Foto: Juris Justs, Riga Stree Photgraphy
 
Proza
23.10.2019

Mazliet mīlestības vēstule

Komentē
1
Saglabā

Kādu rītu man piepeši liekas, ka esmu visu jau pateicis. Tā ir brīvdiena, un es, pamodies rītausmā, protams, vairs nespēju iemigt. Stāvu pie loga un skatos, kā migla veļas pār ielām, raujot sev līdzi saburzītus, jau ļoti sen par maz gulējušus cilvēkus, velns viņu zina – uz kurieni un kāpēc. Man gribas skriet. Kā bērnībā – mesties skriešus pār ielām, sarkanajām gaismām, peļķēm, soliņiem, ratiņtantēm, kordoniem, tūkstoš gadu veciem būvlaukumiem, sliedēm, pienākumiem un atbildībām. Man liekas, ka tad, ja es pēc miljons jūdzēm atdurtos, ja kāds mani saķertu aiz apkakles, ja es ar skaļu troksni ietriektos ar galvu nepārlecamā sienā, man atkal būtu, ko pateikt. Vismaz pāris lamuvārdu sākumam vai kāda novēlota atziņa. Par to, ka pareizie lēmumi reti kad maina mūsu dzīves. Parasti to maina tieši aplamie, bet mums – vismaz tādiem kā es – nav nekādas iespējas to aptvert ātrāk par brīdi, kad viss jau ir noticis. Tam pat bija kaut kāds nosaukums, kuru esmu veiksmīgi aizmirsis.

Bērnībā mēs spēlējām salkas, paslēpes un dažādas improvizētas, pašu izdomātas spēles. Tagad mēs spēlējam kopā dzīvošanas, pieaugušos, notikšanas. Tāpat kā daudzās bērnības spēlēs, arī kopdzīvē noteikumi bieži ir visai relatīvi un mēdz mainīties spēles gaitā. Nereti viens no abiem piepeši izdomā kādu jaunu noteikumu, kas parasti noved pie ķildas. Bērnībā šādas konfliktsituācijas ātri atrisinājās pēc zibenīgas, dramatiskas plūkšanās, šodien tās mēdz pāraugt sešu dienu karos ar ultimātiem, boikotiem, visādiem embargo, ofensīvām un aplenkumiem. Un nekāda miera korpusu ievešana teritorijā, nekādas konfekšu kārbas zelta iepakojumos šos procesus paātrināt nevar.

Visvairāk tajā visā mani pārsteidz tas, ka neviens no abiem – neviens no tūkstošiem, miljoniem pāru – nekad nav gribējis šos saasinājumus. Tieši pretēji: ikviens izmisīgi vēlas, lai viņam un otram būtu viegli un pēc iespējas vienkāršāk. Bet katru sekundi kādā virtuvē pret grīdu tiek mesta kārtējā krūze.

Filmās, ko esmu redzējis, un stāstos, kurus lasījis, cilvēki ar laiku iemācās dzīvot kopā. Atrod kompromisus, noslēdz neatskaņotas vienošanās un panāk līdzsvaru. Tas it kā ir loģiski, tam tā arī vajadzētu būt, bet dzīvē nez kāpēc cilvēki pēc gadiem ilgas dzīvošanas kopā iemācās tikai sinhrono pagriešanos miegā. Varbūt tas kaut kā saistīts ar bērnību, ar attiecību modeli, kuru cilvēkam parāda, iepotē vecāki, es nezinu. Ja tā, tad es droši vien neapzināti izvēlos to cilvēku sabiedrību, kuru bērnības nav no smukajām Ziemassvētku filmām, un tāpēc par tiem citiem nemaz nezinu. Par tiem, kuri nekad nestrīdas, izvēlas piekāpties un nes viens otram kafijas pie gultas baltās guļamistabās. Un tad smejas, skatoties uz zelta retrīveru, kurš jautājoši stāv durvīs ar kaklasiksnu zobos. Jā, mana kino gaume nav no spīdošajām, par spīti visiem viņas pūliņiem. Arī tas.

