Domas
04.01.2016

Meklējot jaunu valodu

Komentē
1
Saglabā

Diskusijās par to, kāpēc Rietumu reakcija uz t.s. jaunajiem starptautiskajiem izaicinājumiem pēdējo gadu laikā bijusi tik juceklīga, nācies lasīt pārmetumus, jo īpaši amerikāņu ģeopolitikas ekspertiem, par vēl pagājušā gadsimta 80. gadu nogales situācijas kļūdainu novērtējumu. Proti, saka šīs argumentācijas piekritēji, Rietumu stratēģi pēc PSRS sabrukuma nosprieda, ka sākas "jauns laikmets". Lai gan patiesībā kāds "laikmets" beidzās. Un tas, ka viena "pasaules kārtība" beidzas, automātiski nenozīmē jaunas parādīšanos.

Zināma loģika šajā aprakstā ir, jo, patiesi, kas stājies "divu polu pasaules" (ASV – PSRS) vietā? ASV dominance? Nē. Ķīnas? Arī nē. Divu jaunu polu (ASV – Ķīna) modelis? Varbūt, tomēr arī šādai interpretācijai netrūkst pamatotu iebildumu.

Jāsaka gan, ka man subjektīvi nav īsti saprotami tādi visaptveroši jēdzieni kā "pasaules kārtība" un tam līdzīgi, jo tie liekas pārāk dzīves dažādību ignorējoši. Tādēļ mana versija par Rietumu ārpolitikas nekonsekvences cēloņiem ir nedaudz cita. Rietumi mēģina aprakstīt pasauli, izmantojot, ja tā var teikt, novecojušu politisko un ekonomisko jēdzienu valodu.

Paskaidrojumam kā piemēru minēšu debates par to, kāpēc t.s. Arābu pavasaris ir beidzies tā... kā beidzies. Viena puse (es vienkāršoju, protams) saka, ka citādi nemaz nevarēja būt, jo Rietumu demokrātijai nav šajās islāma reģiona valstīs pastāvēšanas priekšnoteikumu. Otra puse deklarē, ka šāds skaidrojums ir zināmā mērā rasistisks, un min piemērus, kad valsts, kuras reliģiskajā telpā dominē islāms, var vienlaicīgi būt normāli funkcionējoša demokrātija. Tiek piesauktas Turcija, Indonēzija, vēl dažas, tomēr problēma ir tā, ka šajās valstīs demokrātija izskatās arvien vairāk "kaut kāda ne tāda". Partijas ir, vēlēšanas notiek, tomēr pietrūkst tādu komponentu kā preses brīvība, vardarbīgu metožu nelietošana politiskajā cīņā u.c.

Manuprāt, šie strīdi ir neauglīgi ("vai nu – vai nu"), un tas ir tādēļ, ka patiesībā abas puses lieto vienu aprakstu tam, kas ir "demokrātija". Vai nu tā ir tieši tāda kā ASV un Rietumeiropā, vai arī tās nav. Mums (Rietumos dzīvojošajiem) tā var likties pareizi, bet vai tik precīzas definīcijas vienlaicīgi nav ierobežojošas un izpratni bremzējošas?

Iespējams, vācu politikas teorijas klasiķis Karls Šmits ar savām 20. gadsimta 20. gadu pārdomām par to, ka demokrātijai obligāti jābūt parlamentārai, nav tas labākais atskaites punkts. Pavisam cits konteksts, un neomulīgu sajūtu rada arī tas, ar ko šīs refleksijas noteiktās Eiropas intelektuāļu aprindās beidzās.

Tādēļ labāk palikt šodienā un pavērties, vai viena "pareizās" demokrātijas definīcija der dažādu valstu politiskās vides aprakstam. Dienvidāfrika. Ir (vismaz pagaidām) tādi būtiski demokrātijas elementi kā neatkarīga prese un tiesas. Tajā pašā laikā ekonomiskā politika it kā neatbilst tādai, kāda iederas demokrātiskā valstī (resursu sadalē tiek lietots etniskās piederības kritērijs – kas tad tas tāds?). Vai Ekvadora ir "demokrātija"? Vai Hondurasa? Un kā ar Keniju? Moldovu un Armēniju? Tā var turpināt bezgala ilgi. Partijas ir, vēlēšanas notiek, notiek pat elites nomaiņa, bet ļoti daudz vietējās, ja tā var teikt, specifikas.

