Džeimss Vistlers "Sakārtojums pelēkā un melnā Nr. 1. Mākslinieka māte", 1871
 
Recenzija
07.12.2016

Mana miesa, mana pieredze

Komentē
0
Saglabā

Par Janas Kukaines grāmatu "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte", apgāds "Neputns", 2016

Pārlidojumu laikā Rīga–Madride–Rīga, austiņās skanot Torijai Eimosai, grāmatas maigi grubuļainie miesaskrāsas vāki pieņēma manu plaukstu tvērienu, bet lappuses – mana rokraksta skricelējumus un pasvītrojumus. Atgriežoties uz nedēļu nolieku grāmatu "atpūsties", lai vēlāk ņemtu uz izšķirstītu atsevišķas tās vietas vēlreiz. Pirms rakstīšanas vēl pārlaižu ar pirkstiem pār grāmatas vāku, kuru rotā Andas Bankovskas fotogrāfija "Vidus" (2009) un diegiem šūtais nosaukums "Daiļās mātes".

Janas Kukaines pirmajai grāmatai piešķirtais nosaukums "Daiļās mātes" un tai izvēlētais vāka noformējums ir pirmais, kas paņem: dzīvs, reālistisks un silts. Tas iezīmē miesā atstātos sievietības un mātišķības nospiedumus – sākot ar menstruācijām un neizbēgamo celulītu, līdz briestošām krūtīm, sāpošiem, sasprēgājušiem krūtsgaliem, strijām, izstieptai vēdera ādai, nogurumam, kas spītīgi krājas acu ielokos, mazu, šokolādes sieriņos nošmulētu rociņu nospiedumiem uz drēbēm. Jau daudz slēptāk māšu daiļums atklājas viņu spējās savienot maģistra grāda iegūšanu ar pilna laika darbu, ēdienreižu pagatavošanu, pasaku bērnam un miljons citām ikdienas lietām, kas gan lielākoties nozīmē, ka hobiji, draugi vai māksla cietīs no neredzamiem laika sastrēgumiem. Jana Kukaine grāmatā atklāj daili māšu ikdienas priekos un rūpēs, "trūkumos", varēšanā, kopā būšanā, bet visam pāri – savā pieredzē, gan ķermeniskā, gan garīgā, soli pa solim ārdot patriarhālos priekšstatus gan par sievietes, gan mātes lomu.

Šī grāmata noteikti ir ievērības cienīgs notikums Latvijas (feministiskajā) literatūrā. Pirmkārt, tā papildina tomēr nelielo un salīdzinoši sporādisko feministiskās literatūras klāstu un iedabu Latvijā, turklāt ir latviešu valodā. Otrkārt, drupinot stereotipisko un patriarhālo uzslāņojumu, piemēram, par to, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, rūpes par bērnu ir dabiskas un bioloģiski determinētas, uzsverot (mātes) ķermeņa pieredzi kā konkrētas kultūras un ideoloģijas ietekmētu, autore ir kritiski analizējusi Rietumu, tai skaitā Latvijas, telpā sastopamo klasisko skatu uz subjektu, šajā gadījumā – sievieti un māti, tā sniedzot zīmīgu ieguldījumu feminisma teoriju skatījumā uz sievietību un mātišķību. Un nevaru noliegt, ka, aktīvi sekojot līdzi Latvijas tikumiskajai dzīvesziņai, ir liels prieks, ka šī grāmata iznākusi tieši tagad.

Treškārt, autore arī atzīst, ka pašas pieredzei – būšanai par mammu – ir bijusi nozīmīga loma grāmatas tapšanā. Šī noteikti ir liela vērtība arī no lasītāja viedokļa. Darbā Jana ir izmantojusi savus personiskos novērojumus un pārdomas par redzēto un piedzīvoto, kas nenoliedzami veido tuvību ar jebkuru lasītāju. Šī dziļi personiskā autores iesaiste kopā ar viņai tuvās Latvijas laikmetīgās mākslas pasaules analīzi un kritiku lasītājam palīdz daudz tiešāk sasaistīt teorētiskās nostādnes ar paša pieredzēto un izjusto vai pastarpināti novēroto. Tomēr tas nenozīmē, ka tiktu pazaudēts pasaules konteksts: gan mātišķības uztvere un prakse, gan mūsdienu māksla Latvijā tiek skatīta pasaules (t)elpas ietvarā. Autores personīgās pieredzes nospiedumi palīdz arī saglabāt raitu, plūstošu un viegli lasāmu valodas stilu – iespējams, vien dažās vietās mana acs aizķērās aiz pāris visai savdabīgiem salīdzinājumiem.

Vēlos arī uzsvērt, ka nav jābaidās šo grāmatu lasīt, ja feministiskās teorijas ir diezgan svešas. Grāmatas ievadā Kukaine kodolīgi iepazīstina ar atsevišķām teorijām un autorēm, līdz ar to lasītājs noteikti nav pamests savā vaļā, bet gan mātišķi izvadīts cauri visas grāmatas saturam.

