Bērnu bibliotēka
05.07.2013

Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es

Komentē
0
Saglabā

Zviedru rakstnieks Ulfs Starks vielu šim vasaras brīvdienu stāstam smēlies savas bērnības notikumos. Pasaule tajos tiek atainota no zēna skata punkta. Šajā grāmatā par brīvdienām, kas pavadītas šērās, risinās jautri, smieklīgi notikumi, bet tā vēsta par ilgām pēc mīlestības un pārsteidzošo mīlestības spēku. Kritika Ulfa Starka izvēlēto stilu salīdzinājusi ar Čārlija Čaplina filmām: autors izmanto smieklus, lai stāstītu par ciešanām, un ļauj izjust patiesa prieka brīžus.

Tulkojums – Anika Frīdenberga, Inga Grezmane, Inese Dragūne, ilustrācijas – Reinis Pētersons. Izdevniecība "liels un mazs" (2012)

 

 

2. nodaļa

Es ar visām drēbēm iegāžos ūdenī

Pirms došanās ceļā es tā arī nesadūšojos pateikt mammai un tētim, ka esmu uzaicinājis uz laukiem Pērsiju. Mums bija jāsapako tik daudz mantu!

Es ieliku somā gabalu “Lauku” siera, ko atradu ledusskapī, zīmēšanas bloku un dunci, ko man bija uzdāvinājis vectēvs. Mans brālis Jāns ielika somā paku ar “Supermeniem” un “Fantomasiem”. Mamma sapakoja koferi un divas somas pilnas ar dažādām lietām. Un visam pa virsu tētis iebāza vēl savu pīpi.

Nu varam braukt, – viņš noteica.

Mēs braucām ar savu laivu, kuras nosaukums bija “Pretto”. Tā bija motorlaiva ar diviem mastiem, kurai varēja pacelt buras, ja pēkšņi apstātos motors. Lielāko daļu laika es uzturējos mazajā kajītē laivas aizmugurē. Es apēdu sieru un tad piespiedu pieri pie laivas grīdas tā, ka visa galva vibrēja. Tā man izdevās aizmirst, ka man mēdz piemesties jūras slimība.

Tādos gadījumos līdz arī domas par Piju.

Izņēmu zīmēšanas bloku un lieliem drukātiem burtiem pašā augšā uzrakstīju PIJA. Es jau jutos daudz labāk. Bet kā tad viņa īsti izskatījās? Es labi atcerējos, ka viņai ir tumši mati un skaists augums. Bet kā izskatījās viņas lūpas? Un deguns, un acis? Kā gan var patikt kāds, kura izskatu tā īsti nemaz neatceries?

Tā nu man sanāca seja bez deguna, acīm un mutes. Zods bija pavisam neizdevies. Es iezīmēju vienu aci un tūdaļ to izdzēsu. Arī uzacis nesanāca.

Velns ar ārā, – tik tikko dzirdami novilku pie sevis.

Tad es centos iztēloties viņas smieklus. Tas izdevās jau labāk. Viņa smējās nedaudz piesmakušiem smiekliem, kas man lika tīksmē nodrebēt. Katrā gadījumā tā bija pagājušajā vasarā. Es prātoju, vai arī šogad smiekli skanēs tāpat.

Tajā brīdī Jāns atrāva vaļā lūku un uzlēca tieši virsū viņas portretam bez deguna un mutes.

Glīts, – viņš noteica.

Tu varbūt varētu pieklauvēt, pirms ielauzies?

Ak vai, piedod, atvaino, atvaino, – viņš teica. Viņš izņēma vienu “Fantomasu” no pakas un iznira atpakaļ saulē.

Pēc brīža es viņam sekoju. No zīmējuma salocīju lidmašīnu un palaidu to pa vējam. Vispirms tā meta skaistus lokus, bet tad strauji triecās lejup un gāzelēdamās aizpeldēja pa viļņiem kā ievainota kaija.

Tētis stāvēja pie stūres un apmierināti svilpoja. Viņa baltā jūrnieka cepure bija nevērīgi atstumta pakausī, jo viņš jutās patiešām laimīgs. Tāds viņš bija ik reizi, kad pametām pilsētu. Pīpēdams pīpi, viņš svilpoja “Kā žurka pliks, kā putniņš brīvs”. Skaņas kā mazi mākoņi izgaisa tālumā. Viņš samiegtām acīm vēroja apvārsni, jautri pamādams klinšainajām saliņām, kas slīdēja mums garām.

Mamma sēdēja laivas pakaļgalā un adīja džemperi. Jāns šķirstīja savu komiksu. Lai arī tētis necieta komiksus, šodien viņš pret to neiebilda. Mēs taču bijām ceļā uz laukiem. Es cieši aizvēru acis un mēģināju nedomāt par vēderu.

