Foto: Unsplash
 
Proza
18.10.2019

Margarēta

Komentē
1
Saglabā

Kad pazudīs tumsa, tad uzzināšu, kur es dzīvoju.

Rudeņos neko nevar saprast – māja kā māja. Kaut kur tur miglā pie zemes nospiests mans adatainais, kailais rožu dārzs, aiz tā divas palsas siltumnīcas kaulainām ribām, pieslānītas pilnas ar mežeņiem, kas šoziem jāuzpotē. Aiz siltumnīcām – mežs. Klusumā reizēm dzirdu dunam vilcienu. Tātad aiz meža ir dzelzceļa stacija.

Kaimiņi labi, reizēm atnes nokautu broileru, kūtī audzētu, nemaz nav tik dārgi. Viņu medību taksis sīki, smalki rej kalnā, kāds retumis no turienes šurp spīdina lukturi.

Man it kā nav neviena tuvinieka, bet to jau tad redzēs, ar ko es dzīvoju. Reizēm ciemos atnāk kaimiņu bērns.

Reizēm tumsā izeju uz sliekšņa, un it kā gatavojas snigt. Uz pieres nolaižas dažas sīkas un smalkas ledus bites. Es izpūšu elpu un redzu, ka tā ir balta. Tad eju sasegt rozes. Man uz pieres ir lukturis, rozēm pierēs – zvaigznes. Mēs sadodamies rokās apsarmojušā pļavā, kur virs galvas nekustīgi rēgojas zvaigznāji. Tad es sedzu viņas, bet viņas negrib liekties. Tā jau nevar atstāt ar niķi, man viņas ir jāsasedz. Es liecu viņu lepnumu ar koka mietiem, ar kastēm un maisiem, bet viņas vienkārši pagriežas un aizvelk mani tumsā, kur pārdur man plaukstas, un tās tumsā karsti asiņo. Tātad esmu vēl dzīvs, bet arī to es skaidri nezinu. To jau tad redzēs, kad nokritīs migla.

Sola salu, bet arvien vēl tikai sola. Migla neatkāpjas. Tad rītos esmu spiests rozes vēdināt. Dažkārt viņas mēdz lūzt, un stumbri tad sit man kā pārmetumi.

Es nopirku suni, bet, kādu, to jau redzēs, kad pazudīs tumsa.

Aiz diviem pakalniem guļ pilsēta kā gaismas peļķe. Reizēm es tur iebrienu. Aizbraucu, apstādinu mašīnu pie lielveikala, bet iekšā neeju, jo ko gan var nopirkt, ja skaidri nezini, kas vajadzīgs. Reizēm ieeju kafejnīcā, lai satiktu Albīnu. Albīns ir fotogrāfs, vasarā viņš mani apciemo un guļas priekšā manām rozēm, par to es viņu mīlu. Labas fotogrāfijas dēļ viņš ir gatavs krist dubļos. Vispār viņš ir tik jūtīgs, ka sava jūtīguma dēļ nav gulējis pēdējos desmit gadus. Viņš snauž dienā, sēžot kafejnīcas krēslā. Pēc tam viņš man vienmēr izstāsta savus sapņus. Tie ir ļoti savādi, sarežģīti sapņi, jo tie ir dienas, nevis nakts sapņi. Turklāt – fotogrāfa sapņi. Var teikt – gaišreģa sapņi, pilni ar nojausmām par nākamību kā sudrabainām ēnām. Mēs dzeram vīnu vai balzamu, tēju un kafiju, sulu arī. Ko visu nevar dabūt iekšā, kad zini, ka ārā ir tāda tumsa.

– Laikam tas Mauriš' tur akal zāģe? Vis dien blākšķ egl's, – kāds laucinieks skaļi prasa otram pie blakus galdiņa.

– Suns plosa bebrulēna ādu, – es stāstu Albīnam. – Ir grūti iedomāties, ka ādai kādreiz varētu nesāpēt.

– Bet tā nu tas ir, – piekrīt Albīns. – Dzīvība aiziet, un tad gaļu mierīgi var likt šķīvī citas dzīvības labad. Dzīvība aiziet līdzi ar sāpēm. Pēc tam ādu var plosīt, kas grib.

– Bet kāpēc es neko nejūtu?

Es rādu viņam savas asiņainās, sapūžņojušās rokas, pilnas ar rožu dzeloņiem. Albīns viebjas un negrib skatīties tādu vājprātu, viņš stāsta par savu māti, kura tik ilgus gadus bija uz gultas, bet vai viņš zina, ko darīt savā dzīvē? Viņš ar māti jau savā ziņā bija saaudzis kā plecs ar roku, kā vecais sienas pulkstenis ar ozolkoka skapi dzīvojamās istabas tumsā.

