Foto: Filips Smits, laikmetīgās mākslas centrs "kim?"
 
Māksla
31.05.2019

Matuloģijas

Komentē
0

Par Katrīnas Neiburgas izstādi "Mati" laikmetīgās mākslas centrā "kim?".

Katrīnas Neiburgas izstāde "Mati" laikmetīgās mākslas centrā "kim?" kļuvusi par tādu kā sezonas hitu, par ko ir dzirdējis ikviens, arī tie, kas par vizuālās mākslas notikumiem interesējas reti. Uztaisīt interesi raisošu un aizraujošu izstādi nemaz nav vienkārši, un liela daļa arī ļoti labu mākslas notikumu iedarbojas visnotaļ mērenā tonalitātē. "Bija normāli. Neslikti." Neiburgas projekti parasti neatstāj vienaldzīgus, un lielākoties tiem piemīt spēja ilgstoši kavēties skatītāju prātos. Pēdējos gados Neiburga gan vairāk veidojusi kopdarbus ar vīru, mākslinieku Andri Eglīti, savukārt "Mati" šķiet veiksmīga atgriešanās tajā formātā, kas viņai padodas vislabāk, – audiovizuāli stāsti par cilvēkiem mums apkārt, tieši tik vienkārši. Un vienlaikus ne tik vienkārši. Jo kā lai pētniecībā balstītu izstādi padara interesantu, izvelkot to no sausi faktoloģiskiem aprakstiem vai konstatējoši paredzama stāstījuma toņa, vienlaikus saglabājot cilvēciskās klātesamības mērogus un nepārstrādājot iegūtos materiālus izklaidējošā kičā? Pareizo proporciju atrašana šajā žanrā prasa īpašu precizitāti un vizionārismu, un Neiburga šajā ziņā ir profesionāle, kuras spējas strādāt ar telpu, attēlu un stāstiem tikušas noslīpētas arī ilgstošajā videomākslinieces un scenogrāfes darbā.

Ja Neiburgas agrīnajā daiļradē dominēja komunikācijas principi un tieša iesaistīšanās pētāmajos fenomenos, piemēram, strādājot par taksisti Rīgas ielās (darbs "Satiksme", 2003), tad pēdējo gadu darbos vairāk dominē dokumentālisms, ko šajā izstādē spilgti papildina arī telpiskas struktūras. Nevar gan piekrist izstādes pavadtekstā piesauktajai interesei par socioloģiju, jo Neiburgas antropoloģiski ievirzītajiem mākslas darbiem raksturīgs tas, kas socioloģiju un antropoloģiju kā disciplīnas atšķir. Tā ir interese par pašu cilvēku, nevis abstraktiem statistikas datiem un priekšstatiem, kas pakļauti distancētam vērojumam. Šī nianse ir būtiska, jo Neiburga strādā ar pietuvinājumiem, "zoom in" principu, viņas izziņas metožu pamatā ir personiska saskarsme, kas variējas no intervijām līdz pat performatīvām intervencēm sociālajās vidēs un praksēs. Tas ir ļoti vērīgs skatījums uz apkārt esošo, un arī dokumentālajos projektos iespējams sajust to lēni plūstošo skatienu, kas bija viņas hrestomātiskajā vientulībai veltītā video darba "Solitude" (2006) pamatā, veidojot meditatīvu laika un telpas plūdumu. Neiburga ir māksliniece, kas jau esošus fenomenus un lietu kārtību padara par mākslas darbu, nevis konstruē jaunas mākslinieciskās realitātes, un šis process bieži vien līdzinās pilnīgai saplūsmei ar otru. Autore ar emocionālu atdevi ienirst tajā, ko banāli varētu dēvēt par dzīvi, nevis maldās jau gatavās mākslinieciskās zonās un teorētiskos uzstādījumos, kas bieži vien izrādās pat vēl banālāki.

