Foto: 2002. gada "Sloggi" apakšveļas reklāma
 
Zināšanas
11.10.2019

Mazo lietu enciklopēdija: Neesamība darbībā

Komentē
7
Saglabā

Pirmās grūtības ir vārds. Kā nosaukt šo objektu? Jebkurš man zināmais latviešu valodas piedāvājums skan neveikli un neķītri. Selga no dzelzceļnieku kojām tos sauca par "seksikiem". Citāts: "Prasīšu savam makleodam, lai nopērk man seksikus." Es nesapratu, kas ar to domāts. Inga no LKA man paskaidroja, ka inteliģentas meitenes tos sauc par stringiem. Man tāpat nepielēca, jo es aprakstāmo reāliju nepazinu. Tolaik vairāk domāju par Platonu. Velti.

Attīstoties ekonomikai, veļas tirgotāji mēģināja lietot neveikli pārņemto vārdu "tanga", bet tas neieviesās. Tāpat arī mēģinājums stringus sievišķot, pārvēršot tos "stringās". Izdzīvojis un tezaurā iekļuvis klasiskākais no piedāvājumiem, taču vārdnīcas definīcija iemieso visu to klīrīgo piedauzību, par ko es runāju:

"stringi
1. Ļoti pieticīgas biksītes, kas sastāv no neliela auduma trīsstūrīša priekšpusē un tievām aukliņām."

Citām valodām nemaz neiet vieglāk. Šermuļi pārskrien, dzirdot Brazīlijā lietoto "fio dental" (zobu diegs, ffs), savukārt angļu "g-string" patur noslēpumā, ko īsti nozīmē šis "g", un nepieredzējušus interneta ceļiniekus aizved pie Baha. Jā, jā, esmu izglītots cilvēks un zinu, ka pastāv teorētiskas atšķirības starp "thong", "g-string", "t-back" un tml., taču man nav iespējas ar lineālu tikt pie katra dibena, tāpēc palikšu pie stringiem kā puslīdz universāla apzīmējuma. Vienalga – ik reizi, lietodams šo vārdu, es izjūtu kaunu.

Arī vēsture ir mulsinoša. Stringi ir viens no senākajiem cilvēces izgudrotajiem apģērbiem, un pirmie to nēsātāji bija vīrieši. Mūsdienās joprojām bez stresa tos valkā tradicionālo kultūru pārstāvji, piemēram, Dienvidamerikas džungļu ciltis vai japāņu sumo cīkstoņi. Taču 20. gadsimtā stringi bija jāizgudro no jauna. Daži modes vēsturnieki šo mirkli attiecina uz 1939. gadu, kad striptīza dejotājām tika pavēlēts sevi vairāk piesegt, un viņas to izdarīja, cik nu smalki spēdamas. Man gan nav izdevies atrast attēlu. 1941. gadā parādījās grāmata ar zīmīgu nosaukumu "G-string murders". Tajā noslēpumains slepkava nogalina vodeviļas dejotājas ar viņu amata zīmi – nožņaudzot ar pašu biksītēm. Tātad stringi jau tobrīd kļuva par simbolu, bet to funkcijas – komplicētas. 1943. gadā pēc grāmatas sižeta tika uzņemta filma, bet tajā redzamais apģērbs tomēr neatbilst mūsdienu priekšstatam par stringiem.

1946. gadā, dažas dienas pēc atombumbas sprādziena Bikini atolā, tika prezentēts peldkostīms ar nosaukumu "bikini", un tam bija stringu tipa aizmugures daļa. Mani kaitina bieži sastopamais uzskats, ka mode kļūst arvien atklātāka. Stringi dzima gan reizē ar apģērbu, gan reizē ar bikini. Bet tālākā pagātnē cilvēki vispār peldējās kaili. 1974. gadā modes mākslinieks Rudi Gernreihs (Gernreich) pasludināja sevi par mūžsenā apģērba gabala izgudrotāju. Viņš lietoja vārdu "thong", un tā bija viņa "atbilde mūsu sabiedrības pretrunām: daudzi vēlas sauļoties un peldēt kaili; taču citiem tas šķiet aizvainojoši". Gernreiha revolūcija bija paredzēta gan sievietēm, gan vīriešiem. Helmuts Ņūtons uzņēma klasiskus foto, un sākās moderno stringu ēra, ar ko arī apsveicu.

