Mans dārgais, izdomātais draugs

Dukši bija Jurģa izdomātas būtnes, kas parādījās apmēram divu gadu vecumā, pastāvīgi pavadoņi visās dzīves norisēs, spēļu un sarunu biedri. Tas bija kā pastāvīgi ieslēgts radio. Dukši nebija suņi, kā to varētu domāt, un viņu bija daudz – sākumā pāris, bet vēlāk jau bariem. Viņi bija nelieli, rūķa augumā, un mēs nekad īsti neuzzinājām, kā viņi izskatījās, jo Jurģis par to nestāstīja. Reizēm viņš teica, ka Dukši lido, reizēm – ka staigā pa sienām, reizēm viņi bija zaļi, reizēm dzelteni. Arī visi mūsu draugi tika iesaistīti sarunās par Dukšiem, jo viņi vienkārši bija mūsu dzīves sastāvdaļa, reizēm kaitinoša – kā jau kopdzīve ar daudziem neredzamiem un vienmēr un visur klāt esošiem radījumiem mēdz būt. Dukši nebija vienīgie neredzamie kompanjoni Jurģa dzīvē, bet pamatkodols, kuram uz ilgāku vai īsāku laiku piepulcējās dažādi situatīvi biedri – zvēriņi un radījumi no izlasītām pasakām. Piemēram, diezgan ilgu laiku pie mums dzīvoja kazlēns, kurš parādījās pēc "Kazlēns, kurš prata skaitīt līdz 10" lasīšanas. Kad trīs gadu vecumā Jurģis sāka iet bērnudārzā, arī viņa attiecībās ar Dukšiem iestājās lūzums. Bērnudārza terminoloģijā viņam bija "grūta adaptācija" – Jurģis nespēja iejusties, iekļauties kārtībā un jutās bēdīgs. Šajā laikā Dukši uz bērnudārzu viņam līdzi negāja, lai arī mājās viņu attiecībās bija viss pa vecam. Kad apmēram pēc pusgadu ilgām grūtībām un pāris vizītēm pie attīstības pedagoga Jurģis atvērās bērnudārzam, labākais apliecinājums izmaiņai bija tas, ka, ejot iekšā pa vārtiņiem, man bija tie jāpietur, lai arī kazlēns paspētu ieiet. Kopš tā laika Dukši bija arī bērnudārzā, dzīvoja uz jumta, vienmēr bija Jurģa redzeslokā, un viņš arī aktīvi sāka par viņiem stāstīt audzinātājām. Dukši izzuda no mūsu dzīves pamazām, paspēdami satikt jaunākā brāļa draugus – Kukuliņu, kuram māja bija sarkanā plastmasas spainī, un Ļiktukturiņu viņu klātbūtne bija daudz mazāk intensīva, vairāk jautra. Un tad Dukši kādā reizē vienkārši aizbrauca uz laukiem un neatgriezās. 

 

