Recenzija
01.07.2010

„Maniaks”. Vai tomēr tikai zaglis?

Komentē
0

„Manas mātes Lidijas Filatovas piemiņai.”
„Autors izsaka pateicību (seko 37 tiesībsargu vārdi datīvā)”
„Darbs stāsta par milicijas operatīvo darbinieku, prokuratūras izmeklētāju, tiesnešu un advokātu ikdienu. Viņu lomu noziedznieka apsūdzēšanā, notiesāšanā un aizstāvībā. [..] Gan sevi, gan citus vērtēju ar vienu mērauklu. [..] Grāmatā ietverti arī fragmenti no manas personīgās dzīves. [..]... visus stāsta varoņus es mīlu un cienu.”

Tie ir izvilkumi no autora Andra Grūtupa ievadvārdiem grāmatai „Maniaks”: beletrizētam vēstījumam par seksuālā maniaka Staņislava Rogaļova dzīvi un daiļradi. Lūdzu rūpīgi pievērst uzmanību, kas IR mīlami cienītie stāsta varoņi, un saprast, ka pārējie – NAV: par to turpinājumā būs runa. Bet sāksim pēc kārtas.
Nopirku šo grāmatu divu reklāmu iespaidā. Viens bija videorullītis: autors pāršķir lapu, kurā pavīd daudz kailu ķermeņu man, Jura Blaumaņa erotikas laikā augušam, tik uzbudinošā noformējumā – ar dabiskiem kaunuma apmatojumiem. Otrs bija kāda grāmatas personāža A.Važņa viedoklis, ka Grūtupa erotisko ainu apraksti esot nevajadzīgi detalizēti: krimināllietā detaļas esot vajadzīgas, bet publikācijā – ne. Te nu atļaušos oponēt: vajadzīgs vai nevajadzīgs – tas atkarīgs no mērķa. Grāmatas pārdošanu intīmas detaļas sekmē ne mazāk kā patiesības noskaidrošanu.

Pirmā no trim grāmatas daļām: „Bailes”. Lasu aizrautīgi. Un skaitu. Uzrakstīts saistoši, ļauj iejusties tēlā. Simts lappusēs paspēju apstrādāt deviņpadsmit sieviešu. Ar vārdiem un uzvārdiem. „Norāva biksītes un iestūma locekli taisnajā zarnā,” „cietušajai taisnajā zarnā iedzīta saimniecības svece (29 cm garumā)” utt. Diemžēl desmit gan neizdzīvo – toties septiņām no viņām mūžīgu piemiņu turpmāk nesīs viņu kailo ķermeņu detalizēti pēcnāves foto. Īpaši tai vienai, kuru mana paaudze nekad neaizmirsīs, jo, runājot Grūtupa vārdiem par kādu citu upuri: „Notikums sens, taču atmiņas saglabājušās. Spilgtas un dzīvas. Tās vajās visu mūžu.” Un tagad redzu, ka īstenība patiešām neatpaliek no bērnībā gara acīm uzburtajām erotiskajām ainām. Plus vēl apraksts: „Brunči uzrauti. Dzimumorgāni atkailināti. Bojāta jaunavības plēve. Taču dzimumorgānos sperma nav atrasta. Vienīgi taisnajā zarnā. Tur gan!” Tas, protams, padomju bērna naivajos sapņos vēl ievieš būtiskas pozitīvas korekcijas: kā apmāts veros kairi baltajos sēžas apaļumos un sajūtu silto žņaugu starp tiem...

