Recenzija
04.04.2016

Maskulīnā ļaunuma banalitāte

Komentē
2
Saglabā

Par televīzijas seriālu "Kritiens" ("The Fall"), režisors Alans Kubits

Ķīnas dienvidrietumos atrodas augstiene, kuru šķērso Jinšas upe un kurā sastopas Juņnaņas un Sičuaņas provinces. Šo reģionu apdzīvo moso etniskā minoritāte. Moso salīdzinoši nesen ir pārtapusi no grūti pieejamas un pusaizmirstas cilvēku grupas par starptautiska tūrisma kārotu "pērli" un ārkārtīgi unikālu objektu pētnieku vidū. Sensācijas centrā ir savdabīgā mīlas māksla, ko moso lietotajā naru valodā izsaka vārds tisese, burtiski tulkojot – staigāt šurpu turpu. Tisese nav atvedināma uz līdz šim pazīstamajiem laulību veidiem, tā nebalstās kontraktā un nav ne obligāta, ne arī ekskluzīva. [1] Tā nav jānostiprina īpašā ceremonijā, pietiek ar abpusēju interesi. Tisese var pārtraukt pēc vēlēšanās, un mīļoto daudzums dzīves laikā nav ierobežots. Pati staigāšana izpaužas tā, kā tisese vārds pasaka, – vīrietis vakarā apmeklē sievieti, bet no rīta atgriežas savā ģimenē, lai veiktu ikdienišķos pienākumus. Līdz ar to moso sabiedrībā mīlas dzīve ir nošķirta no saimnieciskās un mīlnieka izvēli nenosaka sociālā kārta vai ģimenes intereses. Ģimenes ir strukturētas matrilineāri [2], un piedzimušie bērni lielākoties paliek pie mātes.

Par moso uzzināju no kinotēla Sāras Kei (Lora Donelija), kad sieviete seriāla "Kritiens" ("The Fall") pirmās sērijas sākumā uz drauga jautājumu, vai viņa gribot bērnus, savu apstiprinošo atbildi ilustrēja ar moso piemēru. Romantizētu un emancipētai Rietumu sievietei glaimojošu stāstu par staigājošajām laulībām, ko nosaka sievietes vēlmes, Sāra noslēdza ar pamācošu atziņu: "Moso valodā nav vārdu 'karš', 'slepkavība', 'izvarošana', un viņiem nav cietumu. Padomā par to." Sārai tovakar vēl bija jāstrādā, un viņa atstāja ballīti. Es gan zināju, kas viņu sagaida, jo paralēli ballītes sarunai tika rādīts, kas tobrīd notiek Sāras dzīvoklī. Sērijslepkava Pols Spektors (Džeimijs Dornans) guļamistabā revidēja veļas atvilktni, tīksmi ostīja apakšbikses, staipīja zeķes uz izturību un kā pēc labi padarīta darba piesēda, lai notiesātu apelsīnu.

Turpmāk mēģināšu izvairīties no tik konkrētiem spoileriem, jo Alana Kubita scenārijs un režija komplektā ar vairāku izcilu aktieru, bet visupirms galvenās lomas – izmeklētājas Stellas Gibsones – atveidotājas Džilianas Andersones meistarīgo spēli patiešām ievelk, turklāt aicina domāt par būtiskām lietām. Varu pat droši apgalvot, ka "Kritiens" ir viens no retajiem seriāliem, kura līdzšinējo komplektu – abas sezonas – noskatījos bez ierastās atskārtas, ka nu jau filmas komanda stāstu izsmēlusi un sākusi malt vienu un to pašu. Par nožēlu Kubits plāno turpinājumu, tā piebalsojot šaubām, ka ir iespējams pretoties medija un tirgus vilinājumiem un seriāla pateicīgo formu izmantot pamatīgam stāstam, ko īstajā vietā noslēgt, nevis uzdzīvot uz skatītāja alkatības rēķina. Lielākais ieguvums no seriāla pacelšanās augstākajos kinematogrāfa plauktos ir vai nu gara filma, līdzīgi kā ir gari romāni, vai smalki nostrādātu atsevišķu "eseju" tematisks komplekts (salīdzinoši labs piemērs šādai pieejai ir miniseriāls "Melnais spogulis" (Black Mirror)), vai arī citas radošas stratēģijas, nevis strukturāli tāda stāstniecība, kāda pēcpadomju Latvijas iemītniekiem ir pazīstama kopš "Dalasas" laikiem, kad bez gala un malas tiek drillēta pāris kārtīgi ieeļļotu klišeju pakete.

