Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) filmām. Šajā publikācijā Marta Martinsone raksta par Renātas Ļitvinovas filmu "Ziemeļu vējš".
Antona Čehova lugā "Trīs māsas" galvenās varones sapņo par to, kā pārcelsies uz Maskavu un sāks tur savu "īsto dzīvi". Šis sapnis, kurš tā arī nepiepildās, ir kaut kas tāls un neaizsniedzams. Pat ja Maskava ir reāla vieta, māsām tā ir tikpat nepieejama kā cita dimensija. Sajūtu ziņā kas līdzīgs atrodams Renātas Ļitvinovas filmā "Ziemeļu vējš" – ilgošanās pēc kaut kā un gaidīšana. Tikai šoreiz pat nav tādas Maskavas, pēc kuras alkt. Apkārt ir tikai sniegs, nauda lādēs sapūst, bet vīrieši nodzeras. (Izklausās līdzīgi tam, kas mūs gaida šajā mājsēdē LOL.)
Ja man būtu jāatbild uz it kā vienkāršo jautājumu, vai filma man patika, es nezinātu, ko teikt. Jāatzīst, ka lielu daļu laika nebiju pārliecināta, vai saprotu, kas notiek un vai kaut kas vispār notiek. Jo… nenotiek taču! Varenais matriarhāts, ko piesaka pašas Ļitvinovas dūmakainā aizkadra balss, šķietami brūk un jūk, turpinot mēģināt uzturēt ilūziju, ka ģimene ir laimīga un ka naudas visiem ir gana. Ļitvinovas atveidotā Margarita špacierē apkārt iespaidīgās kleitās, kas aizņem pusi telpas, saliekusies uz priekšu, līdzīgi kā gleznās mēdz atveidot raganas. Viņa mēģina kontrolēt visus apkārtējos, manipulējot un ievirzot tos "pareizajā gultnē", taču gala rezultātā atnes vien postu, jo šķiet, ka neviens no varoņiem neko īsti nevēlas.
Visa darbība norisinās ap dažādām Jaungada svinībām, kuras ar katru gadu kļūst arvien knapākas, palēnām apmirstot Margaritas radiniekiem. Un visa filma šķiet kā apcere par kaut kādu zudušo godību, no kuras redzam vien atliekas. Kaut kad kaut kas ir bijis, bet šobrīd ir tikai stagnācija, pēc kuras neizbēgami seko iznīcība. Un šo iznīcību nes pati Ļitvinova – šī ir viņas pasaule caur un cauri. Viņa ir režisore, scenārija autore, aizkadra balss īpašniece, turklāt šķiet, ka arī apkārtējie sieviešu tēli ir kā dažādas versijas par viņu pašu. Piemēram, Margaritas dēla Benedikta līgavai Fanijai ir tāds pats matu sakārtojums, kāds Ļitvinovai ir gan filmā, gan dzīvē. Margaritas uzbrūkošais tonis, ar kādu viņa strostē savu "neglīto" māsasmeitu Adu, liek aizdomāties par katras sievietes iekšējo balsi, kas pārmet ikvienu uzņemto kaloriju vai pārdzīvo par pārāk lielo degunu.
Tāpat visa filmas telpa ir izstrādāta tā, it kā norisinātos Ļitvinovas galvā – vai vismaz tā, kā es iztēlojos, kā tur izskatās. Izsmalcinātas, pārlaicīgas un eklektiskas telpas, šis tas no steampunk estētikas, kā arī, protams, ļoti daudz Kiras Muratovas ietekmes. Kā jau savā recenzijā par filmu portālā "Kino Raksti" norāda Ilmārs Šlāpins, salīdzinājumi ar leģendāro Muratovu "Ziemeļu vējam" nenāk par labu, tāpēc centos no tiem abstrahēties. Taču jo īpaši filmas fināla kadrs vilcienā, kas citē Muratovas filmu "Astēniskais sindroms", liek domāt par pamestību un sajūtu, ka esi palicis viens. Ļitvinova pati ir uzbūvējusi šo savas filmas pasauli un pati to arī iznīcinājusi.
Lai arī filmā ir pāris brīnišķīgu epizožu – murga aina, kurā Margarita ar Faniju iespaidīgos, melnos karalieņu tērpos staigā pa gaiteni, kamēr miniatūru karieti velk žurka, vai arī vientuļais brauciens auto, ko pavada Zemfiras iespaidīgā dziesma "Злой человек" –, kopiespaids paliek haotisks un, jā, visai murgains. Nekļūst īsti skaidrāks, ko tieši dod maģiskā trīspadsmitā stunda, kā arī nav saprotams, ko tik izmisīgi gaida Margarita. Bet varbūt tā tam arī jābūt – gluži kā Saturns aprij savus bērnus, tāpat arī Ļitvinova-Margarita (jo šos abus tēlus nevar nodalīt) izposta pašas radīto pasauli. Kāpēc? Uz šo jautājumu man nav atbildes.
Jāsaka, šī noteikti nekļūs par vienu no manām mīļākajām filmām, bet vairākus kadrus es noglabāšu savā atmiņu vācelītē. Un nevaru noliegt to, ka mani joprojām fascinē Renātas Ļitvinovas fenomens un publiskais tēls, kas, protams, "Ziemeļu vējā" spēlē pašu galveno lomu. Līdzīgi tādām Holivudas zelta laikmeta dīvām kā Elizabete Teilore, arī šeit sākuma titros izcelts, ka Ļitvinovas tērpus darinājis Demna Gvasalia. Modes dizainers, kurš ir "Balenciaga" radošais direktors un kurš radīja vienu no šīgada skandalozākajiem "Met Gala" tērpiem – Kimas Kardašjanas melno kostīmu. Šis vēriens un iztēles telpas plašums, kas vējo no citādā ziņā visai sastingušā "Ziemeļu vēja", ir iemesls, kāpēc manā pasaulē Renāta Ļitvinova vienmēr būs karaliene. Pat ja šo viņas darbu kā mazo karietīti velk viena vientuļa žurka.
1