Līdz šim stāsta dižvaronis ar mīļu smaidu tikai anonīmi nolūkojies uz mums no mākoņa maliņas. Nākamajā daļā „Monstrs” viņš iznāk uz skatuves pilnā vārdā tāpat kā viņa upuri: Staņislavs Rogaļovs. Nē, tomēr ne gluži tāpat: dzimumorgāni paliek apslēpti, taisnās zarnas saturs arī. Toties varam aizrautīgi sekot izmeklēšanas gaitai. Kaut autora simpātijas neslēpti pieder varonim (pēdiņas te liekas), arī tiesībsargu pusē ir spilgtum spilgta personību plejāde: gan pozitīvi, gan citādi (tie pārsvarā nelatvieši). Pa vidam nez kāpēc arī diezgan gari izjusti pastāsti par kādu lielisku un daudz cietušu personu – gan nekādi nesaistītu ar iztirzājamo tēmu, toties īstenu latvieti. Saucas Andris Grūtups. No vēstījuma viegli lasāmā valodā, no kura pārliecīgās vienkāršības, neadekvātās jūtelības un apšaubāmās interpunkcijas nevajadzīgu uzmanību novērš precīzā piesaiste tēmai, ik pa brīdim aizviļ autora personiskie nacionālmorālistiskie iestarpinājumi – no pilnīgi citas operas, jo īpaši tāpēc, ka šajā darbā autora galvenā simpātija ir gan bez akcenta latviski runājošs, tomēr – slāvu jauktenis. Piemēram, stāstā par kādu nevainīgu jaunavu cieša piesaiste tēmai ir informācijā, ka Stasis (kā autors viņu mīļi dēvē) „iebāzis roku makstī gandrīz līdz elkonim un tad vēl ar šļauku bagarējis”: patiešām saistoši gūt skaidrību, cik dziļi viņš iekļuvis šajā meitenē, kura dzīvoja man kaimiņos un pēc tam pazuda, neticamu baumu apvīta (domāju, šajā grāmatā daudzi atminas savas paziņas, kurām uzmanību pievērsuši pēc nāves). Tai pašā laikā parādās nevajadzīga atkāpe par kaut kādu senu zaļumballi, kurā krievs nav izpaticis latvju bāleliņiem, tāpēc viņu barā godīgi audzina. „Tā viņš tur stāvēja kā stūrī iedzīts zvērs. Pirmais sita Uldis, pēc tam Ēriks...” Diemžēl pārējais bars nepaspēja krieveli sasist, jo „čaļiem savs uzvedības kodekss: ja kāvās, tad ar dūrēm,” bet krievam atkal savs: ja bars vienu sit nost, tad dzīvība jāglābj kaut vai ar nazi. Rezultātā lāčplēši pajūk kur kurais spiegdami, bet netaisnā padomju tiesa nevis soda krievu par varoņu pūļa raudināšanu, bet otrādi – notiesā apbižoto taisnprāšu pūli. Atgriežoties pie tēmas: starp krāsainām personībām – izmeklētājiem, bandītiem un pašu autoru – ir vēl pildījums. Tās ir cietušās – žūpas un maukas. Nu, varbūt paretam gadās arī kāda, kura nebūtu pelnījusi tikt izvarota un nožņaugta – bet dižens autors nedrīkst sabirzt sīkumos. Un vispār – ko nozīmē „upuris”?! Piemēram: „Izpildīju seksuālas manipulācijas dupsī un mutē. Upuris nepretojās. Vardarbību nepielietoju. Izdarīju visu, ko gribēju, un aizgāju. Arī mantas neņēmu. Nebija jau ko ņemt...” Kurš te ir upuris?! Objektīvi ņemot – Stasis. Apkalpoja sievieti bez vardarbības un pretošanās, bet viņai pat nebija, ko samaksāt! Ak, jā, aizmirsu vēl vienu sīkumu: aizejot viņš to padauzu nomušīja. Nu, un? Skarbi, bet pelnīti: parādniekus arī šodien nežēlo.

Intervijā Grūtups ar sazvērniecisku smaidu stāsta, ka Rogaļova mērķis nebija nogalināt sievieti: „Viņam vajadzēja apmierināt savu dzimumtieksmi. Tajā pašā laikā viņam bija komplekss, ka sieviete ir jāatslēdz, vārdsakot, viņai jāaizspiež miega artērija, lai viņa nesaprastu, kas ar viņu notiek, jo viņš tur darbojās pa dzimumorgāniem, viņam sava metodika.” Nu, kāpēc nosodīt kautru pielūdzēju par to vien, ka viņam kāds komplekss! Piemēram, „metodika” paredz iegrūst makstī nazi: protams, ir omulīgāk, ja sievietes uzmanība tobrīd novērsta un šī draiskulība paliek Staša mazais noslēpums. „Daļa upuru aiziet bojā, daļa paliek dzīvas!” Andris noslēdz interviju uz optimistiskas nots. „Vai tad Rogaļovs kāds necilvēks? Nē taču! Vien traka pašlepnuma mocīts cilvēks” (195.lpp.).
Pēdējā daļā „Atmaksa” atainots tiesas process. Tautas zinātkārei uzspļāvusī padomju vara Rogaļovu tiesāja aiz slēgtām durvīm. Tagad izmanīgs šveicars šīs durvis atrāvis – un uzreiz ar paplāti rokās! Kā pats lepni raksta, tolaik nepilngadīga meitene nebija pieteikusies milicijā, jo „slēpusi savu negodu”. Bet nevar tak krāpt ļaudis mūžīgi: tagad – lūdzu, vārds, uzvārds, aplūkojam „draugos.lv” un izvarojam visi draiskā bariņā!

