Redakcijas sleja
20.10.2014

Manas grāmatas

Komentē
5

LTV raidījums "Lielā lasīšana" ir publiskojis visvairāk balsu ieguvušo latviešu iemīļoto grāmatu sarakstu un nu jau strauji tuvojas fināla balsojumam. Arī latviešu sociālo tīklu publiku pārņēmis savu individuālo un sev svarīgo grāmatu topu drudzis. Definēt savu individualitāti caur izlasītām grāmatām nav tas sliktākais paņēmiens – to var droši ieteikt arī kā iepazīšanās tehniku vai pašizziņas līdzekli. Izlasīto grāmatu saraksts savā ziņā ir arī koncentrēts mūsu biogrāfijas konspekts. Mēģinot atcerēties tās grāmatas, kas savulaik atstājušas neizdzēšamas pēdas manā psihē, es atkāpos aizvien dziļākā bērnībā un tad pamazām nācu atpakaļ uz šodienu.

Viena no pirmajām grāmatām, par kuru man ir tikai miglainas atmiņas, pazuda. Tas bija bilžu stāsts par diviem robotiem – balto un melno. Vairāk es neatceros gandrīz neko, taču arhetipiskais pretstatījums acīmredzami aizskāra kādus nozīmīgus domāšanas struktūru elementus. Viens no robotiem bija kantains, otrs – apaļīgāks. Tur noteikti izpaudās vīrišķā un sievišķā, gaišā un tumšā, aktīvā un pasīvā pretstatījums. Nē, neatceros. Grāmata, ko es biju šķirstījis slimnīcā kādu trīs vai četru gadu vecumā, vēlāk neatgriezeniski pazuda un eksistēja tikai manā iztēlē. Tā bija ideālā, skaistā un pareizā grāmata, kuru es biju pazaudējis. Es to meklēju savā bērnības dzīvoklī, pieliekamajā, dīvāna veļas kastē, drēbju skapī, pagrabā. Protams, neatradu.

Šķiet, ka liela daļa bērnības grāmatu kalpo zināmas pasaules struktūras izveidei topošās personas apziņā – piešķirot pasaulei ritmu, kārtību un likumsakarības. Vai šīs likumsakarības vēlāk tiek ievērotas vai ne – tas vairs nav svarīgi. Iespējams, vēlāk cilvēks visu mūžu mokoši cīnās un grauj bērnībā sakārtoto pasauli. Bet iespējams, ka pakļaujas un pat priecājas par to, ka viss ir tieši tā, kā tam vajadzējis būt. Vēl viena grāmata, ko atceros lasījis ar teju vai nepieklājīgu baudu, ir Jūlija Vanaga "Mazā Mikiņa lielie darbi". Mazos, sakārtotos realitātes fragmentos tajā tika parādīts, kā augošs puika apgūst pašu galveno – to, ka šī pasaule neeksistē pati no sevis, šajā pasaulē ir jāstrādā, lai tās likumi tiktu uzturēti spēkā. Viss pārējais – palaidnības, nejaušības, kļūdas un sakritības – ir tikai maldus epizodes ceļā uz absolūto cilvēka un viņa pakļautās dabas harmoniju.

Bet tad manā literārajā pasaulē ielauzās nežēlīgi un biedējoši motīvi. Tūves Jānsones uzbūvētā kosmosa likumi bija pavisam citi. Protams, biežāk es pārlasīju daudz vieglāk uztveramo roudtripa romānu "Komēta nāk", taču nenoliedzami spēcīgāku iespaidu atstāja nelielais, apbružātais stāstu krājumiņš "Neredzamais bērns", kurā bija nojauktas pat vienas grāmatas robežās uzbūvētās likumsakarības. Šajā pasaulē dzīvoja un elpoja nesaprotamas un neaptveramas parādības, kas ne vien pieskārās, izsaucot zosādu, un apdraudēja manu sakārtoto rotaļu klucīšu namiņu, bet arī vilināja un fascinēja. Protams, fascinēja.

Kaut kad vēlāk, nezinu, kādā ceļā pie manis nākusi, jaunu kārtību pasaulē mēģināja ieviest Eteles Voiničas grāmata "Dundurs", kas parādīja, ka daudz svarīgāk par sakārtotību vai neizskaidrojamību ir pieņemt vienu no būtiskākajiem jaunības likumiem – to, ka pret šo pasauli ir iespējams un pat nepieciešams sacelties. Sacelšanās varoņa neizbēgamā sakāve un bojāeja saldkaisli uzbudināja ar uzupurēšanās estētiku. Uz kādu laiku tas lieliski izskaidroja revolūcijas valdzinošo skaistumu.

Pavisam cita veida sacelšanās slēpās Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēlē" – mierīga, pašcieņas un noslēpumainas neizbēgamības piepildīta. Tā ir viena no tām grāmatām, par kurām es nevaru skaidri pateikt – esmu to izlasījis vai ne. Atceros, ka sestajā vai septītajā klasē es nospraudu sev tādu mērķi – pievarēt šo garlaicīgo un biezo grāmatu, kurā noteikti ir ierakstīts kaut kas būtisks un visu pasauli izskaidrojošs, tāpēc liku modinātāju uz puspieciem no rīta, cēlos, gāju remdenā dušā, sēdēju uz cietas grīdas sakrustotām kājām un lasīju Hesi. Nē, protams, neizlasīju. Taču priekšstats par to, ka grāmatas izlasīšana var būt garīgs varoņdarbs, kas cilvēku padara stiprāku, ir cieši iespiedies zemapziņā.

