Redzējumi
18.04.2008

Mātes valoda Jerofejeva poēmā 'Maskava – Gailīši'

Komentē
0
Saglabā

Teksts sagatavots kā priekšlasījums konferencei "Mātes valoda publiskajā telpā". Citi teksti:
Jānis Elsbergs - Dinamiskā ekvivalence lamu tulkošanā: praktiķa piezīmes
Vents Sīlis - Mātes valoda Jerofejeva poēmā 'Maskava – Gailīši'
Ilmārs Šlāpins - Lamu vārdu funkcionalitāte latviešu un krievu valodās
Ieva Lešinska - Par vārda 'fuck' tulkošanas iespējām
Ilva Skulte - Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra: Laima Muktupāvela un Dace Rukšāne
Haralds Matulis: Latvijas vīriešu pornogrāfiskā daiļliteratūra (E. Frīdvalds, N. Sakss)
Inta Urbanoviča: Stilistiski pazeminātā leksika internetā
Paneļdiskusija ‘Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības’

__

 

- Fffū, Veņa, kā tu lamājies!

- Bet spriediet paši, kā lai nelamājas!
Visas šīs sadzīviskās muļķības mani tā
aizlauza, ka es kopš tās dienas neesmu
bijis sausā. (33. lpp.)

 

Viena no valodiskajām īpatnībām Venedikta Jerofejeva poēmā „Maskava – Gailīši” ir tā, ka neviens vārds netiek lietots tāpat vien. Tas padara poēmu neiedomājami daudzslāņainu – teksts ir burtiski pārlādēts ar nozīmēm, gandrīz no katras rindiņa stiepjas saites uz daudziem citiem tekstiem un diskursiem, kurus naskie literatūras pētnieki cenšas identificēt plašajos komentāros pie šīs poēmas. Jerofejeva tekstā ir sapludināti ļoti atšķirīgi leksiskie slāņi, tādi kā Bībeles valoda, lietišķais stils, filozofijas terminoloģija, ikdienas vienkāršruna, literārā valoda un komunistiskās propagandas frāzes. Tam visam pa vidu kā dārgameņi ik pēc brīža paspīd arī mātes vārdi.

Jerofejevs neizmanto mātes valodu ar mērķi aizskart vai aizvainot adresātu – apsūdzēt viņu šādā vulgaritātē būtu pārpratums, kas liecinātu tikai par paša lasītāja aprobežotību un nepietiekamu izpratni par mātes valodas pielietojumu. Autors apzinās, ka mātes valoda ir ļoti spēcīgs tēlainās izteiksmes veids, tādēļ tās pielietojums ir adekvāts vienīgi kritiskos brīžos, kad visi citi izteiksmes līdzekļi ir par vājiem.

Kā atzīmē Mihails Vellers, „valodiskie ‘tabu’ eksistē tieši tāpēc, ka ir nepieciešami ļoti spēcīgi, pārpasaulīgi, neiespējami izteikumi, lai attiecīgos gadījumos varētu paust attiecīgas jūtas. Tabu pārkāpums pats par sevi jau ir ekspresijas akts, izlaušanās, spēcīgu jūtu attēlojums, kas neiekļaujas ikdienas rāmjos. Tas ir kaut kas ekstraordinārs.”[1] Savukārt dramaturgs Mihails Volohovs savā esejā par mātes valodu raksta, ka no vienas puses – mātes valoda ir strupceļš, no otras – uzvara, tā  ir objektīva realitāte – visa pamats – balsts, kurā neko nav iespējams mainīt.[2]

 Mātes valodas pielietojums Jerofejeva poēmā ir saistīts ar fundamentālām tēmām, kuras Ludvigs Vitgenšteins uzskatīja par ekstralingvistiskām. Savā lekcijā par ētiku Vitgenšteins atzīst, ka: „triekties pret mūsu valodas robežām ir bijusi mana un, es esmu pārliecināts, visu cilvēku, kas jebkad ir mēģinājuši rakstīt vai runāt par ētiku vai reliģiju, tieksme. Šī triekšanās pret mūsu sprosta sienām ir pilnīgi, absolūti bezcerīga.”[3] Atšķirībā no Vitgenšteina, Jerofejevs nebūt neatrodas bezcerīgā stāvoklī, jo viņa rīcībā ir valoda, kura spēj aizsniegties pāri analītiskās filozofijas nospraustajām robežām – mātes valoda.  Sāksim ar to, kā viņa poēmā tiek izteikti ētiski spriedumi:

Pirmais cilvēks, ko Veņička ierauga, no rīta iznākdams uz ielas, tiek raksturots šādi: „Bet tur – tas pidars brūnā jakā trotuāru kasa.” (8. lpp.) Kāpēc uzreiz pidars? Tāpēc, ka vienīgā adekvātā morālas būtnes reakcija, saskaroties ar dzīvi Padomju Savienībā, ir tās kategorisks noliegums. Atcerēsimies, ka Veņičku šajā brīdī ir pārņēmis mokošs, eksistenciāls nelabums, ko izraisījis pagājušās nakts radošais pacēlums, turpetim šim tipam no rīta ne tikai nav nelabi, bet vēl trakāk – viņš pat spēj slaucīt ielu, it kā viss būtu labākajā kārtībā. Uz šādu rīcību ir spējīgi vienīgi morāli pagrimuši cilvēki, kas nav saucami nekā citādi, kā par pidariem.

