‘Maskās itin viss atmaskojas’

Šovasar klajā ir nākusi jauna Igora Šuvajeva grāmata ‘Filosofija kā dzīvesmāksla’. Lai gan tā būtībā apkopo jau agrāk publicētus šī autora rakstus, tomēr I. Šuvajeva talanta cienītājiem grāmata varētu būt gaidīts notikums - kā nekā viņš ilgus gadus ir popularizējis Latvijā mācību, kuru viņš pats dēvē par ‘dzīvesmākslu’. Šī viņa privātā interese izpaužas arī tulkojamo grāmatu izvēlē, kā rezultātā, šķiet, dzīvesmāksla ir kļuvusi teju par visplašāk pārstāvēto filosofijas virzienu Latvijā. Vismaz publicēto grāmatu ziņā. Daži pat apgalvo, ka arī pats autors dzīvo saskaņā ar sevis izkoptajām dzīvesmākslas nostādnēm.[1]

Kā raksta pats autors, šīs grāmatas iznākšanai ir bijuši vismaz divi iemesli - pirmkārt - lai būtu iespējams noslēgt vienu savas radošās darbības posmu un otrkārt - lai tā autoram varētu nodrošināt sarunu biedrus: ‘Katrā ziņā grāmata to nodrošina vismaz neklātienē un, ja veicas, tad arī klātienē’ (4.lpp.). To, vai I. Šuvajevam būs izdevies uzrunāt plašāku lasītāju loku, protams, rādīs laiks, taču ar savu darbību un arī minēto grāmatu, I. Šuvajevs neapšaubāmi paver jaunas filosofijas tekstu lasījuma perspektīvas un ļauj veidot alternatīvu filosofijas vēstures lasījumu.[2]

Grāmatas virsraksts ļauj nojaust, ka tās problemātikas centrā ir kāda īpaša filosofijas izpratne - proti, tā tiek skatīta ‘kā dzīvesmāksla’. Dzīvesmāksla tiecas aptvert tādus jautājumus kā - kas ir laba dzīve? kā to dzīvot? u.tml.. Risinot tos, protams, nevajadzētu pārsteigties un sniegt vispārīgas un viennozīmīgas atbildes. Ir jāņem vērā, ka dzīvesmākslā nedz persona, nedz arī pati dzīve nav iepriekšdots lielums, bet gan - ka tā ir jāveido. No šīs atziņas loģiski izriet jautājums: ar kādiem principiem saskaņā var veidot savu dzīvi?[3]

Piemēram, mēs varētu izvirzīt vienkāršu tēzi, ka laba dzīve ir tāda, kad tiek apmierinātas visas baudas.[4] Iebildi šādam risinājumam piedāvā, piemēram, Sokrats, jautājot: ‘vai tā būs laimīga dzīve, ja cilvēkam ir kašķis un niez, un viņam iespējams kasīties, cik vien tīk, un kasoties aizvadīt mūžu?’. (Gorgijs 494c.) Intuitīvi var nojaust, ka diez vai kasīšanās visa mūža garumā dzīvi veidos labu un skaistu. Ja šāds iebildums šķiet vietā, tad ir nepieciešams atrast kādu mērauklu, saskaņā ar kuru dzīve veidosies labāka, nekā mūžīga kasīšanās. (Meklējot atbildes uz jautājumu ‘kā ir nepieciešams veidot savu dzīvi?’, visai viegli būtu pieslieties kādām autoritatīvām atbilžu versijām, vai arī sekot dažādām izpratnēm - piemēram, hedonismam, utilitārismam, Kanta ētikai u.t.jpr.[5] Īsumā, kā norāda A. Nehemass, dzīvesmākslu var aplūkot trejādi: pirmais būtu Sokrats, kas ir attēlots agrīnajos Platona dialogos, kur dzīvesmāksla tiek praktizēta publiski. Lai arī viņš nevar pārliecināt, ka viņa dzīves mods ir derīgs visiem, taču tikai pārbaudīta dzīve ir dzīvošanas vērta. Otra izpratne ir skatāma Platona vidējā perioda darbos, kur filosofiska dzīve, kas ir Sokrata dzīves mods, ir labākais visiem cilvēkiem, proti, tā ir universālistiska. Trešā izpratne, kuru varētu redzēt, piemēram, Nīčes, Montēņa, Fuko u.c. darbos, noliedz, ka pastāv viens labākais dzīves mods, kas būtu vienlīdz derīgs visiem; tā vietā katram pašam būtu jāizstrādā sava dzīves māksla.[6]

