Var saprast skepsi pret partiju priekšvēlēšanu t.s. 4000 zīmju programmām, tomēr vairāku iemeslu dēļ centīšos tuvāko mēnešu laikā tām pievērsties. Pirmkārt, šie teksti vienalga ir ņemami vērā vairāk nekā atsevišķu kandidātu publiski izteikumi, kuros var būt nejaušības elements un kuri var vispār neatspoguļot citu partijas biedru nostāju. Otrkārt, 4000 zīmju programmās fiksētā apspriešana dod iespēju saglabāt kaut cik objektīvu, ieinteresētu toņkārtu, kas – atkal – ir reti iespējama individuālo "priekšnesumu" publiskajā telpā apspriešanas gadījumā.
Jāpiezīmē gan, ka ne visi intereses vērtie priekšlikumi vai apgalvojumi parādās 4000 zīmju programmās. Ņemot vērā, ka priekšlikums skar valsts un indivīda attiecības, t.i., teksta kopējo tēmu, minēšu piemēru. Ņemot vērā nevalstisko organizāciju (NVO) nozīmi, to finansiālās neatkarības nodrošināšana ir būtiska. No šī viedokļa "Jaunās Vienotības" priekšlikums veikt tādas izmaiņas likumdošanā, kas dotu iespēju ikvienam Latvijas iedzīvotājam novirzīt 1% no viņa maksājamā iedzīvotāju ienākumu nodokļa NVO finansēšanai, ir pareizs. Turklāt šāda prakse veiksmīgi jau pastāv citās valstīs. Nav skaidrs, kādēļ šis priekšlikums "izcelts" ārpus partijas programmas, jo tad rodas iespaids, ka tas tomēr partijai nav tik prioritārs (vai arī liecina par zināmu haosu partijā).
Atgriežos pie "mazākas valsts" idejām.
Nedaudz ironiski izsakoties, no iepatikšanās viedokļa (atceroties parlamenta zemos reitingus) vispareizāk rīkojas "No sirds Latvijai", kas piedāvā samazināt Saeimas deputātu skaitu no simts uz sešdesmit. Aicināt samazināt valsts pārvaldes aparātu kopumā ir riskantāk, jo būtiski palielinās šādu izmaiņu skarto vēlētāju skaits. Ja bez ironijas, priekšlikums, protams, ir apspriežams, tomēr diez vai adekvāts pamatojums ir iedzīvotāju skaita samazināšanās. It kā liktos loģiski, ka nelielāku pilsoņu kopumu var pārstāvēt arī mazāks deputātu skaits, tomēr tad loģisks ir jautājums, ko darīt, ja pēc, piemēram, piecpadsmit gadiem iedzīvotāju skaits būs palielinājies? Un tieši cik liels palielinājums būs iemesls atkal palielināt arī deputātu skaitu?
Iecienīta tēma ir ministriju skaita samazināšana. To piedāvā gan "Jaunā konservatīvā partija" (no 13 uz 8), gan "KPV LV" (no 13 uz 6). Priekšlikumi ir apspriežami, tomēr ar divām piebildēm (no manas sajēgas līmeņa raugoties). Pirmkārt, nav korekti kā piemēru minēt Šveici, jo Latvijas un Šveices kantonu sistēma ir parāk atšķirīgi modeļi. Otrkārt, būtu arī tikai godīgi minēt, ko šādi samazinājumi izmaksās: atšķirībā no daudziem privātajā sektorā strādājošajiem, par kuru pakalpojumu tālāku nelietderību pasūtītājs var paziņot strauji un sev finansiāli nesāpīgi, publiskajā sektorā nodarbinātie bauda zināmu sociālu aizsardzību, kam izteiksme ir arī eiro banknotēs. Protams, ja šāda ir politiskā apņemšanās, samazinājums vienalga ir īstenojams, bet šādā gadījumā vismaz jāaprēķina, kādas būs sekas, teiksim, tuvāko divu gadu budžetos. JKP pieteiktais valsts un pašvaldību sektorā strādājošo samazinājums par 30% vedina domāt par vērā ņemamu finansiālu ietekmi.
Hronoloģiski, šķiet, pirmais parādījās "KPV LV" ministriju skaita samazinājuma piedāvājums, un pēc tā parādīšanās vairāki eksperti man skaidroja, ka tas nav iespējams, jo Latvijas dalība Eiropas Savienības (ES) struktūrās nozīmē arī mūsu ministru klātbūtni (tās lietderība ir cita tēma), un rezultātā dažu labu valdības pārstāvi mēs Rīgā, kā saka, redzētu pavisam reti. Viens no "KPV LV" līderiem savukārt privātā sarunā minēja, ka "uz Briseli" ne vienmēr ir jābrauc ministra posteni ieņemošam personāžam, tādēļ bažas esot nepamatotas. Varbūt kļūdos, tomēr tik vienkārši nav – pareiza vai nepareiza, tomēr ES lēmumu pieņemšanas modeļos ir noteikta hierarhija, un diez vai vai citi pieskaņosies mums.
