Photo by Prudence Earl on Unsplash
 
Proza
05.10.2018

Materia Botanica (romāna fragments)

Komentē
2

Fragments no Ingas Žoludes romāna "Materia botanica", kas iznāks oktobrī apgādā "Dienas Grāmata", un ir romāna "Silta zeme" ("Dienas Grāmata", 2008) turpinājums.

Es mēģināju nedomāt par to. Es mēģināju nedomāt arī par savu bēgšanu. Bēgt es pratu. Vilciens traucās gandrīz bez skaņas. Tas kaut kur traucās. Biju kaut ko nesakarīgi samelojis Kirai par pēkšņo nepieciešamību aizbraukt. Būšu atpakaļ parīt, es teicu. Lai gan gribēju, lai viņa šajā pašā acumirklī mani apskauj un nelaiž projām.
Vilcienā es lasīju un rakstīju savā 6. apgabala dienasgrāmatā.
Tad es izkāpu un ilgi, nezinu, cik ilgi, sēdēju uz perona. Redzēju, kā vilcieni pienāca un aizgāja. Bet es nekur negāju.
Zvanīja Žils. Gribēja parunāt ar mani. Laikam baidījās, ka es neatgriezīšos. "Es nekur nepazudīšu," es viņam apgalvoju, un tā bija taisnība. Cilvēki tāpat vien nepazūd.
Bet te nu es biju, pavisam pazudis.
Mazliet tālāk auga cipreses. Cupressus. Pavisam mežonīgas, neapcirptas. Es piecēlos, lai aizietu līdz tām. Skuju lapiņas tām bija maigas un pilnas ar zvārguļveida čiekuriem, kas bija krustveidīgi atvērušies. Es uzkavējos koku ēnā, man bija karsti mētelī, bet tas man bija vajadzīgs, tā kabatas bija pilnas ar manu dzīvi. Kad manis vairs nebūs, kas liecinās par mani? Visi tie pierakstu kalni. Cilvēks, kas ir tikai uz papīra lapas.
Tas esmu es.
Tad es izplēsu šo lapu, saburzīju un pametu zem cipreses.
Stacijā uzzināju, ka dziļāk ciemā ir klosteris. "Vai tur aug cipreses?" es vaicāju stacijas darbiniecei. Viņa nesaprata mana jautājuma dabu.
Tā ir, dabu saprotu tikai es.
Un es devos tai pretī.
Man bija divas dienas laika.      
Nenovilcis mēteli, es gulēju šaurajā cellē neieslēdzis apgaismojumu, tā bija pilna umbras tumsas. Bija pārāk tumšs, lai lasītu. Arī lai rakstītu. Bija arī drēgns.
No gultas piecēlos tikai aiznākamajā rītā. Pulkstenis bija ap sešiem, es paņēmu savu uzticamo spieķi un, neko aiz sevis neatstājis, aizgāju uz staciju, it kā manis te nekad nebūtu bijis.
Saburzītā lapa, uz kuras biju rakstījis par sevi, vēl joprojām mētājās zem stacijas ciprešu pazarēm, it kā tur būtu kāds izkārnījies.

Ienācu mājās. Mūsu dzīvoklis bija pieliets pilns ar saules gaismu. Etjēns bija nolikts uz mīkstas sedziņas. Kira pie virtuves letes gatavoja maltīti, uz galda gulēja topinambūri, Helianthus tuberosus, kā lepras nomaitāti locekļi. Kaut kas bija iezadzies mūsu mājas nesatricināmajā idillē un to sašūpojis. Nelliju nemanīju. Novilku mēteli. Aurodams no savas istabas izdrāzās Žils un lidoja man pretī, vairākus soļus mēs kā neveiklas lelles balansējām, līdz iekritām dīvānā, un Žils dusmīgi dauzīja manas krūtis. Kad viņu apturēju, viņš vēl spirinājās, zvērīgi lūkodamies manā sejā.
Kira iejaucās, sakot, ka Žils domājis, ka es neatgriezīšoties.
 – Es taču teicu, ka atgriezīšos.
Tad Žils atlaidās un saļima. Es turēju viņa galvu klēpī, viņš elsoja kā dzīvnieks, mazs dzīvnieks, kura mirdzošās acis skatās vienā punktā. Es glaudīju viņa vaigu, kas bija pavērsts uz augšu – pretī gaismai.
Kad atkalredzēšanos ar Žilu bijām nokārtojuši, un viņš jutās drošs, aizslīdēju uz guļamistabu, kur mani sagaidīja apzīmogotie griesti. Uzraksts, kas apspēlēja nāves tēmu tūdaļ lika man sadugt, it kā griesti nemanāmi, tomēr spiestos lejup. Es pieminēju nāvi, ko biju piedzīvojis pēdējās dienās klostera sienās. Nekustīgs kā akmens es vienkārši gulēju un ļāvu manī nomirt it visai apsēstībai ar Nelliju. Pa sienām, kas norobežoja mani no pasaules, kāpa klosterī izteiktās lūgšanas. Es gulēju svētās sienās, atzīdamies visā, ko biju darījis ar Nelliju.   
Pēc pusdienām Kira man atstāstīja Nellijas lūgumu piezvanīt viņai. Viņa bija  prom no mūsu mājas. Kira saprata, ka starp mums bija kas atgadījies, varbūt strīds, kā jau tas mēdz notikt starp radiniekiem.