Šī grāmata ir nozīmīga arī ar to, ka autore padziļināti pievēršas pasaules un Latvijas mūsdienu feministiskās laikmetīgās mākslas analīzei, lai caur to šķetinātu ar mātišķību un sievietību saistītus jautājumus. Uzskatu, ka šis ir viens no saistošākajiem grāmatas devumiem. Pirmkārt, Jana lieliski parāda mākslas nozīmīgo lomu sabiedrības paradigmu attēlojumā un to, kā māksla var kalpot par platformu, ar kuras palīdzību kāpt pāri iedarinātām un izdzīvotām neredzamām robežām un konstrukcijām par to, kādai jābūt ideālai sievietei, mātei un mātišķībai. Autore pievēršas arī mātes – mākslinieces (ar to saprotot jebkuru radošu personību) attiecībām un iespējamībai, norādot, ka ierasti "daiļrade tiek saprasta kā racionāla un autonoma subjekta privilēģija" [1]: tātad tradicionāli sievietei, jo sevišķi mātei, nepiederoša un bieži ikdienības rūpju pilno dienu dēļ arī neaizsniedzama, kas, iespējams, daļēji atspoguļojas Purvīša balvas laureātu sarakstos. Grāmatā analizēti vairāku Latvijas mākslinieču – Rasas Jansones, Andas Bankovskas, Elīnas Ģībietes, Katrīnas Neiburgas u.c. – darbi. Dažādu iemeslu dēļ mākslinieču – feministu vai vismaz feministisko tēmu skarošo mākslinieču – Latvijā nav daudz, līdz ar to brīžiem, protams, rodas pārlieku liela atkārtojuma sajūta, jo jau zināms, ka tūliņ atkal tiks analizēti Rasas Jansones darbi. Tomēr šī norāde nebūtu jāuztver kā pārmetums autorei – tā gluži vienkārši ieskicē Latvijas apmērus.

Iepriekš minētās mākslinieces un grāmatas autore bieži atklāj personisku, reālistisku un neizskaistinātu garīgo un ķermenisko pieredzi – būšanu par sievieti, meitu, māti –, kas bieži kontrastē ar "glancētos žurnālos" redzamajām supersievietēm un "labajām mammām", kuras rada priekšstatu, ka laba mamma ir allaž (pār)laimīga, pacietīga, sevi par simts procentiem bērnam un ģimenei veltoša un atdodoša, bet tomēr vienmēr sakopta, nenogurstoša un mierpilna. Jana grāmatas gaitā mātei "atkal piešķir" seksualitāti un citas tikpat "neiedomājamas lietas", dekonstruējot normatīvo Madonnas kā ideālās mātes tēlu, kas ir viena no aizraujošākajām līnijām, kam sekot līdzi lasīšanas laikā. Autore prasmīgi atspoguļo sievietes un mātes juteklisko un apzinātības pilno ceļojumu caur savu ķermenisko pieredzi. Tādējādi ķermenis kļūst ne tikai par klātesošu un pasīvu novērotāju vai bērna radīšanas mehānismu, aprūpes un audzināšanas funkciju pildītāju, ko parasti ierāmē trešās personas skatījums kombinācijā ar esenciālismu, bet arī ārkārtīgi būtisku, pilntiesīgu, pilnasinīgu un miesisku – tātad no gara neatraujamu un subjektīvi pieredzētu – vienību, kur pārklājas sirds un vēders [2].

Pēcvārdā Kukaine pati min, ka apzinās šīs grāmatas ierobežojumus, proti, autore ir pievērsusies "tikai dažiem šīs daudzveidīgās prakses aspektiem" [3], aiz borta šoreiz atstājot tik būtiskus jautājumus kā sievietes izvēle kļūt vai nekļūt par māti vai, piemēram, mātes "tukšās ligzdas" sindroms, kad bērni pieaug un aiziet. Lai arī es, līdzīgi kā autore, ceru, ka šī grāmata var būt labs sākums un pamats tālākai diskusijai, es vienlaikus gribu arī vēlēt, lai taptu "Daiļās mātes II". Tēmas, kuras prasīties uzprasās uz tikpat dzīvu un vērtīgu apskatu un filigrānu analīzi Latvijas kontekstā, noteikti ir mātišķība un adopcija, mātes, kuras savus bērnus ir zaudējušas, mātišķība viendzimuma partneru veidotā ģimenē, pro-life un pro-choice – un daudzas, daudzas citas.
 

[1] Kukaine, J. Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte. Rīga: Neputns, 2016, 204. lpp.

[2] Pārfrāzēts autores rakstītais, turpat, 214. lpp.

[3] Turpat, 217. lpp.

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!