Eseja
20.01.2017

Manas dzimtenes āda

Komentē
4

Manas dzimtenes ādai nav smaržas. Varbūt tas tāpēc, ka esam no viena koka tēstas un līdzīgi vibrējam, varbūt viņai ir anhidroze, pāragra menopauze vai pārlieku zems testosterona līmenis, bet varbūt es esmu pazaudējusi ožu. Es nudien netieku gudra. Tuvības brīžos izmisīgi esmu mēģinājusi viņu sasmaržot it visur – aiz atļukušajām ausīm, zem zoda, padusēs, elkoņu locītavās, plaukstu viducī, pirkstu starpās, krustos, siltajos cirkšņos, viegli sviedrainajās pacelēs un vēsajās bedrītēs abpus potītēm.

Nekā.

Tas ir kā kopoties ar beigtu mencu – ne viņa lokās, ne izdod kādu vērā ņemamu skaņu, ne bola acis. Varbūt reizēm viegli tomēr bolās, bet galīgi ne baudpilni. Drīzāk neizpratnē un nedaudz nosodoši. Reizēm ļoti nosodoši. Gadās, ka viņa sāk skaļā balsī smieties. Dari ko darīdams, nekas nav labi. Dzimtenei neizdabāsi, lai kā arī censtos. Lai kā arī mēģinātu sasmaržot, jo savējos taču mēs atpazīstam pēc smaržas.

Manai dzimtenei ir trīs krunkas pakausī un trīs krunkas pierē, glīti izkārtojušās cita virs citas vienādā atstatumā kā augstsprieguma elektrības vadi. Ja būtu vēl divas, varētu vilkt filigrānu nošatslēgu un vālēt episkas simfonijas.

Nekā.

Jādejo tumsā vienai bez mūzikas un nojēgas, kur spert soli, lai ar basajām pēdām neuzkāptu uz kā asa un sāpīgi nesagrieztos.

Reizēm man šķiet, ka manas dzimtenes pakauša krokās tomēr teju var sajust vieglu citrona biezpiena sieriņa "Kārums" smaržu, bet tā izplēn tik ātri, ka mans ožas centrs nepagūst to reģistrēt, un es pieņemu, ka gluži vienkārši esmu to izdomājusi – līdzīgi kā mūsu iespējamo dvēseles radniecību un zvaigznēs ierakstīto liktenīgo savienību.

Mana dzimtene mani kaitina un kairina, un es kā muļķe arī ļaujos, jo nav jau dižas izvēles. Dzimteni un radiniekus tomēr neizvēlas. Darba dienas vidū viņa sūta neķītras īsziņas, sakās vakarā iebraukt ciemos un parādīt, kur vēži ziemo, bet pēc tam pazūd uz nedēļām divām, nebilstot ne pušplēsta vārdiņa.

Mana dzimtene par mani ņirgājas. "Raudi!" viņa man mierīgi saka, kad pēcāk uzrodas un uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis. "Tu izvēlies savu mentālo stāvokli, turot savu laimi ārpus sevis."

Un es arī raudu. Verdošas izmisuma un vientulības pilnas asaras, kas dedzina kā skābe vai jiftīgs sālsūdens uz svaiga jēluma. Bet viņai ir vienalga. Stāv blakus, rokas uz raženajām krūtīm sakrustojusi, un ar vieglu smīnu noskatās manā labprātīgajā eksorcismā, sakot, ka es esmu drosmīga un varonīga, īstena karotāja, gaismas nesēja un pavarda sargātāja. Ne kurš katrs ir gatavs uz ko tādu parakstīties, tikai paši spēcīgākie un izturīgākie.

Mana dzimtene lieliski zina, kuras stīgas raustīt. "Es tevi izģērbšu un skūpstīšu no galvas līdz kājām, neprasot tavu atļauju. Es neņemšu vērā tavus vārdus, bet gan klausīšos tavā elpā, sirdspukstos, balss tonī un ķermeņa valodā. Es neko nenožēlošu. Būšu pateicīga, ka atdevies un uzticējies, zinot, ka tam nav nekāda sakara ar mani, bet gan tikai ar tevi," viņa pieglaimīgi čukstēja man ausī, kad tikko iepazināmies.

Es vēl biju pavisam jauna un pagalam nevarīga. Trīcēju pie visām miesām kā tāds sačurājies šunelis un ik pa laikam, protams, piemirsu elpot. Viņa turēja mani cieši, neļaujot kustēties, nemaz nerunājot par izraušanos vai bēgšanu. Un uz kurieni gan? Mana dzimtene ir varena un spēcīga, allaž panāk un sāpīgi noķer aiz olām. Viņa zina, ko grib, un vienmēr to iegūst – tā vai citādi.

