Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Raksti
21.10.2013

Meitenes, nedusmojieties!

Komentē
0
Saglabā

Man ir divi labākie draugi – inteliģenti, burvīgi, pieraduši pie visiem maniem izgājieniem –, bet ir viena lieta, ar kuru viņiem ir ļoti grūti sadzīvot, un tas ir feminisms. Nesen vienā ballē draugs X man pateica: "Nekad nebiju domājis, ka man būs draudzene, kas ir feministe!" Tajā pašā vakarā pēc kārtējās neauglīgās diskusijas draugs Y nopūtās un noteica: "Bet, Marta, tu taču saproti, ka feminisms ir vienkārši neauglīgas dusmas! No tā, ka tu cepsies, nekas nemainīsies!"

Protams, es nedaudz sadusmojos, iespējams, pat sacepos, bet pēc tam aizdomājos par to, kāpēc nespēja pieņemt pastāvošo kārtību tiek definēta kā dusmas? Oksfordas vārdnīca vārdu anger skaidro kā spēcīgu aizkaitinājuma, nepatikas vai naidīguma sajūtu. Bet pats vārds ir cēlies no senskandināvu angr, kas apzīmē sēras un skumjas.

Es drīzāk sauktu feminismu tieši par skumjām. Tās ir skumjas par to, ka visu mūžu ar tevi notiks dažādas nepatīkamas lietas gluži vienkārši tāpēc, ka tu esi sieviete. Un šīs nepatīkamās lietas tev tiks skaidrotas kā pasaules kārtība, kā sabiedrības normas: "Bet tāda ir dzīve!" Skumjas par to, ka visa pasaule sadosies rokās, lai tev katru dienu atgādinātu par to, ka tu neesi gana skaista, gana slaida un gana seksīga. Skumjas par to, ka mediji un apģērbu veikali tev saka, ka sievišķīgs apģērbs ir seksīgs apģērbs, bet tad, kad tev uz ielas sauc: "Forši pupi, mazā!", kad bārā tev svešinieks apgrābsta dibenu vai kad tevi izvaro, tad tev paziņo, ka nevajag jau uzprasīties, ģērbjoties kā prostitūtai. Skumjas par to, ka tad, kad tu atklāti izstāsti, ja kāds tev ir nodarījis pāri, tev paziņo, ka tu heito uz vīriešiem. Skumjas par to, ka vēlme mainīt pasaules vai vismaz līdzcilvēku uzskatus tiek tulkota kā dusmas. Un skumjas par to, ka arī vīriešiem ir neticami grūti dzīvot šajā sabiedrībā, kura ārēji cenšas būt toleranta, bet iekšēji savus uzskatus par katra dzimuma vietu nav mainījusi.

Meitenēm māca nedusmoties. "Ja daudz dusmosies, uzmetīsies krunkas." Meitenēm māca vismaz savas dusmas noklusēt. Iet istabā un pa kluso noraut kādai bārbijai galvu. Sievietēm arī dusmas izrādīt nebūtu vēlams, jo dusmas saistās ar neapmierinātību, un neapmierinātība, loģiski, tiek saistīta ar seksa trūkumu dzīvē. Dusmīgās skolotājas tādas ir, jo ir vecmeitas. Dusmīgās konduktores trolejbusā vienkārši ilgi nav dabūjušas. Dusmīgās feministes vispār ir feministes tikai tāpēc, ka nevar dabūt normālu džeku, kas iemācīs necepties par visādiem sīkumiem un dusmīgumu noklusinās ar arī manu draugu iemīļoto frāzi: "Tu izskaties tik seksīga, kad dusmojies!"