Paskaties pār kreiso bortu, Ulf! Ko tu tur redzi? – jautāja tētis.

Saprotams, ka es paskatījos nepareizā virzienā, kur redzēju tikai dažas kaijas ienirstam netālu no kādas laipas un večuku iznākam no mazmājiņas.

Es nezinu, – es atbildēju.

Es nesaprotu, vai tiešām tu nekad neiemācīsies atšķirt labo bortu no kreisā, – tētis teica. – Cerams, kādreiz tev tas izdosies.

Jā, gan jau, – es noteicu.

Man būtu vajadzējis ieraudzīt bāku. Katru gadu, braucot tai garām, mēs ķērāmies pie pusdienām, jo tā atradās tieši pusceļā. Mamma izkravāja pusdienu grozu uz motora pārsega. Tur bija piens un sviestmaizes ar “Fālunas” desu un gurķiem.

Vai nav lieliski? – tētis jautāja.

Viņš atlaida stūri, lai noglāstītu mammai vaigu un pasniegtos pēc sviestmaizes.

Kas tad? – atjautāja mamma.

Viss kopā, – atbildēja tētis.

Ar to viņš domāja, ka šī bija iespēja aizbēgt no zobārsta darba, ierastās ikdienas un medmāsas, kura mēdza aizgriezt ūdens krānu tā, ka neizturēja blīves.

Viņš jau iepriekš priecājās par gaidāmo mieru.

Jā, tā gan, – piekrita mamma.

Vai tu varētu kaut ko nodziedāt? – ieminējās tētis.

Ne jau tagad, kad mēs ēdam, – attrauca mamma.

Bet viņa tik un tā pasmaidīja. Un pat, ja viņa nejuta tādu aizrautību kā tētis, man likās, ka šis bija īstais brīdis, lai ierunātos par Pērsija apciemojumu.

Jāa, man jums ir kas sakāms.

Kaut kas patīkams? – gribēja zināt mamma.

Jā, kā tad.

Un kas tas ir? – ieinteresējās tētis.

Pat Jāns pacēla acis no sava komiksa “Gurans un Klejojošais spoks”

Viņš tikai grib teikt, ka ir iemīlējies Pijā un nodomājis viņu precēt. Doma baznīcā!

Tu esi tik sasodīti stulbs, – es iebrēcos un iešļācu pienu viņam sejā.

Ja viss būtu kā parasti, tētis būtu pārskaities. Bet tagad mēs bijām ceļā uz laukiem, un viņš tikai saķēra Jānu, kuram no matiem pilēja piens un kurš jau metās mani iekaustīt.

Jān, nekaitini brāli. Jūtas ir nopietna lieta. Un tu, Ulf, neapsaukājies, – noteica tētis, pagriezdamies pret mani. – Padomā, ka ar to pašu muti maize jāēd. Beidziet ķīvēties, puikas. Vai tu vēl gribi pienu?

Nē, es negribēju, jo vēl joprojām jutos slikti.

Nu, Ulf, ko tad tu gribēji sacīt? – jautāja mamma.

Neko īpašu, – es atteicu un pagriezos pret tēti.

Kāpēc tev vienmēr jābrauc tik šausmīgi lēni?

Septiņi mezgli bija lielākais ātrums, kādu tētis atļāvās. Un tā tas bija vienmēr. Viņš uzskatīja, ka tikai lēni braucot var izbaudīt ainavu. Turklāt tā tiek mazāk patērēta degviela. Es aizlavījos atpakaļ uz kajīti, kur atkal piespiedu pieri grīdas dēļiem.

Ārā iznācu tikai tad, kad sadzirdēju trīs garus un vienu īsu signālu. Tad es zināju, ka mēs esam gandrīz klāt. Vectēva un vecmāmiņas māja atradās pašā kalna galā un izskatījās pēc milzīga, balta bezē cepuma. Vectēvs to pats bija būvējis. Tai bija divi torņi, lēzens jumts un balkons, uz kura stāvēja vecmāmiņa un māja mums ar putekļu lupatu. Vectēvs, kā parasti, darbojās dārzā un raka ārā no zemes lielos akmeņus. Viņš pacēla lāpstu sveicienam, kad mēs aizpukšķinājām garām.

Par godu šai dienai viņš bija uzvilcis mastā karogu. [..]

Uz zemes strēles otrpus līcim stāvēja Pija un tīrīja līdaku.

Tur jau ir tā tava mīļotā, – nosmīkņāja Jāns un paslepus ieknieba man ciskā tā, lai neviens nemanītu.

