Esam tikuši galā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām, nupat ieguvuši spožu zvaigzni, kas apspīdēs valsts tumšos, beztiesiskos kaktus, – jaunu prezidentu –, taču kultūras cilvēku sirdis vēl nebūt nav mierīgas. Ir noticis ļaunākais – Dace Melbārde pošas uz Briseli, lai aizstāvētu Latvijas kultūras intereses Eiropas mērogā, un kultūras ministra krēsls ir palicis tukšs. Kas nu būs? Latvijas kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas pārstāvis izteicies, ka Melbārdes vietu vajadzētu ieņemt Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK biedrei, kādreizējai kultūras ministrei, arhitektei un modelei Ingūnai Rībenai. Paši kultūras darbinieki iebilst, ka Rībena nav adekvāta kandidatūra šim amatam, kā galveno šķērsli starp viņu un ministra krēslu minot aurošanas tendenci un pārlieku lielo aizraušanos ar tikumības sludināšanu. Kā zināms, tikumība un kultūra ir kā Maija un Paija – it kā radinieces, tomēr nekad akā nelēks, vienu mērķu vadītas. Kuluāros mēļo, ka šo ministra krēslu jau kādu laiku kārojot ieņemt neviens cits kā komponists Zigmars Liepiņš. Neapšaubāmi daudzās kultūras jomās Liepiņa kungs kotējas gana augstu, tomēr arī viņam kultūras ministra amats nebūtu piemērots, jo pastāv pamatotas bažas, ka tādā gadījumā kultūras ministrija ātri vien tiktu pārdēvēta par Latvijas kultūras ministriju un baletu. Ir, protams, izskanējušas vēl arī citas potenciālas kandidatūras – tostarp neiztrūkstoši ne viena vien pārliecināta latgaliete, taču arī starp tām vienbalsīgu atbalstu kultūras darbinieki atšķirībā no Latvijas kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas nespēj rast. Portāls "Satori", kā jau demokrātijas dzinējspēkam pieklājas, uz situāciju reaģēja nekavējoties un savas Facebook lapas komentāru sadaļā aicināja pašu tautu izvirzīt sev tīkamu kultūras ministra kandidātu. Tauta uz to reaģēja, sajūsmināti nominējot viens otru, bet tas tikai tiecas atspoguļot realitāti – kultūras darbiniekiem nereti tiek pārmesta vilkme vienmēr un visur iefīrēt savējos. Tomēr skaidrs, ka kultūras ministra krēsls nebūt nav tik ērts, kā izklausās, un uzliek smagu pienākumu nastu, ar kuru ikdienā gatavs sadzīvot retais. Tāpēc izskanējušas baumas, kuras izklausās tik patiesas, ka nav pamata tās neņemt par pilnu, – ministrs tiks meklēts starp tiem, kuru ambīcijas ir lielas, taču no kuriem pēdējā laikā veiksme savu seju novērsusi. Tie, protams, ir viņi – mūsu četri Brēmenes muzikanti –, no kuriem ikviens būtu cienīgs stāties Daces Melbārdes vietā un turpināt cīņu par Latvijas kultūru ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā.
Haizivs
Pirmais kandidāts ir ar labi ietrenētu roku biznesā un loģistikā, taču arī ar kultūru nav uz jūs, jo teātrī viņu var redzēt itin bieži. Biznesa haizivij raksturīgo sakodienu šis kandidāts slēpj aiz ironiska smaida. Varbūt tieši tā Kultūras ministrijai vienmēr ir pietrūcis – haizivs cienīga kampiena valsts budžetā? Šis kandidāts nepaliktu atbildi parādā, pat ja jautājums būtu bijis retorisks. Zaudēt šim kandidātam nepatīk, jo īpaši Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ņemot vērā, ka Melbārde kultūras ministra posteni atstāj tieši Eiropas Parlamenta vilinājuma dēļ, vai nebūtu tikai likumsakarīgi kultūras ministra godā celt Baibu "Rubesitu" Rubesu? Bezkompromisa cilvēks ar labu angļu valodu, turklāt kultūrai jau nemaz nespētu draudēt "Rail Baltica" liktenis, jo vilciens nenobrauc to, kas nestāv uz sliedēm, un, ja pieņem, ka sliedes simbolizē naudas plūsmas trajektoriju, tad varam būt droši, ka Latvijas kultūra sliedēm nav pat tuvumā stāvējusi.