Feminisms mūsu sabiedrībā tiek uztverts kā kaut kas līdzīgs leprai, sliktai slimībai, ar kuru var aplipināties it kā pilnīgi normālas un skaistas sievietes. Feministe netiek pieskaitīta ne pie sievietēm, ne pie vīriešiem, nedz arī pie kādām no minoritātēm. Tā ir sieviete, kurai acīmredzot kaut kas nav dzīvē kārtībā, jo normālām sievietēm nav nepieciešams muļķoties ar šādām idejām, jo dzimumu līdztiesība taču jau sen ir panākta! Sievietes var vēlēt, sievietes var strādāt policijā un var valkāt bikses, atvērt bankas kontu, pašas uznest riteni uz piekto stāvu vai izvēlēties neprecēties tikai tādēļ, ka pienācis jau 25 gadu vecums. Un, ja jau šī līdztiesība ir panākta, ir grūti izskaidrot, kāpēc man tas joprojām ir aktuāli un ko tieši ar to vēlos panākt. Mainīt pasauli? Tas taču nekad nenotiks, aprobežotība un mizogīnija pastāvēs vienmēr! Varbūt, bet es nespēju nodalīt sievišķo identitāti no feministes identitātes, jo, manuprāt, starp abām ir liekama vienādības zīme. Feminisms ir sievietes iespēja izvēlēties, nebaidoties no nosodījuma. Feminisms ir tas, ka sieviete var izvēlēties karjeru, bet var izvēlēties rūpēties par vīru un bērniem, viņa var izvēlēties neskūt kājas, bet var arī ielikt silikona krūtis un iet vaksēties, viņa var negulēt ar vīriešiem, bet var arī pārgulēt ar visiem bāra apmeklētājiem. Feminisms nav cīņa pret, tā ir cīņa par. Par vēlmi dzīvot savu dzīvi, nejūtot pastāvīgus atgādinājumus par savu stāvokli tikai tādēļ, ka paveicies piedzimt ar krūtīm.

Feminisms pats par sevi nav dusmas, tās ir skumjas un brīvības alkas. Dusmas rodas brīžos, kad jau simttūkstošo reizi ir jādzird šādas frāzes un argumenti:

Bet sievietes taču visos laikos ir tikušas izvarotas!

Bet, ja jau tev uz ielas piesienas, tas ir kompliments.

Nu, jā, bet sievietei tomēr galvenais uzdevums ir dzemdēt. Kurš tad cits dzemdēs, ja ne jūs?

Bet vismaz tu smuki izskaties!

Tu taču saproti, ka, šitā runājot, tu džeku nedabūsi!

Es neesmu homofobs, bet...

Kas, tu kaut kāda feministe esi, vai?

Latvijā ir visīstākais matriarhāts, un sievietes jau sen ir galvenās.

Nu, bet jūs taču varat balsot!

No kurienes tu tāda maucīga radusies? Man tavs tēvs ir bijis vienīgais vīrietis mūžā!

Tu dzīvo viena? Ar kaķi? (Seko žēlabains skatiens.)

Beigu beigās dusmas piezogas no noguruma un vilšanās sevī. Dusmas, kad jau otro nedēļu pārtiec no gurķiem un kefīra, dusmas, kad guli uz galda un vaksācijas laikā domā: "Un es šitās sāpes nodaru sev apzināti un vēl par to maksāju naudu?!"

Dusmas, kad lielāku baudu sagādā dzirdēt "Tu esi tik skaista", nevis "Tu esi tik gudra". Dusmas, kad ballītē kāds izmet seksistu joku, un tu smejies līdzi, jo esi nogurusi no tā, ka tevi atkal uzskatīs par dusmīgu cilvēku.

Dusmas, kad pasprūk un nosauc kādu sievieti par mauku, jo viņa ir pārgulējusi ar tikpat daudz puišiem, cik tavs labākais draugs ar meitenēm, bet viņu tu nekad par mauku nesauksi.

Dusmas uz sevi par to, ka iekšēji jau zini, ka nekas tik drīz (un, visticamāk, nekad) nemainīsies, un tu nogursi, tu padosies, tavas Džūditas Batleres un Jūlijas Kristevas grāmatas noputēs zem pēdējiem "Ievas Stāstu" numuriem, tavas radošās izpausmes kļūs arvien piezemētākas un rāmākas, tu sāksi klausīties Keitiju Periju, nevis Petiju Smitu, un, sēžot pie bāra, kad kāds nemaz ne tik šarmants kungs uzliks tev roku uz ciskas, tu smiesies, atgāžot galvu ar vēsu mohito rokās.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!