Aina no Vladislava Nastavševa izrādes "Mēdeja"
 
Recenzija
29.09.2014

Mēdeja. Mūsējā

Komentē
1
Saglabā

"Tik dažreiz, balto kaklu augšup atmetot,
Pie sevis vien par mīļo tēvu klusu vaid,
Par māju, dzimteni, ko bēgot nodeva,
Tam sekojot, kas viņu tagad nopulgo.
Tik savā nelaimē nu nabadzīte redz,
Cik svarīgi ir dzimto zemi neatstāt.
Tā savus bērnus nīst, vairs negrib redzēt tos, –
Man bail, ka viņai ļauns kas prātā neienāk.
Smags raksturs tai – tā necieš apvainojumus.
Es baidos, viņu pazīstot, ka nenotiek
Kas ļauns, ka istabā, kur viņai gulta stāv,
Tā asu dzelzi savā sirdī neietriec
Vai Kreontu un arī vīru nenodur,
Vēl likstas lielākas uz galvas krādama. [..]
Lūk, zēnus redzu es! Tie izskraidījušies
Uz māju nāk. Par savas mātes nelaimi
Nav jausmas tiem. Bērns nedomā par ciešanām."
Eiripīds, "Mēdeja", Vecās aukles ievada runa, 30–44. Tulkojis Augusts Ģiezens. No: Eiripīds, "Traģēdijas", Rīga: "Liesma", 1984

Iztēlosimies, ka viņš sagadīšanās pēc ir krievs, bet viņa – latviete. Viņas vārds varētu būt Mēdeja. Iespējams, notikumi risinās pēc kādas lielas kataklizmas – teiksim, Otrā pasaules kara beigām. Viņš viņu ir atvedis sev līdzi uz mājām, apprecējis, viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Taču viņš, lai arī karā varbūt pierādījis sevi kā varonis, ir pakļauts pagalam cilvēciskiem kārdinājumiem – par viņa mīļāko kļūst... nu, sacīsim, kāda augsta Komunistiskās partijas darboņa, arī izbijuša frontinieka meita, un viņš saprot, ka tā ir vienreizēja veiksme un karjeras iespēja, un vēlas šķirties, lai kļūtu par varai pietuvinātā ietekmīgā biedra znotu. Taču viņš nav pienācīgi novērtējis savas sievas temperamentu – kā nekā, saka jau, ka dažādām tautām tie mēdz būt atšķirīgi (ej nu sazini, varbūt viņas dzīslās rit pat somugru lībiešu asinis). Sieva diendienā atgādina, ka vīra dēļ ir pametusi savu dzimto zemi un laidusi pasaulē viņa dēlus. Un tas nav viss – viņas profesionālās spējas ir līdzējušas viņam virzīties pa karjeras kāpnēm (uzvarēt zelta aunādas izcīņā u.tml.) un tikai tā nonākt stāvoklī, kurā bijis iespējams iepazīties ar savu jauno mīļāko. Samanīdams briestošas nepatikšanas, topošais sievastēvs partijnieks mēģina Mēdeju pierunāt labprātīgi doties atpakaļ uz savu etnisko dzimteni un nejaukt gaisu. Kā nekā, jaunais viņa meitas pielūdzējs ir kārtīgs cilvēks, varonis, un ir skaidrs, ka šitāda fašiste tur nevienam nav vajadzīga. Vienīgais kompromiss, kam vecais vēl gatavs piekrist, ir viņas aizbraukšana nevis ar tās pašas dienas Rīgas vilcienu, bet pēc dienas vai divām. Taču arī vecais vēl nenojauš, ar ko viņam darīšana. Pieviltā sieva sāk paslepen satikties ar kādu čekistu un saņem atļauju palikt galvaspilsētā, ja spēs izdziedināt viņa impotenci. Un tā viņa var sākt īstenot savu atriebības plānu. Mēdeja ir nolēmusi atriebties vīram, fiziski iznīcinot ģimeni, kuru viņš grasījies sagraut ar šķiršanos. Viņa nogalina abus dēlus un ar viņu līķiem bagāžā vēl pagūst ielēkt vilcienā.