Varbūt autoram vienkārši klibo ētika? Varbūt Lidija Filatova dēlu tā audzinājusi, ka viņš nezina šo vārdu? Kauns apmelotājiem: ētika Andrim ir svēta pat sīkumos! Piemēram, 147. lpp kāds „aģents” pieminēts bez vārda – un parindē skaidrojums: „ētisku apsvērumu dēļ”. Rogaļova inscenētas bēgšanas un nošaušanas (nenotikušas!) iespēju (varbūt!) apspriedušie: ētiski slēpjami (206.lpp). Un pat kaut kāds nevienam neinteresants Toms, kurš pat anonīms izrādās „leģendārs” kā puse Grūtupa personāžu, neesot nosaukts vārdā tās pašas ētikas dēļ (227.lpp.), kaut visdrīzāk ir izdomāts: kalpo cietumā kopš četrdesmitā gada tikai tādēļ, lai pārvērstu autora stereotipiskās domas par tā laika notikumiem aculiecinieka vēstījumā. Vārdsakot, attiecībā uz reālām un pat fiktīvām personām autoram ar ētiku viss kārtībā: veltījumi, pateicības, atzīšanās mīlā, detaļu neizpaušana... Tad kāpēc lasītāja perversi baudkārajai acij ļauts mieloties ar vārdā nosauktas mirušas sievietes klēpi, kurā sabāztas lodītes un kuras tuviniekiem nav izteikts ne veltījums, ne pateicība, pat ne atvainošanās? Ļoti vienkārši: upuri nav personas. Kas ir personas? Skatīt šā raksta sākumā sniegtajos citātos. Upuri ir vienkārši gaļa – kailas miesas kilogrami: viņu nav starp stāsta varoņiem, kurus autors „vērtē ar vienu mērauklu, mīl un ciena,” ieskaitot pilnīgi lieko sevi. Galu galā, kas gan slepkavu aizstāvošam advokātam ir upuris? Viņa klienta un maka nelabvēlis, kurš laimīgā kārtā nozieguma brīdī bijis pārbijies un cietis fiziskas mokas, bet tiesas zālē stostās aiz pazemojuma – un, jo vairāk viņu morāli sagrausi, jo vairāk viņš sapīsies savās liecībās... Profesionalitāte, neņemiet ļaunā!

Tuvojoties vēstījuma nobeigumam, Andra apbrīna pret savu elku, kuru viņš jau sirdssilti sauc vārdā, pieņemas spēkā. Prasītos pāreja pirmajā personā: tik dziļi viņš rogaļovizējies. Lūk, nogalinātas sanatorijas atpūtnieces meita tiesā jautā: „Kad jūs viņu žņaudzāt, jūs nedomājāt, ka viņai ir ģimene? Bērni?” „Nu, ko tu, meitenīt!” aizkaitināts iesaucas Andris, piedodiet, Staņislavs. „Par šīm lietām vajadzēja domāt tavai mātei! Tā vietā, lai ievērotu režīmu, viņa rīkoja seksuālus rautus un skrēja pakaļ svešiem vīriešiem.” Un nekaunīgajam skuķim – mute ciet! Pareizi. Ir tikai normāli pāraudzināt sanatorijas brīvības skurbulī sprukušu krievu bābu, viņas pašdarinātajam līķim iestumjot dzimumorgānos glāzi. Filozofijas dziļumā Stasis man pamazām kļūst tāda pati autoritāte kā autoram – un kā nu ne: viņš beidzis astoņas klases! „Dīvains un fascinējošs ir šis cietumnieks,” autora domu domā viņa „leģendārais” uzraugs Toms. Bet citu autora domu domāju es: nav nekā cildenāka, kā savai cienījamajai, jo neizvarotajai mātei Lidijai Filatovai veltīt stāstu par to, kā cita, necienījama, jo izvarota māte (vārds, uzvārds) varmākas ķetnās agonijā apkakājusies.

