Sākoties jaunajai teātru sezonai un īsi pirms Genādija Ostrovska izrādes "Mīļākais" pirmizrādes Dailes teātrī mēs aicinājām uz sarunu aktieri Juri Žagaru, lai parunātu par aktiera profesiju un to, ko nospēlētās lomas var dot to atveidotājam. Intervēja Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.
"Man patika, kā Alvis Hermanis nupat vienā sarunā, kur tikās teātru mākslinieciskie vadītāji, teica, ka aktieri joprojām dzīvo sociālismā, viņi nav pakļauti bargai konkurences situācijai. Jā, tā varētu būt, bet normālā teātrī un normālā sabiedrībā aktieris ir kā jebkuras citas radošas profesijas pārstāvis, kas ir pakļauts nepārtrauktai konkurencei un kam vienmēr jābūt labā formā. Vienīgā atsķirība no citām radošajām profesijām varētu būt tā, ka zināms stresa līmenis ir visu mūžu permanents, tā ir ikdienas dzīve. Kaut gan vakar es runāju ar vienu ķirurgu... Vispār tas nav patīkami, ja tu guli uz operāciju galda, un ķirurgs prasa: "Jums pirms izrādes ir lampu drudzis?" Es atbildu: "Jā, nu tas mums ir obligāti paredzēts." Viņš: "Lūk, lūk! Es arī pirms katras operācijas uztraucos un tad man labāk izdodas." Tas ir baigi labi, kad tu guli uz operāciju galda un ķirurgs ir riktīgi sanervozējies. (Smejas.) Tas tā, couraging, kā saka."
"Manas smadzenes nespēj strādāt, ja nav stresa. Tur ir tāds maģisks moments – aizkulisēs tev ir uztraukums, bet, kad uzej uz skatuves, tas pēkšņi tā kā beidzas, vairs nav. Ja uztraukuma pirms tam nav, ja tu neesi sevī akumulējis to enerģiju, tad tur nekas labs uz skatuves neiznāk. Tā ir interesanta profesionāla specifika, ko tu visu laiku sevī attīsti. Protams, ja ir maza loma, bez īpašas atbildības, tas ir citādāk, bet, ja loma ir liela un atbildīga, šis stress ir obligāti nepieciešams. Atceros, kad kādreiz trenējos jāšanā, treneris teica: "Visi tie romantiskie meiteņu murgi par to, ka zirgs ļoti mīl ar jums jāt un ir jūsu draugs, ir muļķības. Patiesībā zirgs dziļi sirdī jūs ienīst un klausa tikai tāpēc, ka viņu sitat vai durat ar piešiem. Tā ir zirga vienīgā motivācija." Aktiera smadzenes ir kaut kas līdzīgs, jo smadzenēm taču nav dabiski uztraukties vai speciāli kaut ko emocionāli pārdzīvot – tām jāuzšauj ar to pātagu jeb stresu, lai viņas emocionāli strādātu. Tā ir katru vakaru. Lai gan dziedātājiem ir tas pats. Mums koncertzālē "Cēsis" bija Marta Argeriha, kas ir viena no pasaules top trīs pianistēm. Es viņu vedu uz Cēsīm, un pēc tam mēs ilgi sēdējām, dzērām vīnu un pļāpājām. Viņa vienmēr pirms koncertiem ir hipernervoza un slavena ar saviem niķiem. Kad viss bija beidzies, es viņai teicu: "Godīgi sakot, biju ļoti uztraucies, vai jums nebūs kādi niķi – kafija nav tāda, vai bulciņa nav tāda, vai klavieru sēdeklis nav īstajā augstumā – un jūs neaiziesiet prom." Viņa atbildēja: "Jo es vairāk sasniedzu, jo vairāk uztraucos pirms katra koncerta. Es nezinu, pat kur ir Cēsis, bet spēlēju Cēsu koncertzālē un saprotu, ka tie piecsimt, sešsimt cilvēki, kas tur sēž, gaida no manis ģeniālu performanci. Līdz ar to es sevī akumulējo to stresu līdz hipertrofētai pakāpei, lai man vienmēr būtu, ko dot. Es sevi elektrizēju." Lūk, gara atbilde uz jautājumu nevis par to, kā ir būt aktierim, bet ar ko aktiera profesija atšķiras no citām profesijām."
