Recenzija
12.09.2015

"Manu lietu dzīve" un "Noķer mani"

Komentē
0
Saglabā

Šīs recenzijas tapušas laikmetīgā teātra festivāla "Homo Novus" jauno kritiķu meistrardarbnīcā, kurā domāt un rakstīt par teātri centās deviņi vidusskolēni.

Es neesmu cūka, es esmu Kristīne!

Elīza Anna Runce ir 16 gadus veca un mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. dh klasē

Ieejot zālē, pirmais, ko pamanām, ir piecpadsmit dažādu lielumu kartona kastes un uz grīdas izmētātas drēbes. Skats nebūt neatgādina teātra izrādi, bet gan kāda cilvēka guļamistabu. Līdz ar pēdējā skatītāja ierašanos zāles durvis tiek aizvērtas un, gaismai nodziestot, telpā iestājas klusums. "Manu lietu dzīve" jeb "Life of My Belongings" ir daudzsološās latviešu horeogrāfes Kristīnes Brīniņas laikmetīgās dejas soloizrāde, kas tika uzvesta Latvija Kultūras akadēmijas "Zirgu pasta" Karamazovu zālē.

Es zināju, ka izrādes garums ir vien stunda un ka tajā nebūs daudz monologu, tomēr jutos nedaudz piekrāpta, kad sapratu, ka izrādei jau būtu jāsākas, bet vēl joprojām nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes. Vai tiešām aktrise kavējas? Nebūt ne. Kad ar pavisam nīgru skatienu nolūkojos uz kādu no uz zemes pamestajām lietām, pamanīju, ka tā sakustas. Ak, viņa guļ turpat uz zemes, satinusies sarkanā segā, līdzās savām mantām, tikpat kā saplūstot ar tām! Aktrisei pieceļoties, šķita, ka viņa ir atmodusies no slikta sapņa; brīdi stāvēdama, atstutējusies pret melno sienu, it kā domādama, viņa pagriezās, vēl joprojām neatklājot seju, un pēkšņi, palūkojoties uz durvju pusi, izsaucās: "Tā nav laba vieta, kur jūs sēžat!", liekot divām dāmām mainīt vietu.

Kristīne Brīniņa izrādes laikā iepazīstina klātesošos ar savām personiskajām lietām, kas saistītas ar kādu cilvēku vai notikumu. Visas izrādes laikā aktuāls ir jautājums par šo lietu vērtību. Vai mēs tās glabājam, jo esam par vāju, lai no tām atbrīvotos, nespējam pārkāpt kādam savas dzīves posmam? Vai varbūt tieši pretēji – mums nemaz nevajag no tām atteikties, jo tām taču ir pievienotā vērtība, saņemtais gandarījums un atmiņas.

Savas dzīves laikā Kristīne ir daudzreiz pārvākusies. Šoreiz tā būšot pēdējā reize. Šķiet, ka viņa to saka, lai nomierinātos un, dzirdot šos vārdus, – pārliecinātu gan sevi, gan skatītājus. Bet vai viņa to tiešām spēs? Vai eksistē tāda robeža, kuru pārkāpjot viss no zila gaisa kļūst labi? Rodas sajūta, ka izvākšanās un pārcelšanās jau ir kļuvusi par dzīvesveidu, kura noteikumi ir bēgt pašai no sevis... To viņa ir radusi darīt jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad gāja baletskolā un vienu dienu iedomājās uzspēlēt spēli – savandīt visu, kas atradās ap viņu. Tam sekoja skolotājas rājiens un "...es neesmu cūka, es esmu Kristīne!". Fonā atskan "Hurricane", sākas robotisku kustību deja, kas atgādina iekšēju cīņu ar sevi.

Kristīne runā par kādu problēmu un tās risinājumu, pie kura viņa nonāca četru gadu vecumā. Viņa nomet segu un uzvelk drēbes. Ar truša lēcieniem viņa lēkā pa skatuvi, līdz nonāk pie vēl kāda apģērba gabala. Redziet, meitenei bērnībā bija ļoti īsi, plāni mati! Uzvelkot uz galvas zeķubikses, varēja kaut uz brīdi iztēloties, ka tie ir gari. Vēl viens lēciens. Kopumā uz Kristīnes galvas ir deviņi zeķubikšu pāri. Viņa ieslēdz radio un sāk dejot. Prožektoriem izgaismojot aktrisi, uz zāles sienas krīt vairākas ēnas, kas izskatās pēc kaut kā pavisam neizprotama. Deja kļūst ar vien lēnāka, palēninātāka.

