Kultūra
06.07.2012

Manas vasaras grāmatas

Komentē
0
Saglabā

Lai noskaidrotu, kādu grāmatu vajadzētu ielikt pludmales somā, ceļojumu koferī vai stopotāja mugursomā šovasar – grāmatu, kas varētu piepildīt un aizņemt visu vasaru, padarot to par nozīmīgu un saturīgu jūsu dzīves un personīgās vēstures posmu, mēs aptaujājām latviešu tulkotājas, kuras jau nu labāk par dažu labu citu zina, kas ir īsta grāmata un kāds ir dzīvs teksts, kas spēj kļūt par kaut ko lielāku, nevis tikai zīmju un lappušu skaitu. Te nu tās ir – grāmatas piepildītai vasarai.

 

 

Maima Grīnberga

Alfrēds Dēblīns "Berlīne, Aleksandra laukums", apgāds "Zvaigzne ABC", 2012

Lieliska vācu klasika apbrīnojamā Silvijas Brices interpretācijā. Stāsts par Francu Bīberkopfu, protams, aizrauj arī ar sižetu, ar galvenā varoņa portretējumu, ar laikmeta – 20. gadu Berlīnes – kulisēm, tomēr galvenokārt – ar unikālo tekstveidi. Silvijas Brices veikums ir fantastisks!

 

Dace Meiere

Alfrēds Dēblīns "Berlīne, Aleksandra laukums", apgāds "Zvaigzne ABC", 2012

Tas ir šedevrs gan vāciski, gan latviski. Grāmata, protams, ir izcila arī ar saturu, sižetu un visu tam klāt piederošo, taču man allaž šķiet svarīgāk, KĀ tas viss ir izteikts. Un šeit vispirms Dēblīns un pēc tam Brice ir dabūjuši gatavus īstus brīnumus. Tai tekstā skan un ņirb visa 20. gadu Berlīne, ar ielu trokšņiem, lamām un mūziku! Tur domas skrien un velkas visādos ritmos un ātrumos, tur balsis ir tik dažādas, cik nu dažādas tās pasaulē ir. Viens no labākajiem latviski lasāmajiem prozas tekstiem.

 

Silvija Brice

Jane Miller "Crazy Age: Thoughts on Being Old", "Virago Press", 2010

Man ir iesakāma grāmata par dzīvi. Tāda, kuras lasīšanas laiks – un pārdomu laiks par to – nekādā ziņā nebūs palaists vējā. Tā ir grāmata par novecošanu, par to, ka mēs visi dodamies uz vecuma pusi un, lai gan lēni nācis, vecums ir un paliek pārsteigums. Ko gaidīt, kā piedzīvot šo jauna veida laiku, šo atklāto noslēpumu, par kuru lāgā nemēdz runāt – par to ir šī grāmata, kas sākas ar rindkopu: "Es esmu veca, un es jūtos un izskatos veca. Par vecumdienām es domāju daudz; parasti nevis ar īgnumu vai skumjām, bet gan vienkārši kā par savu dienu un nakšu stāvokli un par to, kas tajās notiek. Būt vecai man patīk gandrīz tikpat labi, kā patika būt pusmūžā, un krietni labāk, nekā patika būt jaunai. Vecumā notiek daudz slikta, bet daudz slikta notika arī jaunībā." Redz, cik daudz laba mūs vēl gaida – ja paveiksies.

 

Māra Poļakova

David Grossman "See Under: Love", "Picador", 2002

Philip Mansel "Levant: Splendour and Catastrophe on the Mediterranean", "John Murray Publishers", 2011

Protams, es gribētu uzdāvināt šo vasaru grāmatai. Es gribētu visu augu vasaru pārlasīt Lorensa Darela "Aleksandrijas kvartetu", no pirmās skaistās rindas – "The sea is high again today, with a thrilling flush of wind" – līdz pēdējai, ļaujot, lai L. D. valoda sajauc manu prātu un virmo alķīmiskas pārvērtības. Es gribētu nebūt lasījusi apbrīnojamā izraēliešu rakstnieka Dāvida Grosmana ģeniālo, ģeniālo romānu "Sk. Mīlestība" (עיין ערך: אהבה , 1986). Es ļoti gribētu to lasīt pirmoreiz, ik pēc dažām lappusēm aizverot ciet, jo trūkst elpas, jo nevar būt, ka tā var rakstīt, – un beigās, kad tomēr izlasīts viss, skatīties uz savām rokām, kas ieķērušās grāmatā kā glābdamās, un nesaprast, vai tiešām tās... ir. (Lasiet jebkurā svešvalodā, ko ļoti labi zināt, jo latviski tik drīz vēl nebūs: lai gan es bezgala vēlētos, ka būtu.) Vai varbūt es, sirdij lūstot, lasītu Bruno Šulca stāstus, divas mazas grāmatiņas visai vasarai – jā, tas būtu godīgi, jo šīs divas mazās grāmatiņas ir kaut kas daudz lielāks par divām mazām grāmatiņām.