Ja atgriežamies pie jautājumiem, kurus "Kritiens" raisa, tad, iespējams, nebūsiet pārsteigti – tie visupirms saistās ar vīriešu vardabību pret sievietēm. Es biju pārsteigts, jo, ja vien kāds uzticams cilvēks nespiež uz "jāredz" jūtām, parasti no sērijslepkavu filmām izvairos tieši tajās izmantoto paņēmienu dēļ – baidīt, slepkavu apveltīt ar mistisku varu, kurai pretim stājas ģeniāls un bieži vien tikpat nelīdzsvarots izmeklētājs, kā arī skatītājam piedāvāt šausminošas asinspirts ainas. (Mihaela Hanekes didaktiskās, bet gana iespaidīgās "Dīvainās spēles" (Funny Games, 1997) tematizē brutālas vardarbības vērošanas perverso un absolūti atsvešināto dabu.) Neesmu spējis gūt kādu pamācošu pieredzi no šādām filmām, kur nu vēl izbaudīt riebīgās bailes un neziņu par savu nākamo dienu, kuru līdzcilvēkos sēj velnišķu spēku dīdītie izvirtuļi. Piemēram, filmu "Septiņi" (Seven, 1995), uz kuru Kubits seriālā atsaucas, šī raksta vajadzībām vienkārši nespēju vēlreiz noskatīties, jo atceros tikai kaut ko izcili derdzīgu. Ne miņas no Breda Pita vai Morgana Frīmena aktierspēles, vizuālās tēlveides vai stāsta uzbūves niansēm.

"Kritiens" mani pārsteidza, jo tā uzmanības centrā ir pavisam kas cits, galvenokārt tēlu raksturi, ikdienas dzīve un savstarpējās attiecības. Protams, arī detektīvžanram pienācīga intriģējoša un pavērsieniem blīva noziegumu izmeklēšanas rutīna. Tomēr ziņkāres kutināšanai netiek regulāri izmantota tik nodeldētā, bet ikreiz efektīgā neziņa, vai tik aiz stūra neslēpjas briesmonis ar stiklainu skatienu un hloroforma samitrinātu drānu. Par Spektora slepkavnieciskajām gaitām skatītājs tiek informēts tikpat pēctecīgi kā par izmeklētājas darbu.

Visā visumā Spektors ir parasts čalis ar parastu darbu un ģimeni. Filmā regulāri tiek pieminēts viņa šarms, bet vai nu Dornans nav mans tips, vai arī kinokomandas aprēķins neko nepārprotami apburošu nepiedāvā. Šarma piesaukšanas morāle – sērijslepkavas lielākoties ir parasti, inteliģenti, sarunās veikli vīrieši, nevis atpalikuši un iekšupvērsti slimiķi, kuru paskats vien šķebina. (Seriāla "Īsts detektīvs" (True detective, 2014–) pirmā sezona gana gardi un melni izsmejas par žanra klišejām, tostarp sērijslepkavas truli dēmonisko tēlu.)

"Kritienā" slepkavas dziņa pēc absolūtas varas un patvaļas izlemt par citu dzīvību ir noslēpumaina un iedveš godbijību vienīgi antivaroņa skatījumā. No malas tā liekas drīzāk banāla un pat rosina vārus līdzjūtības aizmetņus. Dažādu iemeslu dēļ, kuri seriāla gaitā tiek šķetināti, Spektorā ir sagājuši uz īso parastie modernās Rietumu patriarhālās sabiedrības vīrišķības ideāli, kas noved pie daudzu cilvēku, tai skaitā viņa paša, posta. Vīrišķība filmā tiek burtiski dekonstruēta teju pie katras iespējas. Bet galvenokārt to sadala pa reizinātājiem varoņu izkārtojums. Vīriešu tēli "Kritienā" ir vai nu izteikti sekundāri, vai arī vāji – to īpašības diez ko nesimpatizē. Galvenās un savā ziņā stiprās varones ir sievietes ar Andersones tēloto ekstravaganto izmeklētāju priekšgalā.

Stella Gibsone ir absolūti patstāvīga un pašapzinīga, esot ieguvusi neskaitāmas augstākās izglītības. Nav pārprotams, ka viņai ir skaidrs un zinātnisku pētījumu studijās pamatots priekšstats par to, kā darbojas patriarhālas dzimumlomas un kā tās modernās sabiedrības apstākļos producē aizspriedumus un seksualizē sievietes. Gibsonei nav mīloša dzīvesbiedra, jo bez tā viņa vēsā mierā iztiek, bet nepieciešamību pēc fiziskas tuvības atrisina zibenīgi un pavisam instrumentāli, bruņinieku baltā zirgā paņemot priekšā pati un pēc visa nodarīšanas pasūtot mājās. Gibsones pirmā pavedinātā liktenis filmā vien ir spilgti ironisks simbols tēlu un to dzimumiskā pakārtojuma rokādei, kuru Kubits paveic eleganti un tikpat eleganti pierāda vairākas feministu idejas.