Andra stašmīla kulminē (manuprāt, jau ārpus psihiskās normas robežām) šajā citātā: „Tā vien šķita, ka abi liecinieki nemaz neaptvēra, kādu pateicību viņi Staņislavam parādā. Ja nebūtu varmākas un maniaka, viņi te nestāvētu... Dreimani būtu nošāvuši, bet Krievs sapūtu cietumā.” Te runāts par nepatiesi notiesātajiem, no kuriem izsistas viltus atzīšanās un viens, prātā jukdams, astoņus mēnešus gaidījis nepārsūdzamu nāves sodu par Rogaļova pastrādāto. „Ja nebūtu varmākas un maniaka, viņi te nestāvētu” – protams!!! Viņi kā visi nevainīgi cilvēki dzīvotu savu dzīvi. Bet andraprāt viņi parādā varonim PATEICĪBU par to, ka tas, savu ādu kļūdaini glābdams, atzinies pats savā noziegumā. Arī Staša izvarotās sievietes, kuras nejauši palikušas dzīvas tāpat kā šie viņa gan ar citu rokām izvarotie puiši, lai pieceļas un: PĀ-TĒI-COS!!!. Starp citu, runājot par šo patiešām leģendāro noziegumu, kurš, paldies Grūtupam, tagad pēc trīsdesmit gadiem ilustrēts un izgaismots līdz zarnu trakta dziļumiem: būtu bijis daudz atbilstošāk veltīt kādu lappusi tā toreizējām atskaņām nekā autora bērnišķīgās golgātiņas celiņam. Tolaik žurnālā „Liesma” pa visu atvērumu bija saistošs (nu, ne šitik! bet tomēr) raksts par Zigurda Dreimaņa tiesu. Saucās: „Aplausi tiesas zālē”. Grūtups tagad raksta, ka „Dreimanis pēc sprieduma pasludināšanas stāvēja kā sālsstabs, sastindzis un nedzīvs”. Man no bērnības atmiņā iespiedies cits teksts: „Klausoties sev acīmredzot jau zināmo spriedumu, Dreimanis paskatījās uz zāli un izaicinoši pasmaidīja, bet publikā tas nekādu cieņu neraisīja un atskanēja aplausi.” Pēc gada „Liesmā” lappuses apakšējā stūrītī parādījās pastmarkas lieluma paziņojumiņš: lietā atklājušies jauni apstākļi, divi nevainīgie atbrīvoti, bet Dreimanis turpina izciest sodu par citiem noziegumiem. Tā teikt, drusku te sajaucām bandītus, patiesībā šim bija jāsēž par to, tas jānošauj par šito, bet kāda gan starpība: aplausi paliek spēkā.

„Iznīcībai pakļauts viss.
Staņislavu Rogaļovu nošāva 1984.gada 14.maijā.
Pēdējais cēliens šajā dzīves drāmā beidzies.
Vēstures loks noslēdzies.”
Traģiski, ko vēl piebilst! No 17. līdz 276. lappusei mēs vispirms baudījām un priecājāmies līdz ar savu elku, tad izmisīgi cerējām, liecinājām, pašaizliedzīgi glābām savus upurus, atsēdinājām to uzbāzīgos tuviniekus, paļāvāmies uz varasvīru godaprātu, uz psiholoģisko ekspertīzi, uz izvaroto pateicībām... Pievīla! 277. lappuse mūs sagrauj ar – CILVĒKA NĀVI…
(Klusuma brīdis.)
Varbūt kāds jau iepriekš bija pamanījis kādu nāvi? Tam nu gan jābūt pēdīgam knauzerim. Jo, spriežot pēc skaita un kautķermeņu vidējās komplekcijas, – nebūs ne tonna.

Varbūt Andris vienkārši nemana sievietes bez uzplečiem – tāda piedodama īpatnība? Nekā! Ir viena sieviete bez mundiera, pret kuru viņš izturas ar pietāti. Pat viņas foto ir uzņemts vēl dzīves laikā, bez ģenitālijām un ar cieņpilnu avota norādi: no personiskā arhīva. Kāpēc? Tāpēc, ka Stasis viņu pisa (varoņa bieži lietots verbs) bez piespiešanas, nominālā veidā – un pēc izlietošanas saglabāja. Citiem vārdiem: mīlēja un cienīja. Bet īstena džentlmeņa, katras dāmas sapņa Staša attieksme – tā Andrim ir sievietes vērtības mērs, „zināma morāle un pamācība”: lūk, līdzdalībnieks „necienīgi izteicies par viņa draudzeni. To Rogaļovs nevarēja piedot. Guntu aizskart nedrīkstēja. Šāda rīcība pelnījusi atmaksu. To Staņislavs arī īstenoja!” Nostučījot, protams: kā gan citādi varonis varētu atmaksāt.

