Pirms pāris nedēļām, laiski lapojot feisbuku, netīšām uzdūros tur publicētam video, kurā meitene divpadsmit minūtēs "iznīcina feminismu". Viņa acīmredzot pārstāv kustību "Anti-Feminism Australia" [1], kuras mērķis ir atmaskot feminisma dubultstandartus, liekulību un mizandriju; iznīcināt feminismu Austrālijā un piešķirt vīriešiem balsi. Kaut kur tas viss šķiet jau dzirdēts, vai ne?
Saturiski lapa ir līdzīga sociālo mediju kampaņai ar nosaukumu "Women Against Feminism", kuras mājaslapas galvenajā atvērumā redzamas sievietes, kas tur rokās uzrakstu "I don't need feminism because…". Viena apgalvo, ka feminisms viņai nav nepieciešams, jo viņa pati uzņemas atbildību par savu nedrošību un negrasās savās problēmās vainot citus (acīmredzot vīriešus), otrai nevajag feminismu, jo viņa nav upuris un viņai patīk būt īstai sievietei, savukārt nākamā ir piedzīvojusi izvarošanu, taču nebaidās no vīriešiem. Cita ar šo uzrakstu atklāti pasaka, ka ciena vīriešus, bet vēl kāda sieviete apgalvo, ka iestājas par egalitārismu, nevis sieviešu pārākumu un ka Rietumu kultūrā feminismam vairs nav vietas.
Vienā no sadaļām atrodu arī šīs mirkļbirkas kampaņas esenci, kas vēsta:
"Modernā feminisma pārstāvji atsakās atzīt, ka feminisms ir tikai viena nevienlīdzības puse. "Kustība", kas iestājas par viena dzimuma tiesībām pār otru dzimumu, ir seksistiska un nevienlīdzīga pašā saknē… Ja feministi tiektos pēc vienlīdzības, tad viņi nesauktu sevi par FEMinistiem. Tā ir deduktīva spriešana. Tikai iestājoties pret feminismu, tu patiesi iestājies par vienlīdzību."
Lai arī, atzīstos, ar video noskatīšanos nu jau vairāk nekā vienu reizi man negāja viegli, tas koncentrētā veidā atspoguļo apgalvojumus, komentārus, jautājumus, ko esmu gan lasījusi garāmejot, gan saņēmusi sev adresētus tepat, Latvijā. Tiesa, personīgi pagaidām šāda un līdzīga veida apgalvojumi vienmēr saņemti no vīriešiem, tomēr tas netraucē atbildēt uz tiem pēc būtības.
Nenoliedzami – vārds "feminisms" ir emocionāli piesātināts. Tomēr bieži tiek aizmirsts, ka tas ir arī saturiski ārkārtīgi daudzšķautņains. Pateikt "es esmu feminists" pēc būtības nozīmē vienlaikus pateikt visu un neko. Visu, jo emocionāli dažkārt tas ir pietiekami, lai es saprastu, vai ar šo cilvēku man ilgtermiņā būs pa ceļam vai nebūs. Un arī šeit ir iespējams kļūdīties. Neko, jo ir feministi, kuri nekad sevi nesauks šajā vārdā, lai gan pilnībā tam atbilst. Neko, jo uzreiz būtu jāseko jautājumam – kāds tieši feminists tu esi? Liberālais, radikālais, sociālais, diferences utt. vai zināmās proporcijās no visa pa druskai? Tādējādi uz iepriekšējā apmulsuma fona pateikt "es esmu feminists" kļūst problemātiski, jo a) strauji jāpaskaidro, kāds tieši, – un tas prasa laiku un vēlmi šo informāciju klāstīt un arī saņemt, b) jācer uz savstarpēju saprašanos vai c) a un b neveiksmes gadījumā jāapbruņojas ar pacietību gan stereotipu, gan kļūdainu pieņēmumu, gan gluži vienkārši pārpratumu bruģētai sarunai par to, kas ir feminisms un vai feminisms ir nepieciešams. Var gadīties arī tā, ka atliek tikai minēt vārdu "feminists", lai, nesagaidot nekādu tālāku konstruktīvu paskaidrojumu, uzreiz tiktu saņemts tas skatiens, kas norāda uz manas pozīcijas neizpratni vai pat nicinājumu. Tā skatiena saņemšanai ir vairāki iemesli, taču šajā kontekstā saistošs ir šis: visticamāk, es sarunājos ar cilvēku, kurš piekrītoši mātu ar galvu, dzirdēdams mani sakām, ka visiem cilvēkiem neatkarīgi no to piederības kādam noteiktam dzimumam ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām un iespējām, tomēr viņam nav skaidri feminisma mērķi un/vai viņš neorientējas feminisma idejās pietiekami, lai izvēlētos sev atbilstošākās un lai tajās saskatītu nevis apdraudējumu, bet gan iespēju. Un video redzamā meitene ir ieņēmusi līdzīgu – tikai krasāku – pozīciju.
