Redzējumi
31.10.2007

Mazais Bergmaņa ceļvedis

Komentē
0
Saglabā

Pagājušajā gadā Visbijas rakstnieku mājas vadītāja Ļena Pasternaka stāstīja, ka Ingmars Bergmanis dzīvojot gluži tā neko - atmetis savu noslēgtību, visiem par lielu pārsteigumu esot apmeklējis savu filmu retrospekciju Gotlandē un braukājis apkārt pa salu ar sarkanu džipu. Blakus esot sēdējusi blondīne.

Un šovasar viņš nomira savā mājā, Faro salā (tā atrodas blakus Gotlandei, Baltijas jūrā).

Šāds mūža gals sniedz cerību arī mums pārējiem - pēc visām cīņām ar iekšējiem dēmoniem, kino producentiem un Zviedrijas nodokļu iekasētājiem, pēc desmitiem filmu, kuru emocionālo pamattoni droši varētu nosaukt par gruzonu, pēc mokošām laulības dzīves ainām ar daudzām sievām, mīļākajām un bērniem šāda Bergmaņa dzīves izskaņa šķiet gluži jauka.

Atzīšos: man, vienkāršajam kino skatītājam, ļoti patīk Bergmaņa filmas. Ja neiebilstat, atļaušos mazliet pastāstīt, kas mani visvairāk iespaidoja, un ko es no tā visa sapratu.

Lielos vilcienos

Ja skatās tikai vislabākās un populārākās Bergmaņa filmas ("Vasaras nakts smaidi", "Zemeņu lauks", "Seja", "Septītais zīmogs", "Spogulis", "Persona", "Kliedzieni un čuksti" vai arī citas, kā nu kuram patīk), tās piesaista ar savu atšķirīgumu, ar režisora un operatora vēlmi atrast dažādus vizuālos tēlus un eksperimentēt. Bet ar katru jaunu redzētu filmu veidojas priekšstats par nemitīgu attīstību, noturīgu tēmu un motīvu loku, kas ir klātesošs vairākās dažāda laika filmās.

Piecdesmito gadu sākuma proletāriskajām melodrāmām sekoja desmitgades otra puse ar daudzkrāsainajiem vēsturiskajiem inscenējumiem, sešdesmito gadu drūmajam, eksistenciālajam sākumam ar Dieva meklējumiem sekoja psihopatoloģiskais kamerdrāmu posms, septiņdesmitie gadi nāca ar mūsdienu sadzīves drāmām, un visubeidzot, 1983. gadā, pēdējā, maiguma un nostalģijas pilnā kinolente "Fanija un Aleksandrs". Bergmanis bija ļoti ražīgs — viņa pēdējā pilnmetrāžas videofilma "Sarabanda" datēta ar 2003. gadu, un gruzons tajā nebūt nav sliktāks kā agrākajās filmās.

Cits aizraujošs variants ir skatīties, kā Bergmanis izmanto filmās savus iecienītos aktierus. No 50. gadu vidus veidojās stabils aktieru loks, kas dažādās kombinācijās spēlē galvenās lomas gandrīz visās Bergmaņa filmās. Katrs aktieris tika izmantots daudzveidīgos ampluā, katru reizi pārsteidzot ar kaut ko citu (nu labi, izņēmums varētu būt 60. gadu beigu filmas, kurās pāris nelaimīgi ļaudis dzīvo uz salas un jūk prātā).

Katrs no šiem aktieriem iekrīt prātā kā spilgta personība: agrīno filmu zvaigzne brunete Herieta Andersone, puiciskā, blondā skaistule Bibi Andersone, nenormāli skaistā un noslēpumainā Ingrīda Tulina, silti mātišķā Līva Ulmane, vīrs ar akmenī izcirsto skumjo seju Makss fon Zīdovs, elegantais Gunārs Bjernstrands, Bergmaņa vēlīno filmu alter ego Erlands Jozefsons, ellišķīgā vecmāmiņa Naima Vifstranda un citas viegli iegaumējamas sejas.

Noteikti jāpiemin arī operators Svens Nīkvists (1922—2006), kurš bija viņa pastāvīgs domubiedrs, sākot no 60. gadiem. Pirms tam Bergmanis sadarbojās ar Gunāru Fišeru (dz. 1910), un, par spīti tam, ka Fišers filmējis visas slavenās Bergmaņa 50. gadu filmas, sadarbība laikam nav bijusi patīkama  jaunākajā "Kino Rakstu" numurā var lasīt Fišera žēlabas, ka Bergmanis esot viņu visu laiku bāris un pazemojis.