"Aktieriem ir savi profesionālie kritēriji, ko viņi pilnīgi noteikti jūt, bet atšķirību starp labu izrādi un ģeniālu izrādi tu pats nejūti. Ja tu sāc sevi tādā pakāpē kontrolēt, tur nekas labs nevar sanākt, jo tajā brīdī sāc sekot visam, ko dari. Citreiz ir tā, ka ģenialitāte veidojas saspēlē ar partneri. Ir svarīgi, kāda konkrētajā brīdī izrāde ir kopumā, kā jūtas aktieri, cik ļoti publika ir iedzērusi – piektdienas vakarā ir viena publika, trešdienas vakarā cita, bet sestdienas vakarā – vēl pavisam cita. Tā ir mijiedarbība, no kuras atkarīgs, kā enerģija aizplūst zālē. Kādreiz tā šķiet parasta izrāde, bet skatītāji saka, ka tas bijis labākais, ko viņi redzējuši. Vai teiksim režisors saka, lai es noteikti atceros, ko esmu darījis, jo tas ir bijis vienkārši ģeniāli, bet es jau esmu aizmirsis. Ja tu mēģini visu atcerēties, nekas prātīgs nesanāk."
"Aktiera profesionālisms nav atkarīgs no laika, ko viņš pavada teātrī. Tas ir atkarīgs no tā, kādas lomas kādos brīžos viņš spēlē un arī no situācijas personīgajā dzīvē. Jābūt zināmā harmonijā, un tās ir pilnīgas muļķības, ka tev jābūt disharmoniskai personīgajai dzīvei, lai uz skatuves kaut ko radītu. Tie ir murgi un pārspīlēta aktiera profesijas glorificēšana."
"2000. gadu sākumā man sakrita loma pēc lomas. Katrā no tām es augu un augu, un tad vienā brīdī trīs gadus pēc kārtas bija "Spēlmaņu nakts" nominācijas, vai arī izrādes, kurās piedalījos, tiek nominētas. Tā ir tāda slavas trepīte, aiz kuras pēkšņi sākas vienmērīgs ceļš – tevi neviens nelamā, bet nav arī pacēlumu. Un tad atkal – četrus gadus pēc kārtas ir nominācijas. Tas nav atkarīgs no vecuma, bet gan no tā, kādas lomas sakrīt. Gudrs mākslinieciskais vadītājs, piemēram, mūzikā, zina kurā brīdī kādam dziedātājam jādzied kāda loma. Ne velti lielo dziedātāju memuāros nereti rakstīts, ka vislabākā mācība ir tad, ja skolotājs pasaka: "Šo, mīļā, tev vēl par agru dziedāt!" un piedāvā citu lomu kā nākamo pakāpienu. Ja teātra mākslinieciskais vadītājs tā organizē aktiera karjeru vai arī vienkārši paveicas ar labām lomām, vienā brīdī viņš sasniedz ļoti labu formu. Jo vairāk aktieris spēlē sarežģītas un lielas lomas, jo viņa forma kļūst labāka. Principā aktiera darbs ir ārkārtīgi līdzīgs profesionāla sportista darbam. Ar treniņiem vien nepietiek, regulāri jāpiedalās sacensībās ar augsta līmeņa konkurentiem."
"Aktieriem Latvijā nav tāds stāru statuss, ka varam mētāties ar lomām pa labi un kreisi – to mēs spēlējam un šito nē. Latvijas tirgū tas nav iespējams. Man ir bijis žēl patērētā laika – teiksim, esmu piekritis kādai lomai jau sākotnēji zinot, ka laiks, ko patērēšu mēģinot un spēlējot izrādi, nav tā vērts. Ja loma mani personiski neuzbudina, tajā nav man personiski tuva stāsta, es to nožēloju un vienkārši atstrādāju, bet pēdējos gados tā ir ārkārtīgi reti. Šāda atstrādāšana ir ārkārtīgi neprofesionāla, es pats dusmojos par to un izmisīgi cenšos pat nelielās lomās piespiest sevi strādāt: "Žagar, tas ir tavs darbs, tas ir tavs profesionālisms!""
"Aktieri ir tipiski tā saucamie "yes men" – ja piedāvā lomu, pateikt "nē" vienmēr sagādā lielas mokas. Mums patīk patikt – tā ir baigā nelaime un arī viena no aktiera svarīgākajām rakstura īpašībām. Ja aktierī nav ģenētiski iekodēts šis narcisisms, tieksme izpatikt, nekas prātīgs nesanāks."