Šādā kontekstā I.Šuvajeva dzīvesmākslu ir grūti konceptualizēt un ierakstīt kādā noteiktā tradīcijā. Viņš sev jautā: ‘Kuru skolu vai virzienu pārstāvu pats?’ un sniedz atbildi: ‘Godīgi sakot - neko negrasos pārstāvēt.’ Skolas vai virziena vietā autors norāda, ka viņš vēlas pārstāvēt ‘dzīvojamo filosofiju’, proti, tādu, kur teorija ir sajūgta ar praksi. Tomēr, neņemot vērā šādu izvairīšanos no kategorizācijas, ir skaidri redzams, ka I. Šuvajevam pastāv autoritātes, ar kurām viņš veido dialogu vai arī kuras mēģina lokalizēt Latvijas situācijā, piemēram, V. Šmids, P. Ado, M Fuko u.c.

Tomēr, atgriežoties pie šī paša jautājuma, ko tad galu galā I. Šuvajevs saprot ar ‘dzīvesmākslu’? No vienas puses, autors apgalvo, ka dzīvesmākslas vēsture un jēga ir neskaidri. (19.lpp.). No otras, viņš tomēr mēģina sniegt kādu definīciju. Visplašākais izvērsums dzīvesmākslas definīcijai skan, ka tā ir māksla dzīvot labu dzīvi, māksla mirt, runāt (saistīta ar mākslu domāt) un māksla lasīt. (27.lpp.). Šī māksla ietver gan teorijas un refleksijas, gan arī rīcības saskaņotību. Taču rīcība attiecas ne tikai uz privāto, bet arī publisko sfēru. Proti, ir nepieciešams praktizēt atklātu runu - parrēsiju (šis aspekts ir veselu divu eseju viens no galvenajiem jautājumiem).

Šuvajeva dzīvesmākslas kontekstā minētie jautājumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu ‘mākslu būt’. Tiesa, līdz pat grāmatas beigām nav skaidrs, ko nozīmē ‘būt’. Kas ir būt? - autors to nošķir no vienkāršas eksistēšanas. ‘‘Būt’ var te un tagad, nevis tur un tad. ‘Būt’ tagad nozīmē dzīvot tā, it kā pasaule tiktu redzēta pirmo un pēdējo reizi.’ (151.lpp.) - tā ir vienīgā, lielākā bauda - dzīvošana tagadnē. (Tiesa, ir tik tiešām grūti iztēloties, ko varētu nozīmēt šāda dzīvošana tikai tagadnē.) Līdz ar to cilvēks vairs nav vienkārši pie dzīvības. Saskaņā ar I. Šuvajevu, cilvēkam ir nepieciešams apgūt spēju mājot pasaulē, jo viņš pie dzīvības ir tikai vienā, bet mājo dažādās pasaulēs. Līdz ar to viņa uzdevums ir nodrošināt komunikāciju starp dažādām apdzīvojamām pasaulēm; tas nozīmē, ka ir nepieciešams izstrādāt noteiktu hermeneitiku - saprašanas māku, kas palīdzētu nodrošināt mājošanu pasaulē.

Neapšaubāmi, autoram ir bijis nepieciešams noskaidrot gan to, kas viņa skatījumā ir filosofija, gan arī to, kā šī izpratne atšķiras no citām filosofijas izpratnēm. Lai arī autors konstatē, ka uz jautājumu kas ir filosofija? var būt dažādas atbildes, utt., tomēr viņš nepaliek pie pieņēmuma, ka visas šīs dažādās atbildes lielākā vai mazākā mērā var atspoguļot patiesas, lai arī atšķirīgas perspektīvas. I. Šuvajevs sniedz vienkāršu filosofijas priekšmeta definīciju: runa ir par to, kā vajag dzīvot, šādējādi atkārtojot Sokratu: ‘[...] mēs nerunājam par niekiem, bet par to, kā jādzīvo.’[7] (Valsts 352d arī Gorgijs 492d). I. Šuvajevs šo neapšaubāmi svarīgo jautājumu ‘par to, kā vajag dzīvot’ pārsteidzošā kārtā noliek visas - arī mūsdienu - filosofijas centrā: ‘Un varbūt tieši šis vienkāršums filosofiju dara nesaprotamu.’ Tā kā I. Šuvajevs nesniedz nekādus argumentus, tā arī netop skaidrs, kamdēļ minētā atbildes versija ir labāka un izceļama starp citām? Acīmredzot autors pieslienas nostājai, ka filosofijai ir jābūt praktiski tendētai, ar ko arī var saistīt viņa patvaļīgi kritiskos izteikumus par filozofiem, kas nodarbojas ar ‘tehnisku’ un ‘abstraktu’ jautājumu risināšanu vai arī tiem, kas ir apguvuši filosofiju, bet to nepraktizē. Šīs divas filosofu ‘kārtas’ tiek aprakstītas kā ‘informētie funkcionāri un klerki, kas mūsdienās runā par filosofiju.’ (18.lpp.) Akadēmiskā filosofija (kuras ietvaros, starp citu darbojas arī pats autors) tiek nodēvēta par ‘bezmiesīgu enģeļgalvu domāšanu’. Tiesa, nav īsti izprotams, vai arī pats autors nepieder pie šiem ‘bezmiesīgajiem enģeļiem’, kas nodrošina savu eksistenci, strādājot dažādās augstskolās. Savukārt, viņa attieksmes pret zinātni ilustrējošs izteikums ir I. Šuvajeva komentārs par zinātniekiem: ‘Brīžiem var rasties iespaids, ka mūsdienu zinātnieki, domātāji ir bez smadzenēm un viņiem nav ādas, lai justu notiekošo’ (73.lpp.)

