Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: Unsplash
 
Komentārs
29.03.2019

Mana dzimtene deg

Komentē
1
Saglabā

Tekstu latviski tulkojis Ivars Šteinbergs, taču piedāvājam iespēju lasītājiem iepazīties ar rakstu arī oriģinālvalodā.

Es biju sācis rakstīt "Brexit" tematikai veltītu romānu. Kad tiku līdz pusei, uzrakstījis aptuveni 30 000 vārdu, apstājos. Tas nenotika tāpēc, ka nevarēju grāmatu pabeigt – viss sižets bija izplānots līdz galam, to atrisināt, kā redzēsiet, būtu bijis diezgan viegli.

Es pārtraucu to rakstīt, jo sapratu, ka noteikti arī daudzi citi britu autori šobrīd strādā pie "Brexit" veltītiem stāstiem un tie drīz sāks parādīties. Mans stāsts būtu tikai viens no tiem. Vienalga, vai tas būtu labāks vai sliktāks par pārējiem, tie, kopā ņemti, kā masa nepārprotami norādītu – "Brexit" bijusi ļoti nozīmīga un mākslinieciski stimulējoša nodaļa dižajā vēstures un mītu bibliotēkā, gluži kā Krievijas revolūcija vai Kamelotas krišana.

Citiem vārdiem sakot, es pārtraucu rakstīt, jo negribēju šo masu padarīt ne par kripatiņu smagāku. Lai arī tā sekas var būt ievērojamas, "Brexit" būtībā ir absurda un nožēlojama nemākulīgas sevis traumēšanas muļķu deja. To vērot ir tāpat kā skatīties uz cilvēku, kurš sev mēģina griezt vēnas ar plastmasas nazīti. Tas nav materiāls "Baltajai gvardei" vai "Karaļa Artūra nāvei".

Mans stāsts bija visnotaļ vienkāršs. Tā bija tāda pati tipa alegorija kā "Dzīvnieku ferma", galu galā – nav taču par Orvelu vēl "britiskāka" autora, ko atdarināt. Stāsta darbība risinājās 20. gadsimta 90. gadu sākumā kādā man pazīstamā krogā Severnas upes krastā, Anglijas rietumos. To vietu es labi zinu – pats no turienes esmu nācis.

Tas nav izcils krogs, un tas nav arī briesmīgs krogs. Tas ir parasts krogs ar atbilstošiem personāžiem, kuru vidū ietilpst regulārie apmeklētāji – ciema ļaudis, zušu mazuļu maluzvejnieki un vietējās lopkautuves darbinieki. Esmu tur daudzkārt bijis, un man šajā krogā bieži stāstīts gan par dažādiem zušu mazuļu ķeršanas trikiem (agrās attīstības stadijās zuši ir zelta vērtībā), gan par to, kā, nelikumīgi makšķerējot, izbēgt no likumsargiem, gan arī par visiem veidiem, kādos iespējams pielietot lopu apdullināšanas aparātu. Krogs eksistē stāvoklī, ko varētu raksturot kā paciešamu līdzsvaru. Tur nav nedz paradīzes, nedz elles. Tur ir "tāpat kā vienmēr". Šajā krogā var dabūt normālu dzērienu par normālu cenu un aizvadīt dienu pietiekami interesantās sarunās.

Kādu dienu krogā ierodas svešinieks ­– vīrietis, kurš sevi uzskata par patiesu britu patriotu. Viņš ir pa daļai Naidžels Farāžs, pa daļai komivojažieris, pa daļai futbola huligāns, pa daļai piepilsētas snobs. Viņš ir pagrimuma virzītājspēks. Kroga regulāro apmeklētāju savstarpējās attiecības sāk brukt. Nāk gaismā viņu sliktākās īpašības, ko šis šovinistiskais āksts iedrošina. Armijas veterānā, kurš līdz šim bijis pasīvs žūpa, atmostas kareivīgs gars, un viņš kļūst par agresīvu dzērāju. Oficiante tiek vulgarizēta līdz ielasmeitas līmenim, neattapīgais lopkautuves darbonis, kurš strādā, iespējams, vienīgo darbu, kurā spēj sasniegt izcilību, sajūt sevī snaudošo rūgtumu un rasismu, kas nu sāk piebriest un draud eksplodēt.

Farāža tēls pārņem kroga vadību savās rokās. Viņam ir lieli plāni – biznesa uzlabošana, inovācijas, dekorāciju nomaiņa, kas pievilinātu klientus no labākām šķirām. Visas inovācijas tiek realizētas, bet izmantoti tiek lēti, skopulīgi un vulgāri paņēmieni, jo, par spīti savam bramanīgumam, viņš ir un paliek vulgārs cilvēks. Krogs pārvēršas par iestādi ar plastmasas karodziņiem, koka imitācijas plāksnēm un aplamiem apgalvojumiem par saistību ar Anglijas kulturālo mantojumu. Šādi cilvēki vienmēr runā par "mantojumu", nevis par "vēsturi", jo viņiem tas šķiet patriotiskāk. Šeit reiz ir dzēris Šekspīrs – vai varbūt tas bija Čārlzs II? Nu, kāds ar slavenu bārdu, sen atpakaļ. Pērciet mūsu suvenīru trauku dvieli!

Krogs deģenerējas. Tas sāk pūt gan alegoriski, gan burtiski.

