Lai gan nu jau kādu laiku mani uzrunā sieviešu dzimtē, es vēl arvien esmu vīrietis. Vējš pāri mežam trenc tumšus mākoņus, lietus asām straumītēm dursta dīķa ūdens brūngano virsmu, čabinās dzeltēt sākušajās bērzu lapās un sīkām lāsēm sūcas manī. Es kļūstu smagāka. Es kļūstu smagāks. Velk arvien tuvāk pievalgušajai un purvainajai zemei, pirms mēneša vai varbūt tikai vasaras vidū pļautajai un spurainos kumšķos ataugšajai zālei. Es vēl nekrītu, taču atlicis ir pavisam pavisam maz. Un tad – iespējams, pēdējais kritiens, ziema, sniegs, bet pavasarī no manis vairs nekas nebūs atlicis. Vai gandrīz nekas. Viens zāles pļāvēja brauciens pāri, un viss.
Kad naktīs esmu palicis šķietami viens un visapkārt sabiezē vēja kustinātu zaru čīkstoņa, un garām dip neredzamu dzīvnieku zaglīgie soļi, es cenšos nedomāt par visapkārt valdošo tumsu, bet veros debesīs un starp zvaigznēm mēģinu samanīt pāri lidojošo lidmašīnu un mākslīgo Zemes pavadoņu gaismiņas. Tāpēc man patīk skaidras naktis, un tas nekas, ka pēc šādām naktīm parasti no rīta esmu pavisam stīvs un vismaz pusi dienas nespēju pat palocīties. Ir rudens, būs ziema, labāk jau nepaliks. Par dīķa vilkuvālēm varbūt drusku ilgāk arī izvilkšu, bet tas arī viss.
Pa dienu kokos virs manis un biezajā egļu dzīvžogā čiepst pārceļot sākušie putni, pa lielā ozola zariem ozolzīles un cits citu trenkā sīļi, bet ozola pakājē starp tā saknēm no zemes spraucas suņusēņu, bērzlapju, pūpēžu, mušmiru bari. Redzu, ka pa kādai cūcenei, alksnenei un pat baravikai arī. Arī sēnes man atgādina, ka ir rudens. Varbūt man tikai izliekas, taču šķiet, ka arī pats esmu sācis drusku ost pēc sēnēm, pelējuma sēnēm. Un nelīdz pat vējš, kas pieņemas spēkā, purina mani un izpūš cauri līdz pēdējam diedziņam.
Vardes dīķī vairs nedzird jau sen, varbūt sākušas taisīties uz ziemas guļu, vienu dienu bija nolaidušās dzērves, bet arī tikai tāpēc, lai uz brīdi atvilktu elpu, pirms laisties prom. Laisties, plandīties, plīvot prom – kā gājputnam, kā dzērvei, kā nakts tumsā lidojošai lidmašīnai vai pavadonim, bet ko nu vairs! Nu jau esmu šai vietai pieknaģēts uz visiem laikiem. Uz pēdējiem laikiem.
Pelēks, netīrs un slapjš es te cenšos vēl kaut kā nebūt plivināties, bet nekādas krāšņās kustības vairs nesanāk – esmu pārāk piesūcies, turklāt dažās apslēptākās vietās pat caurs. Ja nu kāda kustība vēl izdodas, tā ir tikai tāda šļakstoša plakšķināšana pa kārti, kas tiek izmantota veļas auklas pacelšanai augstāk, ja visā garumā uz auklas sakarina smagus palagus, gandrīz nelietotus dvieļus, visas tās patētiskās dāmu apakšbikses un allaž pa pāriem kopā redzamās zeķes. Jums ir gadījies atrast tikai vienu zeķi? Kas tā parasti ir par traģēdiju! Tas ir pilnīgs pasaules gals, lai gan parasti beidzas ar to, ka par pāri kļūst divas pilnīgi nesaskanīgas zeķes.
Manu seno dienu krāsu, kādreizējo rakstu tik tikko vairs var samanīt, bet atmiņas ir izbalojušas vienā ne pārāk dzidrā duļķī. Agrāk, agrāk gan viss prātā laistījās dzidrs un spožs. Kā nekā, es esot cēlies no Turcijas, lai gan neko tādu pats, saprotams, neatminos. Tā stāsta. Manas atmiņas sākas no Anglijas, no Londonas. Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta. Ja Anglija būtu aizslēgta no iekšpuses, es te nekad nebūtu nonācis, nekad te tā nekarātos. Bet kas zina, kur es tagad būtu, varbūt jau pirms desmit, piecpadsmit gadiem tiktu atzīts par nekam nederīgu un vispār nebūtu vairs nekur.
Taču toreiz, toreiz, kad tas notika, man tā šķita šaušalīga traģēdija. Mani ar varu izrāva no manas ierastās viesnīcas, kur biju pavadījis visu savu apzinīgo mūžu, iemeta koferī, un es nonācu pavisam citā, neizprotamā un svešā pasaulē. Ja agrāk es biju uzturējies vietā, kur mazgājās reizi dienā vai pat vēl biežāk, lieto dezodorantus un losjonus, krēmus un želejas, tagad man ik pa laikam bija jāsastop cilvēki, kas apmazgājās labi ja reizi nedēļā un arī tad vienīgi ar šķebinoši smirdīgām ziepēm. Daži no viņiem to darīja tik vien kā pie izlietnes, un šādas mazgāšanās tradīcijas, pat salīdzinot ar ekscentriskajiem Anglijas izlietnes ieradumiem, man šķita vistīrākais barbarisms.