Svarīgākie nav vīrieši, bet gan cilvēki. Svarīgākā nav vardarbības izrāde, asinis un līķi, bet viss, kas atrodas aizkulisēs. Svarīgākā nav ļoti apšaubāmā izklaide, ko gūstam no šāda tipa šoviem, bet nepieciešamība saprast vardarbības cēloņus. Svarīgākā nav slepkavas un izmeklētāja vīrišķīgā spēkošanās atjautībā, bet cilvēku dzīves, kuras tiek iznīcinātas. Tādēļ Kubits uzsver, ka filmā lielāka vērība pievērsta upuru tēliem, jo parasti līdzīga rakstura gabalos viņi kā tādas malkas pagales tiek krauti bezpersonisku līķu kaudzē. Tāpat "Kritienā" svarīgākas ir nevis lielās, varonīgās līnijas, bet gan detaļas un nianses, jo mēs taču zinām, kas tajās slēpjas. Sātans, protams. Ne tikai nianses, kuras ļauj atskārst kaut ko būtisku par slepkavu, bet arī dažādu varoņu izspēlētās epizodes. Spilgts piemērs ir Gibsones un viņas kolēģes, pataloģes Rīdas Smitas (Ārčija Pandžabi) skūpstīšanās restorānā. Intīmās tuvības sākotnējais mērķis ir atšūt izskatīgo advokātu Maiklu Deju, kurš Gibsones īsas prombūtnes laikā jau paguvis ar diviem margaritas kokteiļiem piestāt pie dāmu galdiņa. Viņš nespējot nepamanīt, ka Smita sēžot viena... It kā bez vīrieša glaimu pabalsta viņa nespētu iztikt. Te pienāk Gibsone un savu kolēģi laiskā apskāvienā noskūpsta. "Prieks tevi redzēt, dārgā!" Sulīgs auglis ikvienam, kuram neliekas, ka heteroseksuāla varoņa un princeses pāra romance ar laimīgām beigām ir vienīgais vērā ņemamais cilvēku tuvības modelis.

Gibsone sevī iemieso modernu, liberālu un emancipētu sievieti, kura simtprocentīgi nododas darbam (bieži pārnakšņo ofisā) un nepakļaujas sabiedrības uzspiestajiem priekšstatiem par dzimumam piedienīgu uzvedību. Gibsone moso sievietes jau piemin savas vienas nakts attiecību stratēģijas sakarā, kurās viņa situāciju pārvalda no sākuma līdz beigām un no seksa gūst tīru baudu, nevis tai piekabināto draudzenes, sievas, mātes vai mīļākās stigmu. Un jā, Gibsone seriāla gaitā atklāj savus uzskatus, ka vīrietis vienkārši pēc dabas ir tizlāks par sievieti – gan hromosomu līmenī, gan psiholoģiski.

Ja arī moso mīlas māksla "Kritienā" figurē kā spilgts un tomēr salīdzinoši margināls simbols, tā interpretācija Kubita izpildījumā ir viens no retajiem uzkrītošajiem filmas trūkumiem.

Līdz ar straujo popularitātes iegūšanu moso ir apaudzis ar biezu mitoloģijas kārtu. Tas, ka naru valodā neeksistējot vārdi 'slepkavība' vai 'izvarošana', it kā attiecīgo problēmu starp šiem ļaudīm nebūtu, ir tīrs naivas iztēles auglis, kaut mirstības procenti moso sabiedrībā patiešām ir salīdzinoši zemi. Sārai Kei gan filmā nav jāreprezentē zinātniski izsvērts viedoklis. Kāpēc lai viņa nebūtu tipisks piemērs emancipētai mūsdienu rietumniecei, kas, ar iedziļināšanos sevi pārāk neapgrūtinot, internetā pielasa eksotiskus piemērus pēc patikas!? Problemātiski ir drīzāk tas, ka šī perspektīva filmā tā arī netiek izjautāta. Arī Gibsone moso piemin, lai pasvītrotu savu izpratni par seksuālām attiecībām. Bet Gibsonei taču ir neskaitāmas izglītības, savukārt kaut vai postkoloniālisma diskursu un postkoloniālā feminisma strāvojumus viņai būtu bijis jāpapūlas savos mācību gados nepamanīt. Turklāt, esot iesvētītai 20. gs otrajā pusē dominējošajās teorijās, viņai vajadzētu būt īpaši jutīgai pret mitoloģizēšanas vareno spēku.

