Par grāmatu "Francis Trasuns. "Runas Latvijas Tautas padomē, Latvijas Republikas Satversmes sapulcē, Latvijas Republikas 1. un 2. Saeimā"". Sastādītājs – Pēteris Zeile. Rēzekne: Latgales Kultūras izglītības centrs, 2014.
Publiskās runas mākslas jeb retorikas vēsture latviešu valodā nav pārāk gara. Ja neņem tādus no hernhūtiešu aprindām nākušus un rakstu izteiksmes mākslā ielauzījušos 18. gadu simteņa protoretoristus kā audējs un laicīgu dzeju autors Ķikuļu Jēkabs (1740–1777) ar kaligrāfiskā rakstveidā argumentētiem sūdzību un lūgumrakstiem, vieni no pirmajiem labāk zināmajiem retoriem un turpmāko retoru paraugiem ir brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki" (1879) iztēlotie oratori Pietuka Krustiņš un Prātnieks.
""Mani kungi!" tā Pietuka Krustiņš uzsauca. "Kas šim priekšlikumam pretī, tie lai ceļas!" Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņš pasludināja, ka "pieņemts", un tad, protokolā rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols būšot jātaisa no augstāka dzejas un mācības stāvokļa priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runāja no jauna: "Pēc tam jānāk atklāšanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prātnieka kunga: par valsts valdību krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņem, tie lai paliek sēdot!" Neviens necēlās. Pietuka Krustiņš uzsauca: "Pieņemts!""
Jau pēcāk noliktajā brīdī Pietuka Krustiņš, sekojot "pieņemtajai" programmai, skandē labi zināmās dzejas rindas par kultūras drāšanu:
"Apkamp visu firmamentu,
Univerzums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mūs, kad Pikols raus!
Tur aiz kapa, tautas brāļi,
Vaļā stāv elizijums;
Citas dzīves fluīdums
Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.
Satek atomi, un rodas
Progresīgi meteors,
Dievu dēli lejup dodas,
Līgo saules meitu kors;
Vulkāni ar traku varu
Lāvas straumes lejup gāž,
Izcivilizētu garu
Kultūra no gaismas drāž…" utt.
Un tad vārds tiek dots Prātniekam:
"Cienījamie kungi, godājamās valdības un mīļi viesi! Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka Dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri līdz ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdošanām, mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus, mēs uzliekam valstīm galvas naudas un apgādājam nabagus, mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru, mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt, mēs, jā mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kalpošanas." Utt., u.tml., u.t.j.pr.
Lasot, skatoties un klausoties 21. gadsimta tagadnes ikdienas ziņās, viegli vien varētu rasties iespaids, ka tā arī ir visa mūsu publiskās un politiskās retorikas vēsture – tā teikt, no Pietuka Krustiņa, Prātnieka un Švauksta līdz Jurim Dobelim un Pēterim Tabūnam, bet pēc tam ir sekojis viens vienīgs pagrimums, noriets, degradācija, svešu roku rakstīti mēģinājumi runām izklausīties pēc eņģeļu mēlēm, treneru un kouču iedīdīts saturīgu runu atgādinošs nekā nepateikšanas un savu domu, uzskatu slēpšanas, neesamības vai neatklāšanas ķīselis u.c.
Par labu atgādinājumu tam, ka mūsu publisko oratoru gara un mutes dāvanas nav bijušas tik aprobežotas, var izmantot pērn Latgales Kultūras izglītības centra paspārnē Rēzeknē iznākušo katoļu baznīctēva, politiķa, sabiedriskā darbinieka, Latgales patriota un, kā tagad varbūt sacītu – latgaliešu valodas un kultūras aktīvista, bet pēcāk – nežēlastībā krituša mocekļa Franča Trasuna (1864–1926) runu izdevumu.
Laimīgas sagadīšanās pēc Trasuns no vienīgi vēsturniekus, katoļu baznīcas piekritējus vai latgaļu kultūras censoņus pārsvarā interesējošas personas pēdējā laikā iemantojis krietni vien plašāku piekrišanu, jo tieši viņš bijis viens no divu Ingas Ābeles populārā un plašu atzinību iemantojušā romāna "Klūgu mūks" ("Dienas grāmata", 2014) varoņu prototipiem.