Kristīne atklāj skatītājiem arī ko tādu, ko citi atstātu nepateiktu, pat bītos par to runāt. Viņa runā par savu pirmo iemīlēšanos, par to, kā viņa puisi nosauca par stulbeni, jo viņš atzinās viņai mīlestībā (šajā brīdi zālē atskan dziesma ar vārdiem "I was just a fool"), par to, ka viņai ir ķermenis, kuram patīk pieskarties. Par savu pirmo vīrieti, kurš bija 12 gadus vecāks... No augšas nokrīt kaste. Sešpadsmitā. Kristīne no tās izvelk oranžu halātu. To ir dāvinājis viņš. Kāpēc viņa to vēl glabā? Viņi vairs sen nav kopā. Vai viņa domāja, ka tas ziemā vēl noderēs, jo tajā ir ļoti silti? Tomēr halātu viņa tā arī nekad nav uzvilkusi. Deja. Kristīne beidzot ir nolēmusi tikt vaļā no šīs acīmredzami nevajadzīgās mantas. Viņa saka: "Es gribu, lai Tu pazūdi!" Šķiet, atbrīvojoties no šī halāta, Kristīne jūtas daudz brīvāk. Kristīnes dejā parādās uz augšu lēkājošas kustības. Dejotāja vicina rokas kā putns, kas tūdaļ pacelsies gaisā.

Izrādes laikā Kristīne liek mums saprast, ka atpakaļceļa nav. Atskan dziesma "It’s a Long Road, There’s No Turning Back", kas it kā vēl vairāk pastiprina viņas lēmumu. Viņa turpina krāmēt mantas, tomēr mazliet citādāk nekā iepriekš. Viņa ar steigu vāc pa zemi samestās drēbes un ievieto tās kastēs. Pēkšņi telpā iestājas tumsa. Ak, kulminācija. Kristīne saņēmusi vēstuli. Tajā rakstīts, ka pulksten 21.30 jātiekas restorānā kāpās. Protams, viņa pat neapsver citu domu – ir jāiet, ir jāsapucējas. Šī situācija šķiet paradoksāla. Viņa grib kaut ko mainīt, bet joprojām dzīvo pagātnē un nemācās no kļūdām. Datorā tiek ieslēgts video. Kristīne uzvelk tirkīzzilus svārkus. Tikai vēlāk saprotam, ka viņa atveido ainu no kādas filmas, kas redzama datora ekrānā. "Mēs dzīvosim mežā!" viņa iesaucas. Jau atkal tumsa. Telpa tiek piepildīta ar dūmiem, vairs nav redzama Kristīne, bet gan kāda mītiska būtne ar ragiem uz galvas. Šāviens. Vai šīs ir beigas – vai arī tas ir jauns sākums?

Neķer mani!

Patrīcija Keiša ir 18 gadus veca, mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. IB klasē

– Ko darīsim?

– Neko!

Šāds sešgadīgu meiteņu dialogs fiksēts Kristīnes Brīniņas izrādes "Noķer mani" ievadvideo, kurā dokumentētas bērnu ikdienas rotaļas. Šiem ikdienišķi smieklīgajiem un vienlaicīgi izrādi raksturojošajiem vārdiem izskanot, dažas minūtes ilgusī video projekcija izdziest. Zālē tiek ieslēgtas gaismas, un uz skatuves ierodas seši no tikko redzēto bērnu vecākiem. Viņi nekāpj uz paaugstinājuma, bet paliek diezgan plašajā, skatuves priekšā izbrīvētajā laukumā, uz kura mājīgi izvietotie dīvāni liek domāt, ka atrodamies kādas ģimenes viesistabā. Taču, kā jau ar dzīvojamajām istabām mēdz notikt, liekot lietā nedaudz iztēles un daudz enerģijas, tā kļūst par izcili piemērotu vietu rotaļām. Sešu pieaugušo debijas loma nebūt nav vienkāršs izaicinājums – viņi spēlēs paši savus bērnus.