Runājot par grāmatām, kas bijušas svarīgas pusaudža vecumā, ir muļķīgi noliegt to, ka rakstītā tekstā ir iespējams atrast arī erotisku pārdzīvojumu vai seksuālu atklāsmi. Šobrīd to ir grūti, bet drīz jau kļūs pavisam neiespējami paskaidrot jaunajai paaudzei, taču kādreiz tas bija vesels piedzīvojums – lasīt grāmatas, cenšoties kaut ko uzzināt par mūsu dažādo dzimumu karu vēsturi, lielākajām uzvarām un sakāvēm, izmantotajiem ieročiem un gūtajiem ievainojumiem. Tā noteikti bija tīra sagadīšanās, ka viens no spilgtākajiem manas bērnības erotiskajiem atradumiem literatūrā bija Kobo Abes "Sieviete smiltīs". Erotiskas šajā grāmatā ir labi ja divas rindkopas, taču tajā ir biedējoša nolemtība, kurā iekļūst galvenais varonis, fizioloģiski pietuvināta miesaskāre, japānisks minimālisms un apmātība vērot skaistā un pretīgā saplūsmi… Nevienam nenovēlu šo grāmatu kā pirmo erotisko priekšstatu izcelsmes avotu, taču nenožēloju nevienu pašu lappusi, kuru biju aizlocījis, lai varētu uzšķirt vajadzīgo vietu.

Jau daudzus gadus vēlāk es atklāju, ko īsti nozīmē nespēja atrauties no grāmatas un vēlēšanās to izlasīt līdz galam vienas nakts laikā. Bija vasara, studiju brīvlaiks, tukša jūrmalas vasarnīca un es viens pats ar Umberto Eko romānu "Fuko svārsts". Atceros, tas mani paveda kā vislētākā lubene – lika aizrautīgi šķirt pāri nesaprotamajām vietām, sekot kriminālajai intrigai un ieklausīties priežu čīkstēšanā aiz loga, bailēs trīcot par vispasaules brīvmūrnieku sazvērestību, kuras upuris nu esmu arī es. Es izgāju uzsmēķēt un vēroju pirmo saules staru sārtošanos pamalē, apzinoties to, ka esmu kļuvis pietuvināts kādam lielam un biedējošam noslēpumam. Nē, es saņēmos un atliku pēdējo nodaļu uz nākamo dienu. Negribēju sabojāt pirmās nakts iespaidu.

Tuvojoties trīsdesmitgadnieka krīzei un nokļuvis slimnīcā uz kādām divām nedēļām, es paņēmu līdzi Borhesu. Jūs tikai nepārprotiet, es paņēmu nevis vienu vai divus stāstu krājumiņus, bet gandrīz pilno Horhes Luisa Borhesa kopoto rakstu četrus sējumus. Tiesa – krievu tulkojumā, bet to es nekad neesmu uzskatījis par šķērsli. Krievu valodā lasu raiti un līdz pat deviņdesmito gadu beigām par tulkojuma kvalitāti varēja nešaubīties. Es lasīju rūpīgi – hronoloģiskā secībā. Biju jau iepriekš lasījis stāstus un lekcijas, taču gribēju aptvert un beidzot izskaidrot visu Borhesa radīto pasauli ar neskaitāmajiem labirintiem, trepēm, slepenajām durvīm un pazemes gaiteņiem. Neatceros, kā pagāja ārstēšanas kurss, šķiet, man tā arī neko neatrada. Bet, iespējams, vainīgs bija Borhess.

Ir vēl viena grāmata, kas būtu jāpiemin šajā savādo attiecību katalogā. Kaut kad studiju gados, dzīvojot Vecāķos un studējot Rīgā, es bieži braukāju ar vilcienu. Pusstunda ceļā nedeva īpašas cerības izlasīt kaut ko no filozofijas obligātās literatūras, tāpēc es paņēmu kaut ko vieglāku, šķiet, romānu. Šķiet, biogrāfisku. Aleksandra Pjatigorska grāmatu "Kādas šķērsielas filozofija". Ja godīgi, es toreiz nesapratu pilnīgi neko. Kas tie par cilvēkiem? Kas ar viņiem notika? Kāds tam sakars ar filozofiju? Vai tas bija pa īstam vai to visu izdomāja autors? Grāmata apbūra. Es ieraudzīju to, ka dzīvei un tās jēgai ne tikai var, bet arī nepieciešami ir kāds sakars ar domāšanu. Vēl vairāk – ka domāšanas piedzīvojums var būt daudz asāks, liktenīgāks un aizraujošāks par jebko citu. Vēlāk, saticis Pjatigorski dzīvē, klausoties viņa lekcijas, runājot semināros un simpozijos, iedzerot šņabi un pat ceļojot kopā pa mītiskajām Indijas un Ladakas vietām, es nekad nepajautāju neko par šo grāmatu. Es nekad neesmu vēlējies saprast šo grāmatu līdz galam. Man šķita, ka uzzināt vēl vairāk jau būtu zaimošana.

Desmito grāmatu es nenosaukšu. Es ceru, ka vēl neesmu to izlasījis.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!