Fakts, ka moso sabiedrībā nav pastāvējušas pamatīgas dzimumlīdztiesības problēmas, kuras ir raksturīgas modernām patriarhālām sabiedrībām, bieži vien ļauj spekulēt par matriarhātu, kurā vīriešiem ir sekundāra loma. Moso esot sabiedrība bez tēviem un vīriem. Vismaz, cik var spriest no antropologu liecībām, ja moso ģimenēs mātei ir centrāla loma, arī sievietes pavedina savus iecerētos, kā arī moso ir viena no retajām kultūrām, kurā sieviete tiek skatīta kā psiholoģiski un fiziski pārāka par vīrieti, tad tomēr moso nav apvērsts patriarhāts, kurā sievietes valda un izrīko vīriešus. Moso amazoniskais tēls ir bijis īpaši pievilcīgs Rietumu feministu ceļotājiem, kuri ir devušies uz reģionu cerībā atrast daudz harmoniskāku un ilgtspējīgāku sadzīves formu. Konkrētos aspektos gan nav arī šauts pavisam greizi. Piemēram, ar seksuālo dzīvi saistīta vardarbība moso sabiedrībā esot īpaši reta parādība.

Moso kā dominējošo sieviešu kopienas tēlam paralēli šis etnoss ir ticis spēcīgi seksualizēts. Moderno pilsētu iemītniekiem eksotiskie ļaudis tiek priekšstatīti kā izlaidīgi un seksuāli vaļīgas senlaiku fosilijas, kas par dāvanām ir gatavi mesties gultā un ceļotājus iesvētīt viņu erotisko tradīciju noslēpumos. Moso apdzīvotajos tūrisma krustpunktos tiek attīstīts prostitūcijas bizness ar viesstrādniecēm, kas tērpjas vietējo sieviešu drēbēs.

Moso seksualizētajā ideālā, kurā būtisku lomu spēlē modernu patriarhālu sabiedrību vērtību iestellēts skatījums vai tā apvērsta versija noteiktu feministu izpildījumā, nereti tiek notušēts, ka moso priekšstatos pats būtiskākais ir nevis sekss, vara un individuālas vēlmes, bet gan ģimene un tās saliedētība. Kā apgalvo antropologs Šuankans Šihs, arī staigājošās attiecības ir pavisam praktisks risinājums tam, lai ģimenes būtu pēc iespējas harmoniskākas un konfliktu risks minimāls. Ģimenēs nav jāiesaista svešinieks līdz ar radu nesaskaņām, mīlas lietas netiek jauktas ar saimniecību un ikdienas pienākumiem, savukārt bērnus audzina ģimenes vīrieši un sievietes, tostarp bioloģiskais tēvs, ja vēlas, līdz ar to tēva izpratne arī ir daudz plašāka. Moso ir sabiedrība ar vairākiem tēviem.

Moso pieminēšana "Krišanā", lai piešķirtu eksotiskāku auru mūsdienīgas un rietumnieciskas sievietes statusam, pirmkārt, ir neapskaužami aprobežots eirocentrisks žests attiecībā pret etnisko grupu un, otrkārt, palaiž garām tos aspektus, kas moso piemērā varētu būt daudz pamācošāki. Tā ir nevis indivīda bauda un pašrealizācija kā primārā vērtība, bet gan sabiedrības saliedētība, rūpes par kopīgo labumu un vidi, kas spēj nodrošināt ar labai dzīvei nepieciešamo. "Krišanā" netiek atgādināts, ka staigājošās attiecības nāk līdzi ar moderno metropoļu iemītniekiem salīdzinoši ļoti statisku, turklāt komunālu dzīvesveidu ģimenē, kuras kodolu neveido atomāra divu indivīdu savienība privātā telpā uz abpusēji erotiski noturīgu vēlmju pamata.

Visdrīzāk būtu par daudz, ja Kubits un komanda "Krišanā" vīriešu vardarbības feministisko interpretāciju attīstītu strauji briestošo ekoloģisko problēmu ielokā, ja arī autonomā, savās vēlmēs sakņotā un patērnieciskā indivīda izpratne jau labu laiku ir apvēlies dinozaurs, kas vēl arvien tiek bezbēdīgi pārbarots. Kubits ar komandu ir paveikuši daudz, lai parādītu, cik pamatīgi mainās skatījums, ja feminismu uztver nopietni – kā centrālu intelektuālu tradīciju, kurā aktualizētās idejas skar ikvienu un ir ārkārtīgi auglīgas darbam pie labākas nākotnes. Pat šķietami tik elementārs un no automātiskām reakcijām pārtiekošs kino veids kā sērijslepkavas trilleris iegūst daudz dziļāku tvērumu, nezaudējot ne grama intrigas un spriedzes.

[1] Šajā rakstā lielākoties izmantoju: Shih, Chuan-kang. Quest for Harmony. The Moso Traditions of Sexual Union & Family Life. Stanford Univ. Press, 2010.

[2] Matrilineārs: tāds, kas no dzimtas aizsācējas sievietes cēlušos pēcnācējus apvieno pēc  mātes līnijas.

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!