Tātad apdraudējuma sajūta un attiecīgi noraidoša attieksme var rasties no nepietiekamas orientēšanās terminos, nostādnēs u.c., kas savukārt noved pie šo svešādo un līdz galam neizprotamo ideju vienkāršošanas. Pieļauju, ka zināmos daudzumos Latvijā ir pārstāvēti teju visi feminisma veidi, tomēr apņemos apgalvot, ka visplašāk pārstāvētas ir liberālā feminisma idejas – pat ja paši feministi sev to nav skaidri nodefinējuši. Liberālais feminisms iestājas par sievietes personīgo un politisko autonomiju un izvēles brīvību, ar politisko autonomiju saprotot iespēju būt līdzautoram nosacījumiem, saskaņā ar kuriem jādzīvo. Par spīti tam, esmu novērojusi, ka bieži publiskajā telpā feminisms(-i), neizšķirot, kāds tieši tas ir, tiek noreducēts uz radikālo feminismu. Apzināta feminisma radikalizācija ļauj daudz vienkāršāk izvērst argumentus pret feminisma nepieciešamību, jo radikālisms jebkurā jomā ir biedējošs. Turklāt, piešķirot feministiem radikālisma nokrāsu, bieži pat tiek izmantota nevis patiesā radikālā feminisma nostāja, bet gan pašu sadomāta. Piemēram, ar apzīmējumu "radikālā feministe" to teicēji, šķiet, vēlas pateikt, ka šādas feministes (visticamāk, vīrieši kā radikāli feministi vispār nav iedomājami) iestājas pret vīriešu dzimumu kā tādu. Būt radikālai feministei nozīmē būt amazonei un gribēt atdzemdēt visus vīriešus atpakaļ (nez kāpēc šobrīd es iztēlojos dievlūdzēju kopošanās aktu). Un tā ir salmu vīra argumentācija, jo radikālais feminisms pretojas patriarhālajai sistēmai tās saknē, nevis aktīvi nodarbojas ar visu vīriešu nīšanu.
Viens no visbiežāk lietotajiem antifeministu smagsvara "argumentiem" ir šāds: ja reiz feminisms iestājas par dzimumu vienlīdzību, tad to nevajadzētu saukt par feminismu, bet gan par egalitārismu. Paturot tik sievišķīgu nosaukumu, kustība atklāti norādot uz tās seksistisko dabu.
Mūsdienu liberālais feminisms tik tiešām arvien vairāk uzsver abu dzimumu līdztiesību un vienlīdzību, tādējādi vēršoties arī pret vīriešus ierobežojošiem stereotipiem un iestājoties, piemēram, arī par seksuālo minoritāšu vai transpersonu tiesībām. Dzimšu stereotipi lielākoties ir balstīti binārajās opozīcijās (sievietes ir emocionālas, histēriskas, viņu vieta ir mājās, bet vīrieši – racionāli un savaldīgi, viņiem pieder publiskā telpa utt.), tādēļ ir saprotams, ka, runājot par vienu dzimumu ierobežojošiem dzimšu stereotipiem, allaž tiek skarti arī otri. Es negrasos pielabināties un apgalvot, ka liberālā feminisma primārais mērķis mūsdienās ir atbrīvot tieši vīriešus no viņus ierobežojošajiem stereotipiem. Pats par sevi šis ir sekundārs, bet ārkārtīgi nozīmīgs un, jā, arī "savtīgs" mērķis – vīrieši, kuri raud jeb kuri spēj izkāpt ārpus dzimumu stereotipu ieslodzījuma, potenciāli ir arī mazāks apdraudējums sievietēm. Turklāt, kā izrādās, tas viņiem pašiem nāk par labu! Īsumā sakot, visi dzimumi ir ieguvēji, ja spējam atbrīvoties no patriarhālas sabiedrības uzliktajām važām. Paralēli cīņai ar dzimšu stereotipiem liberālajā feminismā arvien biežāk tiek uzsvērts, ka līdzvērtīga palīdzība, kāda tiek sniegta, piemēram, no vardarbības cietušām sievietēm, pienākas arī vīriešiem. Proti, ja atbrīvojamies no dzimšu