Bērnu bibliotēka
17.05.2013

"Maskačkas stāsts"

Komentē
0

LUĪZE PASTORE "MASKAČKAS STĀSTS"

Ilustrators – Reinis Pētersons

Izdevniecība "Neputns", 2013

Mazais Jēkabs Putns, dzīvodams smalkā Brīvības ielas dzīvoklī, aiz gara laika gandrīz nogremdē Rīgu pašā Daugavas dibenā. Tētis nolemj mazo nelaimes putnu aizsūtīt pie radiem uz Maskačku, kur sākas viņa aizraujošie piedzīvojumi kopā ar īstu jūrnieku Ērgli, pavisam neciešamu meiteni Mimmi un Maskačkas Bosu – runājošu suni! Kopā viņi glābj Maskačku – bērnu un klaiņojošu suņu republiku – no negantā Dižkuņģa Mantrauša plāniem.

Luīze Pastore (1986) ir divu bērnu grāmatu autore ("Stāsts par Pakaļasti tiem, kas vēl aug” (2008); "Petra un Sniegpārslu Meistars” (2012)). Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, kas atrodas Maskačkas sirdī, iepazinusies ar vietējiem suņu grupējumiem, kas iedvesmojuši sarakstīt "Maskačkas stāstu". Tagad autorei pašai ir suns, kas ļoti līdzinās kādam no stāstā aprakstītajiem četrkājainajiem varoņiem.


MIMMI, ĒRGLIS UN ZELTA ZOBS

Tētis tā arī nepārdomāja.

Abi Putni, Jēcis un Pēcis, devās cauri visai pilsētai, un Jēcim beidzot bija ko redzēt. Aiz muguras palika Filozofu Nams (FN[1]), kur onkuļi daudz domā un neko nedara, Pelēko Vīru Nams (PVN[2]), kur onkuļi neko nedomā un neko nedara, Observatorija (O[3]), vairāki Nami, kuros vienkopus Dzīvoja Cilvēki, kas Katrs Runāja Savā Valodā (NDzCKRSV[4]) un citi augstie nami. Jēkabs visu pēc tam kārtīgi uzzīmēja savā Rīgas Pilsētas Kartē (Bez Kuģiem).

Viņi izgāja cauri rosīgam, kņadas pilnam tirgum, un, jo tālāk no centra viņi gāja, jo ēkas kļuva zemākas, bet ielas – šaurākas un klusākas. Zemos koka namus ar sašķiebtajām verandām apņēma aizauguši ābeļdārzi, kurus sargāja vecas, no mitruma nomelnējušas sētas ar izgāztiem vēderiem kā resnām nēģerietēm. Vērojot ābeļdārzus, Jēkabs atminējās savu iepriekšējās nakts sapni. Viņš palūkojās sev aiz muguras – pie papēžiem cieši turējās puisēna ēna, ložņādama pa bruģi kā melna odze. Sīciņa vēlme dzidras asaras veidā izspraucās pa acs kaktiņu: kaut tā ēna reiz atstātos! Puisēns ciešāk ieķērās tēta rokā. Milzu peļķēs, ko saule pamazām sarucināja nepievilcīgos dubļu čokuros, trokšņaini pērās zvirbuļi.

Šķērsojuši tilta apakšu, viņi atdūrās pret pelēku, vienmuļu daudzstāvu ēku, kuru rotāja sienas gleznojums ar savādu, apaļu būtni. Tā turēja rokās kādu uzrakstu. Jēkabs burtoja:

“Ma... ska... maska?... kačka...

MASKAČKA?!”

Jēkabam tāds vārds nemaz nelikās smuks. Tētis teica, ka tas ir pilsētas rajona nosaukums. Patiesībā rajona nosaukums esot Maskavas forštate, bet tāds apzīmējums Jēkabam šķita vēl neglītāks. Arī pats rajons nekāds skaistais nebija: sašķiebušies namiņi, izgāztas sētas un pelēks klusums to šķirbās.

Piepeši viņus ielenca prāvs pulks suņu. Tie bija lieli un pinkaini ielas suņi, un tie itin nemaz nebija nikni, gluži otrādi – priecīgi dauzīdamies, Maskačkas suņi pavadīja Putnus līdz nelielam koka namiņam.