Te kāda ēna laternu gaismā aizvirmo garām pa ielu, plēves, ar kurām nodalīta āra kafejnīca, noviz kā stalaktīti alā, kas sākuši kust. Šķiet, kāds man iesitis ar lopu dzenamo elektrisko stibu, es pārstāju dzirdēt ko citu un just aukstumu.

Kā viņa drīkst tā smieties!

Vispār viņa ir kaitinoša viscauri, visās savās izpausmēs. Es reizēm izliekos, ka esmu skrējējs, – ieģērbjos treniņtērpā, ielieku ausīs austiņas un bizoju viņai garām uz priekšu un atpakaļ, pie reizes kārtīgi nopētot. Viņas garenā seja šķiet nekustīga, reljefi izlieta bronzas maska, mati pār to lāso rūsgani kā purva medus. Apģērbs bez neviena puteklīša, uz rokas spīdīgs viedpulkstenis platā zilas ādas saitē. Pat viņas rudā jaka kaitinoši kārtīgi piekļaujas slaikajam kaklam, un to, ka kājas zilajos džinsos ir garas kā telefona stabi, viņa izliekas nezinām, jo papēži ir visaugstākie, kādi iespējami uz šīs mazās planētas. Tā nu viņa soļo pa ielu, šķaidīdama visapkārt smieklus kā bāka gaismu uz klintīm pie Ziemeļu jūras, kaut ko čiepst savā bērna balsī, visi vārdi šķiet ar krievu akcentu, bet smiekli bez akcenta un iemesla lejas šaltīm, sidrabo kā avots. Tā laikam ir viņas meita – kalsna, līkkājaina meitenīte, kura slāj pa priekšu, vēderu izgāzusi, un klaji izrāda savus untumus. Katru reizi, kad meitenīti pamet vienu, viņa ātri metas urbināt degunu. Aiz šīm abām allaž velkas vīrietis notraipītā treniņtērpā, es redzēju, ka dažkārt viņam uz rokām ir krāsa. Viņš ir no remontbrigādes, nav šaubu. Vīrieša seja ir noslēgta, viņš cenšas būt miegains un garlaikots, tomēr atliek uz viņu paskatīties un nākas nodrebēt, cik briesmīgi ir staigāt pa zemi sievietes varā.

Es atvados no Albīna un lēni ripinu savā auto pa pilsētas vienīgo galveno ielu, jo nekur vairs viņu neredzu. Un pēkšņi satrūkstos – sliežu malā stāv viņa ar paceltu roku.

Vai es nevarot aizvest līdz autobusu pieturai, viņa jautā.

Protams, varu.

Viņa iesēžas un smaržo vēsi un smalki. Uzgriežu mūziku skaļāk. Esmu dzēris vīnu un, stāvot garajā rindā pie pārbrauktuves, prātoju, kā gan man gribētos dzirdēt viņas smieklus. Kā lai viņu sasmīdinu, nevaru izdomāt, pamazām uzmācas vecvecā neticība un mazvērtība. Miglas un tumsas pašā sirdī viņas smarža pēkšņi atsauc atmiņā rozes pavasara rītā. Tik spilgti iztēlojos, kā izeju ārā tur, kur ir saule un pavasaris, lapās deg rasa un liegs vējš glāsta silto, melno zemi. Tur aug mans pelnu 'Novalis' un zilgais 'Mainzer Fastnacht', tur ir brīvības pilnais 'Lichfield Angel', milzīgs krūms, kura dzeloņainajos zaros guļ bāli zeltainie no iekšpuses izgaismotie ziedi kā aizmigušas perlamutra liesmas, tur ir 'Nina Veibul', kuras ziedu kausus līdz malām pilda asinis no artērijām, un 'Olīvija', jā, protams, 'Olīvija', jo tā nu reiz ir roze, ko vērts stādīt, ja iedomā vien kautro, kā ar ziloņkaula putekļiem pārklāto ziedu, kas paļāvīgi sniedz pretī savu maigo, rasas klāto vaigu, bet vējš visapkārt ir silts, diena neskarta un daudz, daudz gaismas...

Garām aiziet vilciens, lēni aizsprakšķ tumsā kā izdegot brīnumsvece, barjeras atveras, un mašīnu straume sāk kustēties, bet es netieku no vietas, mēģinādams izkārpīties no savas vīzijas.