Šis, atvainojos, pavirši brutālais Eiripīda traģēdijas "Mēdeja" pārlikums brīvi izraudzītā vietā un laikā, manuprāt, visai uzskatāmi parāda, ka pirmoreiz 431. gadā pirms Kristus uzvestā sengrieķu autora drāma nevēsta mums kaut ko tālu, neaizsniedzamu un pagalam nesaprotamu, bet drīzāk otrādi – mēs paši, paaudžu paaudzēs, gadsimtos un gadu tūkstošos dažādās pasaules malās dzīvojošie, atkal un atkal esam gatavi atkārtot sižetus, ko grieķi jau reiz izstāstījuši savās teiksmās, bet viņu dramaturgi izmantojuši par pamatu savām komēdijām un traģēdijām.

Mēdejas vārda etimoloģiskā izcelsme (mēdeatai – mūsdienās vieni varbūt teiktu "shēmotāja", bet citi – "sterva") ļauj izteikt minējumus, ka viņa varētu būt viens no pirmajiem vārdā nosauktajiem ļauni, kaitnieciski vai pat teroristiski noskaņota un par barbarisku uzskatīta svešinieka tēliem pasaules literatūrā. Un visi sākumā aprakstītie notikumi varētu tiklab būt risinājušies, piemēram, mūsdienu Krimā, Īrijā, Izraēlā vai vēl kaut kur. Varbūt vienīgi norāde par mirstīgi cilvēciskās varones un burves Mēdejas radniecības saitēm ar pašu saules dievu Hēliju vairs nešķiet gluži kā no šīs pasaules (Hēlijs ir viņas vectēvs, viņas māte ir okeanīda jeb okeāna meita Idija, lai gan pēc citiem avotiem viņas māte varētu būt ari burvju aizbildne Hekate, bet māsa – pati pharmakeia nozares pārraudze dieviete Kirke, un Hēlijs tad jau izrādītos viņas tēvs).
Bet Mēdeja turpat vai 2500 gadus tik turpina shēmot:

"Kaut viņa un līgavas līķi es varētu skatīt,
Kad sagrūtu drupās pār tiem šī pils!
No viņiem vispirms man šīs ciešanas, mokas!
Ai, dzimtene mana, ai, tēv, bez goda un kauna [..]" (164)

Taču pamazām vien Mēdejas plāns kļūst izsmalcinātāks:

"No maniem ienaidniekiem trīs par līķiem kļūs –
Gan tēvs un viņa meita, gan mans pašas vīrs.
Ir ceļi dažādi, kā gāzt šos pazemē,
Bet, kādu izraudzīt no tiem, vēl nezinu:
Vai liesmām pili aprīt ļaut, kur jaunie guļ,
Vai pēkšņi krūtīs ietriekt aso zobenu,
Pie viņu gultas piezogoties klusītēm?" (376)

Tomēr nav tā, ka vismaz sākotnēji šie plāni Mēdejai neizraisītu šaubas un pārdomas:

"Par vienu šaubos vēl: ja mani satvertu,
Kad pilī ielavos, lai viņiem atriebtos,
Par manu nāvi naidnieki tad ņirgāsies." (381)

Režisora, scenogrāfa, tērpu mākslinieka un komponista Vladislava Nastavševa Maskavas Gogoļa centrā iestudētās "Mēdejas" (Rīgā bija skatāma teātra viesizrādēs 19. un 20. septembrī) aprakstā minēts, ka Mēdeja "ir svešā – ārzemniece, kuru var iekārot un mīlēt, bet grūti pieņemt par savējo. [..] Starp antīko pasauli un 21. gadsimtu ir viens cilvēka dzīves mirklis". Un tā ir tiesa, viss tiek nolikts jeb uzvests mūsu acu priekšā – lūk, svešā, no dzimtās Kolhidas drosmīgo argonautu atrautā ārzemniece Mēdeja jeb skaidrā krievu valodā ar baltisku akcentu runājošā Jaunā Rīgas teātra latviete Guna Zariņa, un ir Jāsons – krievu aktieris Mihails Troņiks. Lai gan arī Guna Zariņa aktiermākslu apguvusi Krievijā – viņa mācījusies Sanktpēterburgas Teātra mākslu akadēmijā, – izrādē redzams, ka turpmākā pieredze Jaunajā Rīgas teātrī pie Alvja Hermaņa viņu padarījusi piederīgu pilnīgi atšķirīgai, "ārzemnieciski svešai" aktierskolai.