Man viņa bijusi nebijusi, – es atšņācu.

Tomēr es nevarēju atturēties un pārlaidu skatienu viņas lūpām, acīm, degunam un zodam, kā arī viņas sarkanajam peldkostīmam. Nu, protams, tieši tā viņa izskatījās. Viņas augums bija tikpat jauks, kā man bija palicis atmiņā, lai arī viņa bija nedaudz paaugusies. Viņa pacēla līdaku augstu gaisā un pamāja ar to.

Sveiks, Ufe, – viņa sauca. – Vai nāksi vēlāk uz piestātni peldēties?

Nē, diez vai. Man šodien jāsatiek Klase, – es atbildēju, jo brālis stāvēja turpat blakus un klausījās.

Nu labi, – viņa teica un nolaida līdaku.

Tētis tikko bija iznesis koferi no priekšējās kajītes.

Tev nu gan pagadījusies varena zivs, – noelsās tētis.

Sīkums, tikai divi kilo trīssimt. Es to izvilku pie tvaikoņu piestātnes, – viņa teica un turpināja ķidāt zivi.

Kopīgiem spēkiem mēs veiksmīgi aizdabūjām koferi līdz steķiem.

Es aiziešu pēc ķerras, – tētis teica. – Tikmēr izkrāmējiet visu pārējo.

Vectēvs bija novietojis ķerru starp alkšņiem pie pumpja, lai mums nevajadzētu iet tai pakaļ līdz pat mājai kalna galā. Tā viņš vienmēr mēdza darīt.

Ejot pa klāju ar zābaku, lietussargu un lietusmēteļu kasti rokās, man pēkšņi ienāca prātā Pijas smiekli. Nezin, vai tie arī šogad skan tāpat, es nodomāju. Un tajā pašā mirklī man kājas aizķērās aiz kāda virves gala. Es atlaidu kasti un, izmisīgi vicinot rokas, ar skaļu plunkšķi iegāzos ūdenī.

Tas bija siltāks, nekā biju domājis.

Izpeldējis malā, izdzirdu viņas smieklus. Tie sajaucās ar kaiju kliedzieniem un bija tikpat aizsmakuši, mežonīgi un izaicinoši kā agrāk. [..]

 

13. nodaļa.

Pērsijs dejo un dabū belzienu – vienu un pēc tam vēl vienu

Sestdienu vakaros bija dejas. Danču placi izgaismoja krāsainas lampiņas. Dažreiz no pilsētas atbrauca pat orķestris. Citās reizēs skanēja ieraksti. Mūziku varēja dzirdēt iztālēm. Tā atdūrās pret debesu velvi un lika dancot gan odiem, gan knišļiem, gan cilvēkiem.

Bet mēs nedejojām. Mēs bijām tam reizē par jaunu un par vecu.

Mēs iespraucāmies caur drāšu žogu plača aizmugurē. Pēc tam stāvējām zālājā un vērojām, kas notiek. Reizēm kioskā pie Margarētas nopirkām maizītes ar grillētām desiņām un šokolādes dzērienu “Puko”. Dažreiz aiz kāda krūma uzvilkām pa dūmam. Bet pārsvarā mēs tikai skatījāmies.

Paskaties uz tiem tur! Redzi, kur viņš iebāzis savu roku? – mēs teicām.

Un nodrebējām no domām par visu aizraujošo, kas mūs kādu dienu sagaida.

Mēs novērojām, kurš ar kuru bučojās. Un kuri nozuda mežiņā, domājot, ka neviens to nemana. Mēs slēdzām derības par to, kurš visvairāk piedzersies. Un cerējām, ka daži sastrīdēsies un sāks kauties. Reiz mēs uz deju grīdas izbērām kaltētus zirņus un dabūjām brāzienu.

Bet mēs nedejojām. Tas bija nerakstīts likums.

Ja bija ieradies īsti labs orķestris, varēja gadīties, ka mēs ar vienu kāju nedaudz piesitām takti. Retu reizi meitenes uzdejoja viena ar otru. Bet nekad, nemūžam neviens puika nedejoja ar meiteni.

Mēs pļāpājām un skatījāmies. Ar to pietika.

Šodien galvenokārt runājām par Melni. Pēc divām brīvībā pavadītām dienām viņš beidzot bija notverts. Uz sāniem viņam bija palikušas zaru švīkas no auļošanas cauri mežam. Bija vajadzīgi pieci vīri, lai viņu noturētu. Un vienu viņš bija sakodis. Bet otram iespēris pa kāju. Vectēvs bija aizgājis vēlreiz nostiprināt staļļa sienas.