Viņa piesit man pie pleca – braucam!  

Es saraujos, šī brutālā ievietošanās atpakaļ savā ādā nodara gluži vai sāpes. Un tad neticu vairs savām ausīm – viņa iesmejas, viņas smiekli tik brīvi un viegli burzguļo šaurajā, tumšajā telpā, un viņa prasa man:

– Bet kāpēc tev vajag tik daudz rožu?

Caur dzīslām skrien elektrība, tūkstošiem ātrvilcienu drebēdami joņo pa manu ķermeni, un, mēģinādams slēpt pārsteigumu, es iekliedzos:

– Bet kā tu zini, ka es tieši šobrīd domāju par rozēm?

Viņa nobīstas un aizcērt smieklu slūžas, balsī atkal ielavās lapsīgums, nošķind lētie tēlotas jautrības plastmasas karuļi un krāsainās bumbas, ko viņa parasti valkā kā šlepi sev līdzi šķīdonī nopakaļ pa ielu.

– Tu gribi arvien vairāk un vairāk rožu, bet visas malas jau piestādītas pilnas, – viņa prāto. – Varbūt rozes ir tavs sapnis, varbūt tu piepildi savus sapņus? Bet varbūt tu dzīvo ne savu dzīvi?

Kad viņa izkāpj, es noprasu:

– Kā tevi sauc?

– Margarēta, – viņa jau ir atguvusies, māj ar cimdoto roku un aizsit durvis kā bārbija, kam kustība nāk nevis no plecu muskuļiem, bet klajas izlikšanās. Tumsa viņu aprij uzreiz. Tumsā tik labi aizlavīties vienam.

'Margarēta', man ienāk prātā. Smalkais, viegli līganais krūms, kura arkām līdzīgie zari tur smagus pušķus ar maigām ziedu rozetēm bālā aprikožu krāsā. Stīgotājroze, vīteņroze, sarkanīgie vara krāsas vasaras raibumi uz ziedlapiņām... Man tās vēl nav. Sen jau gribēju, bet arvien atliku. Kāds paziņa teica – 'Margarēta', ak, man viņa bija, bet ātri sapratu, ka man viņu nevajag, un tici, mans draugs, – tev arī ne. Es viņam noticēju. Bet tagad nekas vairs mani nespēs apturēt. Jau iedomājos savu rakstāmgaldu un pasūtījuma lapu, es tūlīt pat rakstīšu Ostinam uz Londonu un lūgšu atsūtīt stādu, nē, labāk uzreiz trīs! Vairs netraucē ne tumsa, ne migla, ne tveice vai lietus, es skaidri zinu, ka gribu.

Un braucu atpakaļ uz pilsētas centru pastāvēt uz savām kāpnītēm gravas priekšā. Ak, šausmas, cik bezgalīgas tumsā iestiepjas koka kāpnes, cik šeit ir vientulīgi! Bet man gluži vienalga, kas tur tumsā pretī elpo, vai tā upe, vai jūra, vai tikai ieleja, no miglas pretī sniedzas kailas galotnes, zaru galos trīc lāses, aizmugurē ugunīs mirkst pilsēta, un mani vairs nesatrauc, vai esmu savā dzīvē vai ne savā, uz ielas desmiti, simti cilvēku paiet cits citam garām, vai es spēju to aptvert, ka viņi katrs ir kaut kas tāds pats kā es ar savu sarežģīto dzīvi, mazi visumi, un vai nav vienalga, vai viņi ir savā dzīvē vai ne savā, pietiek jau ar to, ka ikvienam ir sava seja, savas sarunas, draugi un smiekli un visiem kopā šie vilcieni, kas nodun tumsā gar pārbrauktuvēm uguns vainagos, kam pretī māmiņas stumj ratiņus un vienlaikus stiepj uz pleciem lielākos bērnus, un ej nu pasaki – viņas savā dzīvē vai ne savā, arī tas vīrietis kafejnīcā pie blakus galdiņa, kas pirmīt neatņemdamies skatījās savā telefonā vai datorā un notiesāja to, ko bija pasūtījis, aprija milzīgu porciju, piepildīja kuņģi, ēdienu nemaz nepamanīdams, vai viņš bija savā dzīvē vai ne savā, kas to lai zina, milzīgs pūlis klīst tumsā, pielipuši saviem ekrāniem, saviem kontaktiem, pakaļ velkas suņi mētelīšos un apslapina stabus, viņi savā dzīvē, bet kur viņu saimnieki – tumsā vai kas to lai zina, man šķiet, mēs vairs nedzīvojam, esam ieziemoti, ziedlapas vēl birst, lūst ārējais skelets, krīt tukšas čaulas, vai tas liecina par dvēseles klātbūtni – kad ārā tik auksta migla un tumsa, vai kāds patiesi vēlas būt šeit un tagad?

