Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto - Ansis Starks
 
Recenzija
06.02.2014

Mazo lietu apdziedātājs

Komentē
1
Saglabā

Par Vladislava Nastavševa izrādi "Peldošie-ceļojošie" Jaunajā Rīgas teātrī

Atveras priekškars. Skatuves kailās sienas vizuāli atgādina "Makbeta" scenogrāfisko risinājumu Valmieras Drāmas teātrī. Pie griestiem – zeltaina, apsūbējusi lustra, uz skatuves – divi melni flīģeļi.

Šis ir katras izrādes skaistākais mirklis, jo iemieso Pītera Bruka minētos divus skatuves telpas likumus: 1) jebkas var notikt un 2) kaut kam ir jānotiek. Un kaut kas notiek. Skatītāju rindas pāršalc pārsteiguma murdoņa, un no flīģeļa parādās roka, kura – kā noskaidrojas vēlāk – pieder Viļa Daudziņa spēlētajam Orestam. Pēc brīža no otra flīģeļa iznirst pēda, un drīz vien tai seko Mārtiņa Upenieka varonis Lavriks. Un ar šo ievadepizodi skatītājam tiek nosprausti izrādes noteikumi, kuriem jāuzticas. Līdzko tiek zaudēta spēja paļauties un uzticēties režisora noteikumiem, mēs nespējam pazust stāstā.

Intervijā "Radio Klasika" izrādes "Peldošie-ceļojošie" režisors Vladislavs Nastavševs stāsta par to, ka izrādes pirmais impulss ir bijusi mūzika. Tāpēc tā pastāvīgi caurvij Mihaila Kuzmina romāna skatuvisko versiju: skumji skanošas un sēri, elsojoši vai jutekliski izdziedātas, izvaidētas romances, un klavieres, daudz, daudz klavieru. Klavieres nav klavieres, un aktieri nav aktieri. Klavieres ir aktieri, un aktieri ir klavieres. Tās ir tēlu papildinājums un viņu būtība. Ar lielām acīm un strauji pukstošu sirdi vēroju, kā katrs nākamais varonis ierodas ar savu flīģeli un kā tie tiek stumdīti, izjaukti, salikti atpakaļ, apgāzti un spēlēti. Aktieri pārvieto šos masīvos instrumentus ar tādu eleganci un vieglumu, it kā patiesi būtu aristokrāti, kuri vienkārši tur rokās šampanieša glāzes un smejas, atgāžot galvu. Un, lai arī skatītāji ir pieraduši pie tā, ka aktieri ir spējīgi izdarīt teju jebko, šāda fiziska izveicība un vienlaikus spēja radīt emocionālu līdzpārdzīvojumu ir apbrīnojama. Diemžēl apbrīnot un jūsmot par kaut ko neskaitās pārāk objektīvi un nepiestāv teātra kritikai vai analītiskiem tekstiem. Bet, tā kā neesmu teātra kritiķe, varu atļauties gan apbrīnot, gan arī jūsmot. 

Lai arī Vladislava Nastavševa izrāde "Peldošie-ceļojošie" savu pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja tikai pagājušajā nedēļā, jau tiek lauzti šķēpi par to, vai izrāde ir izcila vai gluži otrādi – vilšanās. Tas, protams, tikai palielina interesi par iestudējumu, tā ka no vienas puses jau – labi vien ir! Taču pārsvarā pārsteidzoši ir argumenti, kas tiek izmantoti šajās diskusijās. Iespējams, tas ir patērētāju kultūras fenomens, bet man šķiet absurda frāze: "Mēs (skatītāji, kritiķi, Nastavševa fani) esam pelnījuši ko vairāk." Man vienmēr rodas pretjautājums: "Par kādiem tieši nopelniem?" Protams, ir dažādi kritēriji, pēc kuriem tiek vērtētas teātra izrādes un konkrētu režisoru iestudējumi, bet, zinot to, cik lielu darbu un emocionālu piepūli prasa vienas izrādes izveide, šādi vārdi šķiet necieņas pilni.

Jā, ja mēs uztveram mākslu (šai gadījumā – teātra izrādi) kā preci, par kuru skatītāji maksā naudu, lai iegādātos noteiktas kvalitātes ražotāja produktu, tad varbūt. Bet kas teātra gadījumā ir šie garantētās kvalitātes kritēriji? Vienīgais kritērijs, ko teātris var garantēt un ko skatītājs var pieprasīt, ir profesionāls un tehniski augstvērtīgs izpildījums. Pārējais ir atkarīgs tikai un vienīgi no paša skatītāja un viņa vēlmes uztvert, iesaistīties un atvērties izrādei. Taču, ierodoties teātrī ar ekspektāciju sarakstu par to, kādai ir jābūt Vladislava Nastavševa izrādei, Aristoteļa minēto katarsi diemžēl nesasniegt.