Līdz pēdējam brīdim Jēkabs cerēja, ka tētis pārdomās vai Dieviņš sapratīs, ka tas viss ir bijis tikai nejauks pārpratums.

Pirmā stāva dzīvokļa durvis atvēra maza meitene, divus, varbūt trīs gadus vecāka par Jēkabu.

“Ko tev vajag?” neatņēmusi labdienas, meitene jautāja tētim, vienlaicīgi izliecoties pa durvīm ārā tā, lai aiz jaunā vīrieša kājām saskatītu paslēpušos puisēnu.

"Ak tā,” viņa tūliņ vīlusies piebilda. "Tu laikam meklē tēti?”

Jēkaba tētis apstiprināja.

“Nezinu gan, vai vajadzētu jūs aicināt iekšā,” meitene teica, nepieklājīgi nopētīdama Jēkabu no galvas līdz kājām.

“Ak tā?! Kāpēc gan ne?”

Ieraudzījusi Jēkaba tēti apvaldām smieklus, meitene neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.

“Tas ir Jēkabs,” tētis iepazīstināja. “Tavs tētis ir Jēkaba mammas brālis.”

“Ak tā?!” meitene kariķēja tēti. "Un kur tad ir pati Jēkaba mamma?”

Tētis izbrīnā nopētīja neaudzināto meiteni un pieklājīgi atbildēja:

“Pēc manā rīcībā esošās informācijas, TE viņas nav.”

“Nav gan,” meitene apstiprināja. “Te nav pilnīgi nevienas mammas. Virtuvē ir tikai Ērglis,” viņa pagriezās un pazuda dzīvokļa tumsā.

ĒRGLIS! Jēkabs noelsās.

“Nedomā, ka esmu tevi atvedis uz zooloģisko dārzu,” tētis, pieliecies pie Jēkaba auss, čukstēja. “Ērglis, kā viņu nosauca tava jaunā draudzene, ir tikai tava tēvoča Ojāra iesauka.”

“Viņa man nav nekāda draudzene,” nedaudz vīlies, Jēkabs tikpat klusītēm attrauca, bet tētis jau devās dzīvoklī, un nākamajā mirklī no dzīvokļa iekšienes atskanēja vīriešu balsis un izsaucieni. Jēkabs, drošs paliek drošs, palika priekšnamā.

Priekšnama kaktus rotāja mitruma mežģīnes. Dzīvoklis smaržoja pēc dillēm un slapjas zemes.

“Tu tur vēl ilgi stāvēsi?” piepeši dzīvokļa tumsā Jēkabs pamanīja meitenes stāvu.

“Kā tevi sauc?”

“Mimmi,” viņa atbildēja.

“Tas jau nav nekāds īsts vārds!”

“IR gan! Tas nozīmē “Marija”!” meitene lepni atcirta. "Bet vai tavs vārds kaut ko nozīmē?!”

Jēkabs nezināja, ka vārdiem kaut kas ir jānozīmē. Viņš jutās dziļi nelaimīgs, ka Mimmi bija tāds vārds, bet viņš bija vienkārši Jēkabs.

Bet tieši Jēkaba vārdu abi izdzirdēja saucam no virtuves.

“Starp citu, tu, bez šaubām, man arī neesi nekāds draugs,” Mimmi piebilda, pirms viņi iegāja virtuvē.

“Jēkab, iepazīsties, tas ir tēvocis Ojārs!” tētis sacīja.

Virtuve bija gaiša un silta. Vasaras sezonai pavisam neierasti kurējās malkas plīts. Tēvocis stāvēja, atspiedies pret palodzi, un smēķēja. Dūmi vijās vērpetēs ap vīrieša gludi skūto galvu. Viņš bija tērpies līdz pusceļiem atrotītās un cieši ap jostasvietu ar resnu šņori savilktās gaišās biksēs, kuras izcēla viņa kailās, saulē gandrīz melni nodegušās krūtis, muskuļotās rokas un platos plecus. Tēvocis bija stiprs vīrietis. Viņš nolūkojās Jēkabā ar ciešu un trāpīgu skatienu.