Mazos vilcienos

Sākotnēji Bergmaņa filmas diez ko neatšķīrās no citu režisoru filmām. Sieviešu un vīriešu attiecību melodrāmas, kuras mūsdienu skatītājam var likties pārbāztas ar liekiem tēliem vai epizodēm. Pazīstamā filma "Vasara ar Moniku" (1953), piemēram, ir šausmīgi triviāls stāsts par divu proletāriešu jauniešu mīlu un drīzo laulības krahu (šajā filmā gan ir epizode, kurā, kā apgalvo Bergmanis, pirmo reizi kino vēsturē galvenā varone tieši uzlūko kameru, nodibinot nepastarpinātu kontaktu ar skatītāju; nezinu, vai tā tiešām ir!).

Arī vienā solīdā dzimtā ieprecējušos sieviešu kopīgā intīmā grēksūdze "Sieviešu noslēpumi" (1952), par spīti atsevišķām lieliskām epizodēm, lāga neturas kopā. Pirmā īsti ievērojamā Bergmaņa filma esot "Ākstu vakars" (1953), bet to es diemžēl neesmu redzējis.

Šķiet, ka viens no visskaistākajiem un mākslinieciski veiksmīgākajiem periodiem Bergmaņam ir piecdesmito gadu vidus. Šajā laikā viņš ir Malmes pilsētas teātra režisors, un vairāki tā aktieri spēlē arī viņa filmās. Tā laika filmas "Vasaras nakts smaidi", "Septītais zīmogs", "Seja", "Zemeņu lauks" ir filmas, kurās līdzās galvenajai tēmai un galvenajiem varoņiem atspīd arī vairākas blakus tēmas un otrā plāna varoņi, filmas faktūru veidojot bezgala dzīvu un vitālu (tas nekas, ka visas šīs filmas ir melnbaltas!). Tā "Septītajā zīmogā" (1957) līdzās bruņinieka Antoniusa Bloka reliģiskajiem meklējumiem un šaha spēlei ar Nāvi darbojas klejojošu muzikantu pārītis, kas dzied joku dziesmas, arī "Sejā" (1958) ap izmocīto un klusējošo burvju mākslinieku Vogleru figurē raibs personāžu klāsts, kas strīdas, mīlējas un buras uz nebēdu.

Kadrs no filmas "Septītais zīmogs"

Starp citu, "Septītais zīmogs" ir visvairāk parodētā Bergmaņa filma. Piemēram, arī melnā humora grupas "Monty Python" filmas "Dzīves jēga" (1983) noslēgumā jautru viesu kompāniju iztraucē Nāve, kura liek, lai visi vācās līdzi uz aizsauli, par laimi, atļaujot pārvietoties automašīnās. Savukārt britu parodiju šova "French and Saunders" dāmu ņirgāšanos par Bergmaņa iecienītajiem motīviem var apskatīt zemāk.

Līdzās "Sejai" viena no Bergmaņa optimistiskākajām filmām ir "Vasaras nakts smaidi" (1955), kuras gaitā veclaicīgā Zviedrijas augstākās sabiedrības vidē tiek noskaidrotas vairāku pāru mīlas attiecības. Bergmani uzskata par slavenu ar spēju no saviem aktieriem panākt maksimālo rezultātu, tāpēc publika redz viņu personāžus ārkārtīgi pievilcīgus un cilvēcīgus.

Filmas "Jaunavu avots" (1960) notikumi risinās vēl tālākā pagātnē — viduslaikos, kad ļaužu prātos mājoja gan kristietības, gan pagānisma priekšstati. Tā ir viena no visvienkāršākajām Bergmaņa filmām un vēsta par jaunu meiteni, kuru ceļā uz baznīcu izvaro un nogalina divi klaidoņi. Kad meitenes tēvs atriebis meitu, viņas nāves vietā pēkšņi rodas avots. Šī ir pirmā Bergmaņa filma, kura saņēmusi "Oskaru" kā gada labākā ārzemju filma (pārējās ir "Kā spogulī", 1961, un "Fanija un Aleksandrs", 1982).

