Komentārs
09.12.2019

Mediju telpas krīze – "krokodila asaras"

Komentē
5

"Eiropā ir divu veidu nācijas. Ir mazas nācijas, un ir valstis, kas vēl nav sapratušas, ka ir mazas nācijas." Nu jau bijušais Dānijas finanšu ministrs Kristiāns Jensens šo ironisko atziņu izteica "Brexit" kontekstā, tomēr gadījās tā, ka tekstu ar šo dzēlību izlasīju laikā, kad Latvijas publiskajā telpā aktuāla bija tēma "pēc 23 gadiem ēterā LNT Ziņu dienests atvadās no skatītājiem".

Publiskajā telpā notikušais tiek vērtēts lielākoties negatīvi – piemēram, par mediju politiku atbildīgais kultūras ministrs pieminējis "ziņu plurālisma samazināšanos". "Mums ir jāsaprot, kā šāda situācija varēja rasties un kā mēs varam nodrošināties, lai kaut kas līdzīgs nenotiktu nākotnē," atzinis Nauris Puntulis. Tātad jāsaprot, "kā šāda situācija varēja rasties".

Mēs varam izteikt minējumus par telekanāla akcionāru motīviem, bet tos, domāju, zina tikai paši akcionāri, tādēļ tas nebūtu produktīvi. Jebkurā gadījumā iemeslu meklēšana Latvijas mediju nedienām parasti reducējas uz diviem aspektiem. Pirmais – būtiskas izmaiņas tajā veidā, kā cilvēki mūsdienās meklē un patērē informāciju, un t. s. tradicionālajiem medijiem joprojām ir grūtības piemēroties jaunajai situācijai. Aspekts ir tik bieži un daudz apspriests, ka diez vai vērts atkārtoties. Otrais – Latvijas auditorija un tirgus ir tik mazs, ka mediju nedienas ir diezgan likumsakarīgas. Šis aspekts jau ir interesantāks, jo skar ne tikai medijus. Ļoti vienkāršoti formulējot, jautājums, kas dažādās formās laiku pa laikam arī izskan, ir šāds: cik daudz vietas tik nelielā valstī (auditorijā) kā Latvija ir teātriem, muzejiem, koncertzālēm, izdevniecībām, kultūrai veltītiem portāliem un tā tālāk un tā joprojām?

Protams, var uzskatīt, ka šāds jautājums kļūtu neaktuāls, ja vien kultūras patērētājs Latvijā būtu maksātspējīgāks. Ja kultūras produkta piedāvātājs varētu prasīt, improvizēju, divreiz lielāku cenu, tad auditorijas nelielais apmērs nebūtu tik sāpīgs. Vienīgā problēma – prognozēt, kad šāda situācija būs, ir, maigi sakot, grūti. Tādēļ paliekam pie situācijas, kad cilvēku Latvijā ir tik, cik nu ir, un viņu rocībā straujš kāpums nav gaidāms. Vai šādā situācijā var teikt, ka kultūras piedāvājumā kaut kā – nesākšu uzskaitīt vēlreiz – ir vienkārši par daudz? Nevis piedāvājums slikts, lūgums nepārprast, bet patērētāju loks pārāk mazs.

Visloģiskākā – lai cik nepatīkama – var šķist apstiprinoša atbilde. Dažādu iemeslu dēļ diezgan regulāri lasu par Krievijas izdevniecībās (tostarp mūzikas) notiekošo, un grūti nepamanīt, ka tik lielā tirgū kā Krievija noteikts pircēju skaits būs teju vai jebkurai grāmatai, lai cik tās tēma būtu specifiska, jebkuram kultūras projektam, lai cik margināls – šeit tas teikts labā nozīmē – tas būtu. Ideoloģiskais spiediens ir nepārprotami traucējošs faktors, bet, kā saka, lielās līnijās tas nemaina lietas būtību.