“Sauc mani par Ērgli. Tā mani jūrā sauca, es biju jūrnieks. Par ko tu gribi kļūt, kad izaugsi? Mimmi, piemēram, grib kļūt par princesi,” tēvocis piemiedza Jēkabam ar aci.

“Nekā!” protestēja sašutusī meitene. “Princeses ir muļķīgas!”

Jēkabs nedomāja, ka princeses ir muļķīgas. Pasakās princeses bija domātas tāpēc, lai varoņi viņas varētu izglābt. Citādi taču stāstam nebija nekādas jēgas. Jēkabs paraustīja plecus. Ja nu reiz viņam bija par kaut ko jākļūst, viņš pilnīgi mierīgi varēja kļūt par plānotāju.

"Plānosi valstiskas lietas?” vaicāja Ērglis.

Jēkabs neko nesaprata no valstiskām lietām. Plānotājs bija tāds, kas zīmēja pilsētu plānus!

Lielie dzēra kafiju, bērni – cukurotu limonādi. Ērglis daudz runāja, un Mimmi lielākoties nekam no stāstītā nepiekrita. Abi Putni klusēdami sēdēja uz šaurā virtuves beņķīša kā zvirbuļi uz elektrības vadiem, tētis klausījās, bet Jēkabs paklusām vēroja savādo meiteni. Patiesībā Mimmi izskatījās kā jau visas meitenes, taču nezin kāpēc Jēkaba skatiens arvien atgriezās pie šī nemierīgā un kā čūskulēns kustīgā skuķēna. Viņai bija apaļa, vasarraibumaina seja. "Mimmi Vasarraibumiņa”, Jēkabs klusībā meiteni nokristīja. Vasarraibumiņai bija izspūris gaišu matu ērkulis, nagus rotāja nolupusi nagu laka nenosakāmā krāsā, šaurās, tumšās bikses līdz pusceļiem nosedza krekliņš ar izbalējušu attēlu, kurā kādreiz Pepija Garzeķe virs galvas bija pacēlusi savu zirgu. Būdams jūrnieks, Ērglis krekliņu bija atvedis no Zviedrijas. Vasarraibumiņas šauro acu skatiens bija kā šautriņa, kas precīzi trāpīja mērķī, un šobrīd tas neganti dzēla Jēkabam pierē.

Tētis ieskatījās rokas pulkstenī.

“Jā, gan,” viņa skatienu noķēra Ērglis un sacīja Jēkabam. “Tavam tētim darbi gaida. Jo ātrāk viņš aizies, jo ātrāk būs atpakaļ!”

Tētis atviegloti pamāja ar galvu. Mimmi sarauca pieri un acīmredzot mēģināja saprast, kā tas tā varēs būt. Jēkabs uzreiz atcerējās, kāpēc viņi vispār bija šeit. Tas viss bija šausmīgi, Mimmi bija šausmīga, un tētis nemīlēja Jēkabu!

Mimmi aizrijās ar limonādi un, briesmīgi sprauslodamās, nejauki pašķielēja uz Jēkabu. Tētis arī skatījās ar to skatienu, kas liecināja, ka Jēkabs uzvedies nepieklājīgi.

“Gribi, es tev pastāstīšu, kā es jūrā ar pirātiem saķēros?” Ērglis puisēnam jautāja, un Mimmi novaidējās.

Nav nekādu pirātu. Tāpat kā nav nekāda Salavecīša, es ceru, ka tu esi pietiekami vecs, lai būtu par to informēts,” viņa nopietni teica.

Pieaugušie vīrieši sarokojās, tētis, pievērsdamies Jēkabam, nervozi noklepojās un sacīja: “Uzvedies kārtīgi, lai man nebūtu par tevi jākaunas.”

Un aizgāja.

Jēkaba domas kļuva arvien klusākas, līdz pavisam zaudēja skaņu, klusums spindzēja ausīs, un laiks kļuva pavisam lēns, un jebkura kustība zēnam prasīja milzu piepūli.

Kaut kur fonā norisinājās strīds, par kura augsto toni, protams, rūpējās Mimmi. Mimmi stūrgalvīgi apgalvoja, ka Salavecīša nav, jo viņa nekad tādu nav redzējusi.

