Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Rembrants Harmenszons van Reins. "Zuzanna un veči". 1647
 
Blogs
23.09.2019

Mazgājas tikai tie, kam slinkums kasīties

Komentē
3
Saglabā

"Vannas ir ārkārtīgi nomierinošas – tās ir maigākas un rāmākas nekā dušas. Tā ir lēna attīrīšanās. Tomēr ilgu laiku virknē 20. gadsimta vidusposma literatūras vannas izpelnījās satraucošu reputāciju. Tās bija pakļautas raizēm par ielaušanos privātumā, par nekārtību. Tās bija pārāk karstas, pārāk šauras, atkal un atkal pilnas ar visādu drazu: laikrakstiem, cigaretēm, alkoholu, žiletēm."

Mikaela Klementa. "Lēnā attīrīšanās". "The Times Literary Supplement", 2019. gada 3. septembrī.

"Lai notiek! Es esmu blēdis.
Lai notiek! Es esmu melis.
Un ņemiet, šis ir, kundze,
Mans frotē peldmētelis."

Imants Ziedonis, Raimonds Pauls "Ja ticīgs es būtu".

Kādudien pēc īsa pārskrējiena ielēcu sabiedriskajā autobusā un patrāpījos tieši uz kliegšanu. Klaigātājs bija turpat pie ieejas sēdošs, kārtīgi safrizēts pajauns vīrietis. Vēl autobusā bija jūtama pamatīga smirdoņa. Dvingas avots un kliedzienu adresāts bija maza auguma vecītis brūnā uzvalkā. Viņš neveikli posās uz ārā kāpšanu. "Saved sevi kārtībā!" jaunais vēl nokliedza pakaļ vecajam, kad autobusa durvis aizcirtās. "Un ko jūs visi klusējat?" jaunais nespēja rimties un vērsās pie visiem pasažieriem kopumā. "Smird taču vai pa pusautobusu!"

Neviens neatbildēja. Lūkojos pa logu un mēģināju atsaukt atmiņā, kā tur Brigaderes Paijai gāja ar Velēnu vecīša mazgāšanu. Pēc tam šo atgadījumu piemirsu.

Atcerējos to pēc vairākām dienām, staigājot pa Pārdaugavu. Runājāmies par šo un to, un manu uzmanību piesaistīja atskārta, ka ne vienā vien no ielas malā redzamajiem galvaspilsētas namiem arī 21. gadsimta otrās desmitgades nogalē vēl aizvien nav siltā ūdens, par tādām ietaisēm kā duša vai vanna nemaz nerunājot. Tas mudināja aizdomāties par mazgāšanās ieradumu evolūciju gan paša biogrāfijā, gan civilizācijas vēsturē vispār.

Saskaņā ar arheoloģiskajām liecībām kaut kas mūslaiku dušām līdzīgs bijis pieejams jau itin tīrīgajiem Senās Grieķijas un Romas iedzīvotājiem, taču par modernās dušas dzimšanas laiku tiek uzskatīts tikai 18. gadsimta vidus, kad Anglijā tika patentēta ar rokas sūkni darbināma parikte. Tai gan piemita kāda, no mūsu skatpunkta raugoties, amizanta īpatnība – izlietotais ūdens neaizplūda kanalizācijā, bet nonāca atpakaļ ūdenstvertnē virs mazgāties kārās personas galvas un tika izmantots atkārtoti. Atteikšanās no šāda iekārtojuma notika vien līdz ar ūdensvadu ierīkošanu, bet tas jau bija 19. gadsimta vidus. Un tomēr progress tikai šķiet visai lēns, jo vispār mazgāšanās ieradumi un tīrības standarti mēdz mainīties radikāli un strauji. Daudzi no mums ir bijuši šādu pārmaiņu liecinieki un izbaudījuši šīs pārmaiņas paši uz savas kailās ādas.

Lai man piedod iepriekšējās paaudzes, taču, manuprāt, caurmēra padomju cilvēks ikdienā bija visai smirdīgs. Varbūt ne tik ļoti smirdīgs kā viņa 12. vai 19. gadsimtā dzīvojušais sencis, bet tomēr. Netieši to apliecināja izplatītās televīzijas reklāmas 20. gadsimta 90. gados, kad ārvalstu uzņēmumi un koncerni nesenos padomju cilvēkus uzstājīgi iepazīstināja ar dažādiem revolucionāriem kapitālistiskās pasaules tīrības līdzekļiem, sākot ar saldi smaržīgiem dezodorantiem un beidzot ar menstruālās higiēnas precēm. Jauni laiki un jauna pieredze atnesa arī jaunus mazgāšanās ieradumus.

Taču manis mazgāšana un mana mazgāšanās sākās ar tualeti apvienotā vannas istabā, kuru kaut kāda absurda ēkas plānojuma dēļ izmantoja ne vien mūsu ģimene, bet arī turpat līdzās esošās Līgatnes izpildkomitejas darbinieces. Iešana vannā nozīmēja uz izpildkomiteju izejošo durvju aizkrampēšanu un telpas stūrī esošās vannas krāsns kurināšanu. Vannā reizēm plunčājās arī ciemiņi, piemēram, no Jūrmalas atbraukusī mammas māsa, jo viņai pašai Mellužu mājā savas vannas nebija. Var jau būt, ka reiz mammas māsa vannošanos baudīja par ilgu, jo kāda izpildkomitejas darbiniece, uzskatīdama, ka viņu durvis esam aizkrampējuši ļaunā nolūkā, mēģināja krampīti atbīdīt ar durvju spraugā iebāztu lineālu un vannasistabā iekļūt arī mazgāšanās laikā.