Mans bērns un viņa Dukši nav nekas īpašs un unikāls – dažādi pētījumi liecina, ka iedomu draugi ir 25 – 70 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Lielā atšķirība šajā rādītājā skaidrojama ar diviem faktoriem. Viens ir tas, ka pētījumos par iedomu draugiem izmanto trīs avotus – bērnu pašu stāstīto, viņu vecāku liecības, kā arī pieaugušo retrospektīvas atmiņas par saviem iedomu draugiem bērnībā. Neviens no šiem avotiem nav drošticams – bērnu pašu stāsti mēdz būt ārkārtīgi mainīgi un viņi bieži mēdz izdomāt iedomu draugu tieši intervijas laikā, jo tā viņiem dod šo interesanto ideju. Savukārt vecāku informētība par mazo bērnu iedomu draugiem bieži vien ir tikpat ierobežota kā tas, ko vēlāk viņi uzzina par to, kā laiku pavada pusaudži. Retrospektīvās atmiņas mēdz būt romantizētas, un bieži vien cilvēki bērnības mutuļojošo un no pieauguša cilvēka viedokļa nesakarīgo bērna fantāzijas virpuli mēģina pārvērst loģiskā naratīvā vai arī vairāk atceras ģimenes leģendas un atmiņas par šo tēmu. Otrs iemesls, kurš arī demonstrē iedomu draugu pētīšanas grūtības, ir to neskaidrā kategorizācija  ko īsti uzskatīt par iedomu draugu? Vai tas ir neredzams kompanjons – cilvēks, vienaudzis, dzīvnieks vai kāds, par kuru bērns stāsta un ar kuru pavada laiku? Jā, par to šaubu īsti nav. Bet vai tā ir arī mīkstā mantiņa, kurai bērns piešķīris spēcīgu personību, kas ir jau tālu ārpus rotaļlietas robežām? Vai par to var uzskatīt arī personību, kurā ik pa laikam iemiesojas bērns pats, piemēram, uzskatot, ka viņš ir kaķis, suns vai pretēja dzimuma bērns, un, neatlaidīgi uzturot šo identitāti, attiecīgi uzvedoties? Atkarībā no definīcijas tad arī mainās uzskats par to, cik izplatīti ir iedomu draugi, taču jebkurā gadījumā šai parādībai veltīti pārsteidzoši daudzi pētījumi un psiholoģiski eksperimenti bērnu fantāzijas izpētes kontekstā. 

 

Pētnieku interesi, iespējams, var skaidrot ar Rietumu kultūras mulsumu, vērojot bērnu, kurš runā, spēlējas un acīmredzami iekļauj savā dzīvē kādu, kas ir neredzams. Iepērkoties kurpju veikalā, reiz novēroju kādu mazu meiteni, kura bija izvēlējusies rozā spīguļiem noklātas sandales, bet mamma viņu mēģināja pārliecināt, ka viņas draudzenei tās nevajadzēs, jo viņa taču ir izdomāta. Mātes balss intonācija liecināja, ka ko līdzīgu teikusi jau daudzas reizes. Bērni pieprasa savam neredzamajam draugam vietu pie galda, liek viņu iesprādzēt neredzamā autosēdeklītī, ņem līdzi ceļojumos un pavada ar viņu kopā garas stundas. Man ir pazīstama neveiklā sajūta, kad saproti, ka esi krietnu laiku pavadījusi, ar savu bērnu runājot par kaut ko neredzamu un neeksistējošu, un vēl vairāk – lai cik kaitinoša būtu šo draugu klātbūtne, arī daži vecāki ar laiku sāk izjust pieķeršanos. Turklāt citās kultūrās bērnu iedomu draugi nav novēroti. Iespējams, ka vienkārši nav pētīti, bet iespējams, ka "bērnu izpratne par saviem iedomu draugiem kā fantāziju ir raksturīga tieši Rietumu kultūrai", savā darbā "Iedomu draugi un bērni, kuri tos rada", kurā aplūkoti daudzi desmiti iedomu draugu pētījumi, saka Mārdžorija Teilore. Viņa atsaucas uz kādu pētījumu Indijā*, kurā sākotnēji aptaujāja psihologus un pieaugušos, vai viņi zina bērnus, kuriem ir iedomu draugi. Atbilde bija "nē". Pētniece sākotnēji pieņēma, ka tas tāpēc, ka bērni Indijā, atšķirībā no Rietumu bērniem, nekad nav vieni, un vienatne ir viens no faktoriem, kuru dēļ bērni izdomā sev draugus. Taču vēlāk viņa skaidroja, ka to, ko Rietumu kultūrā sauktu par iedomu draugiem, Indijā skaidrotu kā atmiņas par iepriekšējām dzīvēm – ja bērns runā ar kādu, ko pieaugušie nevar uztvert, tas tiek uzskatīts par neredzamu, ne iedomātu. Savukārt spirituālisma piekritēji bērnu iedomu draugus uzskata par dēmonu iemiesojumiem, kuri turklāt var atgriezties pie sava drauga, kad tas kļuvis pieaudzis, un pamudināt viņu uz destruktīvām darbībām, vai maigākās versijās – par spokiem, kurus jaunās bērnu dvēseles, atšķirībā no pieaugušajiem, spēj saskatīt. No šī viedokļa iedomu draugi ir bīstama parādība, un vecākiem vajadzētu no tiem ļoti uzmanīties. Arī konservatīvi kristieši, piemēram, amiši, savus bērnus par iedomu draugiem soda, jo tie, tāpat kā jebkura fantazēšana ir bezdarbība, un atņem laiku, kuru vajadzētu veltīt Dievam. 

