Kārlis Vērdiņš Dzejas katedras dibināšanas diskotēkā. Foto: Elizabete Džeina Rubene
 
Dzeja
04.10.2019

Mazākais ļaunums

Komentē
2
Saglabā

Iepirkšanās

1

Pirmajā dienā viņš iegādājās IKEA preci KLOT, pēc tam mielojās ar gaļas bumbiņām IKEA bufetē. Un tapa vakars, un tapa rīts.

2

Otrajā dienā viņš mājās skatījās uz brūno kartona kasti istabas stūrī un nevarēja saņemties, lai to atplēstu un izņemtu sastāvdaļas.

3

Trešajā dienā viņam tas izdevās, taču instrukcija bija tik gara un sarežģīta, ka viņš nolēma nogaidīt vēl. Un tapa vakars, un tapa rīts, un viņš pārcilāja savu skrūvgriežu komplektu.

4

Ceturtajā dienā viņš beidzot sāka līmēt ārējo kodolu uz iekšējā kodola, taču tas nesanāca tik glīti apaļš kā instrukcijā. Viņš pameta darbu un nevarēja vien izdomāt, no kā šajā tukšajā, neiztaisītajā pilsētā lai aizņemas ēveli.

5

Un tapa vakars, un tapa rīts, un piektdienā viņš beidzot varēja pieskrūvēt tektoniskās plāksnes pie zemes garozas. Sadūris pirkstu uz Everesta, viņš nometa lodi uz dīvāna un visu vakaru diskutēja Facebook domubiedru grupā "Creationism".

6

Sestdienas rītā viņš konstatēja, ka hidrosfēra un ozona slānis jāiegādājas atsevišķi, un sapīcis devās uz IKEA vēlreiz. Iekrāvis ratiņos vajadzīgo, viņš pēkšņi plauktā pamanīja preci VENUS, diezgan līdzīgu KLOT, tikai ar visādiem interesantiem krāteriem un vulkāniem, turklāt patīkami siltu. Atsteidzies mājās ar guvumiem, viņš pavirši uzlēja savai lodei hidrosfēru un uzmeta ozonu, un pēc tam līdz vēlai naktij glāstīja tikko radītās VENUS siltos, sārtos krāterus.

7

Un tapa septītās dienas rīts. Viņš uz dīvāna skatījās dievkalpojuma tiešraidi, ēzdams aukstas gaļas bumbiņas. Viņa Facebook profilu rotāja jauna bilde, kurā viņš smaidīja, apskāvis VENUS. Līdz pusdienlaikam bildi bija nolaikojuši jau vairāk nekā divi miljardi viņa sekotāju. Taču līdz vakaram sārtā bumba bija jau apnikusi, tāpēc viņš to paslēpa garāžā. Atgriezies istabā, viņš kādu brīdi garlaikoti bakstīja KLOT ozona slāni, tad sēdās pie datora un Amazon.com pasūtīja jaunumu – THE MOON.

 

Novembris

     Sēdējām ar tavu uzpūtīgo priekšnieku, viņa vulgāro sievu un izlaistajiem bērniem viņu bezgaumīgās mājas smacīgajā viesistabā, ēdām pliekanu ēdienu un dzērām salkanu vīnu.
     Uzturējām neveiklu sarunu, mētājāmies ar tizliem jokiem un snobiskiem spriedumiem. Viņu siekalainais suns diedelēja sīkstās gaļas atliekas, kamēr ļaunais kaķis uzglūnēja manam kājas pirkstam zem galda caurajā zeķē.
     Sabiedriskā televīzija translēja garlaicīgu svētku programmu, korumpēti valstsvīri teica lišķīgas uzrunas, koncertā skanēja sen apnikušas dziesmas viduvēju solistu sniegumā.
     "Nu, esat apmierināti ar savu "mazāko ļaunumu"?" izsmējīgi prasīja namatēvs, tad nožāvājās un uzspieda citu kanālu, kur viesuļvētra nesa pa gaisu automašīnas, plūdi noskaloja no zemes pilsētu un teroristi sagrāba gūstā tūristu autobusu.
     Klusumā vārstījās ievainotās večiņas mute, kamēr namamāte lika šķīvjos izplūdušu tiramisu. "Kaut kāds ārprāts, kas tagad notiek," viņa tīksmīgi teica, nolaizīdama pirkstu, kamēr vecākais bērns dauzīja kamīna restes ar tavu lietussargu.
     Kaķis kā piekalts vērās ekrānā, kur no mājas nestuvēs stiepa līķus. Jaunākais bērns norāva zeķīti un iesvieda salātu bļodā. Namatēvs slepus paskatījās pulkstenī, tad tusnīdams atrāva šampanieti. Paņēmuši glāzes, mēs klusēdami cēlāmies kājās.

