Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Kino
22.01.2019

Meklējot "jaunu gaismu"

Komentē
0
Saglabā

Par Džuliana Šnābela filmu "Van Gogs. Pie mūžības vārtiem", 2018

Gleznošana kā esamības veids. Veids, kā pārtraukt domāt un tikai būt, kļūstot par daļu no apkārtējā veseluma. Redzēt pasauli citādi, nekā vairums to redz, un uzdrošināties parādīt citiem šo "jauno gaismu" – šīs varētu būt dažas atslēgas uz impresionisma gleznotājam Vinsentam van Gogam veltīto jaunāko kinematogrāfa darbu "Van Gogs. Pie mūžības vārtiem".

Tajā amerikāņu režisors un arīdzan mākslinieks Džulians Šnābels apbrīnojami cieņpilni interpretējis kritiskāko, smeldzīgāko un vienlaikus ražīgāko posmu Van Goga dzīvē neilgi pirms aiziešanas mūžībā 1890. gadā. Konceptuālais filmas nosaukums, starp citu, aizgūts no paša Van Goga darba, kurā attēlots vienkāršs zemnieks mūža pievakarē ar nokārtu galvu, paslēptu saliektos elkoņos, kas atbalstīti pret ceļgaliem. Arī amerikāņu aktiera Vilema Defo izcili meistarīgi atveidoto Van Gogu šādā vai līdzīgā simboliskā pozā ieraugām vairākkārt.

Vilema Defo aktierspēle šajā filmā ir īsts šedevrs, jo viņš Van Goga tēlu iznes tik patiesi un viegli, ka pret vēsturē dažādām klišejām apkarināto mākslinieku ("jukušais ģēnijs", "spilgtais, traģiskais" u. tml.), neraugoties uz viņa saasinātajām neirotiskajām izpausmēm šajā periodā (auss nogriešana pēc strīda ar draugu, franču mākslinieku Polu Gogēnu; uzmācīgo skolēnu izdzenāšana, kad tie sanikno viņu, gleznojot plenērā; agresija pret aitu gani uz Arlas ceļa, kuru viņš sākumā lūdz pozēt skicei u. c.), nerodas ne mazākais riebums, bet gan cilvēciska līdzjūtība.

Tāpēc neizbrīna, ka viņš saņēma Holivudas ārvalstu preses asociācijas "Zelta globusu" un Venēcijas kinofestivāla "Zelta lauvu" kā labākais dramatiskais aktieris. Turklāt lomai it nemaz nekait, ka 37 gadus veco Van Gogu atveido aktieris, kuram pašam ir par ceturtdaļu gadsimta vairāk, proti – 63 gadi, jo arī dzīvē trūkuma un veselības problēmu nomocītais mākslinieks esot izskatījies vecāks par saviem gadiem. Rūsganām matu cirtām un bārdu, debeszilām acīm, savītušu ādu, kas pie katras grimases savelkas izteiksmīgās krunkās, kalsns, kaulainiem pirkstiem un netīriem nagiem, cauriem, nodilušiem zābakiem, iznēsātā apģērbā – tādu askētisku neremdināmā meklētāja tēlu pretstatā švītīgajiem Parīzes salonu māksliniekiem, kuru sabiedrībā smok gan Gogēns (lieliski atveido Oskars Izāks), gan van Gogs, atklāj Šnābela un Defo tandēms.

Jā, Gogēns, kurš iestājas pret šiem amata brāļiem, "birokrātiem", ar savu līdzīgo domāšanu sniedz gluži kā svaiga gaisa malku van Gogam, kurš jūtas nesaprasts un vientuļš. Lai gan, filmas ritējumam progresējot, izrādās, ka mākslas strīdos viņi abi nevar atrast kopsaucējus, tomēr, kādu laiku uzturoties Arlā (pateicoties Vinsenta brāļa Teo rūpēm), Gogēns kļūst par vienīgo uzticamo personu, ar kuru viņš var dalīties pārdomās un radošajos meklējumos.

Filmā epizode ar madāmas Žino portreta tapšanu simboliski parāda abu draugu atšķirīgo pieeju un glezniecības manieri. Gogēns sēž pie galda un nesteidzīgi, pārdomāti, "kontrolējot, ko dara", skicē madāmas portretu. Istabā ienāk van Gogs, ierauga šo mirkli, uz madāmu krītošo saules gaismu, zibenīgi uzstāda molbertu ar audeklu, tver otas un krāsas un ātri, vienā vēzienā, uzzīmē formu, steidz ieklāt krāsu galvenajos laukumos, jo Gogēns ir beidzis zīmēt un madāma dodas prom. Gogēns saka, ka Vinsents glezno pārāk ātri, klāj pārāk biezu krāsu, tādēļ virsma izskatās kā skulptūra. Van Gogs sākumā strīdas, bet vēlāk tomēr pārdomā drauga sacīto: gleznojot plenērā, pēta, cik biezā slānī ir uzklājis audeklam krāsu.

Neraugoties uz abu disputiem, Gogēna klātbūtnes laikā van Gogs tomēr jūtas zināmā harmonijā. Tāpēc viņu šķiršanās brīdi, kad Teo ir izdevies pārdot kādu Gogēna gleznu, viņš ir ieguvis "stabilu reputāciju" un nevar vairs palikt provinces pilsētiņā, Šnābels filmas simboliskajā valodā ir sasaistījis ar auss nogriešanu kā nespēju uzklausīt Gogēna teikto. Papīrā ietīto ausi van Gogs iedevis viesnīcas istabenei Gabijai, bet nezina, vai viņa to nodevusi Gogēnam. Paralēli, sarunā ar ārstu van Gogs atklāj, ka viņam blakus čukstējis kāds ļauns gars un viņš rīkojies, balstoties uz Evaņģēlija vārdiem: "[..] ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē" (Mateja ev. 5:29).