stereotipiem, tad spējam ieraudzīt, ka arī vīrietis var būt fiziskas – bet biežāk gan emocionālas – vardarbības upuris un ka patiesībā cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimuma ir daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga: visi priecājas un skumst, visi jūt, visi mīl, un visiem sāp. Un, skatoties, kā feministi iestājas arī par vīriešiem, ir pat diezgan saprotami, kā var rasties jautājums – kāpēc vēl aizvien to saucam par feminismu, nevis egalitārismu? Un vai tiešām nav tā, kā kustība "Women Against Feminism" raksta, ka sociālās un politiskās kustības nosaukums, kurš tik ļoti iestājas par abiem dzimumiem, ir seksistisks ar to vien, ka vēl joprojām lepni nes nosaukumu FEMinisms? Jūs droši vien jau nojaušat – mana atbilde ir "nē". Pieļauju, atsevišķi radikālā feminisma atzari nudien var būt seksistiski un naidīgi noskaņoti pret vēsturiski dominanto dzimumu (un daži pat apgalvotu, ka apspiestai grupai ir tiesības dusmoties uz dominanto grupu), tomēr nevajag no mušas pūst ziloni. Pirmkārt, tas vēl aizvien ir feminisms, nevis egalitārisms, jo pamatā tomēr koncentrējas uz mazāk izdevīgā pozīcijā esošas grupas aizstāvību un tā sauktā "gender equality" nozīmē, ka kustība ir vērsta uz visu, lai šo tiesību un iespēju atšķirtību mazinātu. Otrkārt, feminisms, kas iestājas arī par vīriešiem, vēl joprojām nav egalitārisms, jo tās ir divas dažādas ideoloģijas ar atšķirīgu vēsturisko veidošanās un arī politiskā pielietojuma fonu. Jā, egalitārisms ir viena no politiskās filozofijas doktrīnām, saskaņā ar kuru visi cilvēki ir līdzvērtīgi, vienlīdzīgi un attiecīgi arī visiem ir vienlīdzīgas tiesības (un arī egalitārismā ir vairākas teorētiskās pieejas, kas tieši būtu jāsaprot ar vienlīdzību). Tomēr egalitārisms tā īsti nekad nav bijis aktīvs pārmaiņu veicinātājs jeb, citiem vārdiem, ir vienmēr bijis vairāk vai mazāk teorētisks, idejisks, uz jābūtību tendēts, nevis aktīvs sociālpolitisko pārmaiņu instruments, kāds ir feminisms. Treškārt, vispārināti sakot, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bieži vien netīšām tiek pazaudēts tas, ka grupu "cilvēki" pārstāv visdažādākie indivīdi no visdažādākajām sociālajām pozīcijām. Daļa cilvēku atrodas priviliģētākā sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā stāvoklī nekā citi. Dažas grupas vēsturiski ir bijušas ilglaicīgi stigmatizētas, apspiestas, diskriminētas un tādējādi piedzīvojušas nevienlīdzīgu attieksmi nepamatotu iemeslu dēļ (ādas krāsa, etniskā vai reliģijas piederība, sociālekonomiskais stāvoklis, veselības stāvoklis, arī dzimums utt.). Bez aktīvas darbības nav iespējams šīs neizdevīgākā pozīcijā esošās, mazāk priviliģētās, kā arī t.s. ievainojamās sabiedrības grupas "pacelt" līdz šai egalitārisma jābūtības vienlīdzībai [2]. Kampaņa "Black Lives Matter" ir viens no piemēriem, kā caur aktīvu darbību ir mērķis panākt egalitārisma ideju praksē. Turklāt, sakot "black lives matter", netiek apgalvots, ka "white lives don't matter". Līdzīgi ar feminismu – tā ir aktīva politiskā un sociālā kustība, kas nenoliedzami ir balstīta gan egalitārismā, gan humānismā, bet kas pievēršas mazāk priviliģētas grupas atbalstam, lai sasniegtu vienlīdzību.