Nastavševs atzīst, ka Mihaila Kuzmina romānu "Peldošie-ceļojošie" un daiļradi kopumā raksturo vieglums, ko daudzi kļūdaini notur par seklumu. Tieši vieglums un skaistums ir vērtības, kuras režisors ir vēlējies attēlot uz skatuves, virpinot sižeta līkločus un mīlas pinekļus kā mežģīnes un kruzuļus. Kontrastējot fiziski izaicinošo aktierdarbu ar uzspēlētu frivolitāti un vīpsnāšanu par aristokrātiem, bohēmistiem un māksliniekiem, Nastavševs ir radījis darbu, kurš ar vieglu plaukstas kustību runā par apjukušiem, reizēm nožēlojamiem un visādos veidos vientuļiem cilvēkiem. Viņi paši īsti nesaprot, ko un kāpēc vēlas, un šķietami ir apmaldījušies savā neizpratnē par to, kas ir mīlestība un galvenais – kas ir ĪSTA mīlestība. Sandras Kļaviņas Ļoļečka ir kā vilciņš, kas griežas starp savu vīru Leonīdu (Kaspars Znotiņš), Dmitriju Lavrentjevu (Andris Keišs) un jauniņo Lavriku (Mārtiņš Upenieks). Viņa mīl viņus visus un tad vairs nemīl nevienu. Lavrentjevs, kurš mīl kā "vecākais sētnieks", sevi izjauc pa detaļām, ļaujot Ļoļečkai burtiski bradāt pa viņa klavierēm. Toties Lavriks, dzenoties pēc savas piepeši izdomātās mīlestības, pats sevi pazaudē, padara par nožēlojamu kucēnu un cilvēku, "kurš neskaitās".

Šī dzīšanās pēc kaut kā sadomāta, ilūziju uzkurināšana un sabradāšana, ķeršanās pie sen zudušām vērtībām un emocijām rada dziļi skumju atmosfēru it kā tik komiski vieglajā un vizuāli satriecoši skaistajā izrādē. Ne velti šie grezni tērptie cilvēki un viņu klavieres dzīvo tukšā skatuvē. Viņi ir vientuļi, un viņi cenšas būt svarīgi sev un citiem. Viņi izliekas, ka kaut ko dara, kaut ko rada, bet patiesībā riņķo pa tukšo telpu, stumj un grūsta savas klavieres, līdz tās ir izskaņojušās tiktāl, ka neviens vairs tās nespēs paspēlēt. Izmisuma brīdī Lavrentjevs savai iemīļotajai koķetei Ļoļečkai uzkliedz: "Es tevi mīlu, bet tu man esi pretīga!" Un tieši šī pretīgā mīlestība, kuru nevar kontrolēt un kura tevi padara nožēlojamu, dzen un urda visus šos varoņus, līdz viņi nogurst un atkal ielien savās klavierēs, un rūpīgi aizver vākus.

Vladislavs Nastavševs tik virtuozi prot apdzīvot skatuves tukšumu, kā arī spēlēties ar teātra formu un valodu, ka Mihaila Kuzmina, kuru pats režisors nodēvē par "mazo lietu apdziedātāju", stāsts uzplaukst. No mazajām lietām veidojas liels, pulsējošs un dzīvs veselums. Un visam cauri skan paša režisora balss, kas dzied saldsērīgas romances, dažādos veidos skan viņa sacerētā mūzika, un ar tās palīdzību izrādei rodas vēl viens slānis. Tas, ko nevar izteikt vārdos, ko nevar paust ne žesti, ne ķermeņa valoda, ne gaismas vai scenogrāfija.

"Peldošie-ceļojošie" nav nedz mūzikls, nedz īsti arī "muzikāla izrāde". Taču mūzika ir tikpat dabiska tās sastāvdaļa kā skatuves putekļi, kuru šķidrauts katrai izrādei piešķir tik ļoti nepieciešamo sapņa ilūziju.

Mums vienmēr šķiet, ka "mazās lietas" – mūsu mīlestības mokas, intrigas un ciešanas – ir kaut kas grandiozs, iespaidīgs un īpašs. Katrs velk līdzi savu flīģeli, spēlē divrocīgi, četrrocīgi, sešrocīgi, plēš stīgas un dauza melnbaltos taustiņus. Bet patiesībā jau neviens bez mums pašiem šīs smagās klavieres nemaz neredz. Garāmejot uzsit klimpiņpolku un aizpeld, aizceļo tālāk. Un atliek tikai ar aktieru vieglumu un eleganci savas klavieres stumt tālāk – un mēģināt joprojām stumt skaisti.

Foto - Ģirts Raģelis

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!