Mana dēla labad

Mendelis Berlins, Jesaja Berlina tēvs, sāka rakstīt atmiņas 1946. gada 11. martā, bet pabeidza trīs gadus vēlāk — 1949. Ievada rindkopā viņš izskaidro memuāru mērķi:

„Vairākas reizes sava dēla labad biju iesācis autobiogrāfijas un dažu dzīves faktu aprakstīšanu, bet kara laikā nespēju pietiekami koncentrēties. Tagad, kad esmu pārliecinājies par gandrīz visu sievas un paša ģimenes locekļu bojāeju no nacistu rokas, jūtu, ka nepieciešamība pēc šiem pierakstiem ir patiesa — tā dzīvā saikne starp pagātni un tagadni, saikne, kas joprojām atceras pagātni, praktiski esmu tikai es pats.”

[..]

1909. gada 6. jūnijā — piedzimi Tu, arī šoreiz radības bija ļoti smagas un bija nepieciešami mehāniski palīglīdzekļi (ar to saistīts muskuļu vājums Tavā kreisajā delmā — tajā vietā roku saspieda knaibles).

Mans finansiālais stāvoklis būtiski uzlabojās — atbilstoši tālaika vērtībām. Londonas apdrošināšanas aģentūra man sagādāja labu peļņu, naudu es pārvērtu labos ieguldījumos un kapitāls pastāvīgi auga. Turklāt Šaja Berlins man bija atstājis mantojumā kādus 20 000 rubļu. Kad Šajas Berlina darījumi bija nokārtoti, viņa zāģētavu un uzņēmumu nopirka brāļadēli Beinuss un Leibs Berlini (abi bija miljonāri), bet neliela daļa nonāca Leiba Berlina znota Dr. Lourija un manās rokās, un mūsu ziņā bija tā pārvaldīšana.

Tas bija nemierīgs gads, jo Berlina mantiniekus, jo īpaši Beinusu, kurš bija visneaprēķināmākais,  neuzticamākais, negodīgākais cilvēks, turklāt arī melis, man un arī viņa brālēnam Dr. Lourijam bija grūti paciest. Rezultātā uzņēmums tika ar Leiba Berlina palīdzību sadalīts. Leibs dedzīgi vēlējās nodrošināt ar biznesu znotu Louriju, savas vienīgās meitas vīru, un tā nu 1912.gada janvārī mēs nodibinājām paši savu uzņēmumu — es un Lourijs kā līdzvērtīgi partneri — ar nosaukumu Lourie, M.Berlin&Co., kura sākuma kapitālā ieguldījām līdzīgas summas — katrs 50 000 rubļu, bet jebkādu papildu naudu nodrošināja turīgākais partneris Lourijs. Taču pēc tās nebija lielas vajadzības, jo firmas kredīta reitings bija ļoti augsts — mēs visu vajadzīgo varējām dabūt no bankām.

Tas mani iepriecināja, jo tādējādi ieguvu līdzvērtīgu statusu. Bizness plauka jau no pašiem pirmsākumiem un kļuva par vienu no vadošajiem kokapstrādes uzņēmumiem Rīgā. Tas bija manas dzīves laimīgākais posms — man bija laimīga laulība, brīnišķīgs bērniņš un plaukstošs un respektabls bizness. Es biznesa interesēs daudz ceļoju uz ārzemēm, ieskaitot Angliju. Vasaras mēs pavadījām Rīgas jūrmalā. Es vairs nebiju pakļauts Šajas Berlina tirānijai un palīdzēju tēvam attīstīt biznesu, kas ļautu viņam dzīvot patstāvīgi, nepaļaujoties uz Šajas Berlina labdarību, ko viņš agrāk vienmēr bija izmantojis. Taču diemžēl tas neturpinājās ilgi.

1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš. Rīga acumirklī nokļuva blokādē. Man pietika tālredzības apgādāt sevi ar prāvu naudas summu skaidrā naudā, tādēļ mēs necietām no banku slēgšanas un kredītu pārtraukšanas, kas turpinājās diezgan daudzus mēnešus. Lourijs pieteicās armijā ārsta statusā, kaut arī neko daudz no medicīnas viņš neatcerējās. Bizness man sāka sagādāt diezgan daudz galvassāpju, īpaši Makss Gurvičs, kuram es biju samaksājis diezgan prāvu summu avansā par baļķiem, kas gulēja Maksatičā netālu no Tveras. Es to pieminu, jo vēlāk šis fakts nodrošināja labklājību.