Otrs "spēcīgākais" antifeminisma "arguments": feminisms ir nepieciešams valstīs, kurās sievieti nomētā ar akmeņiem par laulības pārkāpšanu vai kurās viņai veic piespiedu apgraizīšanu, bet ne jau t.s. Rietumu kultūrā, kur nekas tāds nepastāv un kur sievietēm jau sen ir izcīnītas vēlēšanu tiesības. Rietumu kultūrā feminisms esot kļuvis par vīriešu apspiešanas mehānismu. Galu galā – tam, ka sievietes retāk ieņem vadošus amatus (vertikālā profesiju segregācija) vai izvēlas apgūt sliktāk apmaksātas profesijas (horizontālā profesiju segregācija), neesot nekāda saistība ar dzimumu. Tomēr ir jābūt aklam, lai nemanītu, ka profesionālā segregācija ir arī saistīta ar "tradicionālajām" dzimtes lomām un stereotipiem par to, kādi darbi un pozīcijas piedien katram no dzimumiem, uz ko katrs dzimums to "dabisko īpašību" dēļ ir spējīgs utt. Līdzīgi feminisma norietu sieviete video mēģina pierādīt, sakot, ka Rietumos sievietei vienmēr ir izvēle – viņa pati izvēlas, vai būt mājās ar bērnu visu bērna kopšanas atvaļinājuma laiku, viņa pati izvēlas sevi seksualizēt utt. Šajā jautājumā tiek ignorēts, ka lielākā daļa mūsu izvēļu neatkarīgi no dzimuma ir savstarpējā mijiedarbībā balstīta struktūra [3] – manu izvēli ietekmē ne vien sociālie, politiskie, ekonomiskie, reliģiskie, etniskie u.c. apstākļi, bet arī sabiedrības un kultūras dinamiskās tradīcijas kopumā. Citiem vārdiem sakot, mūsu personīgās izvēles ir habituālas [4]. Liberālie feministi teiktu: tik ilgi, kamēr šī habituālā izvēle ir autonoma, bez piespiešanas un tas, ko sieviete patiešām vēlas, viss ir kārtībā – vai tā būtu izvēle būt "klasiskai mājsaimniecei" vai valkāt provokatīvas drēbes, vai doties armijā, vai būt bezbērnu sievietei. Problēmas sākas, kad iespējas un izvēles tiek ārēji limitētas, kā tas, piemēram, bija paredzēts t.s. Olšūnu likumā. Tomēr tikpat labi var uzdot jautājumu, kur velkama robeža starp "viņa pati izvēlējās" un "viņai nebija izvēles"? Ne visas važas ir redzamas. Un šajā brīdī mēs nonākam līdz ļoti būtiskam punktam – arī neredzamās važas var tikt mainītas no indivīdu puses jeb arī indivīdi ietekmē struktūru un padara to dinamisku. Tādas kustības kā dažādie feminisma atzari, LGBT, "Black Lives Matter" u.c. ir vērstas uz struktūras ietekmēšanu ar mērķi uzlabot mazāk izdevīgā pozīcijā esošas sociālās grupas, piešķirt tām balsi, paplašināt izvēles un rīcības brīvību. Un neapšaubāmi neaizvietojams rīks važu pārraušanā ir arī izglītībai, jo sevišķi humanitārajai un sociālajai izglītībai.
Iztirzājot pāris antifeminisma argumentu, jāsaka, ka netop skaidrāks, par vai pret ko tieši viņi iestājas. Ja iestājas pret feminismu, tad kuru? Ja uzskata, ka feminisms kā tāds Rietumu kultūrā vairs nav nepieciešams, lai varbūt pamēģina to pateikt poļu sievietēm. Ja vēlas veidot egalitārismā balstītu vīriešu atbalstu – lieliski, ļoti atbalstāma ideja! Tomēr tādā gadījumā es ieteiktu radīt labskanīgāku un pamatotāku kustības nosaukumu par "anti", jo, visticamāk, atklāsies – gana daudzas feminisma idejas ir pārņemamas un izmantojamas arī šeit.
[1] Pie video ir ievietota hipersaite uz kustības "Anti-Feminism Australia" mājaslapu.
[2] Būtiski ņemt vērā, ka ne visi feminismi norāda uz sievietēm kā t.s. ievainojamo grupu. Piemēram, liberālais feminisms arvien vairāk skata sievieti no spēka pozīcijām. Tādējādi daudz precīzāk par ievainojamo grupu būtu uzskatīt nevis visas sievietes, bet gan konkrētas sieviešu grupas, kurām t.s. "ievainojamība" pārklājas, piemēram, sievietes no nabadzīgām teritorijām, "krāsainās" sievietes (melnais jeb rases feminisms uzsver, ka nav tāda vienota visu sieviešu feminisma, jo ir neiespējami rasi, dzimtes identitāti, sociālekonomisko stāvokli utt. skatīt atrauti no dzimuma) vai – pēdējā laikā aktuāli arī Latvijas kontekstā – prostitūtas.
[3] Struktūra socioloģijā tiek izprasta kā ilgstošas sabiedrības iezīmes, kas nodrošina indivīda sociālās dzīves pamatu un ietekmē indivīda personīgās izvēles (aģentūra). Dažādas socioloģijas teorijas atšķirīgi apraksta indivīda un sabiedrības attiecības sociālās dzīves veidošanā – 1) sociālā dzīve lielākoties ir struktūras noteikta, un indivīda aktivitātes jāuztver kā tiešs struktūras rezultāts; 2) indivīds pats būvē sociālo pasauli un pats piešķir tai nozīmi; 3) struktūra ietekmē cilvēka darbības un uzvedību, bet arī indivīda domas un darbības līdzvērtīgi ietekmē sociālo struktūru – veidojas nepārtraukta indivīda un sabiedrības mijiedarbība un komplementaritāte. Rakstā ir pārstāvēta trešā pozīcija.
[4] Pēc Burdjē, P. Praktiskā jēga. Rīga: Omnia Mea, 2004.
9