Es biju visnotaļ lepns par iecerēto romāna finālu, kurā grasījos iepludināt savas atmiņas par "trako govju slimības" [Govju sūkļveida encefalopātija/BSE – red.] uzliesmojumu, kura laikā miljoni lopu tika nokauti un pa nomalēm sadedzināti milzīgos ugunskuros. Es atceros, kā braucu caur Severnas upes ieleju un kalnu korēs abpus upei sārtojās debesis. Tas bija tumšs, sātanisks, viduslaikiem atbilstošs skats. Šie kalni, ko tik labi pazinu, – no Haresfīldas un Peinsvikas bākas kalniem līdz pat Dankerī bākas kalnam – par "bāku kalniem" tika dēvēti tāpēc, ka senos laikos tos izmantoja, lai ar ugunskuru signālu palīdzību cauri visai valstij nodotu ziņas par lielām militārām uzvarām.

Un tā manā "Brexit" romānā visas "bākas" atkal tiktu iedegtas. Liesmas plīvotu tās pašas lētās korupcijas un tuvredzības dēļ, ko iemieso mans farāžiskais ļaundaris. Kamēr visi mani varoņi tā vai citādi pašdestrukcijā plosītos kaut kur starp dūmu mutuļiem, kas veltos Severnas ielejā no sprakšķošajiem govju līķiem, samestiem kaudzēs kā kaut kādā druīdu upurēšanas rituālā, šis šķebinošais Farāža tips beidzot ņemtu galu. Tas notiktu dubļainajos Severnas ūdeņos, kad grandiozais paisuma vilnis, ko tautā sauc par Severnas Urbi, aizslaucītu kanālmalas un aiznestu viņu sev līdzi.

Pašas beigas nebiju līdz galam izstrādājis. Man bija nelāga nojausma, ka līdzīgi Šerlokam Holmsam pie Reihenbaha ūdenskrituma arī viņa kritiens attīrošajā vilnī varētu neizrādīties nāvējošs. Tādi tipi kā viņš nepadodas.

Trako govju slimība izcēlās tādēļ, ka fermeri kaltēja maltus govju mugurkaulus, lopkautuvēs tos pārvērta par ēdienu un deva citām govīm kā barību. Šie fermeri radīja liellopu kanibālismu. Slimība pārceļoja pie cilvēkiem caur barības ķēdi, tās rezultāts – šausminoša un pazemojoša nāve. Pazīstama kā klasiska Kreicfelda–Jakoba slimība (KJS), tā izpaužas kā neārstējama smadzeņu deģenerācija. Agro simptomu vidū ir atmiņas problēmas, izmaiņas uzvedībā, vāja koordinācija un redzes traucējumi. Vēlāk – demence, nekontrolētas kustības, aklums, vājums, koma. Pretlīdzekļa nav.

Tā šķita ļoti laba "Brexit" alegorija. Atceros, kā trako govju slimības uzliesmojuma laikā redzēju video – lopiņi ar putojošām mutēm grīļojās ganību laukos un zaudēja koordināciju locekļos, līdz saļima. Bija šausmīgi iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt arī ar cilvēkiem. Tomēr vēl baisāka bija neziņa par to, cik ilgs cilvēka saslimšanas gadījumā ir slimības inkubācijas periods. Zinātniekiem nebija datu, ko analizēt. Neviens nezināja, cik daudz inficētas gaļas bija nokļuvis apritē.

Anekdotiskas liecības lika domāt, ka ne visa gaļa, kas bija paredzēta iznīcināšanai, tika sadedzināta. Parādījās dikti daudz lētu steiku, ko varēja nopirkt no vīriem krogos, it sevišķi, ja runa bija par tiem krogiem, kuros mīlēja iegriezties, piemēram, fermeri un lopkautuvju darbinieki. Šo krogu īpašnieki ēdienkartēs pēkšņi ieviesa ļoti vilinošas cepta liellopa porcijas – ar mērķi pievilināt jaunus klientus. Kas var būt vēl "britiskāk" par ceptu liellopa gaļu svētdienā? Kurš zina, cik daudz šādu porciju tika pasniegts?

Bailes bija par to, ka pēc dažiem gadiem tiks fiksēts pēkšņs un milzīgs KJS saslimšanas gadījumu pieaugums cilvēku vidū. Tie varētu būt pieci, desmit gadi, pat divdesmit gadi līdz brīdim, kad notiek epidēmija. Tas ietekmētu simtiem, tūkstošiem, desmitiem tūkstošu cilvēku. Iedomājieties – zombiju cilvēkēdāju armija grīļodamās staigā pa salu, kamēr viņus citu pēc cita ar nopietna kalibra medību šautenēm apšauj izdzīvojušie. Vismaz kaut kas, ar ko aizstāt lapsu medības un āpšu mocīšanu. Tas ir pilnīgi cita veida stāsts: par zombijiem. Būtībā – tieši tas stāsts, kas definē mūsu laikmetu.

Līdz šai pat dienai trūkst skaidrības par KJS inkubācijas periodu. Japānā veikts pētījums liek domāt: lai arī daudzos gadījumos slimības pazīmes sākas pēc 7–15 gadiem, citos gadījumos tas var aizņemt arī daudz ilgāku laiku – vairāk nekā 20 gadu. Trako govju lēkmes zenīts Britu salās bija 1993. gadā, tādēļ man nešķiet nereāla ideja par to, ka inkubācijas periods tam konkrētajam uzliesmojumam varētu būt ildzis 26 gadus, tādēļ galvenais saasinājums ir noticis 2016. gada 23. jūnijā.

Varbūt kādu dienu tomēr pabeigšu šo romānu. Taču domāju, ka jāpagaida līdz brīdim, kad neviens vairs nerakstīs par "Brexit". Vai arī – līdz brīdim, kad būs atrasts pretlīdzeklis.

 

BEIGAS

Miks Koljers

Miks Koljers (Mike Collier) ir Lielbritānijā dzimis rakstnieks un žurnālists. Autors romāniem "Ceturtais lielākais Latvijā" ("The Fourth Largest In Latvia"), "Iz Baltikas" ("Up The Baltick") un stāstu...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!