Ērglis savukārt apgalvoja, ka viņa nu nekādi nevar zināt, ka Salavecīša nav, ja viņa nekad nav bijusi Ziemeļpolā un pati to pārbaudījusi.

Mimmi teica, ka viņa tic citām lietām, kuras pati nav pārbaudījusi, piemēram, ka zeme ir apaļa – tas vismaz esot loģiski, bet Salavecītis neesot loģisks.

Ērglis jautāja, vai, viņasprāt, viņas, Mimmi no Maskačkas, nemaz nav, ja mazs ķīnietis otrā zemeslodes pusē viņu nekad nav redzējis un par viņas dzīvi šajā zemeslodes pusē neko nezina.

Mimmi, sakniebusi lūpas, raidīja sakāves pilnu skatienu ārā pa logu.

“...un tātad, Jēkab, pagājušajā ziemā es kuģoju jūrā uz milzu kuģa ar slepenu un ļoti svarīgu kravu, kas bija jānogādā kādā no Āfrikas valstīm (es tev nevaru atklāt, kurā, jo tas ir noslēpums),” iesāka stāstīt Ērglis, un zēna maņas kā uz burvju mājienu atkal kļuva modras.

“Kad beidzot mēs, garas nedēļas kuģojuši, noenkurojāmies Āfrikas krastos, mums bija jāgaida atļauja izkraut kravu sauszemē, tāpēc kuģi mēs nevarējām pamest vēl veselu nedēļu. Caurām dienām neko nedarījām, vien karsām Āfrikas tveicē un gaidījām kādu zīmi.

Kādu nakti es pamodos no dīvainas sajūtas, ka manā kajītē atrodas vēl kāds. Es sasprindzināju redzi un centos tumsā ko saskatīt (mana stiprā puse ir asā redze, tāpēc mani jūrā bija iesaukuši par Ērgli). Un patiešām, kajītes piķa melnajā tumsā es saskatīju divas baltas, kustīgas acis – citu neko! Nospriedu, ka izmantojot nakts tumsu, kuģī veikli bija ielavījušies melnādainie Āfrikas pirāti un nu klusiņām iztīrīja kuģi tukšu no, viņuprāt, vērtīgākajām mantām. Šādus gadījumus biju dzirdējis daudz. Tikai viņi, nabaga pirāti, nevarēja zināt, ka vērtīgākās mantas mūsu kuģī ir slepenā un ļoti svarīgā krava, kas bija tik slepena, ka jebkurš uz to skatīdamies nospriestu, ka tā ir visparastākā manta! Tā bija nosprieduši arī šie nelaimīgie pirāti.

Pēkšņi izdzirdēju cīniņa trokšņus no augšējā klāja un sakliegšanos citās kajītēs. Balto acu pāris manā kajītē sāka raustīties un acīmredzami kļuva tramīgs. Pie manis viņš nebija atradis nekā, ko zagt, un laikam kļuva pikts. Dzirdot nošķindam asmeni, sapratu, ka melnais pirāts no maksts izvilcis dunci. Balto acu pāris neizbēgami tuvojās manai guļvietai. Sagaidījis īsto mirkli un cerēdams, ka mana redze ir labāka par viņējo, es metos ārā no gultas un, mērķēdams tur, kur vajadzētu būt viņa kaklam, no visa spēka iekodu, jo cita ieroča kā vienīgi zobi jau nebija pie rokas (nu labi, nu skaidrs, ka pie mutes, jo man taču vēl nav protēžu, HA-HA-HĀ!)” sulīgi nosmējās Ērglis. "Pēc tam es žigli metos bēgt. Varbūt redze man arī bija asāka, bet jāatzīst, ka veiklībā pirāts mani krietni pārspēja – viņš bija lunkans kā čūskulēns! Notverts durvīs, es dabūju ar dunci kājā. Nolikos gar zemi aiz sāpēm, bet šis tikmēr mani aptīrīja – zelta rokas pulksteni paņēma, krustiņu no kakla norāva un zobu no mutes izzaga!”

Tagad Jēkabs Ērglim vairs neticēja. Kam gan pirātiem vajadzīgs parasts cilvēka zobs?! Saprastu vēl, ja tas būtu vismaz ziloņa ilknis!