Tiesa, sociālas ievirzes atziņu, dokumentālu "mazo cilvēku" stāstu mūsdienu mākslā netrūkst, gluži otrādi: šī visuresamība antropoloģiska skatpunkta mākslas žanru ir padarījusi mazāk interesantu un radījusi priekšstatu, ka ar to var nodarboties ikkatrs. Pirmajā brīdī arī izstādes ideja par matu kopšanas tradīcijām un ar to saistītajiem rituāliem šķiet pārāk triviāla un asociējas ar pašsaprotamām atziņām – protams, ka jebkuras profesijas pārstāvju vidū ir iespējams atrast interesantus stāstus, tāpēc nav īsti skaidrs, kādēļ māksliniece izvēlējusies pievērsties tieši frizētavu izpētei. Rezultāts tomēr pilnībā apgāž pirmos priekšstatus, jo tēmas dramaturģiskais potenciāls izrādās visnotaļ ietilpīgs un tā ir izvērsta daudzveidīgās, vizuāli iedarbīgās formās. Ekspozīcijas efektīgie inscenējumi papildina un piesātina projektā ietvertos stāstus par cilvēka attiecībām ar saviem un svešiem matiem, atsedzot dažādus interesantus aspektus kultūras vēsturē un tagadnē. Un, lai gan mati ekspozīcijā dominē kā materiāls (tiešā un pārnestā nozīmē), stāsts ir daudz plašāks un ietver būtiskus aspektus cilvēka attiecībās ar savu un otra ķermeni. Piemēram, matu izmantošana cepuru veidošanā (tās izskatās pēc filigrānām instalācijām) raisa mazliet neomulīgas sajūtas, jo prāts tiecas uztvert matus kā fizioloģisku substanci, nevis kā nedzīvu materiālu. Arī nogriezto matu kolekcija ar zīmītēm par nogriešanas iemesliem un apstākļiem darbojas kā cilvēku aizstājoša zīme: tie nav tikai aizkustinoši priekšmeti, kuru stāsti iztēlei ļauj uzkonstruēt tēlus, personības, situācijas. Dīvainību kabinets paralēli groteskai ir arī ļoti dokumentāls, tiešs. Līdzīgi kā darbā "Kas meitenēm somiņās?" (2003), kurā māksliniece naktsklubu apmeklētājām lūdza pastāstīt par savu rokassomiņu saturu, arī šajā izstādē margināli objekti (nogriezti mati) kļūst par to īpašnieku raksturotājiem, rada priekšstatu par viņu vērtību sistēmu, attieksmi pret dzīvi. Kāda gaiši brūna bize apmeklētājiem vēsta: "Mati nogriezti pirms 4 gadiem / 2015.gada septembrī. Tajā laikā gāju cauri sliktam dzīves periodam, bieži tajos slēpos. Šķita nepieciešams no viņiem šķirties, lai sāktu jaunu periodu. Nekad nenožēloju."

Otru izstādes segmentu veido frizieru un frizētavu izpēte. Izstādē "Mati" friziera profesija tiek pozicionēta kā īpaša – tā satuvina nejaušus svešiniekus interesantos veidos un emocionālā ziņā stāv krietni pāri mūsdienu kapitālisma vienkāršotajām "klients-pakalpojuma sniedzējs" attiecībām. Ļaut otram sev pieskarties, ļaut otram sevi padarīt pievilcīgāku – tā ir psiholoģiski specifiska mijiedarbība, kuras ceļi mēdz būt neizdibināmi. Daudzi stāsti uzsver frizētavu apmeklējumu kā grēksūdzei līdzīgu rituālu, kuru bieži vien pat nepamanām, ja neaizdomājamies, kāpēc un kādos apstākļos izvēlamies griezt, krāsot vai kā citādi sakopt matus. Arī nevēlēšanās svešam cilvēkam uzticēt savu matu veidošanu norāda uz šīs jomas rituāli personiskajiem aspektiem, protams, neizslēdzot, ka attieksme pret to var būt arī pavisam pragmatiska – izstāde arī nepārspīlē frizētavu kultūras nozīmi. Ekspozīcijas kulminācija ir video peformance, kurā Neiburga iejūtas friziera lomā un čukstot skatītāju ieved meditatīvam transam līdzīgā stāvoklī, kurā pavisam viegli iztēloties viesošanos friziera krēslā. Tieši šeit iespējams sajust to, kas, iespējams, kalpojis par galveno stimulu pievērsties šai tēmai – māksliniece uz skatītāju iedarbojas gandrīz hipnotiski, un tas šķiet darīts apzināti.

Neiburgas izstāde pievēršas vairākiem attiecību līmeņiem starp cilvēku un matiem: gan mitoloģisko, gan fizioloģisko, gan sociāli konstruējošo, gan savu personisko. Ekspozīcijā satiekas gan mazpilsētas frizieru dzīvesstāsti, gan matu maskas mīļotā pasargāšanai, frizēšanās kā maģisks process, mati kā interesanta vizuālu struktūru izejviela utt. Tas viss tiek pasniegts kā vienots stāsts, izvairoties no visu šo dažādo jomu pretstatīšanas. Iespējams, ka kopumā tematisko virzienu ir mazliet par daudz un izstādes kopējais fokuss ir pārāk plašs, jo stāstiem par matiem un frizūrām ir neskaitāmas variācijas – arī katra skatītāja atmiņā atradīsies vismaz viens interesants stāsts, spilgta epizode, kas saistīta ar šo tēmu. To apliecina arī izstādes kataloga teksti, kas piesātināti ar asociācijām, personiskiem un kultūrvēsturiskiem stāstiem. Taču vēlme pēc kādas ierobežotākas stāsta līnijas šajā gadījumā ir drīzāk gaumes jautājums, nevis objektīvs trūkums, un daudzveidība izstādei piešķir ekscentriskas kolekcijas šarmu. Īsts meistars frizūru var uztaisīt ar vienu ķemmīti, kā citēts izstādes katalogā.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!