***

Manai dzimtenei īsti nav sejas, vien melnu acu pāris, kas caururbj līdz pakausim, atstājot ilgi gruzdošas apdeguma pēdas. "Tā kā es esmu aizņemta, tad citiem savu seju neatklāju. Tāda es esmu – vai nu tu to pieņem un samierinies, vai ejam katra savu ceļu. Es esmu īpaša un cilvēku dzīvē palieku vien tad, ja viņi mani vēlas tādu, kāda es esmu. Es nemainīšos," viņa salti deklamē.

Es zinu, ka ne tuvu neesmu viņai vienīgā, viņa drāž daudzus. Katru reizi, kad iztēlojos viņu esam kopā ar kādu citu, man sāk trūkt gaisa. Es nevaru saprast, kā tas ir, ka tev gribas būt visur un nekur. Nekad nepalikt un nekur līdz galam neiesaistīties, apgramstīt visu pēc kārtas, saceļot vētru maksimāli daudz tējas tasēs, un tad nozust tālēs zilajās, atstājot aiz sevis ja ne postažu, tad vismaz kaut ko līdzīgu no miega iztrūcinātu bērnu raudu korim. Līdz nākamajai reizei.

Manas dzimtenes āda nav raupja vai asa, nebūt ne. Manas dzimtenes āda ir vēsa un pelēka kā otrreiz pārstrādāts papīrs, bet taustei patīkama kā dārga gultasveļa. Bez apmatojuma, bez izsitumiem, bez vecuma plankumiem. Manai dzimtenei vispār ir nenosakāms vecums, viņa par sevi diezgan labi rūpējas, taču tas ir arī viss, kas viņu uztrauc. Par citiem viņa nerūpējas nemaz. Par citiem viņai diezgan nospļauties.

Jo vairāk es cenšos viņai pietuvināties, jo tālāk no manis viņa aizslīd. Manas asaras viņu neaizkustina, bet gan šķiet derdzīgas, uzmanības apliecinājumi atstāj vienaldzīgu, bet pielabināšanās dāvanas – neinteresē. Jautājumi paliek neatbildēti, maltītes atdziest neapēstas. Mīlestība, ilgtermiņa attiecības vai elementāra divvirzienu komunikācija, lai nonāktu pie kaut kāda nebūt kopsaucēja vai kompromisa, pabarotu vilku, tajā pašā laikā kazu atstājot starp dzīvajiem, viņai nešķiet saistoši.

***

"Šodien es sēdēju tev klēpī. Tu skūpstīji manu muguru, kodīji kaklu un plecus, laizīji manas ausu ļipiņas un rotaļājies ar saviem pirkstiem man starp kājām. Un es palīdzēju tev šajā spēlē, ar savu roku virzot tavējo, lai tu zinātu, kur tieši un kā man pieskarties. Kad es pa īstam iedegos, ar vienu roku tu piespiedi mani pie savām krūtīm cieši klāt, bet ar otru turpināji iesākto, līdz es pabeidzu, nespēkā ļengana aizvien sēžot tev klēpī kā jēgu pārspēlējusies un diendusu neizgulējusi bērnudārzniece."

Nekā.

Pat tad, kad mēģinu spēlēt pa viņas modei, mana dzimtene nereaģē, atstājot mani apaļa muļķa lomā un liekot justies kā tādam Čakam, kurš savu sirdi pa trotuāru mētā. Dots devējam atdodas? Ko sēsi, to pļausi? Labāk zīle rokā nekā mednis kokā? Ne velna! Te nu latviskā dzīvesziņa, šķiet, pie kaimiņa dzēra pašbrūvētu vīnu, kad kaunu, veselo saprātu un godaprātu dalīja.

Es nekad nezinu, par ko un kā tikšu sodīta, jo neesmu lietas kursā ne par spēles noteikumiem, ne soda mēriem. Neeksistē ne rakstisks, ne mutisks sadarbības līgums, ne asins zvērests vai draudzības aproce. Katrs pats par sevi, bet tikai līdz brīdim, kad visiem jāsadodas rokās, jo bišu mātei kaut ko savajadzējies.

Un bišu mātei savajagas, oi, kā savajagas! Uzmanību, apbrīnu, aplausus, glāstus, tīru kreklu, siltas pusdienas, šūpuļdziesmu. Un darba bites steidz gādāt! Viena apbārsta slavinošiem komplimentiem un iedrošinošiem citātiem, cita nodrošina ar paššmorētiem labumiem burciņās, lai ziemā būtu, ko ēst, nākamā pieber cukuru pie tējas, bet pēdīgā ieskā galvu un medainā balsī pirms miega žūžo "Aijā, Ancīt, aijā".