Un, kamēr viņa kliedz, es skatos uz tiem kafijas biezumiem, kas līdz ar krūzes lauskām noklājušas visu grīdu, veidojot savādu, biedējošu mozaīku, un domāju par to, ka labāk tomēr izmantot kafijas filtrus. Vai vārīt kafiju kanniņā kā kādreiz. Es zinu, protams, ka tā vietā man vajadzētu ieklausīties, bet tieši tagad es to nevaru. Manai uztverei ir švaki drošinātāji, tos "izsit" ikreiz, kad kāds uz mani kliedz. Un es domāju par kafijas kanniņām, biezumiem, domāju par sasisto krūzi. Tā ceļojusi kopā ar mani no vienas dzīvesvietas uz otru jau gadus desmit. Bet pret grīdu virtuvē vienmēr mestas citas. Savādi. Tas liek man neviļus iespurgties, jo piepeši iztēlē redzu medaļām nokārtu krūzi – veterānu. "Būs labi, zēni," tā saka citām krūzēm, stāvot frontes priekšējā līnijā pie izlietnes mirkli pirms bojāejas, "šis vēl tāds niecīgs ķīviņš, es esmu pieredzējis nopietnākas vētras. Pēc pusdienām visi laiskosimies žāvētājā, nav ko raustīties!"

Agrāk man bija vēl tāda spēle. Es neuzkrītoši vēroju kādu cilvēku, piemēram, vilcienā, un domās liku viņam nedarīt to vai to. Nesākt kasīt zodu, teiksim, vai nešķaudīt. Nekādā gadījumā tagad nešķaudi! Un tad es skatījos, kā viņš cenšas noturēties, līdz tāpat atskan skaļš šķaudiens. Tas darbojās tikai tā, apgrieztā veidā. Nezinu, kāpēc. Vēlāk es pārstāju ar to niekoties, jo tajā bija kaut kas nepareizs. Pārāk nepareizs pat man.

"Tad redz, kā! Tu manipulē ar cilvēkiem!" iesaucas kāds paziņa, kad esmu viņam par to neuzmanīgi izstāstījis pēc sestās glāzes kroga pikseļainajā pustumsā. Es saviebjos un klusēju. Man gribētos prast manipulēt vismaz ar sevi pašu, bet ne velna nesanāk. Ja sanāktu, es varētu paveikt varenas lietas, es tā pieļauju.

Varbūt visi tie miljoni, pat miljardi pāru ir jāpārjauc – kā kārtis –, meklējot optimāli pareizākās kombinācijas? Vai arī piespiedu kārtā jāatrauj viens no otra un jāizmētā pa visu pasauli? Lai tad viņi, izmisuši un padevušies, dotos viens otru atkal atrast?

Es nesos caur miglu pa Miera ielu, pār kaut kādām stalažām, apgāztām ceļazīmēm un kritušiem tūristiem. Deniņos dun kā reivā, no mēteļa kabatām birst sīknauda un aizlauztas cigaretes. Kāds vīrietis, kuru nesen redzēju veikalā, teica savai vecajai māmuļai: "Katru padarīto darbu var pilnveidot un izdarīt labāk." Teica ar tādu teicamnieka lepnumu, apaļajiem vaigiem spīdot. Viņš juta, ka ir pateicis ko spēcīgu, atstājis iespaidu. Es stāvēju blakus ar vīna tetrapaku rokās, un man ļoti gribējās pagriezties un pavaicāt viņam, kā tieši viņš uzlabotu Prokofjeva "Bruņinieku deju" vai, teiksim, Kamī "Svešinieku". Bet es noklusēju, viņš taču bija ar mammu. Es, starp citu, arī esmu eksperts – citu laulības dzīves jautājumos, piemēram. Un es skrienu virsū trolejbusam, kurš cenšas mani nobloķēt uz Tallinas ielas stūra. Viņi domā, ka tāpēc apstāšos. Bet es nekad vairs neapstāšos.