Līdz šai vietai izklausās pēc bezmaz naidpilnas kritikas. Ne gluži. Es veltītu grāmatai paša Grūtupa vārdus, kuros viņš jūsmo par Rogaļova stāstījumu, ko kuram līķim kurā vietā iebāzis: „Prieks klausīties. Klātbūtnes efekts pilnīgs. Tiek gan prātam, gan sirdij.” Riskēšu prognozēt, ka „Maniakam”, kura prezentācijā ļaužu pūļi kāvās, kura nezināmā lieluma vērienīgā tirāža strauji uzsūcas no veikalu plauktiem, kura ceturtdaļtūkstoti lappušu arī es apriju vienā elpas vilcienā, jākļūst par atjaunotās Latvijas lielāko tirgus veiksmi oriģinālliteratūras laukā: tak pirmā paradokumentālā erotika kopš Blaumaņrūža radinieka neaizmirstamajām reportāžām vēl tā paša Rogaļova daiļrades senlaikos. Turklāt savus slepkavas mūsu tauta mīl pat bez seksa: Grūtupa grāmatā daudz pieminētā Kaupēna apdziedāšana tikusi jau līdz rokoperai (vien aizmirsies apdziedāt, kā varonis pēc sprieduma apčurājās). Rogaļovam – uzvārds švakāks, toties noziegumi – daudz gardāki: nu, kurš atceras kaut vienu Kaupēna garlaicīgo slepkavību, kamēr šīs – mmm... Ja vēl pēc dažām paaudzēm leģendas vārds folklorizētos, piemēram, par Stasi Grūtupu... Nē, prece laba! Jautājums cits: ko tieši Andris pārdod? Atļaušos vispirms nosvītrot kādu īpašu literāro talantu. Savu pētniecisko darbu? Jau tuvāk: tas paveikts tiešām pamatīgs, bezmaz četrsimt avotu – visu cieņu! Tomēr galvenais, ko autors pārdod – un ko lasītājs pērk! –, ir sekss, pazemojums un nāve. Upuru ciešanas un anatomija. Intīmās detaļas ar fotogrāfijām – cik procentu komercveiksmes tās sastāda? Precīzi neviens neaprēķinās, bet, noapaļojot līdz apaļiem vieniem, sanāk simts. Un te man retorisks jautājums: vai juridiski izglītotais autors savu pārpārdodamo preci no tās fiziskajiem substrātiem IR PIRCIS?

Cik saprotu, Andris Grūtups no viņaprāt personām ziņas saņēmis par pliku „paldies” – un to arī godīgi nomaksājis ievadā. Savukārt nekādu pretimnākšanu viņš nesaņēmis nedz Iekšlietu, nedz Tieslietu ministrijā: „Man atteica apmēram tā, ka lietā iesaistītajiem DARBINIEKIEM (izcēlums – V.F.) vēl esot dzīvi bērni un citi radinieki, viņi varētu “slikti justies”.” Pievēršam uzmanību: arī ministrijās upuri – NAV personas! Pār datiem un intīmām (maigi teikts!) fotogrāfijām no krimināllietām vairs pašiem modeļiem un viņu tuviniekiem nav nekādas varas: tās ir visas tautas īpašums tiesībsargu valdījumā – ko tie gribēs, to publicēs. Taisnība tām pazemotajām, kas savu kaunu slēpj, muļķes tās, kas sabiedrības labā uztic to tiesībsargājošajām institūcijām.

Apzinoties tiesisko bezspēcību, atliek vien apelēt pie ētikas: vai godājamais autors ir gatavs pats labprātīgi dalīt savu peļņu ar likumīgi iegūtās fiziskās preces morālajām īpašniecēm? Tām, kurām nav veltījis ne pušplēstu zilbi? Būtu jauki no autora publiski uzzināt, kādu summu viņš aiz tīra godaprāta (tāda esamības gadījumā) atdos visām vārdos nosauktajām (kas patiešām bija lieki – kaitējums bez ieguvuma), līdz pašam dzemdes kaklam aprakstītajām un nofotografētajām (kas savukārt ir komerciāli pamatots kaitējums) upurēm un to tuviniekiem.

Godīgi jau būtu – to pašu summu, par kādu pats publicētu nelaiķes Filatovas morga kailfoto ar tūplī iespraustu sveci…

Nobeigšu nedaudz pārfrāzētiem Grūtupu Andra priekšvārdiem: „Kritikas vietā atļāvos vien ironiju. Kā jebkuram viedoklim, arī šim ir zināma vērtība. Kas to negribēs saskatīt, bezcerīgi: nesapratīs!”


PS. Par šīs recenzijas pienesumu A.G. māmiņai veltītā tēlojuma jau tā augstajā likviditātē man gan arī kaut kas pienāktos…

V.F.
Tēmas

valdis felsbergs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!