Tomēr ne jau viss rādījās tikai drūmās krāsās. Vasarās es iepazinu šejienes pludmales. Lai gan jūras ūdens man vēl vienmēr šķiet auksts pat pašās karstākajās vasaras dienās, un es neciešu smiltis, no kurām vaļā tikt pēc tam nav iespējams vēl nedēļām ilgi (vai visu atlikušo mūžu), kaut kas tajā zvilnēšanā jūras krastā tomēr ir. Un ticiet man, esmu redzējis ne jau tikai vienkārši zvilnēšanu, taču par tādām lietām manā profesijā, saprotams, jāklusē.
Ja vien es nebūtu baudījis pienācīgu izglītību un man vēl no Anglijas laikiem nebūtu saglabājušies noteikti principi, es jums daudz visa kā varētu pastāstīt. Vai, kā tagad modē, aprakstīt to visu memuāros. Kā jau minēju, cilvēki te nav diez ko naski uz mazgāšanos – tagad gan pa šo līniju ir vērojami šādi tādi uzlabojumi, bet tas jau uz mani vairs īsti neattiecas. Toties viņi nebija mudināmi apmeklēt vietas, kuras dēvēja par pirtīm, kas gan manā izpratnē gan vairāk bija naktsklubu, bordeļu un bāru krustojums.
Ja neņem vērā sēdēšanu lielā karstumā un lēkšanu ledus aukstā ūdenī, nekāda cita mazgāšanās šajās vietās parasti nenotika, toties tika pamatīgi dzerts, ēsts, arī gadījuma rakstura seksuālas attiecības nebija retums. Ko tikai visu neesmu redzējis un kam neesmu gūlies apakšā – komponistiem, visādiem ierēdņiem, direktoriem, aktrisēm, māksliniekiem (gan topošiem, gan jau slaveniem). Ja atmiņa neviļ reiz man ir bijusi darīšana pat ar Raimondu Paulu. Kādam varbūt tagad sagribēsies moralizēt, pārmest man netīrību, taču, manuprāt, tā ir liekuļošana. Lai arī tagad varbūt vairs neesmu īsti tajā stāvoklī, lai kādam ko tādu teiktu, ikvienam vispirms būtu jānovērtē pašam savas gaitas un rīcība, jāpielūko, kādi mazgāšanas un skalošanas līdzekļi tiek izmantoti, un tikai pēc tam jāizdara secinājumi par citiem.
Tagad es pat prātoju, ka, salīdzinot ar Angliju, man droši vien ir pat ir paveicies. Kas zina, kā būtu varējusi beigties mana karjera viesnīcā, un tas, ka mani tajā drēgnajā rītā 206. numuriņa iemītnieks, par Latvijas neatkarību balsojušais Augstākās Padomes deputāts, vēlākais ministrs N. iegrūda koferī pie savām drēbēm un atvilka uz šo pasaules malu, iespējams, manu mūžu ir ievērojami pagarinājis. Visticamāk, es tiktu atzīts par nelietojamu, kolīdz vairs neizskatītos pavisam jauns, bet kā gan tu vari ilgstoši izskatīties jauns, ja tevi gandrīz katru dienu met zemē, mīda kājām, pēc tam mazgā, lai atkal viss varētu sākties no jauna. Jo, gribi negribi, pienāk diena, kad tev to dvieli nomet. Es domāju – tādā boksa nozīmē, lai gan ar sportu allaž esmu bijis uz jūs un, paldies Dievam, sporta zāles, stadionu garderobes un tamlīdzīgas vietas man gājušas secen.
Par nākotni man nav nekādu ilūziju, un patiesībā es par to īpaši galvu nelauzu. Protams, es zinu, ka arheologi vēl viduslaiku apbedījumos starp mirušajiem līdzi dotajām lietām esot bieži vien atraduši ne vien rotas, dunčus un kabatas nažus, bet arī uzticamus dvieļus. Es zinu, ka laiki mainās. Un mainās arī ieradumi. Palūk, pat te nu jau visi sākuši mazgāties pa vairākām reizēm dienā, smērējas ar visu ko un smaržojas, ir tīri un spodri.
Bet nedomājiet, es to nesaku ar rūgtumu, skaudību vai nožēlu, ka nekas no tā man vairs netiek, un vienīgais, uz ko vēl man atliek cerēt, ir smilšains ūdens spainī un netīra grīda. Kas zina, varbūt pavasarī, ja manis vispār te vairs nebūs, manas vissīkākās daļiņas kļūs par barību kaut vai tepat sētmalē augošajām nātrēm. Nātres arī nevajag noniecināt. Kā tur bija tajā pasakā par divpadsmit brāļiem kraukļiem nātru...? Lai gan varbūt tur nebija runa par dvieļiem, bet sirdsapziņām.
Jā, tas būtu vislabākais aiziešanas veids, jo nebūtu nekādu rūpju un raižu, nebūtu jāsauc talkā citi. Starp citu, nupat tikai aptvēru – cilvēkus vēl šobaltdien bez dvieļiem pat pienācīgi apbedīt nevar. Lai arī sen vairs nav nekādi viduslaiki un izdomātas visdažādākās ierīces un automātiskās veļas mašīnas, zārka laišana kapā ar lina dvieļiem vēl arvien ir cieņā. Bet ko nu es te par kapiem.
Lai gan es, protams, nesūdzētos, ja arī man būtu mazs piemīlīgs kapiņš. Tad es vēlētos, lai uz akmens nebūtu rakstīts "lupata", bet gan "Dvielis". Pielūkojiet – ar lielo "D". Un vislabāk, ja kapakmens varētu būt no balta iestērķelēta auduma, uzraksts izšūts ar zilu diegu, bet zem tā – mazs sunītis Bonza un pantiņš: "Nāc, mazgājies, no ūdens nebaidies!"
0