Kad vakarā gāju tikties ar Nelliju, mēteļa kabatā, starp citām tur sakrātajām ārpasaulē uzlasītajām lietām uztaustīju cipreses čiekuru.
Ieraudzīju Nelliju, atspiedušos pret apmali virs upes promenādes, pakāpos soli atpakaļ un brīdi vēroju viņu, pabāzies no ēkas stūra. Vēroju viņu kā pavisam svešu. Viņa apsēdās pie āra galdiņa turpat līdzās un ar karoti apmaisīja ledus gabaliem piepildīto glāzi.
Viņas mati bija izspūruši. Kārna – drīzāk kā kukainis. Es piegāju pie viņas. Nobrāztas asiņainas kājas sudrabainās sandalēs, sīkas brūcītes ap potītēm, lūpukrāsas nospiedums uz tēkrekla ar uzrakstu DIARY OR DIE, ko es izlikos neizlasījis. Kad viņa nevīžīgi kasīja savu skaustu ar vārgo roku, redzēju, ka paduse viņai bija skuvekļa sagriezta.
Viņa neko neteica. Arī es neko neteicu. Abi skatījāmies klusēdami, kā dzēriens pa viņas salmiņu no glāzes iztukšojas viņā.
Mēs bijām ļoti attālinājušies. Plaisa pa šīm pāris dienām bija mūs atrāvusi vienu otram neaizsniedzamus. Tās bija tās klostera lūgšanas, kas paveikušas savu.
Nellija nervozi kustināja kāju, apķērusi savus plecus:
– Tu neko neteiksi?
Blakus viņas glāzei uz galda gulēja apdilis maciņš ar ziediem, no kuriem kā rasas pilieni bija noirušas dažas pērles.
Niecīgais kukainis starp izbalējušiem, vīstošiem ziediem sēž pilsētas vidū. Un pilsēta un visi šie cilvēki  aizaudzē, aizaudzē ciet mūsu slepenās sāpes.
– Šīs ir beigas.
– Ko tu muldi! Tu pazūdi, tad parādies un tagad atkal grasies pazust?!
– Man nav jāpazūd. Man beidzot nav jāpazūd. – Es iesmējos, un mans mētelis atsprāga vaļā.
No azotes izvēlās Monstera deliciosa lapas un gaisa sakņu mezglainie mudžekļi.
– Tad jāaiziet man?! – Nellija nošņācās. Viņa skatījās manī, gaidīdama, ka aizturēšu viņu.
Bet es klusēju, kā vēl nebiju klusējis.
Tad viņa ar sparu atgrūdās krēslā, iešvīkādama ielas plātnes ar metāla krēsla kājām. Pielēca stāvus, apgāza glāzi ar ledu, no kuras izslīdēja apkusušas drumstalas, un es redzēju viņu skrienam kā lēnā kadrā. Viņa lēkšoja starp galdiņiem, pāri apstādījumiem, lejup pa akmens trepēm, saķērusi savas krūtis, pār kurām bija uzdrukāts "DIARY OR DIE".

Tad mirsti.
Nevilcinoties viņa ielēca Sēnā.
Man likās, ka šis skats man ir pazīstams. Iesmeldzās mana kāja.
Maciņā, kas aizvien gulēja uz galda, bija viņas identitātes karte, bankas kartes, dažas banknotes, sīknauda, un lēts suvenīrrožukronis. Es to visu sastūķēju atpakaļ un, aizvilcis smalko rāvējslēdzi, ieslidināju mēteļa kabatā.
Nelliju es vairs neredzēju, jo cilvēku stāvi, kas bija sastājušies pie upes, sargāja mani no šī skata. Es aizgāju pa aizmuguri tā, it kā manis nekad nebūtu bijis. 

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!