Komentārs
26.11.2014

Manas e-pasta vēstules sadedziniet!

Komentē
7
Saglabā

Runā, ka tiekot apsvērta doma Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā izmēģinājuma kārtā nodot glabāšanā arī dažu labu "Twitter" ierakstu vai pat visu kādu lietotāju kontos sarakstīto. Droši vien ar visiem tēmturiem jeb mirkļbirkām, bet par tiešajiem ziņojumiem jeb direct messages, "favorītiem" un retvītiem (vai retvītotiem dranktvītiem!) gan neesmu tik drošs. To padzirdējis, atcerējos stāstu par Sūzanas Zontāgas arhīvu.

Mainoties ar tekstu saistītajiem ieradumiem, dažādu tehnisku izgudrojumu iespaidā izmainās arī literatūras pētnieku, biogrāfu, vēsturnieku un daudzās citās jomās strādājošo ikdiena. Liela tiesa no tā, kas vēl salīdzinoši nesen uzkrājās ar roku vai rakstāmmašīnu rakstītu vēstuļu, pastkaršu, piezīmju burtnīcu un lapiņu čupās, tagad bieži vien atrodas datoru cietajos diskos. Zontāga šajā ziņā nebija izņēmums, un pēc viņas nāves 2004. gadā viņas datori (Power Mac G4 un iBook) nonāca Losandželosas Kalifornijas universitātes bibliotēkas Īpašo kolekciju nodaļā.

Nesen Zontāgas datoru saturs esot padarīts pieejams bibliotēkas apmeklētājiem. Šim nolūkam ir sagatavots īpašs portatīvais dators, kura diskā reproducēta ne vien Zontāgas datoros atstātā mapju un dokumentu kārtība, bet arī, piemēram, elektroniskā pasta sarakste. Dokumentus bibliotēkas apmeklētāji var lasīt, taču viņiem ir liegta iespēja tajos veikt jelkādas izmaiņas, pārvietot tos no vienas mapes citā u.tml. Līdzās dažnedažādiem sarakstiem (Zontāga bijusi liela sarakstu veidošanas cienītāja) ziņkārīgie varot palasīt viņas elektroniskā pasta saraksti ar dēlu (piemēram, Deivids mātei pārsūta rakstu par mazkaloriju diētu) vai korespondenci ar žurnālistiem, noliedzot jebkādas attiecības ar fotogrāfi Anniju Leibovicu (un turpat līdzās – saraksti ar pašu Leibovicu).

Lai gan pie mirušu klasiķu papīra vēstuļu lasīšanas mēs jau esam pieraduši un literatūras vēsturē ir ne viens vien gadījums, kad nākamības paaudžu interešu vai ziņkārības vārdā pakaļpalicēji nav centušies izpildīt mūžībā aizgājušā norādījumus par tādu vai citādu dokumentu iznīcināšanu, gadījumā ar Zontāgas datoru tomēr ir kaut kas drusku mulsinošs. Šo mulsumu nespēj kliedēt arī fakts, ka viņas inboksa saturs un mūzikas plejliste atrodas bibliotēkas lasītavā saskaņā ar viņas pašas gribu. Un, kā noprotams, samulsis ir ne viens vien.

Lai gan ir viegli un kārdinoši datoros radīto un uzglabāto saturu pielīdzināt dažādām liecībām no papīra laikmeta (nenoliedzami, šo līdzības ilūziju visiem spēkiem atbalsta gan datorvidē lietotās metaforas – "mape”, "dokuments”, gan saskarņu dizaineru centieni ekrānā redzamo padarīt maksimāli līdzīgu tam, kas gadu simtiem noticis uz mūsu rakstāmgaldiem), šī līdzība bieži vien ir iluzora. Forma jeb formāts, kā atkal izrādās, ir ar tikpat lielu nozīmi kā saturs.

Pirms gadiem trim amerikāņu "postkonceptuālisma" mākslinieks Korijs Arkendžels radīja projektu "Working On My Novel" ("Strādāju pie sava romāna"). Projekta norises vieta bija "Twitter" konts, un tajā tika pārpublicēti automātiska meklēšanas robota uzieti tvīti, kuros lietota šī frāze. Pats autors šī pasākuma apšaubāmo asprātīgumu izskaidroja šādi: "Ja tu tvīto par to, kā tu raksti savu romānu, tu, visticamāk, to neraksti! Kā man patīk šādi gājieni." Taču tagad, kā ziņo, joki beigušies, un Arkendžela iekustinātā robota atrastie tvīti ir izdoti īstā, taustāmā un par desmit ASV dolāriem nopērkamā grāmatiņā, kas esot "par jaunradīšanas procesu un plaisām, kas nošķir dažādas mūsu pašizpausmes formas".

