Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Jans Vāgners
 
Dzeja
09.08.2019

vardes, rietumi, palagi, mazpilsēta un hameleons

Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam iepazīties ar vācu dzejnieka Jana Vāgnera darbiem, kas publicēti Berlīnei veltītajā "Satori Vasaras Avīzē", ko vēl aizvien bez maksas var iegūt kultūrvietās Rīgā un festivālos visā Latvijā. 

Janu Vāgneru (Jan Wagner) uzskatu par virtuozu dzejnieku, jo viņš spēj radīt vienlīdz asredzīgus darbus jebkurā dzejas formā: tas sevišķi jūtams formāli un tematiski bagātajā izlasē "Selbstporträt mit Bienenschwarm" ("Pašportrets ar bišu spietu", 2016), kurā vienos vākos sadzīvo soneti un verlibrs, atsauces uz masu kultūru, sengrieķu mītiem un vēstures dzelmē grimušiem zinātniekiem, haiku par tējas maisiņu, Sapfo strofa par cidonijām utt. Šajos dzejoļos bieži uzsvērti dabas tēli — dzīvnieki, ainavas, augi —, taču par centrālo kopsaucēju es drīzāk atzītu dzejnieka māku poetizēt šķietami prozaisko: līdzīgi kā, piemēram, Arvis Viguls vai slovēņu dzejnieks Alešs Štegers, Vāgners mīl pievērsties ikdienišķiem priekšmetiem un parādībām, iedziļinoties kādā detaļā un paceļot to līdz polifoniskai metaforai.

Ivars Šteinbergs, autors atdzejojumiem no vācu valodas

vardes

istaba – haosā. kas vēl nav pārdots,
uz grīdas veido grūti atšifrējamo formulu

viņa pūliņiem: drātis, instrumenti
un grāmatas. tukšas pudeles. viņa sieva

sen ir prom. un arī pēdējais zobs:
"bez godbijības pret savu miesu", kā āhims

fon arnims prātoja, viņš cīkstas ar vīnu
un premisu, ka visa dzīvība sastāv

no elektrības. laukā pie ezera
pēkšņi top biedējoši mierīgs – vardes slepenībā

viena otrai nodod jauno segvārdu.

 

No 1800. gada līdz savai agrajai nāvei 1810. gadā zinātnieks Johans Vilhelms Riters, iedvesmojies no Luidži Galvani atklājumiem, uz sevis izdarīja vairākus eksperimentus ar tā dēvēto Voltas stabu.

 

rietumi

upe domā zivīs. kas tad tas bija,
ko seržants henlijs kā pirmais no tās
izrāva, acis dzeltenas un stīvas, ūsas
divi krāsns kruķi ap pelnu pelēku muti,
kas pat suņiem lika smilkstēt?

krāces un to ārdošā gramatika,
kurai sekojām avota virzienā.
dūmakainais kalnājs tālumā,
līdzenais zelmenis un šad tad
kāds vietējais, kurš uzjautrināts
paskatās uz mums un tad
nozūd biezoknī: to visu mēs
ierakstām ādama vecajā kartē,
nosaucot sugas un darbus. drudzis
muskuļos un nedēļām ilga diēta
no saknēm un dievticības. ērces zem krekla
kā piespraužamās adatas ādā: šādi
mums daba noņem mēru.

savāda sajūta: būt robežai,
punktam, kurā tā beidzas un
sākas. naktī pie uguns mūsu asinis
riņķo odu mākoņos virs galvas,
kamēr mēs ar cietām asakām
lāpām zvērādas kopā, kurpes –
galamērķim un segas – sapņiem.
mums priekšā – neskartais,
aiz muguras – jūsmīgie ieceļotāji,
viņu žogu un vārtu harta;
aiz muguras – tirgoņu kulbas,
milzu pilsētas pilnas trokšņu un nākotnes.

 

hameleons

vecāks par gana zizli,
ko tas aiz sevis velk, savu astes
izliekumu. nonāc lejā, mēs saucam
tam uz zara, kamēr mēle
kā teleskops izšaujas ārā, lai notiesātu
spāres zvaigznāju: astronoms
ar vienu aci pret debesīm un otru –
pret zemi, tā viņš ietur distanci
no abām. acu kupoli, bruņoti
zvīņām, ir cietoksnis, zem kura
tikai redzokļi kustas, tramīga
raustīšanās aiz šaujamlūkas (dažreiz
var atrast viņa ādu kā pamestu
posteni, sen atmestu tēzi).
nonāc lejā, mēs saucam. bet viņš
neizkustas, lēnām izdzisdams starp
krāsām. viņš paslēpj sevi pasaulē.

 

mazpilsētas elēģija

ēnu karavānas, kas ik rītu
aizbrauca, un automazgātava,
kas allaž modās no spodra miega.

un piegādes furgonos cūku
liemeņi svārstījās starp jā un nē,
liepās piebrieda sirdis. un starp mani

un pasauli ietilpa tikai papīra lapa.
un dārzos aiz katra dzīvžoga
pļaujmašīnas vēstīja – iestājies maijs.

 

palagi

vectēvu iebalzamēja tajos pašos
vecajos un iznesa ārā, un es
atklāju viņu gadu vēlāk,
kad mēs klājām tīru gultasveļu,
sačokurojušos lapsenē, sīciņu
sen pagājušas vasaras faraonu.

palagus locīja tā: rokas
plati atvāztas, it kā jūs viens otrā spoguļotos
abpus stingri nostieptajam klajam,
tad – veļas fokstrots, soli pa solim
katrs taisnstūris nozūd divtik
mazākā, līdz degungali gandrīz saduras.

jebkas varēja būt paslēpies
to sniegotajās iekšās: tukšs
flakons ar parfīma rēgu, pāris
lavandas ziedu vai pļavas puķes,
kāds grasis, vai reizēm – šķipsniņa
pretkožu tabletes viņu midzenī.

bet pagaidām tie guļ mierā, mēmi
un balti savos skapīšos, veselās
grēdās, sakrauti smaržīgos mākoņos,
izrullēti, izgludināti, cietināti
un rūpīgi sapakoti kā izpletņi
pirms lēciena no neaptverama augstuma.

Jans Vāgners

Jans Vāgners dzimis 1971. gadā Hamburgā, kopš 1995. gada dzīvo Berlīnē. Dzejnieks, esejists, tulkotājs, izdevis sešus dzejas krājumus. Ieguvis Leipcigas grāmatu tirgus balvu (2015) un Georga Bīhnera b

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!