– Margarēta, – es čukstu, aizvien skaļāk un skaļāk uzticu savu noslēpumu gravai, tumsai un miglai un turpinu vaimanāt, līdz manas saraustītās elsas jau atgādina kliedzienus – Mar...ga... rē... ta...

Atkal apstādinu auto pie kafejnīcas un ilgi caur plēvju nokarenajām, caurspīdīgajām ādām blenžu uz Albīnu, kurš, sasedzies ar pledu, vēl arvien nekustīgi dirn pie balzama glāzes terases stūrī. Mani ieraudzījis, viņš nopriecājas, grib izstāstīt savu pēdējo sapni.

– Nu, kā viņa varēja zināt par rozēm? – es prasu.

Albīns gurdi izdzer glāzīti tukšu un atbīda no pieres nepaklausīgās cirtas:

– Kurš gan šajā pilsētiņā nezina, ka tu audzē rozes?

Viņa vienkāršais jautājums mani apstulbina.

– Šādā tumsā audzēt rozes var tikai sadisti vai mazohisti, – viņš piebilst. – Klau, es te domāju... Būtu svarīgi ievērot vārdu kārtību, bet to es laikam vairs neatcerēšos. Doma bija tāda, ka pati piedzimšana, pati atnākšana vien šajā pasaulē jau bijis varen drosmīgs pasākums, pielīdzināms karagājienam vai uzvarai kādā grūtā sporta veidā. Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt. Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz... Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt ka tā ir vislielākā drosme. Gribu pazust atpakaļ tumsā apmierināts, varbūt pirmo reizi dzīvē tik drosmīgs un lepns. Tu raudi? Atvaino, es negribēju tevi saraudināt.

– Tā sieviete mani padarīs traku...

– Kura? – Albīns prasa pārāk gādīgi, lai tas viņu patiesi interesētu.

– Pēc ilgiem gadiem es sēžu viņai blakus un jūtu, ka esmu dzīvs, tu saproti? Es paelpot nevaru viņas klātbūtnē, elektrība iet man cauri...

– Nu, kura, kura tā ir?

– Margarēta, – es klusi saku.

Viņš viszinīgi pavīpsnā. Ko tu vīpsnā, kamdēļ vīpsnā tu, nelieti? Esmu gatavs ķerties viņam pie rīkles. Šīs mazpilsētas vajadzētu noslaucīt no zemes virsas, tās ir tik kaitinošas, tāpēc ka katram par katru ir viedoklis.

No kafejnīcas iznāk mazā viesmīle Anna un ielej Albīnam vēl. Es palūdzu vīnu. Annai drīz būs bērns no itāļa, viņas smaids jau ir debešķīgs un augstu virs šīszemes raizēm.

– Rozes ir stāsts par mums pašiem, – noguris saka Albīns. – Mēs izzinām sevi. Mēs visu laiku izzinām paši sevi.

Gāzes lāpas drebelīgā liesma met sarkanu atspīdumu viņa matos un melnajā glāzītes lāsmenī. Mamma taču jau sen mirusi, bet nobružātā samta veste arvien vēl sapogāta kā pirmklasniekam, es nodomāju.

– Tā nav viņas elektrība, bet tava.

– Kā tu to zini?

– Viņa taču kā bērns. Dievadota... Aizvien vēl bērna prātā.

– Bet viņas ģimene?

– Ģimene... māte aizbēga ar kādu vācieti, tēvs, krāsotājs, tagad uztur abas meitas... mazā māsa – tā ir neganta, bet Margarēta... jā, kaut kāda iedzimta slimība, saproti, mazliet kukū, tāpēc viņai nav nokārtojusies personiskā dzīve. Mazpilsētās visiem par visu viss ir zināms. Diemžēl.

Albīns droši vien ir šīs pilsētas dvēsele, es iedomājos.

Bet to jau redzēs, kad pazudīs tumsa.

Tēmas

Inga Ābele

Ingas Ābeles pirmais stāstu krājums "Akas māja" iznāca 1999. gadā. Patīk adīt, zīmēt, staigāt ar suni. Patīk tā sajūta, kad atnāk stāsts.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!