Mana dzimtene ir monopols, oligarhs un narciss – trīs vienā. Kad atļaujos uz to norādīt, viņa aizsvilstas un apvainojas, momentā metas izdomāt dažādus ne pārāk loģiskus attaisnojumus, apgriežot situāciju par 180 grādiem un uz apsūdzēto sola jau atkal nosēdinot mani. Par dzimteni vai nu labu, vai neko. Nespļauj šķīvī, no kura pašam pēc tam būs jāēd.

***

Manai dzimtenei patīk paņemt mani no aizmugures, nogrūžot uz ceļiem un piespiežot ar labo vaigu pie raupjā paklāja, kas ož pēc putekļiem un kaut kā skāba. Rokas man ir sasietas aiz muguras, uz acīm – kā jau šāda veida attiecībās pieņemts – tumšs apsējs, neredzu neko no notiekošā, tāpēc visu izjūtu jo spēcīgāk. Man svilst un sūrst, bet manai dzimtenei, protams, ir vienalga. Es labi zinu, ka tad, ja pretošos, būs vēl nepatīkamāk, tāpēc esmu iemācījusies ļauties, galvā tikmēr iztēlojoties veldzējošas ainas – mellenes ar pienu un cukuru vasaras pēcpusdienā, sāļo jūras vēju pakausī vai siltu rupjmaizi ar medu.

Es esmu Pavlova/dzimtenes suns, jo katru reizi, kad sajūtu degunā jūras gaisu, piena putu vieglo skāņumu vai medus saldmi, es domāju par savu dzimteni. Pavēderē sāk kņudēt, ceļgali viegli trīsēt, bet mute pieriešas pilna siekalām.

Ar īsu gārdzienu pabeigusi savu darāmo, viņa pieraušas kājās, apslaukās, uztaisa man automātā kafiju, noliek uz apakštasītes šokolādes konfekti un vēro, kā es maziem malciņiem tukšoju rūgto dziru, tikmēr masējot manas pēdas un glāstot apakšstilbus. Pati viņa kafiju nedzer nemaz – garšojot, redz, pēc samazgām. Kāda velna pēc kādam mājās ir kafijas automāts, ja kafiju pats nedzer?

Kad uzspēlētais laipnības rituāls ir galā, jo par sabiedriskajām attiecībām viņa tomēr šo to pa ausu galam ir dzirdējusi, mana dzimtene nostumj mani atkal uz ceļiem, no jauna attaisa bikšupriekšu un pieprasa, lai es atsūkātu. Nē, pat ne pieprasa, bet iegrūž dziļi rīklē man savu paprāvo locekli tā, ka es momentā aizrijos, bet acu kaktiņos izspiežas asaras. No manis jau atkal nav atkarīgs pilnīgi nekas.

"Tevi vienkārši vajag nopērt un kārtīgi izdrāzt, lai tu saprastu savu vietu, kļūtu rāma un daudz nesprēgātu. Piekritīsi taču man, mazā, vai ne?" viņa jautā samāksloti mīlīgā balsī, stingri saņēmusi manu zodu savā plaukstā, liekot man skatīties tieši viņai acīs. Un es, padevīgi nodurot acis, protams, piekrītu, jo nav jau dižas izvēles. Dzimteni un radiniekus tomēr neizvēlas.

Kāpēc es to pieļauju? Stokholmas sindroms! Tik vienkārši tas ir, ka taisni vēmiens nāk. Bērnībā esmu slānīta tā, ka maz neliekas, tāpēc neko citu nepazīstu. Dzimtene manī ir ieēdusies līdz kaula smadzenēm, ka ne kognitīvi biheiviorālā terapija, ne neiroleptiķi, ne gongu meditācijas vai strukturēts ūdens nespēj glābt. Mana dzimtene ir kā uz pleca iededzināta lilija – mūžīgas kalpības, kauna un atpazīšanas zīme, lai kur es arī dotos.

***

"Uzdod sev divus vienkāršus jautājumus. Vai tu gribētu būt tikpat akla un kurla, dzīvot tikpat mierīgi un bezrūpīgi kā viņi? Un – vai kādu no viņiem tu esi gatava pielaist tik tuvu sev klāt kā mani?"

"Nē un nē."

"Lūk, arī atbilde! Kāpēc lauzt sevi un nemitīgi pamazināt? Vienkārši jāmeklē tos, ar kuriem tev ir labi. Savējos pēc smaržas."

Manas dzimtenes ādai nav smaržas. Varbūt tas tāpēc, ka esam no viena koka tēstas un līdzīgi vibrējam, varbūt viņai ir anhidroze, pāragra menopauze vai pārlieku zems testosterona līmenis, bet varbūt es esmu pazaudējusi ožu. Es nudien netieku gudra.

Sabīne Košeļeva

Sabīne Košeļeva pabeigusi žurnālistikas studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē un Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas Universitātē. Kopš 2011. gada piedalās LLC rīkotajos "Prozas lasījumos". 2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!