Droši vien tas izskaidrojams pavisam vienkārši – ar skatāmmateriāla daudzumu un vieglo pieejamību, jo neesmu novērojis, ka "Youtube" paaudzes pārstāvji cits citam dedzīgi pārstāstītu datora, planšetdatora vai viedtālruņa ekrānos noskatītos kaķu video, mūzikas videoklipus, filmu treilerus vai animācijas seriālus. Ja nu kaut kas interesants pagadās, var pārsūtīt saiti, publiskot sociālajā tīklā vai vienkārši draugam pastiept savu ekrānu un nospēlēt to vēlreiz. Mana bērnība nebija ne sliktāka, ne labāka par šīm un visām citām, tā bija citādāka. Ja kādā filmā bija epizode, kurā iesaistīti kaskadieri, tā noteikti bija iegaumēšanas vērta, jo pēcāk varēja to vairākkārt atstāstīt, pārvēršot savdabīgā mutvārdu folkloras žanrā. (Piemēram: "Šis kā atvēzējas, tā – "tankš" – pa olām.") Taču šajā pārstāstīšanā varēja spert vēl vienu soli tālāk un mēģināt uz ekrāna redzētajās norisēs iztēloties sevi pašu un savus līdzbiedrus. Šādos gadījumos stāstītājs bieži vien lietoja nevis pirmās personas vienskaitļa vietniekvārdu "es", bet gan piederības vietniekvārdu "manējais", piemēram: "Iedomājies, manējais atvēzējas un tavējam – "tankš" – pa olām!"
Tas manējais, par kuru nupat stāstīju, ir vecais manējais. Es vispār runāšu tikai par sevi, jo zināms jau, ka paši sev esam vissvarīgākie. Ne jau velti jau senos laikos mācīts: "pazīsti sevi", "tu esi tik liels, cik esi tu pats", "vairāk sev, mazāk pašam" u.tml. Tas, kurš tagad stāv jūsu priekšā un ar jums runā, ir jaunais, pats jaunākais, visvisjaunākais manējais. Mans jaunākais modelis.
"Ecce homo!" Jāņa evaņģēlijā iesaucās Poncijs Pilāts, rādīdams uz piekauto un ar ērkšķu vaiņagu kronēto Jēzu. Tur viss, ja tā var sacīt, bija vienkārši, atšķirība bija acīmredzama. Ja cilvēks (uz mirkli pieņemot, ka runa ir par cilvēku, nevis Dieva dēlu) vēl pirms mirkļa nebija piekauts un pazemots, tagad tas tāds bija, tātad kaut kādā ziņā vairs nebija tas pats viņš, kas iepriekš. (Jautājumu par to, vai tagad viņš bija vairāk cilvēks nekā pirms tam, liksim mierā).
Mūsu gadījumā, ar gadījumu saprotot mūs tādus, kādi nu katrs mēs esam, tik pēkšņas un radikālas pārmaiņas laimīgā kārtā ir drīzāk izņēmums, un parasti tās ir vai nu kādas mērķtiecīgas rīcības (jauna frizūra, jaunākās kolekcijas brilles), vai nelaimes gadījuma sekas (piemēram, uzdauzīta zila acs).
Mūsu izskats mainās pakāpeniski un gandrīz nemanāmi, tas ir nepārtraukts pārejas posms. Ne jau velti saka, ka bērni visātrāk aug tad, kad uz tiem neskatās. Un tomēr šīs pārmaiņas ir tik radikālas, ka es, būdams pie pilna prāta un apziņas, varu jums apgalvot – veco manējo jūs neredzēsiet vairs nekad, jūs to neredzēsiet kā savas ausis, paši savu embrija attīstības perioda asti vai uz mūžiem pazaudētās žaunas! Mans vecais ir zudis, izčibējis, čušs, cauri, pagalam, un viss, ko es jums spēju piedāvāt, ir manējais jaunais, pats jaunākais izskats.
Tikai nepārprotiet, ar pseidopopulārzinātnisko "patiesību" par šūnām, kas mūsu dzīves laikā it kā pilnībā nezin cik tur tās reizes nomainoties, tāpēc esot pamats uzskatīt, ka mūža nogalē mēs nepavisam vairs neesam tie paši, kas piedzimšanas brīdī, tam nav nekādas saistības. Ja jau savas šūnas mēs mainītu tikpat veikli kā čūskas ādu vai tikpat regulāri kā koki lapas, neviens no mums nekad nekļūtu vecs un slims un vispār uz galvas mums nebūtu neviena paša sirma mata.
Taču es negrasījos runāt par šūnām, bet par izskatu. Es zinu, smalkāko kosmētikas līdzekļu izstrādātāji un ražotāji man iebildīs, ka tieši šūnas un tas, ko ar tām dara, teiksim, hialuronskābe, arī veido mūsu izskatu, bet arī šo jautājumu šoreiz liksim mierā. Es gribēju runāt par veco un par jauno izskatu.
Kā jau minēju, tas, ko jūs redzat, ir mans jaunākais. Un tas ir fakts. Tas pat ir vēl jaunāks par to, kuru jūs redzējāt visas šīs manas runāšanas sākumā. To veco, tāpat kā to, kāds es izskatījos pirms pieciem gadiem vai tad, kad gāju piektajā klasē, jūs vairs neredzēsiet. Nekad. Tā ir pagātne, un mans vecais izskats tur mētājas un pārklājas ar putekļiem un zirnekļu tīkliem līdzās jūsējiem un visiem pārējiem. Tā taču ir, vai ne? Tā ir.
Jaunajam, protams, piemīt arī savi trūkumi, un zināms jau, kādi: jo jaunāks, jo trakāks, jo jaunāks, jo dumjāks u.tml. Un tā pat nav vecumā ieslīgušo kurnēšana – jaunākos laikos dzīvojošie vienkārši var atļauties zināt un prast krietni vien mazāk nekā tie vecie, kuri dzīvojuši pirms viņiem un kuriem bija jāprot ķepuroties pa dzīvi bez visvisādu speciālistu tuvināta vai attālināta atbalsta. Kā izraēļu vēsturnieks Juvala Noa Harari raksta recenzijā par Stīvena Slomena un Filipa Fernbaha grāmatu "Domāšanas ilūzija jeb Kāpēc mēs nekad nedomājam vieni", vairums civilizācijas pārstāvju nav spējīgi saprast un izskaidrot pat rāvējslēdzēja darbību, lai gan šo izgudrojumu diendienā izmanto un uzskata par pašsaprotamu.
Taču tā nebūt nav vienīgā un patiesībā ir pati mazākā problēma. Līdz ar katru jauno izskatu, ar katru acumirkli, kurā visjaunākais nomaina to, kas tajā pašā acumirklī tāds vairs nav, arī mans ķermenis, prāts, itin viss, ko diendienā esmu pieradis uzskatīt par sevi, tādā pašā ātrumā kļūst vecāks. Un zināms jau, kas notiktu, ja katrs mans jaunākais dažnedažādas novecošanas pazīmes neizrādītu – tad savukārt būtu iemesls runām, vai tikai nav veikta plastiskā operācija, vai tikai nav šļircināts botulīns, vai tikai nav apmeklēts tvirtuma centrs un pārstādīti mati, iedēstītas cilmes šūnas, pārlietas vai dzertas asinis u.tml. Un tā pat vairs nav problēma, tas jau ir gandrīz vai paradokss, nejēdzīga netaisnība vai pat, es atvainojos, ka lietoju šādus vārdus, – kaut kādas loģiskās vai pat bioloģiskās šķēres!
0