Par stratēģisko galda spēli ģimenei "Mission to Mars 2049"
Mana attieksme pret galda spēlēm un spēlēm vispār līdz šim ir bijusi visai pastarpināta un piesardzīga. Jā, šādas tādas es dažkārt esmu spēlējis, bet parasti tas bijis nevis paša ierosināts laika pavadīšanas veids, bet gan apkārtējo piedāvāta izklaide. Šahu, ko daudzi droši vien uzskata par visu spēļu spēli, es tā arī neesmu apguvis kaut vai tiktāl, lai nākamajā spēles reizē bez šaubām spētu atcerēties, kas ar kuru figūru ir darāms. Līdzīga iemesla dēļ man nav pielipusi arī neviena kāršu spēle, lai gan vidusskolas laikā, ar vilcienu ik rītu braucot uz Rīgu, bet vakarā atpakaļ, ar dažāda meistarības līmeņa zolītes spēlētājiem bija pilni vagoni. "Ričuračs", "Cirks" – tas viss, protams, bērnībā kaut kur bija, taču ar nekādu lielu aizrautību vai prieku šīs spēles man nesaistās. Ā, un tad vēl dambrete " par to es interesi zaudēju ikreiz, kad tēvs mani bez mazākās piepūles sakāva. Tad kaut kāds dzīves posms pagāja, kā šķiet, vispār bez jebkādām spēlēm, un tā līdz pat pirmajām darba gaitām un pirmajām datorspēlēm. "Madžonga" kauliņus pa melnbalto "Apple" datora ekrāniņu bīdīt jau bija visai interesanti, tāpat vēlāk – uz PC datora nodarboties ar atmīnēšanas darbiem spēlītē "Minesweeper". Taču tad nāca kaut kas šķietami vēl neparastāks – vispirms divdimensiju "Prince of Persia" paskatā, bet drīz pēc tam jau kā "Doom" ar visiem tajā mītošajiem mošķiem un "Wolfenstein" ar allaž dzīvajiem fašistiem. Taču, lai cik tas viss iesākumā šķita vilinoši, drīz vien es pamanīju kādu īpatnību. Ja spēle šķita aizraujoša, es biju gatavs tai veltīt ievērojamu daļu sava laika, taču tikai tikmēr, kamēr nonācu līdz tās galam. Pēc tam atgriezties un spēlēt to vēlreiz parasti nebija ne mazākās vēlēšanās. Šo sajūtu jau biju piemirsis, taču atcerējos to, atkal domājot par galda spēlēm. Vienreiz izspēlēt ir interesanti, bet, lai pēcāk gribētos šo piedzīvojumu atkārtot, būtu krietni jāpiespiežas. Tā tas man ir gan ar "Katanas ieceļotājiem", gan "Monopolu", gan ar domino kauliņu spēli "Meksikāņu vilciens" un gan jau vēl citām, ko pat neatceros. Izņēmums varbūt ir vienīgi "Scrabble".
Kad pirms kāda laika internetā pamanīju, ka grafiskais dizainers Dagnis Skurbe (iepriekšējās portāla "Satori" vizuālās identitātes autors un arī viens no portāla redaktoriem) kolektīvās finansēšanas vietnē indegogo.com vāc līdzekļus ģimenes galda spēles "Misija uz Marsu 2049" izstrādāšanai, es ar interesi aplūkoju pievienoto videofilmiņu, nopriecājos par iecerētās spēles izskatu (pirmajā acumirklī tās vizuālais stils atgādināja reizēm žurnālā "National Geographic" ielocītās kartes, kas papildinātas ar dažādiem informatīviem grafikiem), taču, nospriedis, ka es jau nu diez vai būšu liels Marsa iekarotājs, drīz par šo pasākumu piemirsu. Bet tad vienā jaukā dienā es sociālajos tīklos piepeši ieraudzīju, ka spēle jau ir gatava un turklāt to spēlē vairāki man pazīstami cilvēki.
