"Dzeja interjerā", Arturs Punte un Jēkabs Volatovskis
 
Recenzija
29.07.2014

Mellenes ar pienu

Komentē
2
Saglabā

Pēdējos gados jau kļuvis par jauku ieradumu, ka Cēsu Mākslas festivāls līdzās citām radošām formām pievēršas arī laikmetīgajai mākslai, kuras ekspozīcija parasti veido nozīmīgu festivāla daļu. Šogad gan artava laikmetīgajai mākslai labi izskatās tikai uz afišas un izstādes anotācijā, kur divkārt pieminēta Venēcijas mākslas biennāle, kā arī kino kulta figūra Jons Meks un mūsu pašu tautas iemīļotā māksliniece – noslēpumainā Maija Tabaka. Īstenībā neviens no minētajiem nepiepilda gaidas, ko šie vārdi varētu izraisīt, un jāpriecājas, ka festivālā piedalās arī Arturs Punte un Jēkabs Volatovskis, jo viņu darbu sērija "Dzeja interjerā" ir vienīgā, kas izstādei neļauj "noiet pa burbuli".

Visnotaļ heterogēno piedāvājumu (un pats par sevi tas nav nekas slikts) veido vairākas daļas. Uzmanību pirmām kārtām saista tieši ekspozīcijas "North by Northeast" ("Ziemeļi – Ziemeļaustrumi") klātbūtne. Jā, tā ir tā pati, kas tika īpaši veidota 2013. gada Venēcijas mākslas biennālei, kur tā tika izstādīta prestižajā "Arsenāla" telpā. Tā pati, par kuru pērn rakstīja vairāki mākslas izdevumi, tostarp arī pašmāju. Atceros, toreiz diezgan uzjautrinoši bija lasīt mākslinieces un kritiķes Barbaras Fesleres ekspozīcijas vērtējumu, ka tas esot stāsts par "dzīvi un paradumiem sniegotajos Latvijas laukos" (Barbara Feslere, "Polifoniskie paviljoni patības meklējumos" // Studija, Nr. 91). Nudien, kas to būtu domājis – ir nu gan paradumi! Katrā ziņā tie, kas Venēcijas biennāli neapmeklēja, gana iedvesmas un iespaidu varēja smelties kā citādi, turklāt, ja atceramies, aprīlī "kim?" mākslas centrā bija skatāma izstāde "North by Northeast. Paviljona dekonstrukcija", kas saistošā un nebūt ne banālā veidā atklāja ekspozīcijas tapšanas aizkulises, formāli un saturiski pieliekot šai tēmai punktu. Var jau populistiski apelēt pie tā, ka māksla jārāda tautai, it īpaši tai tautas daļai, kas ne reizi vēl nav redzējusi Kaspara Podnieka fotogrāfijas, kuras, ja atmiņa mani neviļ, pēdējā laikā Latvijas mākslas telpā baudījušas dāsnu reprezentācijas iespēju. Lai cik ciniski tas varbūt izklausītos, tomēr rodas sajūta, ka šīs Venēcijas grēmas radījis vai nu tukšums Cēsu festivāla programmā, ko vajadzēja ar kaut ko aizpildīt, vai arī vienkārši pragmatisks aprēķins no viena mākslas darba izspiest maksimālo labumu.

Ak, Cēsis, mazā Venēcija! Spārnotā lauvas ēna pār tevi tiktāl sabiezējusi, ka gandrīz aprijusi otru ekspozīcijas daļu – Kristapa Ģelža lielformāta darbu, plastikāta gleznu "Mākslīgais miers IV". Šo darbu, kā var lasīt anotācijā un uz ko vedina arī pats nosaukums, "var uzskatīt par turpinājumu ciklam, kas pirms trim gadiem bija eksponēts 54. Venēcijas mākslas biennālē Latvijas Republikas paviljonā". Par to, kāds ir šis darbs, gan spriest nav tik vienkārši. Iespējams, anotācijā aizmirsa uzrakstīt, ka apmeklētājam līdzi jāņem kabatas lukturītis. Citādi viss mākslinieka veikums grimst Cēsu pils klēts tumsā, un mazā gaismiņa kaut kur starp griestu sijām neko daudz līdzēt nespēj. Darbam var mēģināt pieskarties ar pirkstu galiem, sajūtot vieglas variācijas darba virsmas reljefā (ceru, mākslinieks neiebilst, ka viņa darbu aiztiek ar rokām), taču šis Braila raksta paveids nav pietiekami izteiksmīgs, lai darbam piešķirtu jēgas dimensiju. Nelielu ieskatu apslēptajā darbā var gūt, ielūkojoties festivāla mājaslapā, kur redzama darba apslēptā virsma, bet diemžēl ļoti mazā formātā. Visumā šķiet, ka gleznas patiešām ir diezgan filigrāns "turpinājums" mākslinieka pēdējo gadu ciklam, kas apvieno latviešu tradicionālās kultūras elementus ar mūsdienu "nemākslinieciskajiem" materiāliem un modernām datu apstrādes tehnoloģijām.

