Mans kauns

Pa ceļam uz manām mājām ir bērnuzdārzs. Un tad ir interesanti redzēt, kā katrā ģimenē aug bērni. Ir mammītes, kuras pacietīgi ved mazās dārziņa bitītes aiz rokas, sarunājas, uzklausa, dažas jokojas. Ir papiņi , kuri vienu mazo nes, otru - raudošo, pakaļskrienošo aprāj ,ka jau liels, ka nedrīkst čīkstēt. Ir tāda maza māmiņa, kura vienu iekārtojusi sev priekšā uz vēdera , bet divus mazos - katru aiz savas rokas velk - kā smagus vezumus.
Jā un tad ir tāda mammiņa, ļoti jauna un ļoti koši blonda , kura arī velk savu meitiņu, bet to dara cītīgi lasot telefonā un ik pa laikam , kādam pretimnācējam virsū uzskrienot. Vispār viņa tāda nav viena, tādas un tādi ir daudzi . Šīs blondās meitiņa vienmēr ir cītīgi saķērusi savu lelli un vienmēr tukši skatās uz priekšu - nekad ne pa labi, ne pa kreisi , ne uz pretimnācēju vai garāmskrienošo suni.
Nākošā dod pieci akcija varētu būt par mīlestības ziedošanu - iedomājos, ka tā taču var būt, ka kāds nodzīvo visu dzīvi un tā arī neuzzin, kas tas ir mīlēt, būt mīlētam