Irving Penn "Cigarette and Lips"
 
Zināšanas
04.09.2019

Mazo lietu enciklopēdija: Lūpu krāsa

Komentē
0
Saglabā

Man šobrīd pieder 25 lūpu krāsas. Dekoratīvā kosmētika par manu vaļasprieku kļuvusi pēdējo divu gadu laikā, taču cilvēki savas sejas izdaiļojuši gadsimtiem ilgi. Lūpu krāsa, līdzās vaigu sārtumam, bija viens no pirmajiem kosmētikas līdzekļiem, kura pirmsākumi meklējami jau 3250. g. p. m. ē. Laika gaitā tā mainījusies no sociālā statusa zīmes līdz politiskās nostājas izpausmei.

Lai gan lūpu krāsa savu nosaukumu ieguva tikai 1880. gadā (Latvijā tā savos pirmsākumos bija pazīstama kā "lūpu pomāde"), cilvēki krāsoja lūpas jau senajās civilizācijās, un tas bija ierasts sociālā statusa indikators gan sievietēm, gan vīriešiem. Visbiežāk kā pirmās tiek minētas Senās Divupes civilizācijas. Šumeri lūpu krāsas pagatavošanai izmantoja augļus, hennu, mālus un insektus, bet vēlāk pievērsās arī smalkākiem dabas resursiem ar lielāku mirdzumu – saberztiem dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem.

Lūpu krāsas izmantošanu un pagatavošanu pārņēma senie ēģiptieši. Tā bija iecienīta gan pirmsnāves, gan pēcnāves dzīvē – paletes un aplikatori atrasti apbedījumu vietās. Koši sarkana krāsa, kas iegūta, sajaucot okeru un taukus, bija īpaši populāra. Tomēr ne visas pomādes sastāvēja no tik nekaitīgiem materiāliem. Tādas sastāvdaļas kā svins un broms izraisīja nopietnas slimības un pat nāvi.

Pētot dekoratīvās kosmētikas attīstību senajās civilizācijās, nākas secināt, ka tā visvairāk nosodīta vietās, kur sieviešu tiesības bija ierobežotas. [1] Lai gan grieķu priekšteči savas sejas izdaiļoja ļoti liberāli, senie grieķi bija pirmie, kas krāsotas lūpas padarīja par netikumīgu sieviešu zīmi, ejot pat tik tālu, ka noteica ar likumu – prostitūtām krāsot lūpas tumšas. Savukārt romieši krāsotas lūpas atkal padarīja par simbolu sociālajam statusam, nevis dzimumam. Lielai daļai augstdzimušo dāmu uzklāt kosmētiku palīdzēja tam īpaši sagatavoti vergi.

Pirmā lūpu krāsa, kas līdzinājās produktam, kuru lietojam mūsdienās, tika radīta aptuveni 9. gs. Tuvajos Austrumos. Arābu zinātnieks Abu al-Kasim al-Zahravi (Abu al-Qasim al-Zahrawi) savos pierakstos šo produktu raksturoja kā iesmaržinātus stobriņus. Līdzīgi kā Rietumu kultūrās, arī Tālajos Austrumos lūpu krāsa tika izmantota, lai uzsvērtu sociālo stāvokli un piesaistītu pretējā dzimuma pārstāvjus. Ķīnā pirmās lūpu krāsas no bišu vaska tapa pirms 1000 gadiem, tās bija paredzētas lūpu aizsardzībai un vēlamās formas veidošanai. Savukārt Japānā no saflora ziediem iegūtais sārtums nelielā kārtā liecināja par izsmalcinātību. Edo periodā šis materiāls maksāja tikpat, cik tā daudzums zeltā.

Kā daudzās citās jomās, arī ar lūpu krāsu saistītie aizliegumi absurdāki un līdz ar to arī interesantāki kļuva viduslaikos. Vēl 11.–13. gs. sievietes iekrāsoja lūpas oranžos un violetos toņos, tomēr, kristietībai izplatoties, tika uzskatīts, ka dekoratīvās kosmētikas lietošana apstrīd Dievu un viņa radošos centienus. Citiem vārdiem sakot, sarkanas lūpas neapšaubāmi bija saistītas ar sātanu un piederējās tikai prostitūtām un raganām. Pāvests nāca klajā ar direktīvu, kas aizliedza lietot kosmētiku, pieņemami bija tikai dabiski rozā toņi, kas simbolizēja sieviešu nevainību. Arī medicīna jebkādu dekoratīvo kosmētiku uzlūkoja ar šaubām, jo tā kavēja asins pieplūdi sejai. Tiesa, tā tas nebija visā Eiropā. Piemēram, 13. gs. Itālijā dāmas izmantoja koši rozā toņus, kamēr zemākām kārtām piedienējās tumši sarkanais un brūnais.

Lūpu krāsa savu popularitāti atguva 16. gadsimtā, kad pie varas nāca karaliene Elizabete I. Tika izgudrots jauns lūpu krāsas veids – ar krāsvielām sajaukts alabastrs, kas satīts krītiņa formā un izkaltēts saulē, – tomēr tā bija paredzēta tikai augstdzimušām dāmām un aktrisēm, turklāt vīrieši deva priekšroku krāšļiem, kas neizskatījās mākslīgi.

17. gadsimtā – Čārlza II un Luija XIV valdīšanas laikā – lūpas, sekojot karaļu un aktieru piemēram, sārtināja gan vīrieši, gan sievietes. 18. gs. vairāk tika izmantotas dabiskās krāsas. Anglijas valdība izdeva likumu, kas nosodīja lūpu krāsu. Pamatojums – "sievietes, kuras ievilina vīrieti laulībā ar kosmētiku, var tikt apsūdzētas par pesteļošanu".