Mākslas zinātniece Stella Pelše šajā darbā saskatījusi atsauci uz patlaban aktuālo emigrāciju no Latvijas, velkot paralēles starp grūtībām saskatīt darbu un līdzīgām grūtībām ieraudzīt "depopulācijas īstenību" (Stella Pelše, "Vienīgā īstenā stihija" // Kultūras Diena un Izklaide, 17.07.2014). Šāds salīdzinājums gan nešķiet pamatots, jo abas paralēles nesaista darba loģika. Lai cik valdzinoša patlaban ir laikmetīgajā mākslā tik iecienītā ideja par slēpņošanu, maskēšanos un nemanāmu saplūšanu ar vidi, tomēr šajā gadījumā es redzu drīzāk tehnisku nepilnību, nevis konceptuālu risinājumu.

Nākamo izstādes tematisko bloku varētu nosacīti dēvēt par Künstlerroman vizuālo versiju, kas ietver divus māksliniekus – Maiju Tabaku un Jonu Meku. Ja Meka ekspozīcija ar nolūku veidota kā stāsts par mākslinieka izaugsmi, kas ietver tādus klasiskus sižeta elementus kā aiziešanu no dzimtajām mājām, grūtību un šaubu pārvarēšanu, lai vēlāk atklātu savu individuālo māksliniecisko būtību un piederību "mākslas pasaulei", tad Maijas Tabakas ekspozīcijā šī biogrāfiskā ievirze atklāta it kā garāmejot, apkopojot kinožurnālus un dažādas fotogrāfijas, jo uzsvars likts uz to gleznu parādīšanu, kuras atrodas privātkolekcijās. Diemžēl neesmu Maijas Tabakas stila cienītāja – man tas vienmēr licies salkani kičīgs, līdzīgs uzmācīgajai liliju smaržai, kas vējoja izstāžu zālē (šajā ziņā ziedi lieliski papildināja ekspozīciju). Savukārt vēsturiskajos dokumentos mākslinieces portrets atklāts hronoloģiski izjauktos un pat nesaistītos fragmentos, nereti stipri ideoloģizētā valodā. Jons Meks turpretī bauda privilēģiju savu dzīves stāstu konstruēt pašam, ievērojot lineāru principu, kas atklāj viņa nebeidzamo tapšanas un panākumu procesu. Spītējot vispārējai eiforijai par to, ka pazīstamā kulta figūra ir spērusi savu kāju uz Cēsu pilsētas bruģa, tomēr jāsaka, ka viņam veltītā ekspozīcijas vērtība ir drīzāk tās informatīvajā raksturā, atskaitot varbūt paša Meka veiktos parakstus un zīmējumus, kas ir simpātiski naivas, optimisma caurstrāvotas miniatūras. Savukārt pievienotie video ir pilnīgi nesaprotami, jo trūkst jelkādu norāžu par to, kas tās ir par filmām, kad tās ir uzņemtas un kāpēc.

Dzejas instalāciju cikls "Dzeja interjerā", kā jau minēju, manuprāt, ir tā festivāla vizuālās mākslas daļa, kas ir izdevusies. To veido vairāki objekti trijās alus brūža telpās, kur dzejas skanējums mijiedarbojas ar tehniskām ierīcēm, apvienojot valodas poētisko, mehānisko un dekoratīvo funkciju. Saskaņā ar autoru ieceri projekts ir mēģinājums "piesavināt dzeju", padarot to par interjera daļu, un, lai gan nevar teikt, ka visi cikla darbi ir acīmredzami un saprotami, šis neskaidrības plīvurs ir patīkams un rosinošs. Darbiem ir atrasts arī teorētisks karkass – par valodas pamatvienību tiek uzskatīts atsevišķs vārds, nevis teikums, faktiski atgriežoties pie semiotikas pamatlicēja Sosīra uzskatiem. Ja arī šī valodas teorija ir nedaudz novecojusi, tad tā gan nebūs nekāda lielā nelaime, jo rodas iespaids, ka "Dzeja interjerā" nemaz nepretendē būt ultra mūsdienīga, turklāt pašus dzejas aparātus autori raksturo kā "retrofutūristiskus". Un lasīt dzeju jau vispār ir kaut kas gluži vecmodīgs. Tikpat vecmodīgi kā vasaras terases, zīda kleitas vai mellenes ar pienu.

Tēmas

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!