Runā, ka viņu varbūt nāksies nobeigt, – teica Marianne. – Ja viņi nespēs to noturēt stallī. Viņš ir bīstams visiem, kas te dzīvo.

Viņi taču nevar zirgu tā vienkārši nonāvēt, – Pija iebilda.

Viņi var darīt, ko vien grib, – noteica Lefe, kuram uz pleciem sēdēja viņa mazā māšele.

Tagad viņš vismaz var stāvēt stallī piesiets, – es noteicu.

Mēs klusējot stāvējām, skatījāmies un domājām par nabaga trako zirgu, kurš bija iesprostots krēslainajā steliņģī, kaut gan bija pats vasaras vidus.

Viņš ir jālaiž ārā, – Pērsijs sacīja.

Es arī tā domāju, – Pija pievienojās.

Pēc tam neviens nezināja, ko vēl lai saka. Pērsijs nosita odu. Lefe dzēra no alus pudeles, kuru bija atradis uz sola un kurā bija palicis vēl kāds malks. Marianne dungoja līdzi dziesmai, kas tobrīd skanēja.

Vai tā jūs darāt katru vasaru? – Pērsijs brīnījās. – Tikai te stāvat un skatāties?

Jā, – atbildēju. – Redzi to tur? Viņš parasti kļūst kauslīgs, kad pietempjas.

Un kas tad tur interesants? Jūs tiešām nekad nedejojat?

Un kā tu domā? – es vīpsnāju.

Lai vai kā, bet es esmu nolēmis dejot, – viņš paziņoja.

Un pirms es paspēju viņu apturēt, viņš jau bija prom. Pērsijs uzlūdza kādu vecāku sievieti, tā ap trīsdesmit, kura stāvēja pie žoga un izskatījās noskumusi. Viņai bija īsi svārki, ādas jaka un saulesbrilles, lai gan saule bija norietējusi pirms laba brīža. Viņa pamāja, izspļāva košļājamo gumiju un sekoja Pērsijam uz danču placi.


Jūs redzējāt? – izdvesa Ufe E.

Jā, es tikai nesaprotu, ko viņš taisās darīt, – teica Benke.

Ejam noskaidrot, – teica Lefe.

Mēs bijām gatavi saderēt, ka Pērsijs izstrādās kaut ko ģeniālu un smieklīgu. Viņš varbūt pieliks padeni tā, lai sieviete nokrīt augšpēdus un svārki uzraujas līdz viduklim? Varbūt kaut ko citu.

Par vienu bijām pārliecināti – būs interesanti.

Mēs uzrāpāmies uz žoga un mēģinājām viņu saskatīt starp dejotājiem. Bet, kad mēs pamanījām Pērsiju, viņš tikai dejoja, tik parasti, cik vien iespējams. Viņš turēja vienu roku sievietei uz muguras un otru izstieptu. Kājas te sagāja kopā, te pašķīrās, it kā viņš peldētu orķestra pavadībā.

Pērsijs bija meistars dejošanā ar garākām partnerēm. Viņš bija vingrinājies dejošanā ar savu mammu kopš brīža, kad iemācījās staigāt.

Kāpēc nekas nenotiek? – Lefe nesaprata.

Tad deja beidzās, un Pērsijs pieklājīgi paklanījās sievietei, kura pēc izdancināšanas izskatījās daudz priecīgāka.

Kas, pie velna, tas bija? – Benke nošņācās.

Patiešām, – es pievienojos. – Viņš tikai dejoja!

Jo es vēlējos, lai Pērsijs izgāžas. Es gribēju, lai viņš tiek sodīts par to, ka bija atradies zem Pijas rozā pelddvieļa. Tā, lai nākamreiz viņš vispirms padomātu, ko dara.

Kad viņš atgriezās, mēs visi klusējām.

Visi, izņemot Piju.

Es arī gribu dejot, – viņa teica un smaidīja.

Viņa satvēra Pērsiju aiz rokas un vilka prom uz danču placi. Sākumā viņš izskatījās šaubīgs. Bet tad paraustīja plecus uz manu pusi. Viņš satvēra Piju ap vidukli un iejuka starp citiem dejotājiem.

Es negribēju skatīties, tomēr to darīju.

Es redzēju, ka viņa vienu roku uzlikusi Pērsijam uz pleca. Viņa smējās Pērsijam pie auss un piespiedās viņam tuvāk, jo tā bija diezgan lēna deja. Tomēr visļaunākais bija tas, ka viņa smējās.

Acīs man saskrēja asaras. Vienkārši tāpat, bez iemesla.

Tad ieradās Klase. Es mēģināju nodarbināt savas domas ar viņu.

Nu, ko teica tavs tēvs? – es jautāju. – Vai viņš bija noskaities?