Kompozicionāli Šnābels (kurš vispirms zināms kā gleznotājs un režijai pievērsies salīdzinoši vēlu – 45 gadu vecumā) filmu veidojis kā impresionisma stila darbu, kur van Goga pārdomas – Defo balss uz tumša fona – mijas ar estētiski izciliem dabas kadriem un biogrāfiskām epizodēm. Vinsents klīst pa sulīgi zaļiem pavasara laukiem, brien caur vējā šalcošu niedru biezokņiem, vēro koku vainagu žuburus, rāpjas klintīs, lai no augšas pavērtos plaša panorāma ar plakanu lauku, kas viņam atgādina "mūžību", pāri visam meklējot "jaunu gaismu, ko neviens vēl nav redzējis". To visu piesātina ļoti baudāma Tatjanas Ļosovskajas klavieru un stīgu instrumentu mūzika.

Šajos kadros daudz izmantots rokas kameras efekts, lai rādītu mākslinieka redzējumu no pirmās personas skatpunkta. Tomēr šo drebelīgo kadru īpatsvars filmā kopumā ir tik liels, ka vienā brīdī tas jau ir uz defekta robežas. Tāpat, tuvojoties filmas kulminācijai, palielinās arī dzeltenā un izpludinātā redzējuma filtra lietošanas biežums, kas disonē ar paša van Goga filmā pausto, ka viņš atveseļojas un ir gatavs atgriezties pasaulē no psihiskās ārstēšanas iestādes.

Šeit, starp citu, izvēršas viens no labākajiem, ja ne pats labākais filmas dialogs. Sarunā mācītājs (Mads Mikelsens) izjautā van Gogu, vai viņš ir pārliecināts, ka ir mākslinieks, vai tas, ko viņš tur rokās, ir glezna un vai tas tiešām  ir no Dieva. Van Gogs atbild ļoti mierīgi, ka Dievs viņam ir dāvājis gleznošanas talantu un vispār tas ir "vienīgais", ko Dievs viņam devis, piebilstot, ka viņš ar savām gleznām var sniegt cilvēkiem iepriecinājumu un gandarījumu. Mācītājs par to ir izbrīnīts, jo Vinsenta gleznas esot neglītas un atbaidošas, un liek saprast van Gogam, ka viņa varā šobrīd ir lēmums par mākslinieka atbrīvošanu. Bet van Gogs vēl vairāk pārsteidz mācītāju ar savu kristīgo skatījumu, salīdzinot viņu abu sarunu ar Jēzus Kristus nopratināšanu pie Poncija Pilāta, kurš gribēja atbrīvot Kristu, bet pūļa iespaidā tomēr notiesāja uz nāvi. Tieši šeit van Gogs atklāj, ka ļoti labi pārzina gan Evaņģēliju (jo viņa tēvs bija mācītājs un jaunībā Vinsents arī mācījās garīgajā skolā) un apokrifus, gan kristīgo vēsturi. Mācītājs piebilst, ka par to diskutēs citreiz, kad van Gogs pie viņa ieradīsies.

Šo van Goga kristīgo domāšanas un rīcības veidu Šnābels arvien kāpina filmas nobeigumā. Vispirms jau doktoram Polam Gašē (Matjē Amalriks), kuru viņš tobrīd portretē, gleznotājs atklāj, ka viņu vairs interesē tikai "attiecības ar mūžību". 

Pēc tam seko neordinārais van Goga nāves atainojums, kurā atšķirībā no vispārpieņemtā, ka mākslinieks sevi nogalināja ar revolvera šāvienu (ar kuru viņš it kā atbaidīja putnus gleznošanas laikā), viņu sašauj viens no diviem dārzā pēkšņi ieskrējušajiem pusaudžiem, kas pārģērbies par Bufalo Bilu. Van Gogs ar šauto brūci vēderā pats aiziet līdz doktoram Gašē. Tur viņš drīzumā arī pašaizliedzīgi mirst kā Kristum līdzīgs taisnais, atbildot uz doktora jautājumu, ka ieroča viņam nebija, bet lai "nevienu nevaino" notikušajā.

Pēdējos filmas kadros viņš guļ zārkā baltās drānās, izskatās apskaidrots un vieds, it kā "viss piepildīts". Visapkārt izliktas viņa gleznas, blakus skumst tikai brāļa Teo ģimene, bet atvadīties atnākušie ļaudis aplūko un izvēlas viņa darbus, no kuriem dzīves laikā viņam neizdevās pārdot it nevienu.

Šo režisora Šnābela interpretāciju par  van Goga kā sava veida svētā ciešanu ceļu var pieņemt un var nepieņemt, bet tas neatceļ to, ka kopumā filma "Pie mūžības vārtiem" ir silts, mīlestības pilns, augstvērtīgs mākslas darbs. 









Tēmas

Mārīte Kalniņa

Mārīte Kalniņa ir žurnāliste, beigusi LU Sociālo zinātņu fakultāti. Vairākus gadus strādājusi laikrakstā "Kultūras Forums". Pēc tam devusies tuvākos un tālākos sevis un pasaules iepazīšanas ceļojumos ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!