Par Mārtiņa Freimaņa laikmetīgās dejas izrādi "Trīspadsmit21"
Divas sievietes, divi vīrieši, viens nokaltis un nolūzis (vai varbūt nozāģēts) koks – tāda ir izrādes "Trīspadsmit21" piedāvātā situācija. Vīrieši guļ uz muguras ar taisnā leņķī augšup paceltām kājām, pie kurām pieaugušas sievietes. Abām pusēm nav ērti un viegli, jo dāmas vēl maina pozīcijas, bet viņi turpina būt kopā – tāds ir viens no būtiskākajiem izrādes vēstījumiem, kas paliek atmiņā caur spilgtajām kinētiskajām skulptūrām. Man izrādē interesantākās bija divas līnijas – mocīšanās, lai glābtos no, iespējams, vēl mokošākās vientulības, un dzimumu lomu interpretācija.
Horeogrāfs Mārtiņš Freimanis nekautrējas teikt, ka stāsts ir personisks – par attiecībām, kuras laiks pārtraukt, bet trūkst dūšas, un tāpēc viss velkas garumā. Izrādes nosaukums "Trīspadsmit21" ir atsauce uz Fibonači skaitļu virkni, kur katrs nākamais skaitlis ir iepriekšējo divu summa. Tātad katrās jaunās attiecībās strauji kļūstam bagātāki un gudrāki? Jo vairāk attiecību, jo esam lielāki? Vai arī pilnāki ar vilšanos un šaubām? Jebkurā gadījumā visu nesam sev līdzi. Ir pat teorija, ka ikvienā bērnā ir kaut kas no visiem seksuālajiem partneriem, kas tā vecākiem bijuši līdz tam. Fibonači savu skaitļu virkni skaidroja kā trusīšu vairošanās shēmu ideālā gadījumā. 13. gadsimtā tas varbūt šķita ideāli, bet, zinot ģenētiku, visi būtu tuvi asinsradinieki, tāpēc potenciāli augtu ne tikai skaits, bet arī ģenētiskas pataloģijas. Secinājumi?
Ja pārāk ilgi iesprūstam kādā summā, mēs bremzējam attīstību. Ja pārāk slikti iepazīstam savu partneri, mēs nākamajās attiecībās nepazīstam sevi. Ja pārāk bieži mainām partnerus, draudam kļūt par slimību. Viegli nav – nedrīkst ne pārāk vilkt, ne pārāk kavēties. Jādejo.
Mārtiņa Freimaņa debijas darbs horeogrāfijā nav nācis ne par agru, ne par vēlu, tāpēc arī ir vairāki iemesli, kuru dēļ izrāde "Trīspadsmit21" ir atzīmēšanas vērta. Pirmkārt, vienmēr ir ļoti interesanti vērot, kā labi zināms dejotājs pārtop par horeogrāfu. Līdz šim Mārtiņš Freimanis bija Līgas Libertes dejas teātra dejotājs. Otrkārt, Mārtiņu iepazinām caur nosacīti ļoti sievišķīgu trupu, kas interesējas par "sieviešu lietām", ko īpaši spilgti apliecināja izrāde "Meitenes neraud" (recenzija par to šeit). Izrādē "Trīspadsmit21" vairāk jūtams un redzams vīrieša skatījums. Treškārt, Mārtiņš nepieder lielākajai daļai aktīvo laikmetīgās dejas horeogrāfu, kuri ir Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi. Lai arī šogad viņš sācis studēt laikmetīgo deju LKA jaunizveidotajā maģistrantūras apakšprogrammā, tomēr ir gana liels pamats Mārtiņa darbā saredzēt sava ceļa gājēju.
Savs rokraksts kustībā, izpildījumā, vizualitātē, skaņu celiņā, tempā un ritmā arī iepriecina visvairāk. Nebūt nav tā, ka galvā griežas citāti no Līgas Libertes izrādēm, Mārtiņam ir pašam savi stāsti un savi izteiksmes līdzekļi. Izbaudu patiesumu kustībā – ir pa īstam neērti, nedroši, nogurdinoši, robotiski. Lai arī kopumā izrādes temps ir nosacīti lēns un mazliet apcerīgs, tas netraucē atrast vietu tehniski sarežģītiem un ātriem dejojumiem, kuri tiek izpildīti precīzi un viegli. Turklāt horeogrāfija iztiek bez plātīgiem žestiem un pozām. Ķermeņa kustības impulss pavisam notiekti nav noskatīts spogulī. Brīžiem gan pārāk atsaldē tukšie un distancētie skatieni, taču te pie vainas gan zināms satraukums un atbildība, gan arī tas, ka tādu sejas izteiksmi "lieto" lielākā daļa dejotāju.