Ir vēl arī citi priekšlikumi, kas būtu apspriežami un precizējami. JKP uzskata, ka jāapvieno Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Drošības policija (DP) un Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Kritiskas piezīmes par mūsu drošības struktūrām nereti ir pamatotas, un veselais saprāts saka: resursu koncentrācija darbu var uzlabot. Vienlaikus šie tomēr ir specifiski dienesti, ar lielu varu, un var tikai minēt, vai tās koncentrēšanās vienā "kantorī" neveicinās lielāku visatļautību. Te nevajadzētu pārsteigties. Tāpat saprotams ir JKP ierosinājums noteikt, ka valsts pārvaldes institūciju vadītāji nevar ieņemt šo amatu ilgāk par desmit gadiem. Valststiesību ekspertiem noteikti labāk saprotams, kā to panākt, bet – lasot kaut par notiekošo Polijas konstitucionālajā tiesā, rodas vēlme, lai valstī ir vismaz daži posteņi, kurus neskar politiskā konjunktūra un politiskas manipulācijas ar, teiksim, vecuma cenzu.
Pieņemu, ka "mazākas valsts" ideja atspoguļosies arī citu partiju programmā, kad tās tiks nodotas publiskai izvērtēšanai. Katrā ziņā tēma ir. Bet…
Man personīgi pret "mazākas valsts" ideju nav iebildumu, tomēr ir jārēķinās vismaz ar diviem faktoriem.
Pirmkārt, sabiedrībai (un ne tikai Latvijā) ir vērojama viegli šizofrēniska vēlme valsts klātbūtni samazināt un vienlaikus paģērēt tās lielāku esamību. Te var pamatoti aizrādīt, ka "lielāks" un "efektīvāks" nav viens un tas pats, tomēr ir jāsaprot: pastāv noteikts sabiedrības prasību minimums (vienalga, vai runa būtu par ekoloģiskās situācijas, azartspēļu vai būvniecības uzraudzību), kas turklāt ir mainīgs. Var minēt daudz piemēru no citu valstu pieredzes, kad, teiksim, kontrolējošo institūciju "liesināšana" vienā jaukā brīdī saduras ar kašķīgu vēlētāju jautājumu "kur skatās valsts?!", bet valsts nevar jēdzīgi "skatīties", jo pietrūkst kadru. Tomēr pieņemsim, ka mums izdotos saglabāt "liesināšanas" procesā tālredzību un veselo saprātu. Bet – ja nemazinās vienlaikus normatīvais regulējums (plašā nozīmē), tad rezultātā mēs varam iegūt situāciju, kad mazāks valsts pārvaldes cilvēku skaits strādā ar tikpat lielu atskaišu, no iedzīvotājiem pieprasāmo "papīru" utt. daudzumu, un rezultāts būs prognozējami draņķīgs. "Maza valsts" nozīmē ne tikai mazāk valsts pārvaldē nodarbināto, bet arī mazāk "papīru", pretējā gadījumā tam visam nav jēgas.
Ja pareizi saprotu, valsts pārvaldes mazināšanas mērķis ir arī padarīt to caurskatāmāku un saprotamāku. Problēma, ir tā, ka (tas būtu, otrkārt) mūsu varas tīklojumos, lēmumu pieņemšanas mehānismos netrūkst personāžu, kuri formāli ar valsts pārvaldi vispār nav saistīti. Citiem vārdiem sakot, daudzu nejēdzību iemesls ir ne tikai vai pat ne tik daudz pārvaldē strādājošo skaits, cik dažnedažādi "lietu kārtotāji", kurus pārvaldes mazināšana neskartu. "Maza valsts" automātiski nenozīmē "taisnīga valsts". Savukārt uz savtīga labuma gūšanu vērstas neformālās saites ar valsts pārvaldes mazināšanu, pat jaunu ierobežojumu (teiksim, likums par lobismu) pārraut nevar. Šo tēmu, kurā savijas ekonomika, sociālantropoloģija, vēsture, psiholoģija utt., partiju programmās lakoniski iekļaut nevar, tomēr būtu interesanti uzzināt kandidātu pārdomas par to.
1