“Aa-a-a,” atpletis muti, uz tukšumu priekšējo zobu rindā norādīja Ērglis. “Te bija mans zelta zobs, pirms to nesaudzīgi izrāva, au-auuu!” iekaucās tēvocis un sāka gardi smieties.

“Kuģu puikas pēc tam stāstīja, ka pirāti izskatījušies pavisam ne tā, kā filmās tagad rāda – vienacaini, ar koka kāju un āķi rokas vietā. Nē, nē! Tie bijuši parasti puikas, tikai mazliet vecāki par tevi! Padomā tik, varbūt mans zobs veselai afrikāņu ģimenei nodrošināja zelta dzīvi – un tā viņi tagad dzīvo ilgi un laimīgi.”

Jēkabs aiztaisīja muti. Viņš bija jau gandrīz piemirsis, cik nelaimīgs jūtas.

“Muļķības,” nošņācās Mimmi pēc tam, kad rūpīgi bija noklausījusies sava tēta pirātu stāstu. “Maskačkā notiek interesantākas lietas. Starp citu, tad nu es pazūdu,” meitene strauji nolēca no beņķīša un grasījās pamest virtuvi.

“Varbūt uzaicini Jēkabu līdzi un izrādi tās interesantās lietas?” Ērglis ierosināja.

“Kā būtu, ja tu pats viņu paņemtu sev līdzi, teiksim, jūrā pie tiem jūsu pirātiem? Mēs bijām vienojušies vienīgi par to, ka viņš varēs šeit dzīvot, taču neviens man nebija teicis, ka man šovasar būs jāstrādā par auklīti! Es tagad nevaru, esmu ļoti aizņemta,” viņa atrunājās un, iziedama no dzīvokļa, rūpīgi aizcirta durvis.

MASKAČKAS BOSS

 

Jēkabs mājās bija viens. Nekā daudz jau aiz pirmā stāva loga redzēt nevarēja. Tieši pretim vērās pelēkā un neizteiksmīgā daudzstāvu māja ar savādo sienas gleznojumu tās sānā. Mazliet pa labi stāvēja vientuļa tramvaja pietura bez soliņa, tālāk Maskačkā iestiepās bruģēta iela, kaut kur zem putekļiem un dubļu lēveriem snauda tramvaja sliedes. Savukārt kreisajā – sirds – pusē zālienā auga koki, kuru paēnā gulšņāja pinkainie Maskačkas suņi. Citreiz garām aizrībēja pustukši, garlaikoti tramvaji – suņi pacēla galvas un pavadīja tos ar saviem suņu skatieniem.

Ik pa brīdim zēns redzēja gar logu aizejam Mimmi. Ērglis bija apgalvojis, ka Maskačka esot drošākā vieta pasaulē un bērni te bez baiļu pastaigājoties vieni. Drošības pēc Jēkabs pagaidām bija izvēlējies izlūkot situāciju pa logu. Bet, jo biežāk viņš redzēja Mimmi vienu, tāpat savā nodabā pastaigājamies, jo vairāk auga Jēkaba drosme pirmo reizi atrasties ielās vienam bez pieaugušo pavadības.

Ērglis bija teicis, ka atgriezīšoties mājās tikai uz vakariņu laiku, uz ko Jēkabam vēl ilgi bija jāgaida. Tā kā Ērglis un Mimmi bija ļoti patstāvīgi, abi savas neatkarīgās gaitas beidza tikai neilgi pirms tumsas iestāšanās, tāpēc vakariņas pie viņiem notika saulrieta laikā. Šāda ēdienreizes ieturēšanas tradīcija esot sastopama arī dažviet Itālijā, – būdams jūrnieks, Ērglis to bija piedzīvojis.

Mimmi uz ielas nebija redzama. Patiesību sakot, uz ielas nebija redzams neviens. Te nebija ne svešu onkuļu, ar kuriem sarunāties, ne mašīnu, kurās kāpt, vai arī luksoforu, kas nikni miegtu ar sarkanu aci, vai puiku, ar kuriem veļas dienās pagalmos dauzīt bumbu – protams, ka te bija droši!