Vāvere
Otrs kandidāts savā līdzšinējā amatā bija noturējies ilgāk nekā dažas labas Latvijas pilsētas mērs. Neskatoties uz to, ka viņš kā čakla vāvere divdesmit gadu garumā bija licis riekstu pie rieksta Latvijas tautas nākotnes labā, Saeima lēma, ka vietu viņa dobumā turpmāk būs ieņemt kādam citam. It kā vienīgais oficiāli izskanējušais pārmetums esot labi padarīts darbs, tomēr nebūt nav tā, ka dažādas ķibeles šo kandidātu nebūtu vajājušas itin bieži. Pārsvarā tās ir skārušas tehnoloģisku jauninājumu ieviešanu – sak, kāpēc mums rieksti joprojām jāsit pušu ar koka āmuru, ja Igaunijā tos jau sen var atvērt ar mobilo aplikāciju? Par spīti tam, sabiedrības acīs viņa reputācija joprojām ir palikusi kupla un krāšņa kā vāveres aste, un tā potenciālajam tautas kalpam ir reti noderīga īpašība. Ieņemot ministra amatu, Arnis Cimdars parādīs savu digitālo spēku, un turpmāk mēs varēsim jebkuru kultūras norisi baudīt, neizejot no mājas. Vēl pirms Latvijas tautai būs iespēja nobalsot elektroniski, tā varēs baudīt e-teātri, e-operu un e-baletu, e-laikmetīgo mākslu un e-muzeja apmeklējumus, iekārtojoties ērti uz saviem dīvāniem ar trauciņu riekstu un kādu citu gardumu.
Gailis
Trešais kandidāts katru gadu ieskandina kāda liela kultūras notikuma sākumu gluži kā tāds gailis, kas katru dienu vokalizē rīta ausmu. Savas ambīcijas šis kandidāts varbūt vēl nav spējis patiesi realizēt, taču nekas neliecina, ka tas nevarētu notikt tieši kultūras ministra amatā. Šīs kandidāts spēj būt skarbs. Iedomājieties, cik jauki būtu, ja kāds no augstākām instancēm beidzot spētu pateikt bargāku vārdu pie Valsts kultūrkapitālfonda līdzekļu sadales! Vienīgā iespējamā kritika šī kandidāta virzienā varētu tikt vērsta viņa krāšņās palamas dēļ. Gluži kā gailis, kas savu neizteiksmīgo rumpi kompensē ar krāšņu asti, arī šis kandidāts savu pelēcīgi latvisko vārdu slēpj zem eksotiskas iesaukas. Tiesa, šī iesauka etimoloģiski līdzinās DJ Rudakam apmēram tikpat, cik papagaiļa cekuls līdzinās normāla latviešu gaiļa astei, – daļēji tātad. DJ Rudd, ne vienu vien "Supernovu" redzējis, spētu labi saskatīt Latvijas kultūras komercializēšanas potenciālu Eiropas līmenī. Iedomājoties par visu to klūgu puzuru eksportu uz Izraēlu, priecīgas skudriņas pārskrien pār mugurkaulu! Pat ja DJ Rudd nav izdevies ieskandināt Eirovīzijas finālā nevienu pašu latviešu meldiņu, tas nebūt nenozīmē, ka ar pāris skarbu kikerigū palīdzību DJ Rudd nespētu ieskandināt Latvijas kultūras kanonu Eiropas rītausmā!
Suns
Ceturto kandidātu Latvijas tauta mīl tik neviltoti, kā vien saimnieks spēj mīlēt savu suni. Lai gan panākumi pagaidām ir izpalikuši, viņš ir atdevis mums pašu galveno – ticību gaišākai nākotnei –, kas lieti noderēs arī kultūras jomā. Pat ja naudas kultūrai pagaidām nav, nekas – kādreiz būs! Nav noslēpums, ka ne vienam vien kultūras darbiniekam patīk savas vēlmes izteikt aurojot, bet lai nu ko – to nu gan mūsu kandidāts savā dzīvē ir dzirdējis atliku likām. Kā atbildi uz to viņš tikai paluncinās asti un ar dusmīgu, bet uzmundrinošu rējienu liks atgriezties savās vietās un turpināt darbu. Šis ir brīdis, kad beidzot jāliek punkts savējo ērai kultūras nozarē, izvēloties pieredzējušu un cienījamu citas nozares ārvalstu profesionāli, kurš ļaus pacelt Stenlija kausu Latvijas teātrim, mūzikai, literatūrai, mākslai un pat kino! Viņš parādīs, kā, skatoties uz Gaiziņu, saredzēt Logana virsotni un kā no mūsu talantu kļavām izspiest ne tikai sulu, bet beidzot arī sīrupu, ko tālāk masveidīgi eksportēt pasaulē! Jā, tas ir neviens cits kā Latvijas hokeja izlases treneris Bobs Hārtlijs.
Mēs ticam, ka Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK, izvirzot jauno kultūras ministru, apzināsies, ka Latvijas kultūra nav zoodārzs, bet gan savvaļas parks, tāpēc rīkosies ar mežacūku cienīgu drosmi un žirafēm raksturīgu tālredzību.
1