Protams, mēģinājums filosofiju padarīt par disciplīnu, kurai ir tikai viens centrāls jautājums, visticamāk, ir nolemts neveiksmei. Domājams, tas nav nekas slikts, ja ‘filosofijas’ izpratnes ir dažādas, proti, ka filosofija nodarbojas ar dažādiem jautājumiem, kas savā starpā nav saistīti. Līdzīgā kārtā varētu runāt arī par dzīvesmākslu, kuras risinājumi un metodes nav vienotas. Pašas dzīvesmākslas nojēguma izpratne var būt pietiekami dažāda: vieni varētu uzskatīt, ka tās risinājumi ir saistoši visiem, bet citi - ka problematizētie jautājumi ir katram jāatbild pašam un jāmeklē savs risinājums.

Neapšaubāmi, I. Šuvajevam piemīt liela erudīcija. Tāpēc viņa pārspriedumi grāmatā parasti iesākas ar dažādu izpratņu uzskaitījumu. Varētu pat šķist, ka tad, ja pastāv vairākas atbilžu versijas, tad neviena no tām nav pareiza. Autors, protams, sniedz savu atbildi, taču ne vienmēr ir skaidrs ar ko tā būtu labāka par iepriekš noliegtajām atbilžu versijām. Ņemsim par piemēru vienu no pārspriedumiem par filosofiju. Iesākumā autors norāda uz dažādām filosofijas izpratnēm: pareizā atbilde būtu, ka filosofija ir par to, kā dzīvot. ‘Un varbūt tieši šis vienkāršums filosofiju dara nesaprotamu.’ (8.lpp.). ‘Par mīlestību ir sarunāts tik daudz, ka lāgā vairs nav atjaušams, kas tā mīlestība vispār ir.’ (30.lpp.) Vēlāk tiek sniegtas norādes, kādā aspektā raudzīties uz mīlestību - saistībā ar pašmīlestību u.t.jpr. Esejā ‘Melu valdzinājums’ viņš raksta: ‘Bet kā gan iespējama šāda viennozīmīga attieksme, ja patiesībā nav zināms, kas ir meli?’ (108.lpp.) Šādi kuriozi izteikumi grāmatā ir redzami salīdzinoši bieži. Rodas jautājums, - ja par visu tiek tik daudz runāts, ka kļūst iespējams apšaubīt runājamās lietas patiesu izpratni, - kādi tad būtu kritēriji, lai autors izvirzītu savas atbildes versijas? I. Šuvajeva lekcijās un publicētājās monogrāfijās mazāku lomu ieņem argumentu analīze, pierādījuma spēku rodot etimoloģijas, vārdspēļu, vēsturisku faktu un negaidītu sakarību uzrādīšanā. Šajā situācijā autora pozīciju uzrāda divi aspekti, kas kalpo par vadmotīvu: ‘ko spēju saprast’ un ‘kas šķiet jēdzīgs’, pie kam ‘jēdzīgums’ mainās atkarībā no paša autora intereses un mērķiem. Piemēram, jautājumā par varu tiek izvilkts ‘eksperts’ M. Fuko. Diemžēl I. Šuvajevs nesniedz pamatotu atbildi, kāpēc viņš ir izvēlējies tieši šo un nevis citus autorus. Proti, tiek izmantoti un citēti tikai tie autori vai teksta fragmenti, kas pamato paša Šuvajeva domu. (4.lpp. ). Šajā, kā arī virknē citu gadījumu I. Šuvajeva ‘jēdzīgo’ izvēli ir grūti metodoloģiski attaisnot. Līdz ar to ārpus sapratnes un jēdzīgā kategorijām paliek, piemēram, analītiskais virziens, ētika, loģika. Tiek saglabāta tikai dzīvesmāksla.