Suņi sāka riet un atgādināja Jēkabam, ka vismaz viņi te ir. Suņu balsis kļuva arvien niknākas un skaļākas. Tie rēja Jēkabam garām uz kādu, kuru viņš vēl nespēja saskatīt. Pēc mirkļa viņš izdzirdēja mašīnas rūkoņu, un tālumā no Maskačkas mazs punktiņš milzu ātrumā izauga par lepnu limuzīnu. Suņu acis iegailējās, pat spalva kļuva spīdīga – tik dedzīgi tie rēja uz automašīnu.

Viens no vecākajiem bara suņiem – liels, pelēks skaistulis spēka gados, biezām uzacu spalvām un kuplu asti – bija sevišķi veikls, tomēr viņam neizdevās iekosties limuzīnam riepās. Suņi norēja limuzīnu līdz pašam Ērgļa un Mimmi mājas stūrim, kur tie apstājās kā iemieti un mitējās riet.

Suņi izklīda, bet pelēkais suns apsēdās ceļa vidū un izskatījās, ka viņš grib pārliecināties, vai limuzīns tomēr negrasās atgriezties. Viņš ietiepīgi palika sēžam turpat arī tad, kad tramvaja vadītāja nikni signalizēja, lai tai atbrīvotu ceļu. Beidzot, sirsnīgi nošķaudījies, suns uzspēlētā nevērībā aizstaigāja līdz Jēkabam un apmetās netālu paēnā.

Kad iela pieklusa, Jēkabs izdzirdēja:

“Nolāpītie dārgie vāģi! Tiem pat lodes nevar izurbties cauri, ko tad es ar saviem zobiem varu tiem padarīt?!”

Jēkabs meklēja balss īpašnieku, bet neviena tuvumā nebija. Viņš sastinga. Vai tiešām...?

“Nebrīnies, it kā es būtu astotais pasaules brīnums. Tu esi Maskačkā, un te viss notiek mazliet citādāk, nekā tu būsi pieradis,” balss turpināja.

Jēkabs neuzdrošinājās palūkoties uz lielo suni. Zēns ātrumā mēģināja atcerēties, vai jebkad bija vēlējies dzirdēt dzīvniekus runājam, jo šis varēja būt tas gadījums, par kuru viņu bija brīdinājis tētis, un kāda neveikli izteikta vēlēšanās nu bija piepildījusies.

“Nu nē, šādi mēs tālu netiksim,” balss teica, un ar acs kaktiņu Jēkabs redzēja suni piesardzīgi tuvojamies. “Esi sveicināts Maskačkā! Esi šeit laipni aicināts!”

Ar to pašu acs kaktiņu Jēkabs saskatīja, ka tas patiešām bija suns, kas runāja. Drošības pēc viņš neko neatbildēja, – ja nu Mimmi no malas viņu vēroja un mēģināja izāzēt, no sirds izsmejoties, kā viņš viens tukšas ielas vidū sarunājas pats ar sevi.

“Es esmu Boss. Tā mani dēvē Maskačkā. Savu īsto vārdu es neatceros. Pagājis pārāk ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi dzīvoju pie cilvēka – īstās mājās. Tagad manas mājas ir Maskačkas ielas, un es esmu Maskačkas vārtu sargs,” stāstīja pavisam skaidri runājošais suns.

Jēkabs nezināja, ko domāt, un kā sastindzis klausījās suņa balsī; tā bija silta un draudzīga. Zēns saņēma spēkus un, lūpas gandrīz nekustinādams, lai nepiedzīvotu izsmieklu, izčukstēja, ka viņš nekādus vārtus gan te neesot pamanījis.

"Es tev visu parādīšu,” kuplo asti augsti pacēlis, suns veda zēnu pāri ielai.

"Tā ir mana komanda – mani biedri,” nonācis pie zālienā gulošajiem suņiem, Boss iepazīstināja. Suņi atsaucās, padevīgi luncinādami astes. Boss biedrus te parāva aiz auss, te kādam rotaļīgi iekoda pakaklē.

"Šī ir mana ģimene, mani dēli,” izriezis krūtis un ar acs kaktiņu vērodams Jēkaba pieaugošo cieņu pret sevi, suns īsi uzrēja mazajiem kucēniem, kas tūdaļ apvēlās vēderiem gaisā. "Un šī ir Sniedze – mana dzīvesbiedre.”