No otras puses, cilvēku skaits un viņu rocība nenosaka spēles noteikumus pilnībā. Kādā nesen publicētā tekstā [1] trimdas pētniece Kristīne Beķere raksta: "Runājot par trimdas aktivitātēm, patiesībā runa ir par ļoti nelielu trimdas latviešu daļu. [..] Trimdas laikā veikti aprēķini rāda, ka kaut periodisku un formālu saikni ar citiem latviešiem uzturēja ap 12–20% no kopējā latviešu skaita." Tātad salīdzinoši neliels skaits cilvēku – turklāt vismaz trimdas sākumposmā diez vai turīgu – nodrošināja visnotaļ atzīstamu aktivitāšu, tostarp kultūras, līmeni. Mazliet ekstravagantāks piemērs – savā šoruden iznākušajā grāmatā par Baltijas valstu prozu literatūrzinātniece Zanda Gūtmane piemin [2] arī šādu vēsturisku faktu: "Laikā no 1899. līdz 1914. gadam no Lietuvas izceļoja apmēram ceturtā daļa lietuviešu, kas uzskatāms par lielāko emigrācijas vilni Eiropā." Ja pilnīgi visu izšķirošs būtu nācijai piederīgo skaits, tad varētu likties, ka nekas prātīgs lietuviešiem kultūras jomā izveidoties un pastāvēt nevarēja. Lieki teikt, cik aplama būtu šāda prognoze. Neturpināšu pašmērķīgi bārstīties ar citātiem.

Kā cilvēks, kurš kultūras procesu praktiskajā organizēšanā neko nesaprot, atturēšos no situācijas vērtēšanas, tomēr nojaušu, ka dzelžainas likumsakarības starp "produkta" patērētāju skaitu un piedāvājuma stabilitāti nav. Nojaušu arī, ka izplatīta atbilde saistīta ar lielāku valsts finansējumu kā "drošības spilvenu". Par valsts atbalstu arī ir runāts tik daudz, ka nebūtu jēdzīgi atkārtot jau citu teikto. Tomēr acīmredzot situāciju ietekmē arī tas, ko mēs varētu ļoti vispārinoši saukt par pašas sabiedrības attieksmi un vērtību kritērijiem. Mēs, protams, varam turpināt atkārtot aprakstus "latvieši ir grāmatu lasītāju tauta", "latvieši ir teātra mīlētāju tautu" utt., bet, iespējams, šis pašiem glaimojošais vērtējums vairs īsti neatbilst patiesībai. Šādas nejaukas tēzes izteikšana ietver sevī risku aizvainot tos, kuri grāmatas pērk, uz koncertiem iet, portālam "Satori" ziedo (atvainojos par nekaunību – "prasījās" kaut kas, lai nav tik gludeni) utt., bet šiem jaukajiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka nav jēgas savu attieksmi un rīcību interpretēt kā vispārpieņemtu.

Man nav grūti atvainoties vēlreiz – šoreiz tiem, kuri kultūras un masu mediju salīdzināšanu uzskata par nekorektu. Un tomēr – atgriežoties pie LNT –, ja paši patērētāji neuzskata kādu mediju par vērtību, tad nevajag sērīgi šūpot galvas, kad šis medijs izdziest.

Filozofs Toms Ķencis nesen rakstīja [3]: ""Lāčplēsis" iznāk 2000 eksemplāru lielā metienā un maksā savam laikam nebūt ne mazu naudu – 60 kapeikas (paēst iespējams par divām kapeikām, bet litrs degvīna maksā ap 10), tomēr līdz 20. gadsimta sākumam Rīgā ir krietni vairāk latviešu namīpašnieku nekā eposa izdevuma īpašnieku, un 12 gadu laikā pirmo metienu tā arī neizdodas pārdot." Situācija nav sveša, tomēr 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs latviešu valodu lietojošā populācija beigu beigās kaut kā nāca pie atziņas, ka kultūra nācijai ir vajadzīga un vispār par to ir arī jāmaksā.

 

[1] Beķere, K. 18. novembra atzīmēšana trimdā: tradīcija, identitātes apliecinājums, politiska manifestācija. No: Svētki un svinēšana arhīvu dokumentos. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019. 58. lpp.
[2] Gūtmane, Z. Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. LU LFMI, 2019. 73. lpp.
[3] Ķencis, T. Iztēlotā Latvija. No: Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. Akadēmiskais apgāds, 2019. 681. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!