Veņička vēršas arī pret tiem, kas cenšas pakāpties augstāk šai perversajā sociālajā sistēmā: „Es palieku lejā un no lejas spļauju uz visām jūsu sabiedriskajām kāpnēm. Jā. Uz katru pakāpienu pa spļāvienam. Lai pa tām kāptu, ir jābūt [..] pidarasam, kaltam tīrā tēraudā no galvas līdz kājām.” (33. lpp.) Proti, tas kurš pieņēmis padomju realitāti līdz tādai pakāpei, ka viņam šķiet pievilcīga sociālā izaugsme šai amorālajā vidē, tas vairs nav vienkārši pidars brūnā jakā, tas jau ir tēraudā kalts pidarass, kroplis bez sirdsapziņas.

Būdams gaužs dzērājs, poēmas liriskais varonis tomēr nespēj saprasties ar priekšniecību, kolēģiem un padotajiem, kaut gan arī viņi visi ir alkoholiķi. „Par ko tas liecina, o, patiesās filozofijas vēstures lietpratēji?” – viņš retoriski jautā.  Un pats arī atbild – „Pilnīgi pareizi: jau tuvākajā avansā mani ņems priekšā pēc visiem labā un skaistā likumiem, bet tuvākais avanss ir parīt, tas nozīmē, jau parīt mani izdrāzīs.” (33. lpp.) Bet kādi tad ir šie labā un skaistā likumi, kādi ir padomju nomenklatūras ētiskie un estētiskie kanoni? Tie ir kanoni, pēc kuriem ar padomju varas dotām tiesībām dažādu kalibru sūdabrāļi un pidari, kuri ir izkopuši sevī visperversākās, viskroplākās nomenklatūras cilvēku īpašības, ilgi un enerģiski drāzīs nabaga Veņičku gan fiziski, gan psihiski, gan arī transcendentāli. Bet kas gan var būt pazemojošāks par to, kā klausīties morālus pārmetumus no cilvēkiem, kuriem ētika ir tikpat sveša, kā durvju kliņķim – orgasms?

 

Otrs mātes valodas pielietojums parādās, kad tiek paustas Veņičkas maigās jūtas pret daiļo dzimumu. Tā pārtop par dzejas valodu, kurā autors izsaka savu sajūsmu par savas mīļotās meitenes neizsakāmo skaistumu. Lūk, piemēri:

„Tur [Gailīšos] katru piektdienu, tieši vienpadsmitos uz stacijas perona mani sagaida šī meitene ar baltām acīm – baltām, kas pāriet palsās, – šī mīļākā no padauzām.” (35. Lpp.)  „Un kas par to, ka „padauza”? Toties kāda harmoniska padauza!” (43. lpp.)

Turpmākajās lappusēs autors sniedz lasītājam izvērstu priekšstatu par to, cik brīnišķīga ir šī harmonija: „Nu ko! Grozi kuplos sānus! [..] Grozi, kārdinātāja! Grozi, Kleopatra! Grozi, krāšņā mauka, kas pārmocījusi dzejnieka sirdi! Visu, kas man ir, visu, kas varbūt ir – visu es metu šodien uz Afrodītes baltā altāra!” (45. Lpp.)  „Un pēc tam – šis miglainais padauzas baltums zīlītēs, baltāks par murgu un septītajām debesīm. Un kā debess un zeme – vēders. Tiklīdz es to ieraudzīju, mani gandrīz asaras sāka smacēt aiz iedvesmas, es viss aizmiglojos. Un viss sagriezās: un rozes, un lilijas, un sīkās sprogās – visa – valgā un trīsošā ieeja Ēdenē, un neprāts, un rudās skropstas. O, šo dzelmju šņuksti! O, bezgodīgā baltme! O, staigule ar acīm kā mākoņi!” (47. lpp.)

Vai tāda sieviete spēj būt uzticīga? Protams, nē. Bet Veņičkam tas nav būtiski: „Lai nav uzticīga. [..] Toties visa viņa ir noausta no liegas un aromiem. Viņa nav jāčamda un viņai nav jādod pa ukri (ебало) – viņa ir jāieelpo. [..] Taču skaistākais viņā, protams, ir delmi. Īpaši, kad viņa tos pagroza un smejoties saka: „Jerofejev, pipelštoks tu grēcīgais!””(47. lpp.)