Viņai bija īsa, pelēkbalta spalva, kas reiz bijusi sniegbalta, tumšās stirnas acis ieskāva garas, gandrīz caurspīdīgi baltas skropstas. Viņa pasmaidīja un... viņa pasmaidīja! Tas bija krietni jocīgāk, nekā dzirdēt suni runājam! Un tad Jēkabs redzēja Sniedzi arī runājam. Redzēja un dzirdēja, bet nesaprata ne vārda. Boss teica, ka Sniedze esot dzimusi Krievijā un runājot tikai krieviski. Un ka Sniedzes vārdu viņai devuši tepat Maskačkā, jo viņas agrākie saimnieki nebija pat papūlējušies viņai piešķirt vārdu. "Sobaka” – tā krieviski saka "suns” – tā viņu esot saukuši. Lēdijai tāds vārds nebija piemērots.

Dažus suņus Boss dēvēja par Krusttēviem, citus – par Tēvočiem un Onkuļiem. Vectēvs bija bara vecākais suns – bezzobains, šķidru spalvu un stīvām kājām, pilnīgi akls, tomēr bara cienījamākais loceklis, jo pie Vectēva suņi vērsās savas dzīves svarīgākajos jautājumos, uz kuriem atbildes tas sniedza, ošņājot gaisu un zīmīgi kustinot asti dažādos debess virzienos.

Tieši Vectēvs esot devis savu svētību ielaist Jēkabu Maskačkā, ļaujot tam apmesties starp Maskačkas iezemiešiem. Kāpēc tā – neviens no bara nezināja, tie neuzdrošinājās arī vaicāt vai apšaubīt šo lēmumu. Suņi jau tādas lietas jūt.

Jēkabam uztraukumā reiba galva, tomēr viņš uzdrošinājās pajautāt:

"Bos, vai jūs esat kaut kāds mafijas grupējums?!”

Maskačkas suņi sāka smieties. Daži viens otram kaut ko teica, laikam krievu valodā, un arī sāka smieties. Citi aizrāvās un vārtījās smieklos pa zemi ar visām četrām gaisā.

"Varbūt mēs esam, kā tu saki, "grupējums”, taču ne „mafija”. Maskačkā valda suņi, un tikai pateicoties mums šeit valda kārtība. Mēs neesam "sliktie”, mēs tikai sargājam savas mājas. Tomēr varam kļūt ļoti dusmīgi, ja kādam ir ļauni nolūki pret mums vai mūsu mājvietu....” uz mirkli Boss noraizējies nokāra galvu, tad aši izslējās kā lepns cilvēks, kas nepiedod sev vājumu. "Tu teici, ka neredzēji Maskačkas vārtus – te tie ir,” Boss nostaigāja turp un atpakaļ pa iedomātu līniju starp Mimmi un Ērgļa mājas sienas stūri un pelēkās mājas galējo sienu. "Te sākas Maskačka,” ar galvas mājienu viņš norādīja uz pelēkās mājas sienas zīmējumu, "bet te pārējā – ārējā pilsēta Āreja, kur dzīvo ārišķīgie,” viņš pārkāpa iedomāto robežu.

 "Maskačkā neviens nevar iekārtoties, ja nav mūsu aicināts te atrasties,” Boss piekodināja. "Bet aicināti tiek vienīgi cilvēki ar labiem nodomiem (kā jau minēju – suņi tādas lietas jūt). Par pārējiem mēs parūpējamies,” Boss ieturēja daudznozīmīgu pauzi. "Pārtikušu ļaužu nami ir apjozti augstām mūra sētām, lai nosargātu savas bagātības. Ļaudis iekārtojas un pavada dienas starp savām dārgajām mantām, un kaimiņš nepazīst kaimiņu aiz mūra sētām, dzīvojot mūžīgās bailēs pazaudēt mantas un nemitīgās aizdomās citam pret citu.