Interesanti, ka Mārtiņa Freimaņa izrāde, tāpat kā Līgas Libertes darbi, rosina pārdomas par dzimumu lomām. Tikai šajā gadījumā runa ir par vīrieša skatījumu. Tas arī galvenais iemesls, kāpēc kungi (Mārtiņš Freimanis un Oskars Sadovskis) uzvar dāmas (Elza Pūce, Daina Zviedre). Uzvar tādā ziņā, ka mēs viņus paspējam labāk iepazīt. Elza un Daina vairāk turas sev ierastajā, mazliet atsvešinātajā Līgas Libertes kustību un sevis prezentācijas manierē, turklāt viņām netiek atvēlēts "parastais laiks", pie kura tiek kungi. Vīrieši epizodē, kad demontē, kā izrādās, saskrūvēto sauso koku, no skatuviskajiem tēliem pārtop par normāliem čaļiem. Viņu darbošanos vairākas reizes aptur apnicīgi formāla sinhrona deju pauze sieviešu izpildījumā. Pretstatā tam laikā, kad vīri dejo dinamisku un fizisku duetu, sievas sēž uz koka stīvas kā plastmasas dekorācijas un skatās. Tomēr izrādes finālā no kārtējā monstra, kurā visi cits citu moka nost, pirmā iziet Elza Pūce. Aiziet, jo sieviete ir tā stiprākā, kas spēj saņemties? Vai aiziet tāpēc, ka vīrietis jau labu laiku organizē šķiršanās iemeslus, pazūdot garāžā vai tusējot ar čaļiem? Negribas būt sliktajam. Vai tas, kurš aiziet, nebija gatavs investēt pūles remontā? Vai tas, kurš aiziet, ir vienīgā attīstības cerība?
Katrs psihoterapeits domās mazliet atšķirīgi, tāpēc jauki, ka izrāde neuzbāžas ar vienu atbildi. Būtu jau vieglāk, ja būtu skaidrs, kā ir pareizi, bet, kamēr nav, tikmēr laikmetīgā deja ir ļoti atbilstošs žanrs. Izrāde "Trīspadsmit21" nav no tiem viegli svilpojot skatāmajiem darbiem. Arī skaņu celiņš ir tiešs, minimālistisks un urķējošs. Lai arī personīgu stāstu iedvesmota un populārāko dejas tēmu apceroša, izrāde ir tālu no saldsērīgām falšām mīlas un naida dejām. Personīgā šķiršanās kļuvusi par pamatu plašākam skatam uz to, kā cilvēki romantiskajās attiecībās saaug, lauž viens otru un pēc tam brīnās, kāpēc tā mocījās. Izrāde dod iemeslu arī pārdomām par to, ko dzīvē kopumā pieciešam, kādās rutīnās paliekam un kā sevi atalgojam ar otra pazāģēšanu.
Visvairāk atmiņā paliek izrādes sākuma lēni mainīgās skulptūras, cīņas ar sevi un otru sajūta un koka demontāža. Koks gan rosina skumjus secinājumus – tā atsevišķās daļas ir tikpat nefunkcionālas kā kopums un nesāks zaļot no tā vien, ka beidzot ir atsevišķi. Viens un nederīgs bija un nu atkal viens. Tikai varēs tikt iekšā mazgabarīta dzīvokļos. Kad koks ir atvērts, redzams, ka tā vidus ir izdedzis, tātad reiz mīla bija ļoti kvēla. Mazāk degsi, ilgāk dzīvosi? Un cita starpā Fibonači versijā iespēja satikties diviem vienādiem vai tuvu esošiem ir tikai pašā sākumā. Jo tālāk, jo lielāka atšķirība. 1, 1, 2, 3, 5, 8, 13, 21, 34, 55…
1