Recenzija par Kloda Barasa animācijas filmu "Mana dzīve kā Cukīni" ("Ma vie de Courgette", 2016)
Šveiciešu režisora Kloda Barasa leļļu animācijas filma ģimenei "Mana dzīve kā Cukīni" ieguvusi gan galveno, gan skatītāju godalgu Starptautiskajā Anesī animācijas filmu festivālā, Eiropas Kinoakadēmijas balvu un citus nozīmīgus apbalvojumus. Filma tika izvirzīta "Oskaram" divās kategorijās un ieguva nomināciju kā labākā pilnmetrāžas animācija. Šobrīd filma skatāma Rīgā, pateicoties kinoblogeru iniciatīvai – "bezžūrijas un bezbalvu kinofestivālam" "Spektrs".
"Mana dzīve kā Cukīni" ir pirmā Barasa pilnmetrāžas filma, un, lai gan tā veidota leļļu tehnikā, tāpat kā režisora iepriekšējie darbi "Galvu zemē" ("Au pays des têtes", 2009) vai "Džins no ravioli bundžas" ("Le génie de la boîte de raviolis", 2006), filmas stila reālistiskā ievirze to jūtami atšķir no režisora muzikāli groteskajām īsfilmām. Filmas saulainā vide un aizrautīgi klaigājošie bērniņi ar lielām galvām latviešu skatītāja atmiņā varētu atsaukt Žana Žaka Sampē ilustrēto Renē Gosīni grāmatu "Mazais Nikolā". Abus atšķirīgo mediju darbus vieno iejūtīga rūpība, ar kādu tie atklāj bērna pārdzīvojumu intensitāti, viņu labticīgais spars un drošības apsolījums fonā. Taču tematiski "Mana dzīve kā Cukīni" pievēršas gana nopietnām lietām, aizskarot līdzīgu problemātiku kā Trevisa Naita fantastiskā piedzīvojumu filma "Kubo un divas stīgas", ar ko tā, starp citu, šogad sacentās gan par "Oskaru", gan "Zelta globusu". Šīs abas ir leļļu filmas, kurās bērni aiz matu šķipsnas priekšā sejai slēpj rētas no pieaugušo pāridarījumiem; abās viņi nepārstāj pieaugušos mīlēt un cerēt uz labāku dzīvi.
Filma "Kubo un divas stīgas" stāstīta episkā fantāzijas, briesmoņu un pārvērtību valodā, taču viens veids, kā rezumēt tās konfliktu, būtu ļoti cilvēcīgs – vardarbība un cīņa par ietekmi sašķēlusi ģimeni, sagrozījusi tās realitāti un atstājusi bērnam paliekošu traumu. Arī "Mana dzīve kā Cukīni" vēsta par šo tēmu, bet piezemētāk, tiešāk un varbūt pat atklātāk. Kubo, lai apliecinātu tēmas nopietnību, izmanto dramatiskas gaismēnas, spilgtas krāsas un datorgrafiku, kas tai sagādājusi "Oskara" nomināciju arī kategorijā "Labākie vizuālie efekti". "Mana dzīve kā Cukīni" ieturēta pasteļtoņos un zīmējamo krītiņu košumā, personāžu darbības netiek pārspīlētas un kustībās ir vairāk smalku svārstību nekā vēriena. Filma tapusi pēc Žila Parī grāmatas, un tās tekstu ekrānam pielāgojusi scenāriste un režisore Selīna Siamma, kuras pašas režisētās spēlfilmas ("Meiteņu banda"/"Bande de filles" 2014, "Pašpuika"/"Tomboy", 2011) vērīgi atklāj patības veidošanās trauslo procesu bērnu un pusaudžu sabiedrībā. Šīs filmas scenārijā, kas Siammai janvāra beigās sagādāja Limjēru balvu, autores uzmanīgais vērojums redzams dabiskajā notikumu attīstībā, kur nekas netiek steidzināts, drūmi sarežģīts vai lieki izskaidrots.
Stāsta centrā ir deviņgadīgs zēns vārdā Ikars, kuru māte iesaukusi par Cukīni. Māte dzer un reizēm iekausta dēlu. Vēl viņa gatavo garšīgu biezputru. Tā bijis līdz šim. Bet tad kāds notikums neatgriezeniski izmaina zēna turpmāko dzīvi – sargājoties no mātes dzēruma agresijas, zēns nejauši liek viņai nokrist pa kāpnēm. Māte nomirst. Tētis? Tētis ir te, saka Cukīni, rādīdams papīra pūķi, uz kura uzzīmējis vīrieša figūru. Otrā pusē ir uzzīmēta vista, jo zēns no mātes dzirdējis, kā tētis tagad lidinās pa pasauli kopā ar kādu "vistiņu no kaimiņmājas" (latviešu māte droši vien teiktu īsāk – "zosi"). Pūķis pa automašīnas logu plīvo pret sauli, kad policists Reimonds ved zēnu uz bērnu namu. No līdzšinējās dzīves Cukīni atliek tikai lidojošais zīmējums aukliņā, mātes dotā iesauka un tukša alus bundža.