Bet tie, kuriem, tāpat kā man, šogad nebūs vasaras, ko atdāvināt grāmatai, varētu pa drusciņai knibināt Filipa Mensela "Levanti" (Philip Mansel "Levant"), brīnoties un skumstot par šo zudušo pasauli. Šajā pasaulē Lorenss Darels apprecēja Žistīni – aleksandrieti Iveti Koenu, kura kopš bērnības runāja spāniski, franciski, itāliski, grieķiski, arābiski un angliski; Smirnā vienīgi kamieļu zvārguļu šķinda ostmalā traucēja armēņu trupai izrādīt turku operu, bet Beirūtu dēvēja par intelektuālu, garīgu un reliģisku centru, miera saliņu drudzī kaistošā reģionā. Tās Aleksandrijas un tās Smirnas, protams, vairs nav, no kosmopolītiskās Beirūtas varbūt kaut kas vēl ir saglabājies – vismaz amerikāņu kontrabasists, ko es pirms diviem gadiem sastapu Kairā, pirmsrevolūcijas Tahrīra laukumā, apgalvoja, ka Beirūtā ir labākie džeza klubi visos Vidējos Austrumos. Kaut nu tā būtu. Kaut nu vēl kādu laiciņu tā būtu.

 

Ieva Lešinska

Migels de Servantess "Dons Kihots", apgāds "Jumava", 2006

Man liktos, ka vasaras brīvlaiks (pat ja jāstrādā, vasaras trijos mēnešos tomēr ir kaut kas no skolas gadu laiskuma) ir īstais brīdis, kad lasīt ko garu un nesteidzīgu. Nevis dažas minūtes gultā pēc nogurdinošas darba dienas, bet veselu pēcpusdienu ēnā zem jasmīnkrūma. Protams, Džoisa "Ulisu", protams, Dēblīnu, bet kāpēc gan ne "Dievišķo komēdiju" abos ļoti atšķirīgajos (Jēkabs Māsēns; Valdis Bisenieks) tulkojumos? Vai par pirmo pasaules romānu atzīto Servantesa "Donu Kihotu". Un ja nu runājam par pirmtekstiem, tad sirsnīgi varu ieteikt arī vecangļu dialektos sarakstīto "Beowulf" – gan klasiskajā Fredrika Klēbera tulkojumā mūsdienu angļu mēlē (turklāt papildinātu ar brīnišķīgu vārdnīcu), gan Nobela laureāta Šeimusa Hīnija "īrangļu" atdzejojumā.

 

Ingmāra Balode

Jonathan Safran Foer "Extremely Loud and Incredibly Close", "Mariner Books", 2001

Mans ieteikums ir grāmata, kuru lasot man izdevās atjaunot reiz pazaudēto lasīšanas un pilnīgas aizraušanās sajūtu, ko kādu brīdi bija panīdējis kopējais uztveramo tekstu apjoms. Tā ir latviešu valodā vēl netulkotā mūsdienu amerikāņu autora Džonatana Safrana Foera grāmata "Extremely Loud and Incredibly Close" ("Neiedomājami skaļi un neticami tuvu", 2005). Jau, pirmos teikumus izlasot, pārvarēju šaubas par to, vai "par 11. septembri” – par ko, starp citu, nebūt nav šī grāmata – iespējams rakstīt tā, ka fonā dzirdi vien cilvēku siltās (jā, un brīžam izmisīgās, brīžam laimīgās un vienmēr – dzīvot ieinteresētās) balsis, nevis tikai dramatisku skaņdarbu akordus. Deviņgadīgs puišelis Oskars Šells nerimstas meklēt savu tēvu, turpinot atminēšanas un iedomāšanās spēli, ko reiz viņi sākuši abi kopā. Lai arī literatūra piedāvātu iespējas Oskaru padarīt par mūžīgu bērnu, Foers tās apiet, liekot sava romāna varonim radīt smalku ceļu, kas ved pie viņa vecvecākiem Eiropas 20. gadsimta mutuļos – kas izrādās tik tuvu, ka arī lasītājs aizmirst attālumu – starp mums un Ameriku, starp mums un "pagājušo" gadsimtu. Šai vasarai rezervēju Foera grāmatu "Tree of Codes", jaunāko viņa darbu, taču ceļu cauri šīm viņa lappusēm pie poļu prozas burvja Bruno Šulca, kam tas veltīts, neesmu vēl atradusi, tāpēc došanos šajā poligrāfijas un metateksta spozmes labirintā vēl neriskēju ieteikt.

"Satori" aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!