilvēkbalsu sintezators, vēl pēdējie klusinātie akordi un viss. Tā arī nesagaidu sākotnējo pirmās variācijas žestu. Laikam domāju pārāk klasiskās kategorijās. Bet varbūt ne velti, jo Mikus Solovejs albuma aprakstā pirmos albuma akordus salīdzina ar jaunas pasaules radīšanu. Ceturtās variācijas izskaņā pēdējais cilvēkbalss tembrs atkal atgādina, ka šīs ir variācijas par mākslīgu pasauli, mākslīgiem cilvēkiem un konstrukcijām.

Salīdzinājums ar pasiju man liekas atbilstošs gan ieraksta satura, gan ietvara dēļ. Pēc četru variāciju noklausīšanās jutos tā, it kā būtu aizvēris bieza romāna pēdējo lappusi vai patiesi noklausījies Baha pasiju. Ierakstu papildina Soloveja teksts. Man šķiet, viņš pāris vārdos pateicis to, ko mēģinu noformulēt vairākās lappusēs:

"Man šis ieraksts arī ir liecība dvēseles nakts troksnim." Un: "Ja iesākumā bija vārds, tad arī skaņa ir viens no pasaules radīšanas pirmelementiem. Un mūziķi to pierāda, artikulējot pirmatnējo skaņu, piepildot to ar jēgu, jaunām krāsām un intonāciju."

Ik variācija ilgst aptuveni stundas ceturksni. Tie ir četri katrs par sevi pašpietiekami balsti vai kārtis, no kurām uzslieta improvizācijas piramīda. Blīvā un daudzslāņainā pieredze padara šo ierakstu par ļoti vērtīgu stundu un 11 minūtēm. No "Jersika Records" izdoto ierakstu klāsta "Variations" ir mana otrā klausīšanās pēc pērngad izdotā lieliskā Kaspara Kurdeko, Rūdolfa Macata un Kaspara Vizuļa "KlusiKlusi". Gaņeļina, Paškeviča un Gotesmana "Variācijas" ļoti rekomendēju, bet tikai vienreiz dienā.

 

[1] Boiko, Mārtiņš (2001) Mūzikas hermeneitika. Piezīmes un fragmenti 2. "Mūzikas Saule" 3/2011, galvenais redaktors Orests Silabriedis.

[2] Beard, David and Gloag, Kenneth (2016) Musicology. The Key Concepts, Second edition. Routledge, London. 2011, p. 65.

Tēmas

Dāvis Eņģelis

Dāvis Eņģelis ir muzikologs un mūzikas apskatnieks, Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs. Dažreiz uzspēlē šahu un ģitāru.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!