 

Jaunie dzejnieki

     Jaunie dzejnieki, savas paaudzes sniegpulkstenīši, basām kājām atnākuši uz dzejas krājuma atvēršanu. Tikko atgriezušies no ārzemēm, neatraduši Ziemeļmeitu.
     Jaunie dzejnieki sagrabinājuši pudelei. Grāmatai nepietiek, taču šausmīgi gribas: nodīrāt celofānu, pavērt, paburzīt pirkstos un iebāzt starp lappusēm degunu, ieelpot dziļi.
     Jaunie dzejnieki nāk un skatās tev virsū ar neizturami zilām acīm. Visas zemes ilgas deg viņu krūtīs. Viņiem ir tava vecā grāmata, galīgi apsvilusi, viņi baksta ar pirkstu dzejolī un pieprasa paskaidrojumus. Kauns. Mēs ejam pie tevis! – viņi sagrābj aiz šalles un velk sev līdzi.
     Jaunie dzejnieki acis jau aizlējuši. Krekls atpogāts, žakete pazudusi. Viņi sagrābj viens otru, kauja uz dzīvi un nāvi. Piezemējas uz lamināta, ar galvām teju aizķerot radiatoru, vārtās pa vīna peļķi.
     Jaunie dzejnieki, asnu zobeni, pliki sēž tavā gultā raudādami un glāsta Rilki, kamēr kaimiņi dauza pa sienu. Jūsu asaras sabojās samta vāku – tu saki un izrauj no rokām.
     Jaunie dzejnieki metas tev virsū, un nevar saprast – bučos vai nositīs. Galīgi nevar saprast, istabā tumšs. Paies vēl gadi, kamēr varēs ko saprast.

 

Saules stars

     Vēlajā starpbrīdī sēdēju uz gaiteņa palodzes, vērodams, kā putekļi dejo saules starā pār slapjo grīdu. Garām skrēja Kivlis, uzsauca: "Kas i’, resnais, ko sēdi?" – un aizskrēja tālāk.
     Pagāja laiks, kamēr jautājums aizsniedza manu apziņu. Skrējiena saceltais vējš strauji sagrieza putekļus saules starā. Turpinādams tos vērot, es domās teicu:
     "Nesatraucies par mani, Kivli. Šobrīd tu aizskrien man garām, bet nez kas vēl notiks nākotnē. Varbūt es pirmais miršu no retas slimības, kas padarīs slavenu manu ārstu. Varbūt kļūšu par izcilu noziedznieku, ko giljotinēs blakus Ļeņina piemineklim. Varbūt sarīkošu pašnāvību tepat skolā, gaišā dienas laikā, un visi kliegs un raudās, to redzot.
     Bet tu, Kivli, sit vājākos un stiprākiem pieglaimojies. Visur divnieki, izņemot fizkultūru. Kad tev prasa, ko darīji vasarā, atbildēt nevarēji, un lūpa tev nosmērēta ar biezeni. Par mani tu vēl dzirdēsi, Kivli. Padomā labāk par sevi."

 

Kokneša atmiņas

"Davai, uzkaujamies, zaudētājs atsūkā!" Lāčplēsis iesaucās un metās man virsū. Visus spēkus saņēmis, centos atvairīt viņa spalvainās ķetnas, kuras bija pieveikušas tik daudz lāču, aļņu un stirnbuku, traumējušas vairāku zemnieku mugurkaulus, izrotājušas eglītes ar kūpošām, asiņainām krustnešu zarnām. Lāčplēsis saudzīgi nogāza mani pļaviņā, ar gurniem spiezdams pie zemes, un pārliecies jautāja: "Nu, kurš ir visstiprākais?" "Tu," es izdvesu, klusībā lūgdams Dēklu, lai Laimdota ātrāk pabeigtu Burtnieku ģimnāziju vai Kangars atgrieztos no Erasmus, vai Melnajam bruņiniekam beigtos līgums ar Novosibirskas klubu. Neuzvarams ir Lāčplēsis vai arī, kā šajā apvidū saka, neatvairāms.

 

Aiz kalniņa

     1

     Seskis dara alutiņ'. Krupīt’s nes ūdentiņu sakumpušu muguriņ’. Viņš arī ir darījis alutiņ', taču pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma ir samierinājies ar ūdensnesēja lomu, atstājot alutiņ' darīšanu Seska rokās.