Nē, viņš bija priecīgs. – Klase atbildēja.

Kā tas iespējams? – brīnījās Lefe. – Vai tad viņi nepamanīja, ka tā vabole bija paštaisīta?

Protams, ka pamanīja, – Klase atbildēja. – Tie taču ir eksperti. Viņi apsmēja tēvu, ka viņu apmānījis sīkais. Viņi tā smējās, ka tēvam pazuda visa interese par bioloģiju. Un arī par botāniku. Labi gan, ka tu ļāvi man saprast, cik vīzdegunīgi pakaļas tie zinātnieki ir, viņš man teica. Vairs nekad mūžā nerādi man nevienu vaboli. Un nevienu puķi vai taureni. Apsoli man to.

Un tu apsolīji? – gribēja zināt Ufe E.

Skaidrs, ka apsolīju, – Klase atbildēja. – Un es dabūju vēl divdesmit kronu. Sasodīts, es tā priecājos. Liekas, man vairs nekad nenāksies vasarās nodarboties ar kaut ko lietderīgu. Tu mani dzirdi, Ufe?

Protams, – es atteicu.

Bet es neko nedzirdēju. Es skatījos uz abiem “P” – Pērsijs un Pija. Pods un Pļūtamais, – es domāju. – Pakaļa un Pirdiens! Klase sekoja manam skatienam un gluži tāpat kā es redzēja viņus virpuļojam un griežamies kā tādu laimes karuseli.

Ko tie tur dara? Dejo? – izklausījās, ka viņš tūlīt vems. – Nāc, ejam uzvilkt kādu dūmu aiz krūmiem. Es cienāju. Tev varētu noderēt.

Viņš pat apķēra mani ap pleciem.

Pēc trīs cigaretēm un pieciem odu kodieniem mēs devāmies atpakaļ pie pārējiem, jo deja bija beigusies. Pērsijs paklanījās, kad bija pavadījis Piju atpakaļ līdz mūsu kompānijai. Vaigi Pijai bija sasārtuši.

Ak Dievs, cik debešķīgi, – viņa teica.

Eh, pie velna, varbūt tomēr pamēģināt uzlaist kādu danci, –  Benke ierunājās. – Ufe, ko tu par to saki?

Aizveries, – atteicu.

Ko tad tu gribi darīt? – prasīja Pērsijs.

Ja nāksi man līdzi, es tev pateikšu, – atbildēju.

Mēs devāmies uz danču plača aizmuguri, kur daži pārīši stāvēja apkampušies.

Nu, ko tu gribēji? – Pērsijs prasīja.

Šo te, – es teicu.

Es iebelzu Pērsijam. Viņš to bija pelnījis par Pijas roku uz viņa pleca, viņas smiekliem pie auss, par to, ka es nezināju, kur likties. Es pamatīgi iegāzu viņam pa vēderu. Pēc tam mēs labu brītiņu cīkstējāmies.

Pērsijs bija tā pārsteigts, ka man izdevās viņu pieveikt un nogāzt uz muguras.

Es vēlētos, lai tu nekad nebūtu šurp atbraucis! – es elsoju. – Kaut mēs nekad nebūtu kļuvuši asinsbrāļi!

Pērsijs gulēja kā sastindzis un blenza manī.

Kas ar tevi īsti notiek? – viņš jautāja.

Kāpēc tev bija jādejo ar viņu? – es pārmetu.

Zini ko, – viņš pastūma mani nost. – Kārtīgs vīrs nekad neatsaka, ja meitene uzlūdz uz deju. Tā tas vienkārši ir. Un tagad iesim atpakaļ pie pārējiem.

Un mēs gājām.

Bet, kad atgriezāmies, tur stāvēja tikai Klase un Pija. Marianne dejoja ar Ufi E., Benke dejoja ar Birgitu. Un Lefe ar savu mazo māšeli uz rokām. Mēs katrs izsmēķējām vēl pa cigaretei no Klases paciņas, lai atbaidītu odus.       

Pija izpūta dūmu mākoni Pērsija virzienā.

Vai tu nevēlies uzdejot vēl vienu deju? – viņa vaicāja.

Sorry, – viņš atbildēja. – Ufe zveļ tik pamatīgi, ka vairs neesmu formā.

Tad vislabāk būs, ja iesim mājās, – es teicu.[..]

 

14. nodaļa

Es saņemu bezcerīgu atbildi un dzirdu mīlas dziesmu

[..] Pērsijs gulēja uz vēdera un trenējās sauszemes peldēšanā. Viņš peldēja no ēdamistabas līdz pakaļgala salonam. Pēc tam viņš iepeldēja virtuvē, kur dabūja no mammas anšovu, jo mamma tur gatavoja pusdienas. Pērsijs tēloja roni, kam šausmīgi garšo anšovi.