Tās, protams, ir blēņas, jo tāpat kā ne jau kuru katru elektroniskā pasta sūtījumu būtu vērts uzskatīt par vēstuli (nupat nosūtīju šādu: "Ok. P"), arī "Twitter" sarakstītais visbiežāk nav nedz aforismi, nedz grāmatas nodaļas vai kāda nebūt cita jaunrades forma.

Amerikāņu valodnieks, jezuītu priesteris, kultūras vēsturnieks un filozofs Valters Džeksons Ongs (1912–2003) vēl 20. gadsimta vidū paredzēja, ka "elektroniskais laikmets”, kas tolaik vēl bija tik tikko sācies, kļūs par "otro mutvārdu kultūru". Ar to viņš saprata iespēju runātajam vārdam ar tehnoloģiju palīdzību izplatīties vēl nepieredzētā ātrumā un apmērā. Atceroties Onga pravietojumus, jāpatur prātā, ka mutvārdu kultūra veidojusi civilizācijas vēstures lielāko daļu, un uz tās fona rakstības un lasītprasmes laiks izskatās pēc īsa nogriežņa. Pasaulē vēl arvien ir valstis, kuru pamatiedzīvotāju dzimtā mēle ir tikai mutvārdu valoda, bet rakstiskai saziņai jāizmanto bijušo kolonistu valoda – tā tas ir, piemēram, Āfrikas valstī Gabonā.

Daudzas no mūsu tekstuālajām pašizpausmēm datorvidē – elektroniskā pasta sūtījumi, īsziņas, tiešsaistes tērzēšana, ieraksti kalendāros, vēstījumi "Twitter", "Facebook" un vēl visur kur, komentāri pie rakstiem –, manuprāt, būtu jāuzskata nevis par piederīgām rakstu kultūrai, bet par rakstu zīmēs šā tā atveidotu saziņu mutvārdu valodā. Tā ir savdabīga rakstu runa. Rakstu valodas pareizrakstībai, pieturzīmju lietojumam un sintaksei šajā izteiksmes formā bieži vien nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo par būtiskāko šīs valodas nozīmi ir kļuvusi kaut kādas informācijas plakana un mehāniska tālāknodošana (par informāciju, protams, ir jāuzskata arī rakstītāju emocionālie stāvokļi, kuru atspoguļošanai labi noder dažādi "emotikoni", bārstīšanās ar izsaukuma zīmēm teikumu beigās un lielajiem burtiem nevietā, tādi universāli saīsinājumi kā LOL, ASAP, FYI u.tml.).

Protams, muzeju un arhīvu fondos, bibliotēku krātuvēs kopš mākslas darbu un visa kā cita mehāniskās reproducēšanas laikmeta sākuma tiek uzkrātas arī dažnedažādas skaņas un mutvārdu liecības – audioieraksti no etnogrāfiskām ekspedīcijām, televīzijas interviju ieraksti u.tml. Tomēr kaut kāda barjera šos iemūžinājumus liedz uztvert kā primārus avotus – ko līdzvērtīgu gleznas oriģinālam, traktāta manuskriptam vai fotogrāfijas negatīvam. Fakts, ka mēmās kinohronikas kadros ir redzams Rainis, pats par sevi ir interesants, taču interesants tas kļūst ne jau tāpēc vien, ka tur uz dažām sekundēm pazib mūsu bārdainais dzejnieks, bet arī tāpēc, ka šādu kadru nav nemaz tik daudz. Medijs jeb informācijas nesējs šajā gadījumā patiesi kļūst par nozīmīgu daļu no vēstījuma, bet paša Raiņa personai un darbam tajā vairs nemaz nav tik liela loma. Personas klātbūtne elektroniskā pasta sarakstē, tvītos, mapēs ar citu autoru sacerētas un ierakstītas mūzikas failiem vai, piemēram, datorā rakstītos iepirkumu sarakstos bieži vien ir pat vēl maznozīmīgāka, un visa šī ikdienišķā pašizpausme par mums pašiem spēj pavēstīt aptuveni tikpat maz kā lielveikalā nopirkts un kādu laiku valkāts zeķu pāris. Lai gan, ja pievērstu uzmanību tam, kādā diennakts stundā zeķes tiek uzvilktas vai novilktas, cik bieži mazgātas un kā uzglabātas, – var jau būt, ka tomēr kaut ko par to īpašnieka personību mēs spētu izdibināt.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!