Savulaik ir bijuši mēģinājumi stringus padarīt praktiskus. Piemēram, tika stāstīts, ka tie palīdzot izvairīties no redzamās apakšveļas maliņas zem pieguļoša apģērba. Rezultātā kleitu segtie dibeni tika aplūkoti kā nekad agrāk, vērotāji meklēja šo liktenīgo līniju un, to neatraduši, izdarīja secinājumus. Bet deviņdesmitie gadi cīnījās pret jebkādu funkcionalitāti. No mazā noslēpuma stringi kļuva par imidža redzamāko daļu. Britnija un Kailija, Džiliana Andersone un Linda no mūsu kursa. Tomēr deviņdesmitie bija "pārāk" it visās izpausmēs un drīz tika aizliegti. Pieņemoties spēkā puritānismam, stringi tika pasludināti par vulgaritāti. 2010. gadā "Cosmo" autoritatīvi paziņo: "Sorry, boys, the thong is dead." Šis apgalvojums ietver interesantus aspektus. "Sorry, boys", pirmkārt, norāda, ka stringi tiek atņemti vīriešiem. Tāpat tiek apgalvots, ka vīriešiem stringi joprojām patīk, taču sievietes tos vairs nenēsās. Var secināt, ka vīrieši stringus uzspieduši sievietēm. Tāda vīrišķās dominances izpausme 10 kvadrātcentimetros auduma. Kas zina, varbūt tā arī ir. Esmu dzirdējis, ka daži vīrieši savām partnerēm tiešām īpaši liek nēsāt stringus. Tas ir nosodāmi.Tiesa, zinu arī kungus, kuri pret stringiem izturas noraidoši. Jāatzīst, pie kungiem šis temats ir delikāts un tiek cilāts reti. Ar meitenēm cita lieta, tur var izrunāties no sirds. Arī viņas vairumā gadījumu ir pret. "Stringi ir stulbi!" teica viena, "Agrāk es par tiem smējos," teica kāda cita, bet tur bija vārds "agrāk". Izņēmumi pastāv, to skaitā divas man zināmas feministes. Paldies viņām.

Paziņojumi "Thong is dead" un "Stringiem nē" ir atkārtojušies arī pēdējā desmitgadē [1]. Bet nē, stringi nav miruši. Tie slēpjas un parādās joprojām. Kur, kā, kāpēc? Retie publiskie izlēcieni saistās drīzāk ar eksotiskām vai triviālām personām – Rianna, Kardašjana, instagrama varones. No kultūras stringi ir lielā mērā izstumti. Tie ir kā sava veida blekmetāls. Cik ainu nāk prātā no kino? "Sin City", "Clouds of Sils Maria" – un, protams, vairumā attiecību žanra filmu.

Vēl skumjāk literatūrā. Velbeks savā pēdējā romānā apžēlojas, aprakstot jaunas spāņu ceļotājas: "Viņām bija pārsteidzoši maz bagāžas, divas vieglas somas, kur droši vien bija daži stringi un vienkāršākie skaistumkopšanas līdzekļi…" Asociatīvi bagātu ieguldījumu dod NSRD albuma "Kuncendorfs un Osendovskis" noformējums. Kurš gan guļamistabā izģērbjot vai izģērbjoties nav neviļus iedziedājies: "He-he, priežu čiekuri tukšā dūšā!"

Tomēr joprojām stringus drīzāk pamanīsi šovā "No ērkšķiem uz…" vai parādēs uz sarkanā paklāja, nevis – es nezinu, kaut kādā kulturālā pasākumā – "Aleponijas" ballītē vai alternatīvās mūzikas festivālā.