[..] Es biju it kā sadalījies divos Ulfos. Vienā, kurš vairāk par visu pasaulē grib satikt Piju. Un otrā, kurš nemūžam vairs negrib viņu redzēt.

Par ko tu domā? – pēc piektā nopeldētā apļa vaicāja Pērsijs.

Neko īpašu, – atteicu.

Tu, protams, domā gan, – viņš iebilda. – Tu domā par Piju.

Jā, domāju, – es teicu. – Es prātoju, vai man tomēr nevajadzētu darīt tāpat kā vectēvam.

Kā tad? – Pērsijs jautāja.

Neatlaisties, – es teicu. – Vecmāmiņa stāstīja, ka viņa apprecējās ar vectēvu tikai tādēļ, ka viņš bija briesmīgi neatlaidīgs. Varbūt tas nostrādātu.

Nedomāju gan, – Pērsijs sacīja. – Cik ilgi jūs šeit vēl paliksiet?

Vēl dažas nedēļas.

Tad tu diez vai paspēsi, – viņš secināja. – Tam vajag vairākus gadus.

Ko tad lai es daru?

Es ar viņu parunāšu, – Pērsijs apsolīja. – Viņa nav muļķe. Un viņa klausās, ko es saku. Tu taču to esi ievērojis, vai ne?

Jā, esmu gan, – sacīju. – Bet ko tad tu teiksi?

Tad jau redzēs, – viņš atbildēja. – Ne par velti smadzenēs ir urāns.

Viņš skatījās manī un smaidīja tik pārliecinoši, ka man nācās atsmaidīt pretī.

Nu, tad iesim un uzbūvēsim to plostu? – es vaicāju.

Nē, tagad iesim peldēt, – viņš noteica. – Jo nu jau es esmu iemācījies! [..] Tas, kurš būs pēdējais, būs peldzaķpastala.

Par peldzaķpastalu nācās kļūt man. Jo es neuzdrošinājos nesties pilnā ātrumā lejup pa akmeņaino taku, kas veda uz laipu. Reiz es tur paklupu un nobrāzu krūtis. Kad iemetos ūdenī, Pērsijs jau stāvēja dūņainajā līcī ar korķa jostu ap vidu.

Paskaties, – viņš teica, kad izniru.

Tad viņš izpildīja trīs perfektus vēzienus, ar kājām pie jūras dibena nepieskaroties.

Ko nu tu teiksi? – viņš lepni jautāja un izspļāva ūdeni.

Neticami, bet tiesa, – es sacīju. [..]

Mmmm, – Pērsijs teica. – Drīz es varēšu nopeldēt divdesmit metrus.

Mhm, – atbildēju.

Vilkdamies uz mājām, apēdām saldējumus. Krūmos vīteroja putni. Un kāds mopēds ar piekabi gandrīz iebrauca grāvī, kad mēs piepūtām maisiņu un pārsitām to pušu tieši tajā mirklī, kad tas brauca mums garām. Tas bija laimīgs mirklis. Un tas bija ildzis jau kopš brīža, kad peldējāmies. Es pat uz brīdi piemirsu, cik nelaimīgs esmu.

Bet, kad bijām nonākuši līdz danču placim, parādījās Pija.

Viņa brauca ar riteni, matiem vējā plīvojot, un mums blakus nobremzēja.

Čau! – viņa sacīja. – Vakar gan bija forši.

Nu tā, – es novilku.

Rīt būs kino, – viņa stāstīja Pērsijam. – Vai mēs nevarētu aiziet? Ufe arī var nākt līdzi. Filma būs par mīlestību. Un viņi tur būs pliki. Bērniem aizliegts to skatīties.

Vasarās pirmdienu vakaros danču placī rādīja kino. Tur, kur parasti spēlēja orķestris, logus aizklāja ar papes gabaliem un tika uzkārts liels balts ekrāns. Pats labākais, ka iekšā laidēji nepievērsa nekādu uzmanību vecuma ierobežojumam.

Es ieraudzīju uz žoga afišu. Filmu sauca “Viņa dejoja vienu vasaru”. Atbaidošs nosaukums. Un bilde bija vēl šausmīgāka. Tajā jauna sieviete stulbi, kā iemīlējusies, smaidīja jaunam vīrietim.

Tad jau redzēsim, – Pērsijs atteica. – Man vispirms tev kaut kas jāsaka.

Ak tā. Kas tad? – Pija jautāja un iesmējās.

Tas nav nekas smieklīgs, runa ir par mīlestību, – Pērsijs teica.

