Par Ievas Saulītes izstādi "Dzīves ceļojums" Kalnciema kvartālā
7. janvārī, kad atklāj Ievas Saulītes izstādi Kalnciema kvartālā, ir pats gada sākums. Vēl notiek jaunā gada ballītes, vēl tiek vērtēts pagājušais gads, vēl pie kafejnīcu galdiņiem mēdz apmainīties ar dāvanu papīros iesaiņotiem niekiem. Bērni atgriežas bērnudārzos un var salīdzināt dāvanās saņemtos minjonus, pusaudži tikuši pie naudas aploksnē ("tu jau pats labāk zināsi"), sievietes visā pasaulē ir nule kā saņēmušas kosmētikas komplektus, vīrieši – šalles, makus un smaržas, abu dzimumu cilvēki – dažādus mīļpriekšmetiņus no māla vai plastmasas. Vai ikkatrā virtuvē vēl stāv kāda neizsaiņota saldumu kārba vai konfekšu paciņa. Tas viss kļūst par labu fonu Ievas Saulītes izstādes "Dzīves ceļojums" apmeklējumam – to var paspēt vēl līdz 28. janvārim.
Daļā izstādes darbu Ieva Saulīte turpina jau agrāk iesākto: ar krāsainajiem zīmuļiem zīmēti iepakojumi, patēriņa priekšmetu zīmes – šokolāde "Milka", konfektītes "Skittles", āboli "Pink Lady" u.c. –, dažkārt izlaižot kādu no vizualās zīmes elementiem, dažkārt pārzīmējot tos pilnībā. Dažādus logo, izkārtnes, iepakojumus, reklāmas un norādes mūsdienu pilsētnieks redz biežāk nekā ainavas, arhitektūru, varbūt pat biežāk nekā cilvēciskus vaibstus. Vienmērīgi plūstot cauri mūsu ikdienai, komercijas vizuālā valoda kļuvusi tik pašsaprotama, ka nemaz nepamanām, kā tajā saprotamies, kā automātiski atšķiram auzu pārslu paku no pulvera pakas, šokolādes tāfelīti no līdzīga izmēra mitro salvešu iepakojuma – ne jau nu rūpīgi lasot nosaukumus.
Ko ar to iesāk Ieva Saulīte? Varētu domāt – kā arhivāre vai etnogrāfe (etnogrāfijas jēdzienu savas prakses sakarā labprāt lieto pati māksliniece) krāj piezīmes par mūsdienu vizuālo valodu, atmodina mūs no anestēzijas, caur atsvešinājumu (šokolādes iesaiņojums nevis saņurcīts somā, bet gan uzzīmēts, ierāmēts pie sienas) padarot apkārt esošās zīmes pamanāmas, mūs pašus – redzīgākus. Tiešām, kas tie tādi par vārdiņiem: āboli rozā lēdija (Pink Lady), āboli medus kraukšķis (Honey Crunch), kas tās par zīmēm – mākonīši, varavīksnes, sirsniņas un vilnīši –, kādā ar mums sazinās patēriņa preces? Iespējams, Ieva Saulīte veic mimēzes (mimesis – atdarināšana) eksperimentu. Konfektes "Skittles" ataino varavīksni, Ieva Saulīte ataino "Skittles"; oriģināls un atainojums galvā apmainās vietām vairākkārt, un nākamreiz "Skittles" paciņa veikalā varbūt būs citāts no Ievas Saulītes vai varavīksne – citāts no "Skittles".
Variantu daudz, bet Ievas Saulītes gadījumā skaidrs, ka jāatmet tie, kas izklausās pēc aukstasinīga eksperimenta. Tā nav patērnieciskuma kritika vai sarkasms. Varavīksnes un mākonīši netiek atmaskoti vai izņirgti, bet vēlīgi aplūkoti un apmīļoti. Tieši šī reģistru maiņa – spēt atsvešināti skatīties no malas, lai ieraudzītu, bet vienlaikus aplūkot ar labvēlīgu, jūtīgu interesi – ir Saulītes darbiem raksturīga intonācija. Jā, tā ir dekonstrukcija, izjaukšana, bet vienlaikus nav mazsvarīgi, ka varvīksnes un mākoņi izskatās tik mīlīgi un jauki. Galu galā arī Ievas Saulītes izvēlētā tehnika – bieži vien krāsainie zīmuļi – ir gandrīz meditatīva, rūpīga un ķermeniska darbība, kas turklāt neizbēgami atgādina bērnību, nez vai kāds ir izaudzis bez krāsainajiem zīmuļiem pat skārienjutīgo ekrānu pasaulē.