Rīgā man bija diezgan liels krājums koksnes kādam Kremmertam piederošā zāģētavā; šos krājumus būtiski papostīja ugunsgrēks, kas notika 1915.gada maijā. Tas radīja daudz nepatikšanu. Krievu armijas tolaik bija Lietuvā un armijas virspavēlnieks, lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, sava štāba priekšnieka, rūdītā antisemīta Januškeviča pamudināts, izdeva pavēli visiem Lietuvā un Kurzemē frontes tuvumā dzīvojošajiem ebrejiem- pilnīgi visiem — atstāt dzīvesvietas un pārcelties uz iekšzemi, jo visi ebreji tika turēti aizdomās par spiegošanu.

Tā nu sākās nežēlīga padzīšana — pat trakomājām nebija ļauts paturēt savus iemītniekus un katru dienu lopu vagoni ripoja prom, pilni ar ebrejiem — veciem un jauniem, veseliem un slimiem —, kuriem bija ļauts ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Tas pats draudēja arī Rīgai. Tika izveidota īpašā ebreju komiteja un tikai Rīgas ģenerālgubernatora ģenerāļa Kuzlova piekukuļošana novērsa katastrofu 30 000 Rīgas ebreju, lai gan draudi bija jūtami gaisā visu laiku.

Tieši šajā laikā notika ugunsgrēks kokzāģētavā. Man nav šaubu, ka īpašnieks Kremmerts tur bija pielicis roku, jo viņš bija ieinteresēts pagalma iztīrīšanā, lai varētu atsākt zāģētavas darbību, kas nebija iespējams, kamēr visu uzglabāšanas laukumu aizņēma mana prece. Iespējams tādēļ, lai novērstu aizdomas no sevis, viņš nosūtīja policijai anonīmu denunciāciju, kurā apgalvoja, ka Berlins, t.i. es, esot satraucies par sava turīgākā partnera Lourija prombūtni armijā un, tā kā viņam kā ebrejam draudēja deportācija, viņš bija izdomājis izcilu veidu, kā pārvērst savu preci, kuru blokādes dēļ nebija iespējams eksportēt, skaidrā naudā, pielaižot noliktavai uguni. Tobrīd Rīgā valdošajā atmosfērā tas izklausījās gana ticami un šī denunciācija, kas tika daudzkārt atkārtota no telefona būdiņām veiktos zvanos kriminālpolicijas priekšniekam, sagādāja man daudz rūpju un negulētu nakšu. Tā ietekmēja arī vairākas apdrošināšanas kompānijas, kurām bija jātiek galā ar maniem kompensācijas pieprasījumiem, turklāt stāvokli saasināja tas, ka nebija iespējams noteikt tirgus vērtību precēm, kurām tobrīd nebija tirgus. Rīgā palielinājās arī militārie draudi.

Vācieši bija tikai kādu 30-40 jūdžu attālumā no Rīgas. Tad es nolēmu aizsūtīt Tevi ar māti uz Andreapoli (netālu no Veļikije Lukiem), kur man bija bizness, kamēr kāds Kacnelsons, ļoti apķērīgs un gudrs vīrs, kurš tur vadīja manu biznesu, kopā ar mani devās uz Sanktpēterburgu, lai apmeklētu 6-7 apdrošināšanas kompāniju (to, kuras nodarbojās ar maniem kompensācijas pieprasījumiem) centrālos kantorus un kārtotu lietas atmosfērā, kas nav tik sakairināta, kā Rīgā. Policijai iesniegtā denunciācija netika tālāk izskatīta, pateicoties tencinājumam un tam, ka Viktors pazina kriminālpolicijas priekšnieku.

 [..]

Mendelis atveda savu ģimeni uz Sanktpēterburgu īsi pirms 1917. gada Februāra revolūcijas, kurā tika gāzts cars un nodibināta pagaidu valdība. Maijā viņš pabeidza lielu koksnes darījumu ar kādu britu pircēju un tādēļ varēja noguldīt naudu Londonas bankā. 1917. gada oktobrī Sanktpēterburgā notika nākamā revolūcija, pēc kuras pie varas nāca Ļeņins un boļševiki. Sākās komunisma laikmets. Uzņēmumi tika nacionalizēti, pārtika — normēta. Mendelis dzīvoja pastāvīgos aresta draudos. 

[..]

Tu biji pasargāts, cik labi vien tas bija iespējams; mēs Tevi nesūtījām skolā — kā Tu labi atceries, uz mājām nāca mājskolotāji un [tieši] no turienes nāk Tavas pamata zināšanas ivritā. [..] Mēs būtu mēģinājuši aizbēgt no Krievijas daudz agrāk, nekā to izdarījām, jo jutāmies tur kā cietumā, bet mums vienmēr bija bail, ka bērns — t.i., Tu — savā nevainībā var pa ceļam sākt runāt un tad mūs noķers.