Kāzu dienā (tas bija martā) nez kāpēc bija stindzinoši auksts un viss, kā tādās reizēs laikam ierasts, notika haotiski. Kāds kavēja, šis tas bija aizmirsts, un, kad beidzot turp nelielā bariņā atkūlāmies, neviens īsti nezināja, ko un kā tajā dzimtsarakstu nodaļā vajag darīt. Es nedrīkstēju iedzert pat vienu glāzi, man bija nopirkts "Mežezers", un tāpēc nervozēju vēl vairāk, nekā iespējams. Kādā mirklī, īsi pirms mūs aicināja uz zāli, es iedomājos, ka viņa varētu pārdomāt. Vienkārši tāpēc, ka es viņas vietā, iespējams, tā izdarītu. Bet viņa rāmi stāvēja man līdzās, visas jezgas epicentrā. Tik skaista un kaut kādā ziņā todien citāda, un es piepeši vairs nespēju novērst no viņas acis. Atkal.

Mēs sinhroni griežamies miegā ik nakti, sapņojam katrs savus sapņus. Viņa bieži redz murgus, es tādus neredzu gandrīz nekad, jo man attiecībā uz šīm lietām ir cita gradācija. Toties es mēdzu miegā staigāt. Viņa to zina un ikreiz, kad naktī pieceļos, lai aizietu uz tualeti vai padzerties, nervozi uztrūkstas augšā un vēro mani aizdomu pilnām acīm. Mēs abi miegā runājam, un reizēm mums veidojas dialogi, kurus viņa neatceras, bet es gan – kā citur dzirdētus, noklausītus. Tie būtībā īpaši neatšķiras no sarunām, kuras uzturam nomodā, un tāpat liecina par to, cik atšķirīgi esam. Ar sev līdzīgu es neizturētu pat nedēļu.

Un tad mēs spēlējam spēli – izliekamies, ka abiem vienalga. Vienalga, ko otrs domā un jūt. Vienalga, ko viņš pateiks. Man vajadzētu būt vairāk rūdītam uz tāda veida spēlēm, jo esmu tā nodzīvojis lielāko daļu dzīves, tomēr parasti salūstu pirmais. Tādās reizēs mani kaut kas spārda no iekšpuses. Nē, spārda visu laiku – arī bērnībā, spēlējot paslēpes, kad mani nevarēja atrast, es pats izlēcu laukā no paslēptuves. Mana labākā slēptuve bija galdiņš ar lielu spoguli priekšnamā, aiz tā es jutos pilnīgi neatrodams, jo meklētājs redzēja tikai savu atspulgu. Es bieži slēpjos tā joprojām, kaut gan galdiņa vairs sen nav un man pašam nākas kļūt par spoguli. Bet tas nav grūti. Grūtāk ir pašam sevi nenodot, izlecot laukā un saucot: "Nu, beidz, tas taču nav pa īstam, viss, pārstāj!" Un tas ir tieši tas, ko viņi gaida. Trolejbusa šoferis izraušas laukā no kabīnes, pieskrien man klāt, bet piecelties nepalīdz. Pāris mašīnas aiz viņa atstātā vadu kuģa nervozi signalizē, es tomēr kaut kā pieslienos un rupji uzkliedzu viņu virzienā. Mani tracina šis egoisms, es tajā pārāk labi atpazīstu pats sevi.

"Kas tev vainas, puis?" man beidzot jautā šoferis. Es viņu esmu redzējis kādā franču filmā par žandarmiem. Man? Kas vainas man?