"Pirmā loma teātrī, kas mani ietekmēja, bija Gunāra Priedes "Smaržo sēnes" iestudējums Alfrēda Šapiro režijā, kurš pret mums bija nenormāli stingrs, un varbūt tā arī vajadzēja. Es vēl tagad reizēm redzu viņu sapņos. Pirms atbildīga mēģinājuma vai pirmizrādes es sapņoju, ka kaut ko spēlēju un vēroju Šapiro reakciju – ja viņš ir apmierināts, no rīta pamostos ar gandarījuma sajūtu."
"Ķinītī es jutos kā zivs ūdenī. Citreiz aktieri saka, ka baidās no tuvplāniem, bet man vispār nekad tā nav bijis. Man bija baigi daudz filmu, nopietnas lomas, un tur es rullēju, bet teātrī, atskaitot Šapiro, līdz 95. gadam nekas prātīgs nenotika. Tad Kārlis Auškāps mani pieņēma Dailes teātrī. Tajā laikā Auškāps bija ļoti progresīvs režisors, kurš noriskēja paņemt divus jaunus džekus – Ģirtu Ķesteri no Valmieras un mani no velns viņ’ zin kurienes – un sākt mums dot lomas. Mēs, tādi svaigi gurķi, kas vispār nav dailēnieši, sākām vecajiem bukiem ņemt nost lomas. Tā bija laba mācība – mūs neviens neienīda, bet jutām spiedienu. Vēl bija Indra Briķe no Liepājas, un kaut kādā mērā mēs trīs jutāmies kā autsaideri, bet Auškāps deva lielas lomas, uz kurām varējām augt. Tad es sapratu, ka arī šajā teātrī varu sākt kaut ko nopietnu darīt."
"Šaubas par savām spējām ir pastāvīgas. Tu vienmēr apšaubi savu profesiju. Pirmajos mēģinājumos jūties tizli, jo liekas, ka neproti to darbu, tas nav tev. Šaubas ir pastāvīgas, un, kas ir būtiski, jo vecāks kļūsti, jo tās ir lielākas, neraugoties uz to, ka iepriekš ir bijuši panākumi."
"Tas ir blefs, kad aktieri saka, ka grib pamest profesiju. Tā ir atkarība. Man tāda vēlēšanās vai oficiāli paziņojumi ir bijuši vismaz četras, piecas reizes, bet neko labāku es neprotu. Vienā brīdī, kad sāku biznesu, domāju – tas ir mans, un tobrīd arī teātrī īsti neko nedarīju, bet tā nopietni aiziešanu nekad neesmu apsvēris. Es spēju iedomāties, ka izdzīvoju bez teātra, - zāles es nedzertu un pašnāvību netaisītu. Būtu dzīve bišķi garlaicīgāka. Bet nopietni iet prom – tas ir blefs, aktieri aiziet, kad vairs nav panākumu vai viņi nodzeras. Ātrāk tu nevienu miermīlīgā ceļā no teātra ārā nedabūsi, vienīgi iznesot."
"Vislabākais raksturs aktiera profesijai ir vissliktākais ikdienas dzīvei. Vislabākie aktieri ir vislielākie draņķi. Tā ir tāda profesijas specifika – tev jāspēj iziet uz skatuves un būt pašam, ignorējot to, ka zālē sēž tūkstoš skatītāji. Tas ir visgrūtākais. Pārējais ir sekundārs un nāk pēc tam. Intelekts varētu būt vienā no pēdējām vietām, es ļoti atvainojos. (Smejas.) Tu nevari būt vienkāršs puisis no laukiem, bet principā aktierim nav jābūt baigajam intelektuālim, jo intelektuālim ir tipiski būt ārkārtīgi kritiskam pret sevi un pasauli, no sērijas – jo vairāk tu zini, jo vairāk zini, cik daudz vēl nezini. Tāds pārlieku liels kriticisms aktieri indē nost – viņš pārcenšas, visu pirms tam izštuko, izfunktierē. Tikko izlasīju brīnišķīgu citātu: "Ja jūs aizejat pie kāda un viņam mājās nav grāmatu, neguliet ar viņu." Man tas tā patika! Diemžēl ar aktieriem ir tā – ar viņiem gulēt var, bet nav tā, ka viņiem mājās jābūt baigi daudz grāmatām. Tas ir mans īsais rezumē. (Smejas.)"
