Kultūra
20.07.2012

Mazs, personisks foto

Komentē
0

Fotogrāfija kā viens no pavedinošākajiem un demokrātiskākajiem mākslas žanriem nekad nav ticis uzskatīts par šauras mākslinieku elites privilēģiju. Viegli iegūstamas un vienmēr līdzi nēsājamas tehniskas ierīces jau krietni vairāk nekā gadsimtu ir musinājušas uz daiļradi pat tos, kas sevi nebūt neuzskata par mākslinieciskām dvēselēm. Ko tur runāt par cilvēkiem, kas savā būtībā ir radoši un gatavi ļauties vilinājumam ieraudzīt skaisto, svarīgo vai neparasto sev līdzās – saskatīt un fiksēt, nu jau izmantojot aparātus, kas savā evolūcijā un iespējās, šķiet, tālu pārsniedz mūsu pieticīgās vajadzības. Mēs aptaujājām cilvēkus, kas nav profesionāli fotogrāfi, taču labprāt ikdienā sev līdzi nēsā fotoaparātu un labprāt pastāsta par to, ko paveicies ar tā palīdzību ieraudzīt.

LUĪZE PASTORE, rakstniece

Neskatīties vecās bildes. To atzīmēju sev katru reizi, kad esmu pavadījusi pāris stundu, digitāli pāršķirstot simtiem fotogrāfiju, kas ar nolūku sakārtotas albumos tā, lai izliktos, ka man ir laimīga dzīve. Visas fotogrāfijas, kas to neataino – vai nu laimīgo dzīvi vai skaisto mani –, uzreiz tiek izdzēstas un aizmirstas. Un pēc kāda laika, gada vai diviem, es uz tām skatos un uzvelkos. Kļūstu dusmīga, labākajā gadījumā – nīgra. Mana laimīgā dzīve, kas sākumā bijusi domāta, lai ar to izrādītos sociālajos medijos, tagad vērsusies pret mani – man skauž pašai sava dzīve.

Labāk ir neskatīties. Vislabāk ir vispār nefotografēt un nefotografēties. Saglabāt atmiņas smadzeņu cietajā diskā tādas, kādas tās patiesībā bija, nevis rūpīgi atlasītas skaistajos, bet melīgajos kadros un neveiksmīgajos, bet patiesajos.

Nekad vairs neskatīšos! Bet nē, pēc pusgada es atkal taisu bilžu vakaru, sevis žēlošanas (patiesībā slavēšanas) vakaru kopā ar to laimīgo Luīzi Pastori fotogrāfijās un aiz kadra, kam ir mazticams, bet ne gluži neticams sakars ar patiesību. Tajās fotogrāfijās ir skaists mīts par manu dzīvi, un, jo vairāk tajās skatos, jo vairāk ticu, ka mīts ir patiesība. Jo vairāk reižu atkārto sevis safabricētos melus, jo veiksmīgāk pats sev notici. Jo fotogrāfijas stāsts jau nav par citu pārliecināšanu, fotogrāfija vispār nav par citiem. Fotogrāfijā es vispirms meklēju sevi – vai nu smaidīgu cilvēku bariņā, vai uztaustot fotogrāfijā notverto sev radniecīgo noskaņu. Svarīgākais fotogrāfijā ir likt pašai sev noticēt, ka dzīve ir laimīga.

JĀNIS INDĀNS, dzejnieks

Rīga, 2010. gada janvāris. Apmēram pusgadu jau biju bez patstāvīga darba. Augām dienām dzīvojos pa mājām, nezināju, kur sevi likt. Un reizēm vienkārši aiz gara laika fotografēju pa logu redzamos pagalma cilvēkus, kokus un kaķus. Eksperimentēju ar diafragmu un ekspozīciju. Tā tapa šī bilde. Janvāris, Rīga, čērkstošas balsis aiz loga.