 

Ne tikai dažādas kultūras nepieņem bērnu iedomu draugus, tiem būtu slikti klājies arī Staļina laika Padomju Savienībā, kurā bērnu pasaulē nedrīkstēja valdīt nekādas fantāzijas – bērnu literatūrai bija jābūt strikti reālistiskai un sociāli noderīgai. Vecākiem un pedagogiem neieteica stāstīt bērniem pasakas, lai viņi neapjuktu. Īpašu kritiku izpelnījās Korneja Čukovska tēli, un viņa vārds pat kļuva par fantāzijas literatūras oponentu izmantotu terminu čukovskisms, kas apzīmēja visu nevēlamo – apolitiskumu un buržuāzisku mentalitāti.**

 

Arī Rietumu pasaulē iedomu draugiem ne vienmēr bijusi spoža reputācija. Viens no biedējošākajiem piemēriem ir neredzamais draugs, kurš iemiesojies Nikolsona varoņa dēlēna pirkstiņā Stenlija Kubrika leģendārajā šausmu filmā "The Shining". Mazais Denijs sarunājās ar savu pirkstiņu kā ar neredzamo draugu Toniju, kurš atbildēja, Denijam pašam runājot spocīgi izmainītā balsī, un kādā īpaši dramatiskā momentā pat pārņēma puisēna ķermeni. Plaši pazīstams literārs varonis ar daudz labāku reputāciju un tiešu izcelsmi no iedomu drauga ir Vinnijs Pūks, kuru iedvesmoja A. A. Milna dēlēna draugi mīksto mantiņu izskatā. Arī sākotnējie Rietumu bērnu psihologu pētījumu par iedomu draugiem tos un bērnus, kuri tos izdomā, parādīja samērā negatīvā gaismā – pirmie teorētiskie darbi par šo tēmu radušies jau 19. gadsimta beigās, taču pirmo plaši zināmo empīrisko pētījumu "Iedomātie bērnības kompanjoni" veica Mārgareta Svendsena 1934. gadā Čikāgā. Viņas un citos šā laika pētījumos bērni, kuriem ir iedomu draugi, tiek parādīti kā tādi, kuriem ir problēmas atšķirt fantāziju no realitātes un esošas vai potenciālas psihopatoloģiskas vai personības problēmas, piemēram, pārlieks kautrīgums, jūtīgums, vēlme pēc uzmanības. Kā vēlāk izrādījās, šo pētījumu dalībnieki tika rekrutēti psihiatru praksēs vai pat psihiatriskajās klīnikās, tāpat šie pētījumi nav salīdzinājuši bērnus ar iedomu draugiem un kontroles grupas – bērnus, kuriem nav iedomu draugu. Tāpēc iedomu draugu saistīšana ar personības defektiem un grūtībām drīzāk bija metodoloģiska kļūda.