Brīdī, kad izstādē atšifrēta "Milka", "Pink Lady" un "Skittles", veroties uz darbu, kurā atainots delfīns un teksts "Gentle Giants", prasu māksliniecei, vai tās ir konfektītes, lai gan momentā aptveru, ka varbūt drīzāk prezervatīvi. "Delfīnu tūres reklāma," tā paskaidro autore. Izstādē redzamie darbi tapuši, māksliniecei atrodoties rezidencē Reikjavīkā un domājot par to pēc atgriešanās mājās. Skatīties delfīnus Islandē esot piedāvājuši ar visdažādākajiem, visabsurdākajiem saukļiem. Būšana Islandē veido vēl vienu, neobligātu izstādes vēstījuma slāni. Izstādes nosaukums "Dzīves ceļojums" šķiet nedaudz ironisks skats uz ekspektācijām, ko mākslinieces braucienam uz Islandi uztiepuši citi, sagaidot, ka divi mēneši Islandē – tas nu gan mainīšot dzīvi uz visiem laikiem. Ekspektāciju spriedze jūtama izstādes centrālajā attēlā ar meitenīti, kas mulsi aiz sevis slēpj otas un zīmuļus. Attēls pārzīmēts no padomju laika aploksnes un esot bijis pirmais darbs, kuru Saulīte radījusi Reikjavīkas rezidencē. Lai gan attēls it kā ietver visus elementus, lai būtu maigs un priecīgs – maza meitenīte, lentes, mākonītis, puķes, varavīksne, – tas ir arī savāds, satraucošs un šķērss. Attēls raida gan prieku, cerību, gan atsvešinātību: tas ir sajaukums, kas labi raksturo jebkuras rezidēšanas sākumpunktu. Izstāde Kalnciema kvartālā gan ļauj domāt, ka "dzīves ceļojums" uz Reikjavīku nav visu sagriezis ar kājām gaisā, bet drīzāk otrādi – ir nostiprinājis Saulītes pārliecību un rokrakstu, kas līdz šim atpazīstami izpaudies dažādos medijos: gan objektos, instalācijās, zīmējumos, gan Saulītes kūrētajās izstādēs.
Apjomā nelielajā izstādē gandrīz visi attēli ir kaut kur atrasti – pārzīmēti iepakojumi, veidotas attēlu kolāžas, nospiedumi no koka gabala, kurā kāds rezidences kolēģis iešņāpis automašīnas attēlu un skeletu, ielas bruģa nospiedums, no vaska krītiņiem veidots objekts, citu objektu (figūriņas, akmeņi) pāri. Jaunu nozīmju piešķiršana jau esošiem attēliem un priekšmetiem ir prakse ar nu jau simtgadīgu vēsturi. Dišāna slavenā pisuāra vietā šoreiz varētu piesaukt ne mazāk slaveno "Velosipēda riteni" (taburetei piestiprināts velosipēda ritenis), nevar neminēt arī Vorhola sietspiedē radītos "Campbell" zupas kārbu attēlus vai "Brillo" ziepju kārbu krāvumus, Haims Šteinbahs uz gludi krāsotiem plauktiņiem ir kārtojis plašam patēriņam radītas figūriņas un priekšmetus; Nensija Rubinsa savas iespaidīgās lielizmēra skulptūras veidojusi no telefoniem, matračiem un lidmašīnu detaļām, Felikss Gonsaless-Toress ne vienu vien izstāžu telpas stūri ir piebēris ar konfektēm, bet Treisija Emina galerijā ienesusi savu gultu ar visu to, kas tajā sagulēts, depresijā vārtoties pa gultu vairākas dienas no vietas. Atrasti attēli, priekšmeti jau sen kā kļuvuši par leģitīmu izteiksmes līdzekli un materiālu, to izmantošana pati par sevi vairs neizaicina mākslas robežas, būtisks ir tikai katra konkrētā mākslinieka vai mākslinieces nolūks.
Ievas Saulītes gadījumā tas ir vērīgums pret pašas dzīves notikumiem un tuvējo apkārtni, nonākot pie vispārinājumiem, bet nesākot ar tiem, sākot ar detaļu. Savā izstādē-instalācijā "Kārtības formula" (kopā ar Agnesi Rudzīti-Kirillovu) viņa reiz veidoja instalāciju Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā, tur skulpturālos veidojumos kārtojot un pārkārtojot mākslas centra mēbeles un citus priekšmetus. Izstādes "Tukuma piezīmes" ietvaros Saulīte no vietējiem iedzīvotājiem vāca lietotu apģērbu gabalus, pēc tam no tiem darinot attēlu – krāsu skalu reklāmas strendā pretim Tukumā iecienītam lielveikalam. Savukārt Žagarē, Lietuvā, viņa lūdza vietējos atdot remontu krāsu pārpalikumus, no kuriem vēlāk veidoja sienu gleznojumus – gan atklājot visu žagariešu krāsu paleti, gan sajaucot to "Žagares pelēkajā".
Nav arī tā, ka tā būtu tāda reciklēšana vien. Redzams, ka Saulītes vāktās un aplūkotās lietas nes līdzi vēsti par mūsu attiecībām ar lietām un arī cilvēkiem, arī sevi. Mākslinieces darbi par to nemoralizē, tikai neuzbāzīgi liecina. Tādējādi pievēršanās šķietami sīkajam un citkārt bezvērtīgajam Saulītes darbos nav novēršanās no tā sauktajiem būtiskajiem jautājumiem. Drīzāk ir tā – kamēr kāds satraukti un eksaltēti no tribīnes izkliedz jautājumu "kas ir māksla?" vai "kādi ir septiņi svarīgākie tikumi?", Ieva Saulīte, izbrīnā mazliet saslejot uzacis, novelk "emmm...", iebāž roku kabatā, uztausta tur noglabātu šokolādes papīrīti, izvelk to un pagroza pirkstos, sākot (turpinot) praktizēt visnotaļ cienījamus tikumus – vērot, domāt, radīt.
0