Treštkārt, mātes valoda tiek izmantota saskarsmei ar pārdabisko, proti, Dievu. Poēmas kontekstā šāds pielietojums padara mātes valodu par augstāko un cēlāko cilvēkam pieejamo izteiksmes veidu, par sublīmu izteiksmes formu – возвышенный мат – lūgšanu. Šis aspekts parādās tai dramatiskākajā brīdī, kad izšķiras tikko sākušās dienas liktenis, kad tiek uzdots klasiskais „būt vai nebūt?” un kad Veņička ieskatās acīs Dievam. Tas ir brīdis, kad viņš iziet tamburā salāpīt paģiras.

„Es paņēmu kočiņu un izgāju tamburā. Tā. Mans gars nīka ieslodzīts četras ar pusi stundas, tagad es izlaidīšu to pastaigāt. Ir glāze, un ir sviestmaize, lai nepaliktu nelabi. Un ir dvēsele, pagaidām vēl atvērta esības iespaidiem. Dali ar mani maltīti, Kungs!

Sirpis un Āmurs – Karačarova

Un nekavējoties iedzēru.

Karačarova – Čuhlinka

Bet iedzēris, - paši redzat, cik ilgi es šķobījos un apspiedu nelabumu, kā lādējos un izteicos. Piecas minūtes, septiņas minūtes, veselu mūžību – es mētājos starp četrām sienām, sagrābis sevi pie rīkles, un gauži lūdzu manu Dievu nedarīt man pāri.

Līdz pašai Karačarovai, no Sirpja un Āmura līdz Karačarovai, mans Dievs nevarēja uzklausīt manu lūgsnu, – izdzertā glāze te mutuļoja kaut kur starp klēpi un barības vadu, te cēlās augšup, te krita atpakaļ. [..] Un es cietu un lūdzos.

Un lūk, tikai pie Karačarovas mans Dievs mani sadzirdēja un uzklausīja. Viss nosēdās un pieklusa.” (20. lpp.)

Ko tad Jerofejevam nozīmē gauži lūgt Dievu? Tas nozīmē „lamāties pēdējiem vārdiem”, proti, tādiem vārdiem, aiz kuriem vairāk nekādu vārdu nav, aiz kuriem atrodas vienīgi kaila cilvēciska esība, visā tās neaizsargātībā. Saistībā ar šo nodaļu autors teksta sākumā ir ievietojis šādu paziņojumu: „Pirmajā izdevumā es brīdināju visas meitenes, ka nodaļu „Sirpis un Āmurs - Karačarova” vajag izlaist nelasot, jo aiz frāzes „un nekavējoties iedzēru” seko pusotra lappuse ar lamuvārdiem, un visā šajā nodaļā nav neviena cenzēta vārda, izņemot „un nekavējoties iedzēru”. Ar šo godprātīgo paziņojumu es panācu vienīgi to, ka visi lasītāji, jo īpaši - meitenes, uzreiz ķērās pie nodaļas „Sirpis un Āmurs - Karačarova”, iepriekšējās pat nelasot, pat neizlasot frāzi „un nekavējoties iedzēru”. Šī iemesla dēļ otrajā izdevumā es uzskatīju par nepieciešamu izmest no nodaļas „Sirpis un Āmurs - Karačarova” visus lamuvārdus.”

Tomēr maldās tie, kas ir noticējuši šim paziņojumam. No teksta pilnīgi skaidri izriet, ka mātes vārdi šeit neparādās nejau tāpēc, ka Jerofejevam ļoti rūpētu, kas notiks ar meitenēm, bet gan tāpēc, ka līdzīgi Dieva vārdam, arī mātes vārdu nedrīkst valkāt nelietīgi. Mātes valoda ir jālieto ļoti atbildīgi, īstajā vietā un īstajā laikā, to nedrīkst vulgarizēt – tās lietojums nekādā gadījumā nedrīkst būt pašmērķīgs.

Pēc Mihaila Volohova domām, „Mātes valoda principā pieder klusēšanas sfērai – šai sakrālajai darbībai – mātes vārdu var arī neizteikt skaļi, bet nolamāties ar visu savu izskatu.”[4] Tad lūk, šis sakrālais klusums, kas sastāv no pusotras lapaspuses vistīrāko lamuvārdu, ir Veņičkas lūgšana. Tādā veidā viņam gluži nejauši izdodas spoži īstenot Vitgenšteina „Loģiski filozofiskā traktāta” noslēdzošajā teikumā izteikto domu: „Par ko nevar runāt, par to jāklusē.” Attiecinot šo nosacījumu uz mātes valodu var teikt, ka par ko mātes valodā nevar runāt, par to var mātes valodā klusēt. Klusēt ļoti izteiksmīgi un jēgpilni...  

(...) 

(...)

(...)

Organizē:


 


[1] Веллер М. Ножик Сережи Довлатова // Знамя. 1994. № 6.

[3] Vitgenšteins, L. „Lekcija par ētiku”, skat. Lasmane, S. (red.) Rietumeiropas morāles filozofija. Antoloģija., Rīga, Latvijas Universitāte, 2006, 260. lpp. 

 

Vents Sīlis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!