Kaut gan. Ieskatīsimies "Satori"! Elīna Semane rakstīja: "Daniela dejo vispatiesāk no visiem, un ik pa laikam var redzēt viņas stringus un seksīgo dibenu." Es uzmeklēju Danielu FB, viņa bija pārpublicējusi šo rakstu, un zem tā bija draudzenes komentārs: "Tikai viens jautājums – kāpēc Tev bija stringi?" Cik zīmīgs ir šis jautājums! Patiešām – kāpēc? Kas dažiem liek turpināt cīnīties, kad "Cosmo" jau paziņojis par beigām? Erotomānija? Ērtība? Vulgaritāte? Elegance? Varbūt dažkārt, jo, sevišķi vīriešu gadījumā, tā ir atstumtība, bēgšana no vispārpieņemtā, "artifice, sweetest exile", kā rakstīja Makss Bīrboms. Manuprāt, galvenā funkcija – sociāls protests pret vispārējo puritanizāciju vai, ja gribat, akulturāciju. Nevis apģērba gabals, bet slepens pirātu karogs.

Rihards fon Krafts-Ebings savā klasiskajā "Psychopatia Sexualis" apraksta brīnišķīgus fetišisma gadījumus, kuru iedvesmas objekti ir pazuduši no mūsdienu pasaules. Mums vairs nav kažokādu un garo cimdu. Varbūt stringi var ieņemt šo vietu? "Policija kopš 22. marta medījusi apakšveļas zagli, pēc tam kad sieviete bija sūdzējusies par 15 nozagtiem stringiem," vēsta kāda ziņa internetā.

Kāds mans draugs uzskata, ka tas, kas klaji eksponēts, zaudē lielu daļu pievilcības. Kā skaista meitene, kad paziņo, ka ir profesionāla modele. Vērtība ir tikai negaidītajam (tāpat kā ar jokiem). Tikai noslēpumam ir jēga tikt atklātam.

Jo stringu instruments ir tieši neesamība. Tas, kas darbojas ar savu neredzamo daļu. Kā neredzamās adatas asums Vermēra "Mežģīņu šuvējā". Vai kā teikts "Dao un De" 11. nodaļā:

            Izcērt loga ailu, lai top istaba;
            tik, ja tajā ir vieta, kur nekā nav, istabai ir lietojums.

Un vēl 63. nodaļā:

            Liels – sīks,
            daudz – maz.

Ar piezemētu precizitāti Laodzi izteikumus atkārto kāda astoņdesmito gadu franču karikatūra, kur sieva demonstrē vīram jauno apakšveļu: "Jo mazākas tās ir, jo vairāk tās maksā." Kā melnais kvadrāts – tā vairāk nav, nekā ir, taču tu nevari atraut acis.
Tas ir apģērbs, kas nēsātāju padara kailāku.

Prātā nāk mistisks, taču patiess stāsts. Kāds mans draugs reiz nokļuva pilnīgi tukšā viesnīcā tālu Eiropas laukos. Neredzēja vispār neviena cilvēka. Bija taisni jābrīnās, cik vientuļa vieta. Situācija nemainījās mēnesi, un tik ļoti gaidītā vientulība sāka viņam smelgt. Pie tam, kas būtiski, vientulīgajā viesnīcā nebija interneta. Nekādu iespēju kliedēt vientulību. Tā reiz viņš stāvēja tukšajā viesnīcas terasē, lūkojās uz tukšo šoseju un domāja – nē, vairs ne par eksistenci un iekšējo impēriju – viņš domāja par savu mīļoto tālajā dzimtenē, par meitenēm internetā, par maigumu un kaisli. Viņš paskatījās uz debesīm, bez vārdiem lūgdams jelkādu seksuālas dabas mierinājumu. Neticīgs izsmēķēja cigareti, un tad uz terases, tieši viņam blakus, vējš kaut ko nometa. Tie bija stringi, vienkārši un draiski, bez mežģīnēm, dzīvespriecīgā krāsā, smaržoja pēc veļas mīkstinātāja. Apkārt neredzēja nevienas mājas, bet kaut kur laikam tāda bija – tur meitene tobrīd aplūkoja savu veļas auklu un sašuta, ka pat šai vientulīgajā vietā uzradies kāds perverss zaglēns. Burvīgā meitene nezināja, ka piedalās plānā, kur kopā ar vēju izspēlē pašu ilgošanās būtību. To tagad simbolizēja mazais auduma gabaliņš, kurš vēl nesen viņu tik cieši apskāva.

Vientuļnieks sajutās reizē nožēlojams un laimīgs un apņēmās to nekad nevienam nestāstīt.

 

[1] Tas vairāk attiecas uz mūsu kultūrvidi, Latīņamerikā, protams, netrūkst nekā.

Tēmas

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!