Nesaki neko, – es sacīju, jo jutu, cik aplami varētu sanākt.

Nē, saki gan. Es arī jūtos tāpat, – Pija teica. – Ko tu gribēji teikt?

Viņa smaidīja tikpat muļķīgi kā tā sieviete afišā. Izskatījās, ka viņa patiešām gatavojas klausīties.

Ufe ir tevī iemīlējies, – Pērsijs sacīja. – Viņš visu laiku domā par tevi. Vai jūs nevarētu būt kopā? – Vispirms viņa paskatījās uz Pērsiju, tad uz mani.

Kāpēc mums vajadzētu būt? – viņa jautāja.

Tāpēc, ka neviens nav labāks par viņu, – Pērsijs sacīja. – Tu vari man ticēt. Es esmu viņa labākais draugs jau trīs gadus. Sākumā domāju, ka viņš ir drusku apaļīgs džeks, ne īpaši gudrs un izlutināts, un neko daudz nav dzīvē pieredzējis. Bet tad es viņu iepazinu pa īstam. Un izrādījās, ka viņš ir pats foršākais čalis visā pasaulē.

Tam nav nozīmes, – viņa teica. – Es neesmu iemīlējusies. Vismaz ne viņā.

Un tomēr, – viņš neatlaidās. – Tu iemīlēsies. Tici man.

Pija nopētīja mani – no matu galiņiem līdz pat sandalēs tērptajām pēdām. Tad papurināja galvu.

Diemžēl nekas nesanāks, Ufe, – viņa noteica. – Tu taču saproti? Tas ir neiespējami.

Kā – neiespējami? – es vaicāju. – Cik neiespējami, pēc tavām domām, tas ir?

Pilnīgi neiespējami, – viņa atbildēja. – Kā saskaitīt smilšu graudus Sahāras tuksnesī, kā izdzert sausu Baltijas jūru, kā jāt ar Melni.

Melnis, – es nopūtos, jo tajā brīdī aptvēru, cik neiespējami tas ir.

Tad viņa uzsēdās uz riteņa. Un raidīja Pērsijam acu skatienu.

Kāpēc tas nevarēji būt tu, kas to jautā, – viņa sacīja un aizminās prom.

Es izvilku olu no Pērsija pārtikas maisiņa un no visa spēka metu pa aktrisi afišā.

Jupis viņu rāvis, to sasodīto mīlestību! – es kliedzu.

Nepadodies, – Pērsijs teica un aplika roku man ap pleciem

Bet uz ko gan es varēju cerēt?

Kad pārnācām mājās, vectēvs stāvēja un cementēja dažus vaļīgus akmeņus plauktā, uz kura mēdza nolikt bļodu, kad ārpusē skuvās. Es aizlavījos pie lielā melnā akmens un piespiedu savu karsto pieri pie tā, tāpat kā darīja vectēvs, kad bija bēdīgs. Es domāju, ka tas varētu palīdzēt.

Bet tas nelīdzēja. Kļuva gandrīz vēl ļaunāk.

Mani piepildīja mūžseno laiku aukstums un smagums.

Tad nāca vectēvs. Viņš atgrūda mani no akmens un vilka prom no turienes.

Te tu nestāvēsi. Kas noticis, Ulf Gotfrīd? – viņš jautāja.

Nekas, – atteicu.

Vectēvs ieskatījās man acīs un ieraudzīja visas asaras, kuras es centos nepalaist vaļā un kas tur nu bija sakrājušās kā tāda bēdu jūra.

Nu ir jau gan kaut kas noticis, – viņš teica tik maigā balsī, ka es to gandrīz pat nepazinu.

Liec mani mierā, – es teicu.

Viņš ir nelaimīgi iemīlējies, tā arī visa vaina, – Pērsijs sacīja.

Ak, tu viens! – vectēvs iesaucās. – Un cik ilgi tas jau ir?

Vairāk kā nedēļu, – atbildēju.

Nabaga velns, – vectēvs teica.

Tad viņš pastāstīja par sevi un vecmāmiņu. Kā viņš bija viņu saticis, kad viņa bija jauna sieviete. Viņa dzīvoja šeit uz salas, bet bija ar laivu aizbraukusi uz pilsētu. Viņas mati toreiz spīdēja tā, it kā tos būtu sukājusi pati saule. Un viņš vienā acumirklī iemīlējās viņā. Tur neko nevarēja darīt.