 

Arī viens no populārajiem priekšstatiem par bērniem ar iedomu draugiem ir tāds, ka izdomātus biedrus sev izfantazē kautrīgi, vientuļi un bēdīgi bērni – dīvainīši, kuri nespēj sadraudzēties ar īstiem cilvēkiem. Tāpēc bieži vien mammas, kuras pamana, ka mājā ir ieviesies kāds jauns un viņai netverams, bet bērnam svarīgs iemītnieks, uztraucas un meklē atbildes māmiņu forumos. Otrs, arī bieži sastopams, bet pretējs uzskats ir tāds, ka bērni, kuriem ir iedomu draugi, mēdz būt īpaši inteliģenti un radoši, bet iedomu draugi ir veselīgi bērna attīstībai. Šos un citus pieņēmumus Rietumu bērnu psihologi aktīvi turpinājuši pētīt, mēģinot noskaidrot, vai bērniem, kuriem ir iedomu draugi, ir kādas atšķirības no tiem, kuriem to nav. Viens no plašākajiem pētījumiem, kurā salīdzināti līdzīga vecuma, dzimuma un sociāli ekonomiskā stāvokļa bērni ar iedomu draugiem un bērni, kuriem tādu nav, veikts 1991. gadā kā pētnieces Dženiferas Mauro doktora disertācija Oregonas universitātē. Bērni no četru gadu vecuma intervēti trīs reizes trīs gadu garumā, un paralēli vērtēta viņu uzvedība un temperaments, balstoties uz vecāku aizpildītām anketām. Un, lūk, pretēji visam iepriekšpieņemtajam bērni ar iedomu draugiem tika vērtēti kā mazāk kautrīgi. Vēl kāds pētījums, kurā 100 bērni tika novēroti gada garumā bērnu pieskatīšanas centros, rāda, ka tie bērni, kuriem bija iedomu draugi, bija mazāk bailīgi un vairāk tiecās rotaļāties ar citiem, vairāk smaidīja un smējās.*** Tāpat bērni, kuriem ir iedomu draugi, dažos pētījumos parādās kā pacietīgāki, vairāk spējīgi fokusēt uzmanību. Daži pētījumi, tostarp arī agrīnie, kuri bērnu personības vērtēja kā traumētas, norāda, ka tie, kuriem ir iedomu draugi, izceļas ar augstāku intelektu. Taču tikpat daudz ir pētījumu, kuri nekādu intelektuālu pārākumu neuzrāda. Tas varētu būt saistīts ar faktu, ka bērniem, kuriem ir iedomu draugi, ir labākas verbālās spējas, un līdz ar to arī viņi spēj labāk izpildīt intelekta testus, savukārt verbālo spēju attīstība bieži vien atkarīga no tā, kādai sociāli ekonomiskai grupai bērns pieder – jo augstākai, jo labākas šīs spējas un arī mazākas atšķirības starp bērniem, kuriem ir vai nav iedomu draugi. Nedaudz pārliecinošāki ir pētījumu rezultāti par atšķirību radošajās spējās – jau pieminētais Mauro pētījums parādīja, ka bērni, kuri tiek uzskatīti par radošākiem, arī biežāk ir izdomājuši sev draugus. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir arī ārkārtīgi radoši bērni, kuriem nav nekādu iedomu biedru. 

 

Ja aplūko, kādas ģimenes struktūras ir bērniem, kuriem rodas iedomu draugi, tad biežāk tie ir pirmie vai vienīgie bērni, vai arī tie, kuriem ir lielāka starpība ar pārējiem, jo gluži vienkārši viņiem ir vairāk laika brīvai spēlei. Nedaudz pārsteidzošāks ir secinājums, ka bērni, kuriem ir izdomātie kompanjoni, mazāk skatās televīziju, jo tad, kad viņiem ir garlaicīgi un gribās jautrību, ir alternatīva TV – draugs, lai arī iedomu. Jautrība un vēlme pēc kompānijas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni rada sev "dukšus" – kādu, kas vienmēr ir klāt, kad gribas spēlēties, izklaidē, kad ir vientuļi, un arī palīdz bērnam sajusties varošam un kompetentam. Ja iedomu draugs ir kāds, kurš ir vājāks – klibs vai vienkārši maziņš un kusls, tad bērns var viņam palīdzēt; ja tas ir kāds ļoti spēcīgs, ar īpašām spējām apveltīts, tad šāds biedrs ceļ pašapziņu. Reizēm iedomu draugu parādīšanās arī sakrīt ar traumatisku periodu bērna dzīvē – ģimenes pārcelšanos, vecāku šķiršanos, tuvinieku nāvi – vai arī palīdz bērnam tikt galā ar kādām ikdienas grūtībām un bailēm, jo iedomātais draugs ir drosmīgāks, viņš ir līdzās un atbalsta. Taču iedomu drauga esamība nenorāda uz traumu vai grūtībām, jo ļoti bieži tas vienkārši ir veids, kā bērns pārstrādā ikdienas notikumus – tas ir iekšējais Tviteris vai interneta forums, kurā apspriest notikušo, apstrādāt informāciju, izmalt vēlreiz to, kas iespaidojis un pievērsis uzmanību. Pētījumi arī apgāž vecāku bažas par to, ka bērni, kuri aizraujas ar šiem draugiem, varētu nenošķirt iedomas un realitāti, taču viņi, vadot un kontrolējot savu fantāziju, ļoti labi apzinās, ka tie "nav īsti".