Ne tikai suņu, bet visu Maskačkas iedzīvotāju mājas ir Maskačkas ielas. Mums nekas nepieder, un mēs neko nevaram zaudēt! Tāpēc Maskačkas ielas ir drošas, jo cilvēki šeit cits citam ir nevis drauds, bet draugs. Vienīgais, no kā šeit ir jāuzmanās, ir ārišķīgie – tos mēs pieskatām un nepieciešamības gadījumā biedējam prom, izliekoties bīstamāki nekā patiesībā esam! Tā mēs cenšamies izvairīties no ļaudīm ar nelabiem nodomiem. Policijai par to uz mums ir zobs, turklāt pabiedētie ārišķi dusmās mēdz izplatīt par mums krietni pārspīlētas baumas, bet patiesībā policijai vairāk darba būtu Ārejā nekā Maskačkā, jo pie mums nekad nekas ļauns nav noticis.”

"Tas limuzīns – vai tas arī ir no Ārejas?”

"Ak, jā, šis nelaimīgais limuzīns...” Boss nopūtās.

Suņi slepus par kaut ko sačukstējās un nodūra skatienus. Vienīgi Sniedze turpināja lūkoties Jēkabā ar savām lielajām, brūnajām acīm un klusējot plakšķināja sniegbaltās skropstas. Viņa tiešām nesaprata ne vārda latviski.

"Nevar būt, ka tu sarunājies pats ar sevi?!” nākamajā mirklī Jēkabs sev aiz muguras izdzirdēja augstprātīgus smiekliņus. „Vai varbūt tev ir iedomu draugs? Ha-hā!”

"Mimmi! Es nemaz nerunāju ar sevi,” Jēkabs satrūkās.

Mimmi vīzdegunīgi vērās Jēkabā, rokas virs krūtīm sakrustojusi.

"Es runāju ar Maskačkas Bosu, šo suni – un viņš runā ar mani!”

Mimmi ar aizdomām palūkojās uz suņiem. Visi kā viens klusēja.

"Tpē, atradis gan, ar ko draudzēties!” vērīgi aplūkojusi suņus, pēc brītiņa viņa nospļāvās.

"Nē, nē, viņi patiešām runā! Bos, pasaki kaut ko, viņa netic!” Jēkabs lūdzās.

Plak – plak, klusumā teica vienīgi Sniedzes skropstas, bet suņi garlaikoti atlaidās zālienā. Kamēr Jēkabs sašutumā pūlējās suņus piedabūt runāt, Mimmi vienaldzīgi uzgrieza tiem muguru un devās mājup.

Bija sācis stipri līt un krēsloja. Zēns uz brīdi palika stāvam lietū un vērojot suņus. Sniedze nepārprotamā riebumā pret mitrumu bija patvērusies zem koka, kamēr pārējie suņi mirka lietū.

Bet Maskačkas suņi taču runāja – pa īstam! Vai tā nebija kāda īpaša, aizsargājama runājošu suņu šķirne, kas ierakstīta Sarkanās grāmatas slepenajās nodaļās, kurās bija ieskatījies vien valsts prezidents un citi svarīgi cilvēki? Vērdamies kaut kur neskaidrajās debesīs, Jēkabs vēlējās, kaut varētu suņus iepazīstināt ar Mimmi, un varbūt tad viņa gribētu būt ar Jēkabu draugos. Silts, vasarīgs lietus aizmigloja viņam acis. Debesis izgaismoja zibens šautra.


 

 

[1] Bijusī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedra, kurā apgūst gandrīz ticamus stāstus par notikumiem senos laikos, kurus neviens mūsu laikos nav piedzīvojis un pats īsti nevar pārbaudīt, un par dažādiem svarīgiem cilvēkiem, kurus neviens no dzīvajiem nekad nav saticis.

[2] Latvijas Republikas Ministru kabinets, kurā izpilda valsts pieņemtos lēmumus, par kuriem stāsta vakara ziņās, reizēm liekot mammai un tētim grūti nopūsties.

[3] Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, kurā senākos laikos atradās īsta observatorija, ko tolaik dēvēja par planetāriju, un kurā par pāris sīknaudiņām varēja tikt pie gardām smalkmaizītēm kafejnīcā "Dieva auss”.

[4] Viesnīcas – ēkas ar desmitiem un reizēm pat simtiem gandrīz vienādu istabu, kurās var spēlēt spēli "Atrodi 10 atšķirības!”

 

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!