Kopš pašām pirmajām izrādes sekundēm pārsteidzoša ir tās veidotāju spēja brīvi pārvietoties pa virvi, kuras vienā galā ir mums netveramajā laikā dzīvojušais un jambiskajā trimetrā vārsmojošais grieķu autors un viņa domu gaita, bet otrā galā esam mēs paši. Kā jau kārtīgā sengrieķu drāmas uzvedumā pienākas, liels svars publikas noskaņojuma un viedokļa veidošanā ir korim, un šī loma jau pašā sākumā tiek piešķirta abiem Jāsona un Mēdejas dēliem (Jelisejs Bočarnovs un Artemijs Šarovs), kuru eņģeļu balstiņās tiek izdziedāts viss, kas likteņa lemts un paredzams, un kuru balsis visas izrādes garumā atkal un atkal turpina vajāt atriebniecisko nodomu pārņemto Mēdeju. Viņu žēlabaini liktenīgā dziedāšana pēc izrādes neatstājās visu vakaru, tādējādi apliecinot ne vien Nastavševa talantu iekustināt uz skatuves notiekošas dzīvas bildes, bet arī sacerēt vārda tiešā nozīmē hitus (no vārda "hit" – angļu valodā: "sist"), proti, skaņdarbus, kuriem pēc pārāk biežas to noklausīšanās varbūt var izrādīties pat bīstami liktenīga ietekme.

Nastavševs izrādē konsekventi turpina jau vairākos Latvijā tapušos iestudējumos ("Jūlijas jaunkundze", "Tumšās alejas") iekopto fiziska un, ja tā to var sacīt, sonora (ar tekstu nesaistītās skaņās balstīta) teātra virzienu, kas no aktieriem prasa ne vien sportisku veiklību, spēku un izturību, bet arī mūziķu precizitāti. Fizisks ķermeniskums Eiripīdam piestāv, jo met vēl vienu tiltu atpakaļ no tagadnes pagātnē, kur valdījis olimpiska tvirtuma un veselā miesā mītoša vesela gara kults; kur pat nāvējošu čūsku žņaugts Lāokoonts un viņa dēli turpina dekoratīvas muskuļu rotaļas, bet stindzinoši briesmīgā un neuzskatāmā htoniskās sievietes gorgonas Medūzas seja melnu čūsku ietvarā rēgojas saverkšķīta mūžīgā kliedzienā (kā Karavadžo gleznā vai kā daudzus gadsimtus vēlāk tapušajā sāpju un izmisuma izteiksmē Munka "Kliedzienā"). Spēles telpas iekārtojumā nav itin nekā lieka, un lielu tiesu izrādes scenogrāfijas funkcijas pilda bezmaz vai pirmelementu pretstati – tumsa pret gaismu, klusums pret skaņu/troksni –, ko tikai īpašās situācijās papildina pa kādam "burvju" trikam Nastavševa garā (ar puiku "fokusiem" gan nepārspīlējot un izmantojot tos krietni mazāk nekā, piemēram, Valmieras teātrī iestudētajā "Makbetā").

Mēdeja nereti tikusi uzlūkota par spilgtu feminisma priekšvēstnesi, kuras tēls uzrādījis Eiripīda laika sievietes bēdīgo stāvokli vīriešcilvēku pārvaldītā pasaulē. Un, ja vien ir vēlēšanās, šādu lasījumu var pamatot ar trāpīgām lugas tekstā rodamām rindām:

"Bet, ja mēs apdraudētas savā laulībā,
Neviens tad nav tik asinskārs kā sieviete.
[..]
Mēs, sievietes, par visām nelaimīgākas.
Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk,
Bet sevi viņam atdodam par verdzeni; [..]
Jo negods liels ir sievietei, kad viņai jāšķiras,
Bet precinieku noraidīt ir viņai liegts." (231)