Kārba ar spēli pie manis atceļoja ap Lieldienu laiku, un kopš tā brīža, gandrīz vai nemanot, esmu to izspēlējis reizes desmit (gan 3, gan 4 spēlētāju kompānijā). Lai gan draugi pirms tam bija apgalvojuši, ka spēle nudien neesot sarežģīta, pirmajā acumirklī pēc kārbas atvēršanas jau atkal sāku šaubīties. Tagad varu droši apgalvot, ka šādām šaubām ļauties nudien nav vērts, un, lai gan iesākumā tā varbūt neliekas, spēlē izmantojamo elementu nebūt nav par daudz, un tos visus, tāpat arī noteikumus, var itin ātri ielāgot. Par noteikumiem runājot – spēle un tai pievienotās instrukcijas ir angļu valodā, bet ir pieejama arī papildu paciņa ar pamācību un spēļu kārtīm latviešu valodā.
Spēlētāju uzdevums ir iejusties 2049. gadā, iztēloties, ka viņi ir nonākuši uz Marsa, un tagad var ķerties pie planētas kolonizācijas. Mērķis ir ūdens iegūšanas stacijas ierīkošana Marsa Ziemeļpolā, taču, lai līdz tam tiktu, ir jāpārvar attālums no Ekvatora līdz polam, pa ceļam izvietojot savas bāzes un būvējot izdzīvošanai noderīgu resursu stacijas – to veidi ir pavisam trīs: gaisa, pārtikas un minerālu ieguvei. Šiem trijiem resursiem atbilst arī trīs spēļu kāršu veidi, un katrā gājienā, kas sākas ar īpaša metamā kauliņa mešanu, spēlētāji var saņemt tik uz kauliņa kritušā resursa kāršu, cik viņš vai viņa jau ir paguvis ierīkot šī resursa ieguvei nepieciešamo staciju. Gan nākamās bāzes, gan stacijas tad nu ir pēc noteikta cenrāža "jāpērk" par šādi sapelnītajām resursu kārtīm. Uz metamā kauliņa šķautnēm bez 3 resursu apzīmējumiem ir arī vēl vairāki citi simboli – gājiena izlaišana, "zaglis", kas ļauj atņemt resursus citiem spēlētājiem, un "dārgakmens", kas ļauj tikt pie Ziemeļpola iekarošanai būtiskajām ceļa kārtīm vai piepildīt kādu citu vēlēšanos. Bez visa jau minētā ir vēl pāris īpašo kāršu veidu, bet to nozīmi te neizpaudīšu.
Jau pēc pirmajām spēles reizēm nāca atskārta, ka spēlētāja veiksmes pamatā ir nepārtraukta ideālā līdzsvara meklēšana starp ieguldītajiem un patērētajiem resursiem. Ieguldot pārāk daudz pūļu resursu staciju būvē, taču nekrītot vajadzīgajiem metamā kauliņa simboliem, var izrādīties, ka pietrūkst resursu nākamo bāzu būvēšanai, un citi spēlētāji tev aizsteigsies priekšā. Tieši tāpat resursu deficītu spēlētājs var piedzīvot, arī sabūvējot pārāk maz staciju. Vārdu sakot, viss gluži kā dzīvē. Taču, tā kā tā ir spēle un sava teikšana tajā ir arī metamajam kauliņam, iznākumā ir arī liela tiesa neparedzamības – mājās jau esam sākuši spriest, ka šī, lūk, "ir gaisa spēle" (uz metamā kauliņa pārsvarā krīt gaisa simbols), bet cita – "minerālu spēle".
Lai gan kādu reizi man ir gadījies būt arī uzvarētājam un polā nonākt pirmajam, un būt spēles uzvarētājam jau allaž ir patīkami, pati interesantākā, manuprāt, ir tieši spēles gaita, un šis interesantums vismaz man pārsteidzošā kārtā ar katru nākamo spēli progresē. To kaut kādā ziņā apliecina arī tas, ka pat pēc galvenā uzvarētāja noskaidrošanas trīs atlikušie spēlētāji vēl nekad nav rimušies un ir turpinājuši sacensties par otro, trešo un pēdējo vietu. Iespējams, tas nozīmē, ka spēles autoram, lai arī par spēles laukumu izvēloties vēl tik tālu laiku un vēl tālāku planētu, spēles uzbūvē ir izdevies ielikt kaut kādu ļoti cilvēcisku, saprotamu un ikdienā nepieciešamu resursu.
0