Lai gan pārcelšanās uz Siguldu solīja jaunas virsotnes arī mazgāšanās jomā, patiesībā tas izrādījās vilšanās pilns kritiens atpakaļ. Ēkas sanitārtehniskā iekārtojuma īpatnību iespaidā siltais ūdens vannasistabā bija pieejams vienīgi aukstajā gadalaikā – ūdeni īpašā boilerā sildīja centrālās apkures sistēma. Vasaras mēnešos, kad apkure bija izslēgta, nācās kaut kā izlīdzēties. Tika izmēģināta pat publiskā pirts, taču tur novērotais laikam vecākiem īpaši negāja pie sirds, un tā nu mēs diezgan regulāri gājām mazgāties uz tēva darbavietu – civilās aizsardzības pazemes patvertnes bunkuros bija ierīkotas dušas. Pēc kāda laika ar lielu aizrautību iepazinos ar Zaigas un Māra Gaiļu grāmatu "Mēbeles jauniem cilvēkiem" (Rīga: "Avots", 1987), un tur rodamajā vannasistabas aprīkojuma aprakstā mani samulsināja informācija par ietaisi, kas tika dēvēta par bidē. Grāmatā izvairīgi tika minēts, ka to varot izmantot, piemēram, zeķīšu iemērkšanai pirms mazgāšanas. Bidē noslēpumainā jēga mani nodarbināja vēl vairākus gadus.

To, ka mazgāšanās kodolkara gadījumam paredzētā patvertnē vēl nebūt nav pati radikālākā higiēnas pieredze, uzzināju vien tad, kad jau pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas un vidusskolas mācību beigām kādu laiku dzīvoju Jūrmalā. Dušas vai vannas tur nebija, ūdens mazgāšanās procedūrām atvēlētajā telpā bija jānes spaiņos no dārzā ierīkota sūkņa. Kad ūdens bija sanests, to sildīja ar nāvējoši bīstamu ierīci, kas sastāvēja no divām strāvai pieslēgtām un ūdenī iegremdētām metāla plāksnēm. Mazgāšanās notika uz ķeblīša vai grīdas noliktā plastmasas bļodā. Kur palika ziepjainais ūdens, nudien vairs neatceros, jo arī centralizētas kanalizācijas sistēmas mājā nebija.

Droši vien likumsakarīgi, ka savā pirmajā patstāvīgajā dzīvesvietā es vēlējos ierīkot nevis dušu, bet vannu. Mērķa sasniegšanai biju gatavs pielikt pamatīgas pūles un ieguldīt, pēc manas saprašanas, lielu naudu. Ar ūdeni pilna vanna, kurā zviln tīrību alkstošs cilvēks, ir pamatīgs smagums, un tāpēc drošības pēc – lai es ar visu vannu nenobrauktu lejā pirmajā stāvā – bija jāpārbūvē zem grīdas esošās nesošās konstrukcijas.

Tomēr iešana vannā ir saistīta ar kādu neērtību, proti – vannā satecinātais ūdens mēdz diezgan strauji atdzist. Līdzīgi pamazām vien atdzisa arī manas siltās jūtas pret vannošanos, un jau pirms kāda laika bez īpaša sentimenta attapu, ka vannā pēdējo gadu laikā esmu plunčājies labi ja pāris reizes. Kā esmu novērojis, visi ļaudis iedalāmi vai nu vannošanās, vai dušošanās piekritējos (tos, kas nemazgājas vispār, neņemsim vērā). Tā nu es no vannošanās nometnes esmu pārbēdzis pie dušā gājējiem. Protams, šādām pārmaiņām var mēģināt rast pat ekoloģiskus izskaidrojumus (dušošanās patērē mazāk ūdens nekā vannošanās), bet man laikam gan par būtiskāko argumentu kļuva tīrības procedūrām patērētais laiks. Atminos, kādreiz iešana vannā nebija tikai mazgāšanās. Guļot siltajā ūdenī, varēja lasīt grāmatas, dzert vīnu, klausīties mūziku vai arī kaut ko tīkamā vienatnē prātot. Tagad esmu sapratis, ka to visu var darīt arī krietni vien ērtākos un sausākos apstākļos, bet mazgāšanās nav nekādas ārkārtas svinības vai svētki. Es pat neesmu no tiem, kas dušā mēdz dziedāt. Vudija Alena filmā "Romai – ar mīlestību" (2012) ģimenes tēvs Džankarlo tikmēr ar saviem dušā dziedātāja talantiem tika pat līdz operas skatuvei.

Pēc brīža tīrais un pajaunais cilvēks autobusā bija nomierinājies un telefonā mīlīgi dudināja ar draudzeni, sievu vai mīļāko, bet es sāku prātot par to, ka mājās vajadzēs ieiet dušā. Ar sabiedrības konvencijām vai fiziskā ķermeņa higiēnu tam bija maza saistība, jo par mazgāšanos tajā brīdī es jau domāju kā par rituālu, kas ar tekoša ūdens priekškaru vienu jau bijušu pieredzi nošķirs no tās, kas vēl tikai nāks – cerams, spodras, tīras, smaržīgas un labas.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!