     2

     Krupīt’s prasa: "Vai ir gana?"
     Seskis saka: "Vēl vajag!"
     "Cik?" prasa Krupīt's.
     "Vēl divtik," saka Seskis.
     Krupīt's sāk raudāt un kliegt: "Es vairs nevaru!"
     Seskis saka: "Nav vajadzības kļūt emocionālam. Arī man bieži ir sevi jāpārvar. Vēl tikai trīs mucas."
     Krupīt's nomet nēšus, paņem akordeonu un sāk dziedāt: "Nu tika tā, timbaka, taivaka, tillidirā..."
     "Manuprāt, pareizi ir nevis "taivaka", bet "taibaka"," saka Seskis.
     "Vai tu man vienreiz beigsi piepisties!" kliedz Krupīt's un nosviež akordeonu. "Tu neredzi, kāda man ir sakumpusi muguriņ’?!"
     Seskis saka: "Ok, nu tad nebūs ne alutiņ', ne naudiņ'."
     Krupīt's nikni slauka no vaigiem dubļainās asaras, paceļ nēšus un dodas uz upi.
     "Neraudi nu," Seskis viņam nosauc pakaļ. "Vakarā paņemsim kādu pudelīt', pasēdēsim."
     "Apriebusies tā mūžīgā dzeršana," Krupīt's purpina, kāpdams upjup.

     3

     Krupīt's atstiepj vēl pāris spaiņu, tad sabrūk zemē un atkal raud.
     "Tas neko nepalīdzēs," saka Seskis. "Starp citu, starptautiskie eksperti jau sen norādīja, ka ir laiks izveidot mūsdienīgu ūdensapgādes sistēmu. Tu pats spītīgi atsakies. Padomā taču par savu veselību."
     "Ja nav pārāk daudz jānes, tad ir normāli," paziņo Krupīt's.
     "Turpmāk būs vēl vairāk," Seskis saka.
     "Ko?!" kliedz Krupīt's. "Tu atkal kādam kaut ko apsolīji?!"
     Seskis saka: "Ražojot sešas mucas no pieciem graudiem, mēs vairs neesam konkurētspējīgi. Ja nepaplašināsimies, tad drīz vairs nebūs ne alutiņ', ne naudiņ'."
     "Kā es ienīstu šo neoliberālisma ekonomiku! Kāpēc mazajiem ražotājiem jāļauj, lai globālais tirgus diktē savus noteikumus?!" kliedz Krupīt's.
     Seskis nopūšas un saka: "Tu zini atbildi."
     Krupīt's nikni slauka no vaigiem dubļainās asaras, paceļ nēšus un dodas uz upi.

     4

     Vakarā Krupīt’s ienāk alus darītavas birojiņ’. Seskis viņam saka: "Iepazīsties, tas ir Vēzīt's, viņš mums palīdzēs ar ūdensapgādes jautājumiem."
     Krupītim gandrīz izkrīt no rokām pudelīt', viņš samocīti pasmaida un, neko neteicis, apsēžas, lai visu vakaru klusēdams dzertu alutiņ', kamēr Vēzīt's stāsta Seskim par mūsdienīgiem ūdensapgādes risinājumiem. Dzerdams trešo pudelīt', Krupīt's saklausa vārdu savienojumu "pilnībā automatizēts". Viņam pār vaigiem sāk tecēt asaras, bet viņš neko nesaka, tikai veras logā uz satumsušo upi.

     5

     Nākamajā rītā paģirainais Krupīt’s ieslāj alus darītavas birojiņ’ un paziņo Seskim: "Man liekas, ka alutiņa darīšan’ tomēr nav mana īstā joma."
     "Un kura tad ir?" prasa Seskis, pētīdams tikko atsūtīto cenu kalkulāciju no Vēzīša firmas.
     "Man šķiet, balets," minstinādamies saka Krupīt’s.
     Seskis nopūšas un saka: "Nēši ir uz lieveņa."
     Arī Krupīt’s nopūšas un dodas nest ūdentiņ’. Seskis iekur uguntiņ’, un drīz aiz kalniņa atkal sāk kūpēt dūmi.

Kārlis Vērdiņš

Kārlis Vērdiņš (1979) ir autors četriem dzejas krājumiem – "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008) un "Pieaugušie" (2015), kā arī dzejas krājumiem bērniem "Burtiņu zupa" (2007), ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!