Lejā, tirgū, ir ziedu bodīte, kurā paretam – daudz retāk nekā varētu – mājupceļā iegriežos nopirkt viņai dažas rozes. Pārdevēja, sniedzot man izvēlēto pušķīti, katru reizi tur to dzelžaini sažņaugtu un gaida, kamēr otras rokas izstieptajā plaukstā tiks ielikta nauda. Un ikreiz man tajā mirklī jādomā par to, kas ir tie izmisušie romeo, kuru dēļ viņai izstrādājies šāds reflekss. Tad es eju tos atlikušos pārdesmit metrus līdz mājām ar neiesaiņotām rozēm rokās, un visas pilsētas meitenes, visas sievietes, visas elegantās kundzes gados nāk man pretī, lai uzsmaidītu. Es noduru galvu un paātrinu soli, jo jūtos kā nelga. Viņas taču neko nezina. Ja zinātu, tad nesmaidītu. Ja viss nāktu gaismā, tad mani droši vien iemestu sapūšanai Bastīlijā kā to Kafkas vīrieti pēc trīsdesmit. Es spārdītos un pretotos, bet klusībā zinātu, par ko.

Vēl man patīk tāda spēle – uzrakstīt viņai domās īsu vēstuli un paslēpt kaut kur laika ielocēs. Ja nu viņa kādreiz, es tiešām nezinu, kā, bet, teiksim, kārtojot dienas pa plauktiņiem, uzduras tām. Man ir viens draugs, viņš regulāri atstāj lapiņas ar dzejoļiem no sava blociņa kādam, kuru mīl. Es zinu, jo esmu bijis liecinieks tam, kā viņš lapiņu rūpīgi saloka un atstāj kāda cilvēka velosipēdā, kurš vienmēr uz ielas pieslēgts vienā un tai pašā vietā. It kā nejauši, garām ejot. Spēles noteikumi prasa, lai es to neredzētu. Pārsteigts vēroju kaijas virs centra jumtiem. "Neiedomājies tikai par to uzrakstīt, Aksel!" viņš vēlāk saka, kad jau sēžam kādā iekšpagalmā un dzeram apšaubāmas kvalitātes kokteiļus. "Es par to noteikti uzrakstīšu," atbildu. Tas ir pārāk skaisti, lai par to noklusētu.

Šovakar es spēlēju nebūšanas spēli. Sēžu viens pats slimnīcas gaitenī pie rentgena kabineta ar saburzītu numuriņu rokā, telefons atslēgts, drauga atdāvinātā mēteļa apkakle uzsista līdz degunam. Paretam garām klusi aizslīd kāda medmāsa, bet es esmu neredzams un viņu skatieni mani neuztver. Kaut kur pilsētas otrā galā kāds jau reizi desmito nesekmīgi cenšas mani sazvanīt, lai uzzinātu, kad beidzot būšu darbā. Neviens nezina, kur esmu un kas ar mani notiek. Mājās nerunīga un apvainojusies sēž viņa. Strādā, visdrīzāk, smalkajiem pirkstiem nedaudz pikti lecot pār taustiņiem, lūpas sakniebtas. Domās pārbraucu ar plaukstu viņas pierei un atceros mūs kādā vasaras priekšpusdienā soļojam pa Apija ceļu Romas nomalē. Jo tālāk mēs gājām, jo retāk satikām citus, un tā bija viena no retajām reizēm, kad man nebija iebildumu tā soļot kaut līdz rudenim. "Iesim līdz pašām beigām!" es viņai teicu. "Līdz Brindizi?" viņa smējās. Vajadzēja pierunāt viņu toreiz, es iedomājos.

"Hiršs?" kabineta durvis atveras, un es atkal kļūstu redzams, lai nejauktu galvu.
"Ārsts grib aprunāties par jūsu bildēm. Ienāciet, lūdzu!"

Mēs ietu un ietu, nesteidzīgi izrunātu visu – pilnīgi visu uz pasaules, un mums vairs nebūtu vajadzības izdomāt kaut kādus jaunus, dumjus noteikumus. Jā, tieši tā arī vajadzēja darīt, es nodomāju pieceldamies, skumji priecīgs par šo novēloto atziņu, ar kuru, tāpat kā ar gandrīz visu atlikušo, man vairs īsti nav, ko iesākt. Bet tas tomēr ir vairāk nekā nekas.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!