 

Man bērnībā nebija iedomu drauga, lai arī kā vienīgais bērns, kurš daudz laika pavadīja savā vaļā, es būtu atbilstošs kandidāts šādām attiecībām. Taču es ļoti labi atceros, cik vienkārši varēju pārvērst sienas flīzes par durvīm, aiz kurām atradās komplicēta un sazarota rūķu pilsētvalsts, un pavadīju ilgu laiku, par to domājot. Es tiešām nevaru atbildēt, kāpēc man bija vajadzīgi šie rūķi un ko tie risināja manā bērna dzīvē, tā vienkārši bija tās daļa. 

 

Iedomu draugi, kā rāda daudzie pētījumi, neiezīmē to mazos "īpašniekus" ne kā īpašākus, ne kā problemātiskākus. Visdrīzāk tie ir dabīga bērna virmojošās un neierobežotās fantāzijas pasaules daļa un parāda, cik ļoti bērna pasaule ir dzīvāka nekā mūsu, pieaugušo. Tajā var atdzīvoties viss, kam pieskaras bērna skatiens, nepakļaujoties lielo pasaules pieņēmumiem un "sakarīgumam" – atdzīvojas paša pirksti, akmeņi un sprunguļi kļūst par jebko, putekļi pārvēršas par zirnekļiem, un tas viss arī tikpat ātri un bez nožēlas pazūd un izmainās. Bērns līdz septiņu gadu vecumam vairāk dzīvo sapņainā, ne apzinātā stāvoklī, un viņa sociālie tīkli veidojas tiklab no kaimiņu draugiem, kā mīkstajām mantām un izdomātām būtnēm. Iedomu draugi šajā pasaulē ir stabilākas un ilgstošākas vienības, bet arī viņi mēdz vienkārši nomirt vai pazust. Daži pieaugušie saglabā atmiņas par fantāzijas valstību, kurā mēs veidojamies un izaugam, pirms nokļūstam pieaugušo pasaulē, kurā vienīgais neredzamais draugs ir Dievs, bet pilns ar iedomu tēliem, ko saražojusi populārā kultūrā. Daži to aizmirst, bet līdz brīdim, kad paša bērns sāk runāt ar spēļu lāci, spainī atrod mazu rūķīti un pastaigās dodas kopā ar savu jauno draugu – neredzamo. 

 

* Mills, A. Are children with imaginary playmates and children said to remember previous lives cross-culturaly comparable categories? Paper presented at annual meeting of the American Anthropological Association, 1992, San Francisco.

 

** Helman, Ben Fairy Tales and True Stories: The History of Russian Literature for Children and Young People (1574 - 2010), 2013.


 

*** Singer, D.G.,&Singer, J.L. (1990). The house of make-believe: Children’s play and developing imagination. Cambridge, MA: Harvard University Press.
 

Rakstā izmantota grāmata: Marjorie Taylor, Imaginary Companions and the Children Who Create Them, Oxford University Press, 1999.