"Jāatzīst, ka baznīckunga un valstsvīra Franča Trasuna biogrāfija [..] ir romānista sapnis," Inga Ābele raksta grāmatas pēcvārdā. "Katram dramatiskam darbam, par kādu uzskatu arī romānu, īsts ieguvums ir šāds galvenais varonis – dedzīgs, darbīgs cīnītājs, cilvēks, kurš daudz ieguvis un daudz zaudējis, bet nekad nav gulējis kā akmens straumes dibenā. Latgolas kultūras centra izdevniecībai un Jānim Elksnim arī personīgi gribu teikt paldies par Franča Trasuna rakstu un runu stenogrammu apkopojumu III sējumos – dižā valstsvīra darbi nav zuduši un nogrimuši aizmirstībā. Lasot šos rakstus, jutos kā Trasuna spodro domu dārzā. Diemžēl laika gaitā daudz no viņa biogrāfijas ir zudis, daudz varbūt pat speciāli pazudināts, bet mana cieņa un mīlestība pret Franci Trasunu ir ļāvusi iztēlei baltos plankumus aizpildīt un radīt Franci Sebaldu – manu pārdomu un izjūtu augli."
Tagad, atsaucot atmiņā Ingas Ābeles romānā lasīto, ikviens vienā ciešā sējumā var papildināt savus iespaidus ar Trasuna teikto Latvijas Tautas padomē, Latvijas Republikas Satversmes sapulcē un Latvijas Republikas 1. un 2. Saeimā.
"Tagad pāriesim, cienījamie klausītāji, uz toleranci," Trasuns saka Latvijas Tautas padomē teiktā runā 1919. gada 27. novembrī, apspriežot likumu par Latvijas izglītības iestādēm. "Te tika minēts, ka tie, kas prasa, lai ticības mācības stundas tiktu ieviestas skolās, tie esot intoleranti. Ja neticīgos piespiedīšot mācīt ticību, tad netikšot dota brīvība. Skolās tikšot ieviesta politika. Šos pārmetumus mēs sūtām atpakaļ tiem, kas tos taisa. Taisni otrādi, viņi grib politiku ievest skolās. Cara valdība to gribēja ievest skolās un izkrita cauri. Ticības mācības lietās arī viņi izkritīs cauri. [..] Mēs prasām tikai vienu, ka ticības mācība tiktu skolās pasniegta, un būtu obligatoriska. Jūs to negribat, ka jūsu bērni mācās ticību. Lai viņi nemācās. Mēs jums atstājam brīvību."
Lasot Trasuna runas, aizkustina tajās lietotā tiešā un nu jau pie politiķiem visai reti sastopamā izteiksme. Taču īpaši amizants šķiet fakts, ka pirms turpat vai simts gadiem debatēs un runās tiek apspriestas tēmas, pie kurām tautas pārstāvji turpina atgriezties un klupt vēl šobaltdien, sākot ar kristīgās mācības mācīšanu skolā un beidzot ar varas velmi kontrolēt tikumību. Kā redzams no citētā fragmenta, arī izmantotie argumenti necik daudz kopš tā laika nav mainījušies – ja tagad kā pretarguments dažādām šaubīgām vai par nevēlamām uzskatītām idejām bieži vien tiek minēta Putina Krievijas ietekme un tīkojumi, kā arī drūmi bezcerīgais padomju mantojums, Trasuna laikā tā bijusi atsaukšanās vai nu uz cara laikā pieredzēto, vai Stučkas lielinieku sastrādāto vai no lieliniekiem vēl sagaidāmo.
"Kas zīmējas uz ārējo politiku, tad tika aizrādīts uz to, ka mums vajaga katrā ziņā stāvēt sakaros ar lielo Krieviju. Tam nav neviens pretim. Ar Krieviju sakaros mums katrā ziņā vajadzēs stāvēt, bet velti tur meklēt draugus. Briesmas mums var draudēt no divām pusēm: no Vācijas un Krievijas," Trasuns bezmaz vai pravieto runā, kas teikta Latvijas Republikas Satversmes sapulcē 1920. gada 17. jūnijā (!).
Izrādās, arī korupcija kā visu ļaunumu sakne nebūt nav mūslaiku "tiesiskuma koalīciju", visādu "sorosītu" un politiķu ienīstu nevalstisko organizāciju jaunievedums. "Labākie saimnieki nodod savus bērnus otrā ģimnāzijā, kas arī ir Rēzeknē; tā ir krievu ģimnāzija, bet labākie saimnieki atdod savus bērnus tur tāpēc, ka negrib, lai viņu bērni izaugtu par huligāniem. [..] Kāds tam ir cēlonis? Tā ir korupcija, kukuļošana, likumu neievērošana," Trasuns deputātiem stāstījis 1920. gada 12. oktobrī notikušā ārkārtas sēdē. "Piemēram, tāds gadījums. Zaglis, šoreiz var sacīt – par godu policijai, tiek nosūtīts uz komandantūru līdz ar protokolu, bet otrā, trešā dienā zaglis brīvs un nonāk atkal tās pašas policijas rokās. Policija vaicā, kā šis tika brīvs, zaglis, čigāns, saka: "Mani kungi, tas man maksāja gan dārgi – 5000 komandantam un 4 pudeles konjaka." Otrs tāds pats gadījums. Otrs zaglis man pazīstamam cilvēkam atbildējis: Tas man maksāja ļoti dārgi. Izmeklēšanas tiesnesim – 5000 rubļu un dažiem citiem vīriem arī. Tā ka visa tā lieta man maksāja 17 000 rubļu." KNAB te būtu bijis plašs darba lauks. Korupcijas sakni gan Trasuns interesantā kārtā meklējis ārējās ietekmēs – viņaprāt, Latgalē to ienes "kultūra, tās jaunās idejas, apgaismošana, kuras grib ieviest Latgalē, bet no kuras Latgale grib norobežoties", un tas savukārt Latgalē mudinot uz separātiskiem noskaņojumiem. Mūsu dienās droši vien vainots tiktu liberālisms vai Eiropas Savienība.