Vecāki, iejūtoties savu pirmsskolas vecuma bērnu ādā, uz skatuves skraida, spēlē ķerenes, klaigā, cits no cita slēpjas aiz dīvāniem, kā arī lēkā pa tiem, mēdās, cits citu ķircina un visos iespējamajos veidos muļķojas, cenšoties precīzi imitēt reizēm gaužām vienkāršo, reizēm neizprotami radošo bērnu savstarpējo attiecību jampadraci. Ikdienišķi piecgadnieku dialogi, izrunāti pieaugušo balsīs, pēkšņi iegūst pavisam citu absurda komiskuma līmeni, izraisot skatītāju smieklus. Tomēr, lai kā viņi censtos, man ne uz mirkli stundu ilgās izrādes laikā neizdodas piemirst, ka šī ir tikai rotaļu imitācija. Ne tāpēc, ka pieaugušie nespēj fiziski precīzi atveidot bērnu kustības, jo ir mazāk lokani par bērniem, bet gan tāpēc, ka nespēj sasniegt tādu atbrīvotības stāvokli. Dažbrīd varētu šķist, ka vecākiem ir jautri, taču lielākoties viņi izskatās saspringti un uztraukušies par to, lai visu izdarītu, kā paredzēts. Šis arī ir izrādes nozīmīgākais trūkums – caurspīdīga horeogrāfija un pārāk kontrolētas kustības, kas skatītājam krīt acīs. Piemēram, kādam rokmūzikas gabalam skanot, aktieri vienojas kopīgā, gluži vai sinhronā dejā, kas šķiet bērniem izteikti netipiska. Tajā pašā laikā liela daļa šīs horeogrāfijas ir balstīta izrādes sākuma video redzēto bērnu rotaļās. Kāpēc vecāki nevar līdz galam atdoties rotaļai kā bērni? Kāpēc bērni var būt dabiski neveikli un nekoordinēti, bet pieaugušajiem šāda ķermeniska nekārtība sagādā acīmredzamu diskomfortu? Vai varbūt tā ir skatītāju klātbūtne un spilgtās gaismas, kas traucē atbrīvoties?

Lai gan man būtu bijis patīkami kaut uz mirkli padoties teatrālam apmanām, tomēr jāatzīst, ka izrādes mērķis visdrīzāk nav pārliecināt skatītāju par to, ka pieaugušie varētu atgriezties bērnībā un no sirds uzvesties kā bērni. Iespējams, tas ir vienkārši vēstījums par bērnību kā maģisku, ķermeniskas un emocionālas brīvības pilnu dzīves periodu un vienlaikus mēģinājums to bez pamata neglorificēt, jo arī bērnībā saskaramies ar problēmām. Kad katrs aktieris skatītājus iepazīstina ar sava bērna lomu, nosaucot vārdu, vecumu un vienu faktu par sevi, līdzās dažādiem prātojumiem par tādiem jautājumiem kā "es nesaprotu, kāpēc nebūtu pieņemami iet uz bērnudārza izlaidumu nāriņas tērpā" parādās arī lakonisks un atpakaļ realitātē ievelkošs "mani sauc Lukass, un es esmu krievs". Lukasa atstumšana un izmēdīšana viņa citādās tautības dēļ ir līkne, kas viscaur izrādei patiešām tiecās negatīvo vērtību virzienā šajā līdz šim neveiklajā, taču jautrajā koordinātu plaknē.

Izrādes noslēgums pozitīvi pārsteidz mani un manus līdzbiedrus, arī pusaudžus. Bērni uznāk uz skatuves un kopā ar vecākiem uzsāk vienu lielu ķereņu partiju jeb gluži vienkārši haotisku skraidelēšanu, kurā aicināti piedalīties arī skatītāji. Mēs ar prieku iesaistāmies šajā beidzamajā, pašā īstākajā no jampadračiem.

"Homo Novus" jauniešu recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!