Marts Pujāts nereti tiek uzskatīts par spilgtāko savas paaudzes dzejnieku. Otrais Latvijā izdotais krājums „Mūsu dziesma” tapis aptuveni 6 gadus un tajā apkopotie teksti izceļas ar apbrīnojamu izteiksmes un domas precizitāti. Var nojaust, ka, rakstot šo krājumu, Pujāts ir skaidri zinājis, ko un kā vēlas pateikt. Marts ir arīdzan ļoti pedantisks autors, kurš allaž uzsvēris, ka viņa dzejoļos nav neviena lieka vārda. Izlasot „Mūsu dziesmu” par to var pārliecināties.
„Lasiet šo grāmatu ilgi un rūpīgi, pārlasiet to vairākas reizes. Rindas, kuras patīk vislabāk, citējiet savā interneta dienasgrāmatā un sarunās ar kolēģiem. Vismaz vienu dzejoli iemācieties no galvas, izdomājiet tam savu mūziku. Ja pārzināt kādu svešvalodu, pārtulkojiet dažu dzejoļus tajā. Vienu šīs grāmatas eksemplāru uzdāviniet savai literatūras skolotājai.” Kārlis Vērdiņš
Autors
Dzimis 1982, Ikšķilē. Beidzis Rīgas Doma kora skolu. Piedalījies daudzos projektos. Bijis daudzu pasākumu īpašais viesis. Skaitās viens no labākajiem. Šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Dzejoļi tulkoti un publicēti dažādās valodās. Pirmais dzejoļu krājums „Tuk tuk par sevi” (Rīga, 2000) apbalvots ar Klāva Elsberga prēmiju. Dzejoļu krājums Dvuhzvjozdočnije cerkvi izdots Maskavā 2005. gadā.
Resursi portālā ¼ Satori:
Armands Znotiņš "Pujāta vivisekcija"
Kristele, Ežēns un veltījumi (audio)
Dzejoļu cikls "Divzvaigžņu baznīcas"
Stāsts "Andris"
No recenzijām presē
Pujāta pasaules skatījums šajā grāmatā krietni atšķiras no to mūsdienu latviešu dzejnieku darbiem, kuros autori visu tiecas ieraudzīt nozīmīgu, jēgpilnu, tūkstoš neredzamām saitēm saistītu. Viņš atļaujas demonstratīvi norādīt, ka jēga, ja tāda vispār ir, šai dzīvē jāmeklē ar uguni, un to var atrast tikai dažās lietās — iespējams, mīlestībā, mūzikā, skaistumā. Viņam nav ilūziju, ka meklēšana varētu būt viegla un patīkama. Bet no viņa mokām dzimst tīra un skaista dzeja.
Kārlis Vērdiņš, Kultūras Diena
„Mūsu dziesma” ir bagāta ar veselu virkni lielisku dzejoļu, kur reprezentēts autora nu jau zināmā mērā atpazīstamais rokraksts, kur spilgti izpaudusies izteikti personiska juteklisku noskaņu un māksliniecisku ideju plūsma. Spīdoša ir pati tituldziesma, perfektas formas un intelektuāli pārdomātas izteiksmes ietvaros (ievada vizualitāte, dramatisks saviļņojums un drūmi rezignēts atrisinājums) atklājot nevainojami tīrus poētiskus iespaidus. Izsmalcinātā, filosofisku piesitienu caurvītā un vienlaikus raupjā stilistikā rakstīts pirmo nodaļu noslēdzošais dzejolis.
Armands Znotiņš, ¼ Satori
Nav iespējams Pujāta dzeju ielikt kaut kādos rāmjos, analizēt, izmantojot pierastās, „pareizās” standartfrāzes par poētisko savdabīgumu, metaforisko spilgtumu, formas novatorismu utt. Pujāts ir un paliek Pujāts. Oriģināls, pārsteidzošs, neprognozējams. Un labs.
Ērika Bērziņa, Kultūras Forums
Šo dzeju iespējams lasīt arī, braucot transporta līdzeklī (ja vien neesat pie stūres) vai gaidot rindā pie friziera vai ārsta. Tā vinnē ar to, ka nav depresīva vai rupja un neuzmācas lasītājam ar sarežģītām patiesībām, jo ”īstā lieta nāk ar akcentu kā jaunā rudens kolekcija” (64. lpp.). Mana literatūras skolotāja atzinās, ka viņai patīk.
Arvis Viguls, Kultūras Forums
Krājums turpina postmodernisma straumi, kura plūst paralēli atplaukstošajai klasiskajai atskaņu dzejas tecei. Autoram šis veids padodas, jo viņam, kā par brīnumu, līdzīgās daļās piemīt gan tēlainā, gan eksaktā domāšana, kas ļauj apseglot no citiem aizbēgušas metaforas; tāpat viņš pagaidām labi atceras savas zināšanas, piemēram, mūzikas vēsturē, kas organiski baro marginālismu, kas ir viena no augšminētā, dažiem (man joprojām ne, vismaz dzejā) jau „atriebušamies” jeb „apriebušamies” jaunlaiku virziena būtiskākajām pazīmēm.
Aivars Eipurs, Kultūras Forums
0