VIESTURS MEIKŠĀNS, režisors

Sarunāju tikties ar Reini Suhanovu kaut kur Ķīpsalā un nedaudz pastrādāt. Bija palikusi kāda stunda, un nebija, ko darīt, tāpēc sāku izbraukāt visas lielās un nelielās Ķīpsalas ieliņas, pavērot mājas un ikdienu, jo nebiju to vēl nekad darījis. Galvenais pārsteigums par klusumu, mieru un senās Rīgas atmosfēras neskartību tik ļoti tuvu centram. Pāri Daugavai var redzēt Eksporta ielu, kuras troksnis ir ļoti liels, bet Ķīpsalā to nedzird. Braucot pa Balasta dambja bruģi netālu no peldbaseina, netīšām uzskrēju virsū Suhanovam, kurš kaut ko krāsoja, un Viktors Jansons viņam turēja krāsu bundžu. Izrādās, ka tajā dienā pēc pāris stundām ir paredzēta Žaņa Lipkes muzeja atklāšana, un Viktors un Reinis ir daži no šī muzeja koncepcijas un risinājumu autoriem. Kamēr Reinim jāpabeidz krāsot, Viktors piesakās izvadāt pa jauno muzeju. Tie, kas pazīst Jansona kungu vai ir dzirdējuši viņa ļoti oriģināli un saistoši interpretētos biogrāfiju stāstus, varētu zināt, ka viņš ir ideāls gids. Māra un Zaigas Gailes, Augusta Sukuta un Viktora Jansona lolotais muzejs ir konceptuāls reālo sajūtu restaurēšanas organisms. Tā ir pavisam jauna ēka, veidota ar noslēgtiem gaiteņiem, bedrēm, kurās tika slēpti ebreji. Tā ir kā spoku māja. Pēc plāna ir domāta pilnīga tumsa (kad es biju, vēl dega dežurkas un tika veikti pēdējie darbi), un, kad tu pieej pie kāda eksponāta, uz sensoriem iedegas blāva gaisma un ieslēdzas Jēkaba Nīmaņa skaņas partitūra. Man šķiet, tas ir unikāls muzejs. Latvijā līdzīga nav. Tas ir piedzīvojums, kas bagātināts ar muzejiski informatīvo slāni, un tas viss ir ierāmēts kopējā scenogrāfiski arhitektoniskā konceptā, kas liek gan emocionāli pārdzīvot telpu, gan distancēties un saprast notiekošo. Tāds scenogrāfa muzejs, kur eksponāts jau ir pirmais slieksnis ieejot. Tur nav mazsvarīgu detaļu. Pat tualete pagrabā ir ar caurspīdīgām durvīm, jo kāda tur intimitāte 2x2 metru alā kopā ar 10 citiem bēgļiem... iesaku... (100 metru aiz Ķīpsalas baseina, tur ir nelielas un neuzkrītošas norādes). Bet! Tad Viktors Jansons ieved mūs šī konceptuālā bēgļu un citu dzīves pabērnu slēpņa palīgtelpās, kur mitrā pagrabā atrodas melni miskastes maisi. Kā izrādās, tas ir viss, kas palicis no kinofestivāla "Arsenāls".

IVARS KRASTS, aktieris

Parīzē, 2012. gada 22. jūnijā

A) Uzņēmējs no Keiptaunas. Nevarēdams pārdzīvot sievas nāvi, pameta biznesu, divus gadus klīda pa Vjetnamu, Taizemi un Eiropu, līdz nonāca Parīzē...

B) Bezpajumtnieks. Pamodies pēc iepriekšējās nakts smagās dzeršanas, sakaltušiem vīna un baltmaizes vēmekļiem uz zoda, izmisīgi pašapmierinājās…

LINDA LEEN, dziedātāja

Nakts Vatamu, Kenijā. Zvejnieks dodas paisuma piepildītajā okeāna līcī jūras velšu medībās, karstais ekvatora vējš spēlējas ar maniem matiem, bet es – ar aparāta režīmiem. Ilgi gaidīju, kamēr šamais ieairēsies pilnmēness strēlē. Nezinu, kā viņam veicās ar zivju lomu, bet lomu manā fotogrāfijā viņš nospēlēja tik pārliecinoši, ka atvedu mājās savu mīļāko fiksēto mirkli.

 

Rakstu sēriju par fotogrāfiju atbalsta Nikon

             

Aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!