Autors atzīst, ka sniegtā informācija ir nepilnīga, tāpēc, ja ir interese, - lasītājam nepieciešams ieskatīties sekundārajā literatūrā. Diemžēl šis pamudinājums rada ne vienu vien neskaidrību. Uzskatāmībai piemērs: 64.,65. lpp. autors aplūko dzīves mākslas kontekstā tik svarīgo onānisma problemātiku, kur iesākumā tiek norādīts uz Tiso traktātu ‘Onānisms’ (1758.), tad izmantots tāds jēdziens kā ‘mazais masturbētājs’, kas tīri intuitīvi šķiet izšķirošs lielums attiecīgās rindkopas jēgas izpratnē, taču tikpat spontāni kā parādījies, tas arī nozūd, paliekot bez skaidrojuma, kādā sakarā tas te ir figurējis. Tikai pēc tam nāk atsauce uz M. Fuko lasītajiem semināriem ‘Nenormālie’ (1974-5), kuros var pārliecināties, ka attiecīgais jēdziens tiek izvērsts un skaidrots plašāk. Diemžēl, lai saprastu šo rindkopu, būtu jāiesāk ar M. Fuko darbu un tad būtu ļoti uzskatāmi redzams, ka faktiski nekāda cita interpretācija, kur nu vēl I. Šuvajeva izstrādāta, netiek piedāvāta. (Šajā sakarā īpaši uzkrītoša un komentējama šķiet atsauču likšanas kultūra - piemēram, sadaļā par masturbētāju pietiktu ar atsauci uz M. Fuko, bet nevis arī uz Tiso darbu oriģinālvalodā, uz kuru M. Fuko ir ielicis atsauci savā tekstā. Piemēram, secinājums, ka Tiso ir svarīgs arī mūsdienās, ir nolasāms no M. Fuko semināriem, bet neizriet no I. Šuvajeva teksta.). Protams, varētu jau arī pajautāt, kas tajā onānismā ir tik būtisks.

Dažkārt tekstā sastopamās neskaidrības ir saistāmas ar autora izteiksmes stilu. Nenoliedzot, ka I. Šuvajevs ir ļoti izkopis savu rakstības veidu, tomēr dažkārt esejistiskais stils robežojas ar obskūriem poētismiem. Ne vienmēr tiem ir jēga, taču varbūt dažus lasītājus tie spēj vismaz patīkami izklaidēt. Tikai daži piemēri:

‘Ciešanas ir noteikta izturēšanās, tajā arī ciešanas turas.’ (49.lpp.)

‘Patērētājs cieš no savas patērēšanas, beigu beigās kļūstot par tērētu indivīdu.’ (50.lpp.)

‘Taču maskas ir vajadzīgas ne jau tāpēc, lai maskētos; maskās itin viss atmaskojas.’ (140.lpp.)

‘Cilvēku, protams, raksturo tas, ka viņš ir, taču šī ira jeb iraidība ir kaut kas pārejošs un irstošs.’ (148.lpp.)

Noslēgumā vajadzētu atgriezties pie grāmatas ievada. Jau tajā dominē atrunas, ka grāmatā ir daudz nepilnību utt. Līdzīgi arī cita I. Šuvajeva darba - ‘Prelūdijas’ - priekšvārdā tiek izspēlēts šis pats attaisnošanās motīvs. Kā tur atzīmēts: ‘Priekšspēle nepavisam neparedz, ka sekos ‘īstā’ spēle.’

Nav vērts šajā tikko iznākušajā grāmatā meklēt skaidras un viennozīmīgas atbildes uz iepriekš uzstādītajiem jautājumiem. I. Šuvajeva „Filosofija kā dzīvesmāksla” reprezentē viņa atgriešanos pie vieniem un tiem pašiem motīviem un jautājumiem, kas pašu gan interesē, taču kuru būtiskumu viņš tomēr nespēj aprādīt saviem lasītājiem.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka grāmatas dizains ir vājš un nepārliecinošs. Lai gan, no vienas puses, tajā turpināta tradīcija izmantot I. Šuvajeva grāmatām raksturīgo sārto toņu gammu, tomēr, no otras puses, - noformējums kā vienots veselums izskatās visai vecišķs un nevieš patīkamas izjūtas. Protams, šī piezīme nav svarīga, ja pieņem, ka grāmatas saturs tomēr ir svarīgāks par tās izskatu... un turklāt varam ņemt vērā arī to, ka autors jau ir pieteicis nākamos darbus, kas saukšoties ‘Kailā dzīvība’ un Platona antropoloģija. Tad jau atliek vien gaidīt, vai ne?