Nākošais Bergmaņa posms ir tā saucamā "triloģija", kurā sāpīgā toņkārtā risinātas cilvēka attiecības ar klusējošo Dievu. Pirmajā filmā "Kā spogulī" (1961) ar šizofrēniju slima sieviete piedzīvo ekstātiskus Dieva klātbūtnes brīžus, kuri mijas ar izmisuma un riebuma lēkmēm, kad Dievs viņai parādās zirnekļa veidolā. Lai arī filma ir kamerdrāma, kurā piedalās tikai četri aktieri un kuras darbība norisinās ierobežotā vidē — uz salas (vēlāk sala kļūs par iemīļotu Bergmaņa filmu darbības norises vietu), tā ir iespaidīga, pateicoties izsmalcinātajam attēlam (filmēšana esot notikusi tikai rīta un vakara stundās dabiskā gaismā — puskrēslā) un Herietas Andersones izcilajam tēlojumam.

Nākamā triloģijas filma "Ziemas gaisma" (1963) ir viena no depresīvākajām Bergmaņa filmām, kurā viņš nav darījis absolūti neko, lai darītu to pievilcīgu skatītājiem. Stilīgie, seksīgie zviedru aktieri Ingrīda Tulina un Gunārs Bjernstrands šeit izskatās pēc nomocītiem, slimiem vrakiem, mokās ar atsvešinātības un pamestības sajūtu. Filmas kulminācija ir dievkalpojums baznīcā, kuru mācītājs notur, par spīti tam, ka nav ieradies neviens baznīcēns.

Kadrs no filmas "Klusēšana"

Pēdējā triloģijas filma "Klusēšana" (1963) ir dažbrīd mokoši lēna, taču ļoti skaisti uzņemta. Darbība norisinās kādā svešā valstī, kuru, šķiet, kontrolē kāds militārs režīms. Ingrīda Tulina un Gunela Lindbloma tēlo divas ceļotājas, atšķirīga rakstura māsas — pirmā ir slima tulkotāja, kas savā viesnīcas istabiņā piedzīvo mokošas lēkmes un masturbē, otra ir kaislīga sieviete, kura atstāj savu dēlēnu viesnīcā, lai pati dotos uz krogu, un satiek kādu vietējo vīrieti, lai nokniebtos. Tikmēr mazais dēlēns klejo pa viesnīcu, satiek punduru cirka trupu, draudzīgu, taču visai baismu viesnīcas apkalpotāju un citas lietas. Savulaik filma kļuva skandaloza tolaik visai atklāto seksa ainu dēļ, taču tagad šķiet, ka "nekā tāda" jau tur nav.

Kadrs no filmas "Persona"

"Persona" (1966) ir viena no izcilākajām Bergmaņa filmām, jauns pakāpiens viņa radošajā darbā. Šī ir viena no tām filmām, kura pārliecina tāpat kā burvju mākslinieka triks — ja es jums uzrakstītu "šajā filmā divas sievietes saprot, ka patiesībā viņas ir viena un tā pati persona", tad tas skanētu visai murgaini. Bet, kad lieliskās Bibi Andersone un Līva Ulmane mūsu acu priekšā burtiski saplūst vienā personā (slavenākā filmas epizode ir abu aktrišu seju montāža vienā kadrā — no katras pa pusītei), tam nevar neticēt. Filma ir askētiska, noslēpumaina un vēl mūsdienās izskatās ļoti stilīgi.

Seko visai drūms periods Bergmaņa daiļradē — jau pieminētā prātā jukšana uz mazapdzīvotas salas filmās "Vilka stunda" (1968) un "Pasija" (jeb "Annas pasija", 1969), kurā Makss fon Zīdovs cieš un meklē dzīves jēgu, savukārt Līva Ulmane nesekmīgi cenšas viņam palīdzēt. Interesantākā no šīm ir mazbudžeta šausmene "Vilka stunda", kurā fon Zīdova varonis nokļūst noslēpumainā pilī, kuras spokainie iedzīvotāji ilustrējot viņa "iekšējos dēmonus" (visai izplatīts apzīmējums Bergmaņa varoņu kaislībām).

Citā noskaņā veidota TV filma "Rituāls" (1969), kurā trīs aktieru grupu kādā pilsētā viesizrāžu laikā apsūdz neķītrībās, un viņus nopratina izmeklētājs. Līdzās trīs aktieru neirotiskajām savstarpējām attiecībām filmā atkal risināta mākslinieka un sabiedrības attiecību tēma, pielīdzinot mākslu antīkam rituālam.

Kadrs no filmas "Kliedzieni un čuksti"

Nākamā Bergmaņa veiksme ir mokoši spēcīgā filma "Kliedzieni un čuksti" (1972), kurā atainots brīdis trīs pieaugušu māsu dzīvē, kad viena no viņām, neārstējami slima ar vēzi (Harieta Andersone), taisās atstāt šo pasauli. Tikmēr abas pārējās māsas (Ingrīda Tulina un Līva Ulmane) risina savas sasāpējušās attiecības viena ar otru un pārdzīvo par savām neveiksmīgajām laulībām. Greznie tērpi un izsmalcinātais mājas interjers disharmonē ar slimās māsas necilvēcīgajiem sāpju kliedzieniem un abu pārējo māsu naida un izmisuma pilno dzīvi.