Tas bija apmēram tā, – vectēvs teica un ar lielu troksni sasita plaukstas. – Un kopš tā brīža tas nav pārgājis. Lai gan, Dievs mans liecinieks, esmu daudzas reizes to vēlējies. Jo viņai nekad neradās tādas pašas jūtas pret mani. Ar to ir grūti sadzīvot. Un, kad es raugos uz to velnišķīgo akmeni, man par to jādomā. Kādu dienu es to pacelšu un aizmetīšu pie visiem velniem, – viņš teica.

Velns parāvis, neviena spēkos nav to pacelt, – Pērsijs sacīja. – Vismaz neviena, kurš ir tik maziņš, resns un vecs kā tu.

Tur tev varbūt ir taisnība, – vectēvs atbildēja un pasmaidīja vienu milimetru.

Es pieglaudu galvu pie vectēva vēdera. Tā es varēju dzirdēt, kā tur iekšā tikšķ laiks. Tas bija zelta pulkstenis vestes kabatā, kas tikšķēja. Es domāju, cik lēni rit minūtes, kad esi bēdīgs. Iedomājies, ja esi nelaimīgs visu dzīvi!

Ko lai es daru, vectēv? – es jautāju.

Ieej iekšā un paņem pienu, – viņš teica. – Un vēlāk, kad satumsīs, mēs atkal dosimies laukā.

Mēs apsēdāmies uz lieveņa pakāpieniem katrs ar savu piena glāzi un skatījāmies, kā debesu zilā krāsa lēnām pārtop violetā. Ēnas kļuva melnākas un garākas. Un tauriņi puķu dobē uz nakti sakļāva spārnus.

Tagad iesim uz darbnīcu, – teica vectēvs.

Ko mēs tur darīsim? – gribēju zināt.

Tad jau redzēsiet, – vectēvs atbildēja.

Mēs paņēmām lauzni.

Pēc tam devāmies cauri virsājam līdz vietai, kur līča krastā klints bija visstāvākā. Tur bija skaisti. Varēja redzēt tālu, līdz pat apvārsnim. Te varēja redzēt, kā mirgo bāka. Dažreiz vecmāmiņa mēdza tur sēdēt, smēķēt un baudīt skaisto skatu, ja vien viņa nesēdēja pie sava loga.

Pagaidīsim vēl mazu brītiņu, – vectēvs teica.

Mēs apsēdāmies blakus klintsbluķiem, vērāmies pāri ūdens klajumam un klausījāmies vakara skaņās. Garām pabrauca kāds tankeris ar iedegtām ugunīm. Kad tas nozuda debesīs, bija jau pietiekami tumšs.

Tagad mēs to izdarīsim, puikas, – vectēvs teica un piecēlās.

Ko tad? – nesapratu.

Viņš neko neatbildēja.

Viņš paņēma lauzni un pagrūda spico galu zem lielākā akmens.

Ķerieties klāt un stāviet klusu! – viņš teica.

Mēs no visa spēka spiedām lauzni. Tas nošņirkstēja pret akmeni tā, ka dzirksteles pašķīda. Beigu beigās mums izdevās akmeni izkustināt, virzot to centimetru pa centimetram tuvāk kraujas malai. Tur tas uz mirkli apstājās, it kā šaubītos, it kā tam būtu sareibusi galva.

Tagad! – vectēvs rēca.

Es dzirdēju, kā viņš elš no piepūles. Es pats tā centos, ka man acu priekšā sametās sarkans. Un tad akmens sāka velties, vispirms lēnām, bet pēc tam aizvien ātrāk. Tas atsitās pret klinti, noraudams sūnas un zemi, nolauzdams krūmus un mazos kociņus savā ceļā. Tas mētāja dzirkstis sev visapkārt un dunēja kā pērkons. Tā bija kā uguņošana.

Vectēvs uzlika roku man uz pleca.

Nu, vai dzirdi! – viņš sauca. – Vai dzirdi MĪLESTĪBAS DZIESMU!

Jā, – es teicu, kaut arī ne nieka nesapratu.

Beidzot akmens iekrita ūdenī, saceldams milzīgas šļakatas. Tad viļņi norima un iestājās klusums.

Tā ja. Tagad, puikas, iesim mājās, – vectēvs sacīja. – Kā ir, Ulf, vai tagad jūties labāk?

Varbūt nedaudz, – es teicu, lai arī nebiju pārliecināts, ka tā ir.

Labi, – vectēvs teica.

Mēs aiznesām lauzni atpakaļ uz darbnīcu un gājām iekšā. Tur sēdēja vecmāmiņa un skatījās ārā pa logu uz līci. Viņa nošņaucās kabatas lakatā.

Kāda tad tam ir jēga? – viņa ierunājās.

Tad vectēvs iegāja savā kajītē.

Arlabunakti, – teica vectēvs.

Arlabunakti, – mēs atbildējām.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"

Ulfs Starks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!