"Labs režisors ir briesmīgs cilvēks. Vienkārši briesmīgs. Raksturā viņam jābūt viltīgam, gudram, manipulatīvam, kādi arī ir visi labie režisori, ja palasa memuārus. Režisorā apvienojas visas šīs īpašības – narcisisms, vēlme sevi pierādīt, tieksme manipulēt ar aktieriem. Es no aktiera viedokļa teikšu tā – labs režisors ir tāds režisors, kurš ārkārtīgi precīzi zina, ko viņš grib sasniegt. Nevis iezīmē bildi, bet precīzi zina, ko grib pateikt, un ar to inficē aktieri. Vislielākais izmisums ir ar režisoriem, kuri atnāk un nezina, ko grib."
"Mēģinājumu process vienmēr ir mocības, es neatceros tādu mēģinājumu procesu, kad būtu baigais kaifs. Ir, protams, jautrāki un depresīvāki mēģinājumu procesi, bet tās vienmēr ir mokas – nākt uz pirmo mēģinājumu, pirmo reizi iet uz skatuves ir riebīgi, vienkārši pretīgi. Spēlēt etīdes – šausmas. Pārliecība nāk tikai pamazām. Tas ir tā kā mūsdienu akadēmiskajā mūzikā saka: "Skaistums ir jānopelna." Divas nedēļas pirms pirmizrādes aktieri ir vienkārši neciešami, ar viņiem nav iespējams dzīvot kopā, piemēram, mana sieva brauc prom uz Londonu."
"Principā, lomu, kur tev jātēlo kaut kas svešs, nav. Vismaz es vienmēr spēlēju sevi, akcentējot kādu daļu no tā, kas manī ir. Es šo vīrusu izņemu ārā, attīstu un ļauju tam valdīt pār sevi konkrētajā lomā. Tās lomas, kur es nevaru atrast neko sev personīgi svarīgu, es nožēloju. Ir tā saucamie formas aktieri, kas to prot – paskatās uz ielas kādu tipu un mauc, piemēram, Jaunā Rīgas teātra aktieri ir izcili attīstījuši šo spēju, vienkārši ģeniāli, bet es tā nevaru. Šajā pavasarī man ir Doriana Greja ģīmetne, kur man būs jāspēlē perverss homoseksuālis gados, bet pēc tam Laura Groza-Ķibere mani ar apveltījusi ar mācītāja-pedofīla loma un kaut kur man tas sevī ir jāatrod. (Smejas.) Ir liela bauda to atrast. "M. Butterfly", kur es spēlēju pilnīgi ne sevi, ne Žagaru, bija baigais kaifs. Kad tu saproti – o, rekur tas arī manī ir! Tas ir pastāvīgs sevis izzināšanas process, kas man ir ļoti interesants."
"Mēs spēlējām "Bīstamos sakarus" pie Kārļa Auškāpa, kur man bija galvenā loma. Ārkārtīgi interesants, sarežgīts tēls – visaugstākās raudzes nelietis. Es vēl biju salīdzinoši jauns un ievainojams, un tik ļoti piesūcos ar to nelieša domāšanas veidu un sieviešu pavešanas filozofiju, ka dzīvē neviļus vairs nemoralizēju par kaut kādām lietām, kas agrāk man likās amorālas. Sliktās lomas ir tās, no kurām nevar tikt vaļā. Spēlējot izrādes, tā nav, bet, mēģinājumu procesā divus mēnešus dzīvojot tā cilvēka ādā un pēc tam atgriežoties normālā dzīvē, kādu laiku tā loma velkas pakaļ."
"Teikt, ka mākslas darbs nevar būt amorāls, laikam būtu mazliet ekstrēmi. Laikam jau, ka var. Ir tomēr kaut kādas robežas, pēc kurām jau ir over, bet māksla arī ļauj pakāpties ārā no tā kvadrātiņa morāli un amorāli. Protams, tas ir jautājums, vai mākslas vārdā ir attaisnojama dzīvnieka nogalināšana. Grūti pateikt, negribu aizskart dzīvnieku aizsardzības biedrības. Nogalināt dzīvnieku un apēst vai tā izmantot kažoku, lai rotātos, nav amorāli? Es tiešām nezinu. Tie ir lieli jautājumi, uz kuriem man viennozīmīgas atbildes nav."
"Man ir ārkārtīgi garlaicīga, ordināra dzīve, es pat teikšu, uz primitīvisma robežas. Es esmu sarežģīts tikai tad, kad nodarbojos ar mākslām, bet tā manā dzīve ārkārtīgi sarežģītus lēmumus nav gadījies pieņemt. Ja arī tādi ir bijuši, tad teātris tos ir ietekmējis vismazākajā mērā, tās ir divas atšķirīgas pasaules. Bet varbūt es to vienkārši neapzinos. Varbūt."
0