Te var iebilst, ka šāda demokrātijas jēdziena satura relativizēšana var novest līdz tēzei, ka arī Krievijā ir demokrātija. Tāda ārkārtīgi īpatnēja, bet ir. Pirmkārt, Krievijā nav nedz "tādas", nedz "citādas" demokrātijas. Nemāku aprakstīt konstrukciju mūsu kaimiņvalstī, šis modelis ir kaut kas kvalitatīvi atšķirīgs, bet demokrātija tā nav. Otrkārt, pieļāvums, ka "demokrātijai" var būt lokālas īpatnības, nenozīmē, ka Rietumiem ir jāatsakās no savas versijas par demokrātiju. Respektīvi, šis pieļāvums neprasa, lai Rietumi, piemēram, Malaizijas gadījumā labdabīgi bubinātu: nu, jā, pret seksuālajām minoritātēm te izturas atbaidoši, bet ko padarīsi – vietējā specifika, toties ir reāla partiju konkurence. Runa ir par to, ka dažādu demokrātijas versiju pieļāvums ļauj neprasīt no, tā teikt, pretējās puses mūsu versijas tūlītēju un simtprocentīgu īstenošanu (visbiežāk neveiksmīgu).

Atsakoties no "akmenī iecirsta" demokrātijas apraksta, mēs vienkārši respektējam konkrētās valsts kontekstu – sākot no vēstures nospieduma, beidzot ar ekonomisko stāvokli. Savukārt, ņemot vērā kontekstu, mēs izvairāmies no pārsteidzīgiem secinājumiem un rīcības. Piemēram, vai nu atmetot ar roku, vai kaut ko uzspiežot triecientempā (no vēstures viedokļa). Kas noved pie kļūdainas ārpolitikas abos gadījumos.

Tas pats attiecas uz valodu, kādā runājam par ekonomiku. Proti, vairumā gadījumu mēs lietojam valodu, kas saka, ka konkrētās valsts ekonomika ir vai nu "pareiza", vai "nepareiza".

Jāatzīst, ka mani mazliet kaitina visas šīs gaviles par "Vašingtonas konsensu" kā vadošās ekonomiskās politikas paradigmas izgāšanos, jo tās ir neslēpti politiski iekrāsotas un maz saistītas tieši ar ekonomiku. Tajā pašā laikā grūti nepiekrist filozofam un mākslas kritiķim Borisam Groisam, kurš darbā "Par jauno" raksta: "Jebkurš ekonomikas apraksts pirmām kārtām ir darbība, kas notiek kultūras ietvaros, ir šīs kultūras produkts".

Mēs varam erroties līdz nemaņai par kādas valsts ekonomisko politiku, tomēr, iespējams, šīs valsts kultūras aprakstā tās ekonomika ir pareiza. Piemēram, ja tās tīklojumu veido etniskas, reliģiskas vai citādas grupas, kas cenšas darboties tieši grupas ietvaros (piemēram, gudžarati Indijā un visā pasaulē), lai cik mums tas liktos vecmodīgi, netālredzīgi utt. Vai ja valsts savā ekonomiskajā un sociālajā politikā uzvedas patriarhāli – jā, varbūt mūsu kultūras aprakstā pareizāk būtu dot makšķeri, nevis zivi, bet šīs valsts kultūra ekonomikas jēgu saprot citādi. Vai ja, piemēram, Japānas kultūrā rīsam ir ārkārtīgi piesātināta jēga, tad Japāna turpinās subsidēt savus lauksaimniekus, pat ja rezultātā rīsa cenas ir neadekvāti (no citu rīsu audzētājvalstu viedokļa) augstas, tas viss ir "neefektīvi" utt.

Tātad: ja mēs (ar to saprotot Rietumus) vēlamies, cik nu iespējams, izvairīties no situācijām, kad reālais neatbilst mūsu izpratnē pareizajam, politiku un ekonomiku aprakstošā valoda ir jāmaina, to būtiski papildinot ar vēstures un kultūras kontekstu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!