Gandrīz visu 19. gadsimtu lūpu krāsa tika asociēta ar prostitūtām un aktrisēm, augstākās sabiedrības dāmas panāca sārtumu lūpās, tās berzējot vai knaibot. Tomēr, sākot ar 19. gadsimta 60. gadiem, lūpu krāsa pamazām atguva savu popularitāti, un 1884. gadā franču kosmētikas uzņēmums "Guerlain" radīja pirmo mūsdienu lūpu krāsas prototipu "Ne m’oubliez pas" ("Neaizmirsti mani"). Lūpu krāsa sastāvēja no iesmaržināta sveču vaska un bija iepakota zīda papīrā.

20. gadsimta sākumā lūpu krāsa kļuva par simbolu politiskai nostājai. 1912. gadā sufražistes devās Ņujorkas ielās ar koši sarkanām lūpām. Gadsimtiem ilgi vīrieši reliģisku un morālu iemeslu dēļ bija kontrolējuši dekoratīvās kosmētikas lietojumu, tādēļ sieviešu pretošanās kustību pavadīja spilgta lūpu krāsa.

1923. gadā patentēja pirmo skrūvējamo lūpu krāsu – 20. gados lūpu krāsa kļuva par sieviešu ikdienu un tika pārdota, izmantojot attēlus ar populārākajām mēmā kino zvaigznēm. Kino diktēja lūpu formu – īpašā cieņā bija Klāras Bovas un Mejas Marijas lūpas. 30. gadu laikā katrai modernai sievietei bija vairākas lūpu krāsas, jo tas bija sīkums, ko varēja atļauties arī finansiālu grūtību laikā.

40. gados arvien iecienītāki kļuva sarkanie toņi. Sarkanas lūpas bija pat vēlamas, jo tās atsvaidzināja kara nomākto ikdienu. Kādas "Tangee" lūpu krāsas reklāma Amerikā vēstīja: "Lūpu krāsa neuzvarēs karu, tomēr tā simbolizē vienu no iemesliem mūsu cīņai – sieviešu tiesības būt sievišķīgām un glītām jebkuros apstākļos." [2] Seksistiskas reklāmas, kas apelēja pie sieviešu kompleksiem, parādījās jau 20. gados, bet uzplauka 40. un 50. gados.

Sarkanie toņi saglabāja savu popularitāti arī 50. gados, to nodrošināja tādas kinozvaigznes kā Merilina Monro un Elizabete Teilore. Šī bija desmitgade, kurā lielākie zīmoli savā starpā sacentās, lai radītu noturīgāko lūpu krāsu. 60. un 70. gados lūpu krāsas attīstību ietekmēja modernā māksla un hipiju kultūra un modē nāca bēšie toņi, bet 70. gados dažādo subkultūru izaugsme atkal aktualizēja lūpu krāsas lietojumu vīriešu vidū.

Aizvadītajās dekādēs daudzas feministu grupas ir iestājušās pret lūpu krāsas lietošanu, jo sabiedrība spieda sievietes izmantot kosmētiku, savukārt trešais feminisma vilnis 80. un 90. gados nāca ar "lūpu krāsas feminismu". Tas uzskatīja, ka sievietes joprojām var būt feministes, neslēpjot savu seksualitāti, izmantojot dekoratīvo kosmētiku un citas ar sievišķību asociētas lietas. Lūpu krāsu dažādība pamazām tuvojās savai mūsdienu stadijai.

2000. gadu sākumā, par kuru varu runāt arī no personīgās pieredzes, valdīja popzvaigznes. Šis posms man asociējas ar lipīgiem un smaržīgiem lūpu spīdumiem, kas mūzikas kanāla VIVA videoklipos noteikti funkcionēja labāk nekā realitātē. Taču šajā desmitgadē lūpu krāsas izvēli bez modes un personīgajām preferencēm nosaka arī tas, cik produkts ir dabai draudzīgs. Arvien vairāk slavenību veido savas kosmētikas līnijas. Iegādājoties lūpu krāsu, ir jāuzmanās no viltojumiem, kas var saturēt līmi. Krāsotas vīriešu lūpas, pateicoties LGBTQ+ un lielākai brīvībai mūsu izpratnē par dzimumiem, tiek pieņemtas arvien brīvāk. Protams, joprojām daļa cilvēku košas lūpas asociē tikai ar zemu morāli vai Nebūšanu Feministam (ar abām no šīm problēmām esmu saskārusies personīgi), tomēr izskatās, ka pamazām sabiedrība to akceptē kā brīvu izvēli, bet lielākais klupšanas akmens ir sociālo tīklu radītie kompleksi par to, kā krāsotām lūpām būtu jāizskatās.

Izrādās, ka mana sievišķība šobrīd dzīvo 80. un 90. gados, jo pēc pusaudžu puiciskās fāzes, kurā mēģināju iespītēt lūgumam sēdēt kā dāmai, lūpu krāsa kļuvusi par vienu no maniem mīļākajiem produktiem. Ar prieku varu atzīt, ka manu izvēli krāsot vai nekrāsot lūpas ietekmē tikai personīgā pašsajūta. Novēlu cilvēcei sasniegt punktu, kurā lūpu krāsa tiks uzskatīta tikai par nevainīgu, skaistu pašizpausmi jebkuram dzimumam, nevis uzbrukumu morālei vai cilvēku pašvērtējumam.

Tēmas

Anna Belkovska

Anna Belkovska (1992) ir dzejniece, dramaturģe un realitātes šovu subtitru tulkotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!