Arī laulības dzīve deputātus nopietni nodarbinājusi jau 20. gadsimta 20. gados, vēl krietni pirms tradicionālo vērtību meklēšanas un preambulas laikiem. "Kas zīmējas uz pašu objektu, tad laulība, no vienas puses, ir civils akts, no otras puses, reliģiozs; no vienas puses – kontrakts, no otras puses – sakraments," Trasuns klāsta debatēs par laulības likumu 1920. gada 10. decembrī. "Tātad, kas attiecas uz laulību kā civilaktu, kā kontraktu, tad tas bez šaubām pieder pie valsts, un valdībai pirmā tiesība nokārtot visas lietas, kas attiecas uz laulību, kā, piemēram, mantošanas jautājumu, aborta jautājumu, bērnu izlikšanas jautājumu, sievas aizsardzības jautājumu no vīra varmācības. Tas viss ietilpst valsts likumu robežās. Valstij pilnas tiesības nosacīt par to. Bet, izņemot visu to, kas attiecas uz civilaktu, uz pašu fizioloģisko aktu, uz kontraktu – te, ja valsts grib nosacīt arī par otru pusi – par sakramentu, par ētisko pusi, tad valsts pārkāpj savas robežas, jo likums nekad neietiecas ētiskā pusē. Likums raugās tikai uz to, lai netiktu otras personas tiesības aizskartas. Kas attiecas uz iekšējo dzīvi, tad tā ir ārpus likuma, un par to neviens likums nevar būt, kas to nosacītu." Tā vien šķiet, ka tagadējiem politiķiem pietrūkst kāda katoļu priestera, kurš ļautu saskatīt šo nošķīrumu un apklusinātu likumdevēju kārdinājumus "ietiekties ētiskā pusē".
Tajā pašā laikā būtu aplam idealizēt un iztēloties Trasunu par to, kas viņš nav bijis un nav varējis būt. Tā, piemēram, 1921. gada 1. februārī pēc dažu Latgales deputātu ierosmes ir tikusi sasaukta īpaša valdības sēde, kurā iztirzāts Knuta Hamsuna "Pāna" iestudējums Nacionālajā teātrī, un Trasuns šajā sēdē teicis: "Beigdams runu, es izsaku savu vēlēšanos, lai mums drīzumā tiktu izstrādāts likums, kurš nosacītu zināmas robežas mākslā, arī kinematogrāfijā īpaši. Lai tas, kas tagad sastopams kinematogrāfos, literatūrā un presē, tiktu ierobežots. Ja to nedarām, tad mēs necienām arī mūsu presi un preses patieso brīvību, tās vārdu. Boļševiku laikos tādas lietas, taisnība, notika, bet tagad mums nav boļševiku laiks. [..] Viņiem nebija nekādu likumu un aprobežojumu. Bet mēs zinām, kas tā bija par brīvību."
Arī mēs nu jau varbūt pat vēl labāk zinām, ko nozīmējusi boļševiku iedibinātā brīvība. Kārtīgas cenzūras ieviešanu tūliņ pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Trasuns tā arī nepieredzēja – viņš nomira 1926. gada aprīlī, tobrīd jau izslēgts no katoļu baznīcas, pirms pāris dienām ar kaunu izraidīts no Lieldienu dievkalpojuma Jēkaba baznīcā. 1998. gadā Trasuns tika reabilitēts, un atzīts, ka ekskomunicēts viņš ticis, visticamāk, politisku, ne reliģisku iemeslu dēļ. Saskaņā ar vienu no versijām visvairāk ienaidnieku viņš bija iemantojis ar saviem uzskatiem par baznīcas un valsts attiecībām, kas ir vēl viena tēma, kurā īstas skaidrības mūsu valstī nav vēl šobaltdien. Taču pat tad, ja šis jautājums nešķiet diez ko svarīgs, Trasuna runas ir vērts turēt pa rokai un reizēm palasīt – jo īpaši visiem tiem, kas paši vēlas ne vien publiski runāt, bet arī ko pasacīt.
1