Cimdiņš
Ir barga ziema, mēs guļam cimdiņā, ieeju aizbāzuši ar saņurcītām avīzēm. Elektrība atslēgta, ibumetīns izbeidzies, bet vispār jau nav tik traki pietiek pašiem, un arī citiem varam dot no savas pieticības. Tāpēc:
· ja tu esi sabiedrībā pazīstama persona ar sāpošu sirdi, un tavs pēdējais albums neguva cerētos panākumus, tad lien cimdiņā sildīties,
· ja tu esi patstāvīga, materiāli nodrošināta jurisprudences studente, un vēlies pārspriest A. Cimdiņas rakstus, tad lien cimdiņā sildīties,
· ja tu esi solīds un erudīts kungs gados, un beidzot esi sapratis, ka savu gudrību nepaņemsi sev līdzi kapā, tad nomazgājies un lien cimdiņā sildīties,
un, ja arī nezini, kas esi, nāc cimdiņā sildīties mums ir vajadzīgs mantinieks, vēlams, mazs kaķēns, un mēs tam dosim no savas pieticības.
Es gribēju sarīkot svētkus
Klusi skan ērģeles, slaidās vāzēs mirdz baltas kallas. Rātni bērni tumšzilos uzvalciņos sasēduši uz zemiem soliņiem. Tēvi gludi sukātām bārdām klusējot saskandina.
Jauki runāja mācītājs, un arī vijolnieks labu labais. Tikai nez kāpēc ļaužu sejās nemana prieku. Kad esam nodziedājuši “Jūdziet, brāļi, kumeliņus”, steidzīgākie jau atvadās. Ceļš tāls, un šis tas vēl mājā darāms.
Palikušie tukšo glāzes un atceras pagātni. Manos svētkos joprojām nav prieka, nodomāju un eju laukā, kur baltas smiltis ap manu māju, skujiņām nokaisītas.
Come to Me
Es tev vedu mazu siermaizīti. Bija jau divi naktī, visi kļuvuši miegaini, veikali ciet, bet bārā “I love you” es dabūju mazu siermaizīti.
Braucu ar taksi un vedu tev siermaizīti, jo tu gulēji bēdīgs, varbūt pat slims, un mājās nebija nekā garšīga. Briesmīgi dārga, kaut kur ap latu, bet tas nekas.
Braucu ar savu mazo ailavjū, saspiestu, gandrīz jau atdzisušu. Bet sanāca tā, ka neaizbraucu uz mājām. Nokļuvu tur, kur visi līksmi un asprātīgi, un ļoti izsalkuši. Iedzēru, uzdziedāju, bet maizīti pataupīju.
Laikam tikai trešajā dienā beidzot varēju tevi pacienāt, tu biji tik nikns, ka apēdi maizīti, lāgā to neapskatījis. Būtu es drosmīgāks, būtu teicis tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku.
Antonija
Kas nekaitēja visu laiku spēlēt Ieviņu, Elīnu, Auci, Zāru. Lēkt ar vaiņagu galvā, dziedāt un paslepen bučoties. Bet tagad pēkšņi pie ziņojumu dēļa teikts: Antonija.
Sažņaudzas sirds un uznāk klepus vai tad tiešām jau Antonija? Spogulīt, spogulīt, mīļā kolēģīt, saki vai tiešām jau Antonija?
Un mīļā kolēģīte saka: jā, iedomājies arī es vienugad biju Antonija! Vēlāk, saprotams, Bebene, Tomuļu māte un Pindacīša. Un skaties tagad ar jāņuzālēm beigās nāku no Vanagu mājām un dūšīgi dziedu, cik balss vēl ļauj,
bet pēc izrādes vienumēr aiznesu puķes pie sava Alekša kapa.
Recenzija
Var sabļugt dadžu lapa, var sabļugt sēne, bet ne izšķirīgā brīdī vīra prāts.
Ilona Leimane, Mātescilts
Nu bet tagad klausieties pietiek vienreiz, nesaprotu, cik var čakarēties, staigāt apkārt, laipot, kaktos kaut ko čukstēt!
Vajag vienreiz reāli paņemt, normāli paņemt aiz abi roki, fiksi pamodināt, piecelt augšā, vēl sapļaukāt, lai sārti vaigi, diktā balsī uzkliegt, pateikt ir tā un tā!
Un visas šitās gudrās kritiķes, un visi šitie bālie snobi, bārenītes, minoritātes lai vienreiz paklusē!
Tad varēs arī pienākt tuvāk, brangi pupus paraudzīt un dupsī iekniebt, brunčus celt uz augšu, pēcāk kādu dziesmu uzraut. Un lai šī arī līdzi dzied, jei bogu, nositīšu, ja šī nedziedās!
Jo nafig visu kaut kā sarežģīt, tak vajag visu paņemt priekšā vienkārši ir tā un tā! Es atceros, mēs rāvām cukurbietes kolhozā, pa taisno metām kravas kastē, un tās bietes dimdēdamas blaukt! blaukt! blaukt!
Ko citi negrib, tas mums jāpadara.
0