Sieviešu un vīriešu pretstatījumu lugā mudina izlasīt arī kāds anekdotisks gadījums no tālā 411. gada pirms Kristus. Tā gada pavasarī Atēnu iedzīvotājiem tikusi izrādīta Aristofana jaunākā komēdija "Thesmophoriazousae" ("Sievietes tesmoforiju svētkos", citkārt pazīstama arī ar nosaukumu "Dzejnieks un sievietes"), kurā viņš bija pievērsies Eiripīda izsmiešanai. Pieminētie svētki bija ikgadējs sieviešu rituāls, kurā tika godināta auglības dieviete Dēmetra. Atēnu sievietes bijušas neapmierinātas ar to, ka Eiripīds savās lugās viņas atainojis kā slepkavnieciskas maitas (tādas kā Mēdeja), un savā slēgtajā pasākumā viņas izplānojušas atriebību. Padzirdējis par šo plānu, Eiripīds dāmu klubiņā iesūtījis par sievieti pārģērbtu veci Mnesilohu, tas ticis atmaskots, un Eiripīdam pašam bijis jādodas savu spiegu glābt. Lugas noslēgumā Eiripīds nosolās turpmāk sievietēm likt mieru. Lai gan Aristofana lugā aprakstītais, jādomā, ir dramaturga iztēlots, Eiripīds kaut kādu iemeslu dēļ drīz pēc lugas pirmizrādes no Atēnām patiešām aizceļoja un atlikušo dzīves daļu pavadīja tagadējā Maķedonijā.
Tomēr lugas teksts pieļauj arī krietni vien vispārīgākas interpretācijas.

"Jo gudrība vien rada ļaudīs skaudību,"
Mēdeja teic Kreontam.
"Kad atklāsi tu muļķiem jaunas zinības,
Tik nederīga nelgas slavu iegūsi.
Ja ļaudis uzskata, ka prāta vairāk tev
Kā tam, kas iedomājas gudrs, tu bīstams šķiet." (298)

Ne viens vien autors ir iztēlojies, ka šīs rindas ar Mēdejas mēli pauž pašā Eiripīdā uzkrājušos rūgtumu par pārādību, kas tagad iemantojusi antiintelektuālisma apzīmējumu.

Izrādes finālā, kad Mēdeja savus asiņainos plānus ir īstenojusi, Jāsons Nastavševa interpretācijā un Mihaila Troņika veidolā burtiski sabrūk kā līdz plānprātam novests un pār savu ķermeni un prātu valdīt vairs nespējīgs sirmgalvis. Gunas Zariņas Mēdejas tēlā atspoguļojas kaut kas pa vidu starp mežonīgu atriebējas vājprātu un triumfu. Atšķirībā no dažādiem specefektiem bagātajiem lugas pirmiestudējumiem senajā Grieķijā, viņa neuzbrauc debesīs ar saules dieva (vai pūķu) ratiem, kuros iekrauti abi nogalināto dēlu līķi; viņa nesāk dedzināt nost Jāsona namu un nesadedzinās pati, kā tas notika 1969. gadā uzņemtajā Pjēra Paolo Pazolīni filmā ar Mariju Kallasu titullomā (un savā operdziedātājas karjerā vienīgajā kino lomā vispār). Un, iespējams, tāpēc, Nastavševa/Zariņas Mēdejas aukstā distancētība pēc pilnīgas tumsas iestāšanās un pirms pirmajiem aplausiem izrādes noslēgumā var šķist mulsinoša.
Pāris dienas par to domājot, atcerējos reiz bēdīgi slaveno dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra uzstāšanos Kannu kinofestivāla preses konferencē. To pašu ar izrunāšanos par Hitleru. Līdzās visāda veida nosodījumiem drīz pēc notikušā viens no komentētājiem norādīja uz kādu savdabīgu cilvēka psihes īpatnību, proti – nespēju rimties, nespēju apstāties.

Tā noteikti pazīstama ikvienam, kurš kādreiz ļāvies iesaistīties strīdā, vienalga, vai virtuvē par sadzīviskiem niekiem, vai interneta komentāros par sabiedriski politiskiem vai kultūrai nozīmīgiem jautājumiem. Ja vien laikus to nepamana, pienāk brīdis, kad apstāties vairs nav iespējams, – turklāt ar katru nākamo mirkli, frāzi, izmestu teikumu, apvainojumu, pārmetumu, skaļi paustu aizvainojumu to izdarīt kļūst vēl grūtāk. Iespējams, ar nogalināšanu ir tāpat. Postījumu, cietušo un līķu apjoms turpina pieaugt, bet no gandarījuma beigu galā nekas daudz vairs pāri nepaliek – ir tikai iztukšotība, savas bezspēcības apziņa, jo uzvarētāju nav, un viss, ko tu varbūt vēl iespēj, ir kliegt un gaudot pats uz sevi vai tavos senčos bijušiem dieviem.

"Tas nevar notikt vairs! Šeit vārdi veltīgi. Mēdeja aizbrauc pūķu ratos."

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!