Slavenā filma "Laulības dzīves ainas" (1973), kura sākotnēji tika rādīta TV seriāla formātā, ir briesmīgi gara un sastāv pārsvarā no Līvas Ulmanes un Erlenda Jūsefsona tuvplāniem. Savulaik pēc šīs filmas izrādīšanas Zviedrijā esot strauji pieaudzis laulības šķiršanu skaits.

Kadrs no filmas "Rudens sonāte"

Savukārt trešā nozīmīgā Bergmaņa 70. gadu filma ir "Rudens sonāte" (1978), kurā spēlē arī slavenā zviedru aktrise Ingrīda Bergmane (viņa nav nekāda radiniece Bergmaņam!), kopā ar Līvu Ulmani atklājot dramatisku mātes un meitas attiecību stāstu. Filmu skatoties, nav sajūtams, cik lielas domstarpības abiem slavenajiem Bergmaniem bijušas filmēšanas laikā.— Ingmars savās atmiņās rakstīja, ka "Ingrīda vēl joprojām dzīvoja četrdesmitajos gados", ar to saprazdams viņas iepriekš iestudētā tēla teatralitāti, kuru režisoram filmēšanas gaitā nācās lauzt, savukārt Ingrīda izsmēja scenārija literāriskumu (respektīvi, daudzos spriedelējumus). Neskatoties uz to visu, filma ir laba, lai arī tieši par šo filmu kāds kritiķis esot pateicis Bergmaņam tik netīkamo frāzi: "Bergman does Bergman" (tas nozīmē, Bergmanis sevi atkārto, taisīdams kārtējo sev raksturīgo filmu).

Un pēdējā lielā kinofilma "Fanija un Aleksandrs" (1982) ietver vai visus Bergmaņa iecienītos motīvus — kavēšanos bērnības paradīzē, kārtējo rēķinu kārtošanu ar baznīcas dogmām, mākslas lomu cilvēka dzīvē, reālā un irreālā saplūsmi, sieviešu un vīriešu attiecību šķērsgriezumu, vainas un pazemojuma sajūtu. Filma ir grandiozs mākslas darbs (lai arī Anšlavs Eglītis, mūsu lielais trimdas kinokritiķis, to savulaik novērtēja pagalam vīzdegunīgi, tāpat kā citas Bergmaņa filmas, muļķis tāds!), tomēr var just, ka to uzņēmis cilvēks, kura mūžs jau krietni iegājis otrajā pusē.

Kadrs no filmas "Fanija un Aleksandrs"

Vēlāk Bergmanis turpina darbu teātra režijā un uzņem vēl dažas videofilmas. Pazīstamākā, šķiet, būs viņa pēdējā pilnmetrāžas filma "Sarabanda" (2003), kas, iecerēta kā "Laulības dzīves ainu" turpinājums, atkal seko abu neveiksmīgo ģimenes locekļu attiecībām, kad tie pēc ilga laika satikušies. Filmas emocionālā kulminācija ir Līvas Ulmanes un Erlanda Jūsefsona veco, savītušo ķermeņu kailskats.

Mācība

Domājot par to, kas mani piesaista Bergmaņa filmās un mākslā vispār, gribas teikt: laikam jau tā ir estētiskā burvība, kas jebkuru stāstu, lai cik triviāls vai murgains tas būtu, padara valdzinošu un daudznozīmīgu. Mākslinieks ir kā burvis, kas prot izvilkt no cilindra trusīti un dara to tik ticami, ka mums nerodas ne mazāko šaubu par šī pasākuma īstumu. Tikai vēlāk, gaidīdami pieturā trolejbusu, mēs sākam aizdomāties: paga, paga, vai tad tiešām tā var būt? Un gadās, ka gribas ticēt savām acīm, lai arī prāts teiktu pretējo. Jo mūsu prāts pakļauj mūs gruzonam, kurā bez estētiskiem pastarpinājumiem dzīvot ir ļoti skumji un vientuļi.

Kā jau jūs saprotat, šis bija tikai tāds pārstāsts, kura mērķis ir mudināt jūs mazliet painteresēties pašiem. Man šķiet, tas ir to vērts, lai arī pierādīt to nekādi nevarēšu.

Kārlis Vērdiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!