Dzīve bērnu namā Cukīni sākas grūti – viņu apsaukā, viņš vēlas atgriezties mājās un sēž uz gultas ar tukšu skatienu, tik ļoti atgādinot lelli, kā šajā leļļu filmā neviens vēl nav atgādinājis. Taču ar laiku viņš iepazīst biedrus – Simonu, Žužubi, Alisi, Beatrisi, Ahmedu un vēlāk Kamillu –, katru ar sāpīgu iemeslu, kāpēc tas šķirts no vecākiem, katru ar kādu skarbu pagātnes nospiedumu: murgiem, rētu pār aci, vairīšanos mazgāties vai pārmērīgu ēšanu. Parī grāmata ir sarakstīta no pirmās personas vēstītāja skatpunkta un nevērtējoši ļauj plūst Cukīni vērojumiem un spriedumiem. Filmā Cukīni apziņas plūsma vistiešāk atklājas vēstulēs un zīmējumos, caur kuriem zēns policistam Reimondam stāsta par dzīvi bērnu namā. Tomēr pārdomu ir tikai tik daudz, lai iezīmētu zēna iekšējā pasaulē risošās pārmaiņas, vēl mazāk ir sarunu. Filmas režisors intervijā "Kultūras Dienai" saka: "Es vēlējos, lai filmā starp runātajiem tekstiem būtu ieturētas pauzes, kuras dažreiz papildina, bet citreiz it kā ir pretrunā ar filmas darbību. Šīs pauzes atstāj telpu skatieniem, pieskārieniem un citām varoņu pārdzīvojumu neverbālajām izpausmēm." Reizēm vēstījums tiek nodots caur lietām. Tukšā alus bundža Cukīni, šaujamierocis Kamillai un mūzikas pleijeris Simonam ir mantas, kas bērniem saistās ar drūmu pagātnes stāstu, taču pamazām kļūst par brīnišķīgiem rīkiem, ar ko darīt labas un vērtīgas lietas. Tiesa, filmas skatītāji jau sākotnēji šos objektus ierauga ar pievienotu mīlīgumu, ko sagādā skatīšanās uz bundžiņām, gultiņām, lecamgumijām un citām sadzīves detaļām plaukstas lieluma leļļu vidē.
Raksturojot filmas tehniku, presē visbiežāk lietots vispārīgais "stop motion" jēdziens, ar kuru ierasts apzīmēt trīsdimensiju animācijas formas, kas veidotas reālā, nevis virtuālā vidē: leļļu, objektu, cilvēku animāciju jeb piksilāciju. Pirmajā acu uzmetienā lelles izskatās kā darinātas no plastilīna, taču kustībā atklājas to smalkā uzbūve. Lelles sastāv no metāla karkasa, ko slēpj apģērbs, maināmām silikona rokām, kājām, plakstiņiem, uzacīm, mutēm, kas pieliktas ar pinceti un pat atturīgās kustībās ļauj panākt lielu precizitāti. Leļļu kustināšanā piedalījusies vērienīga animatoru komanda, starp kuriem darbojušies mākslinieki no leļļu animācijā spēcīgajām studijām "Laika" ("Kubo", "Korelaina", 2009) un "Aardman" (Vollesa un Gromita sērija, "Vistu dumpis", 2000). Mazo figūriņu lielās galvas nodrošina skaidru emociju nolasāmību arī kopplānos, kas pasvītro darbībā pausto: šie bērni nemāk noslēpt savus pārdzīvojumus – un arī negrib –, pat ja pieaugušie daudz labprātāk nerādītu ģimenē notiekošo citiem.
"Mana dzīve kā Cukīni" ir ģimenes filma vairākās nozīmēs – tā ir kinodarbs, ko vērts skatīties ģimenes lokā, un tā risina būtisko jautājumu: "Kas ir ģimene?" Bērnu nama bērni apliecina, ka dzīve starp vecākiem un citiem radiniekiem var izvērsties par ciešanu un briesmu pilnu ceļu; apzīmējums "ģimene" likuma priekšā vēl nenozīmē stabilu un labvēlīgu vidi. Kas būtu nepieciešams šādai videi? Skatpunkts, no kura Barasa darbs šo jautājumu aplūko, ļauj atbildēt bez vārdiem – bērnu nama izolācijā ir gandrīz sataustāmas mazo filmas varoņu alkas pēc drošības, pieaugušo rūpēm un cieņas.
2