Visbeidzot, 1920. gada oktobrī mēs varējām atstāt Ļeņingradu un doties uz Rīgu — likumīgi, kā bēgļi no Rīgas. Tavas mātes latviešu valodas zināšanas mums krietni palīdzēja gan mūsu atzīšanā par Latvijai piederīgiem, gan šķērsojot Krievijas-Latvijas robežu. Samunovi palika Maksatičā un vēlāk Ļeņingradā kā mani aizvietotāji, jo pretējā gadījumā es nevarētu iegūt atbrīvošanu no darba dzelzceļa kompānijā. Mēs atstājām dzīvoklī visu, kā ir, tāpat arī visu biznesu un naudu, ņemot līdzi vienīgi atļauto summu — 3000 Romanova rubļu uz vienu cilvēku. [..]

Ceļojām 10 dienas lopu vagonos, kuri bija pārblīvēti ar visdažādākajām mājsaimniecības precēm un visdažādākajiem cilvēkiem, apstājoties dažās lielās stacijās, piemēram, Pleskavā, uz daudzām stundām, un tad turpinot braukt brīvā garā, bez jebkāda saraksta. Vari iedomāties, kāds tur bija komforta līmenis — nekādu mazgāšanās vai higiēnas iespēju, mums bija jāgaida nākamā pietura (un tas varēja ilgt vairākas stundas), lai apmierinātu savas dabiskās vajadzības. Pa ceļam mēs iemainījām sāli un sveces pret maizi, olām vai kaut ko citu ēdamu. Ostrovā (uz robežas) mūs pārmeklēja stundām, neko neatrada un visbeidzot mēs ieradāmies Rēzeknē — šķirošanas un atutošanas stacijā Latvijā. Latviešiem bija ļauts doties tālāk uz Rīgu, bet ebrejiem bija jāizkāpj Rēzeknē.

Tad mūs pārņēma liela vilšanās. Mēs traucāmies no padomju verdzības uz brīvo, liberālo Eiropu — tādu, kādu mēs to pazinām pirms 1914. gada, un uz paša šīs civilizētās pasaules sliekšņa mūs sagaidīja jauns antisemītisms - tāds, kādu nepazina pat pirmskara Krievija. Taču neko nevarēja darīt, mums bija jāpavada nakts aukstās, nekurinātās barakās, tad mēs iegājām krievu tvaika pirtī atutošanai un sākām apgūt nometni. Cilvēki mums stāstīja, ka var nākties gaidīt nedēļu vai pat ilgāk, kamēr latviešu kontroles amatpersonas pārbauda liecības par agrāko dzīvesvietu Latvijā. 

Es aizsūtīju telegrammu uz Rīgu, bet tas nelīdzēja. Visbeidzot mani uzrunāja kāds kontroles amatvīrs, kurš acīmredzot mani pazina skata vai uzvārda pēc (jo tas bija Rīgā ļoti pazīstams uzvārds) un piedāvāja man par noteiktu samaksu paātrināt lietu kārtošanu, lai mēs jau tajā pašā vakarā varētu izbraukt uz Rīgu. Lai gan man bija bail no iespējamās provokācijas, es šajā nometnē jutos tik nomākts un pazemots, ka ātri vien piekritu, un vīrs izdarīja, ko solījis.

Tās pašas dienas vakarā mēs izbraucām uz Rīgu pārblīvētā 3.klases vagonā, iespiedušies stūrī. Mēs bijām tik nomākti pēc ceļojuma lopu vagonā, uzturēšanās Rēzeknē un izturēšanās pret mums, ka mums pat neienāca prātā nopirkt 2. klases biļetes, un tā bija kļūda. Daži latvieši vagonā izteica nicinošas piezīmes par ebrejiem, bet latviešu valodas zināšanas, kuras Tava māte lika lietā, šoreiz nenāca mums par labu. Viņa sparīgi atcirta, ka Krievijā vismaz pret ebrejiem neizturas tik nekrietni un šādas piezīmes tur netiktu pieļautas. No rīta viens no latviešiem bija pasūdzējies militārajai kontrolei, kas pārbaudīja vilcienu, ka šī ebrejiete ir komuniste, ka viņa dod priekšroku Krievijai, nevis Latvijai, un nav šaubu, ka pielika klāt arī daudz ko tādu, ko viņa nemaz nebija teikusi, un rezultātā tā vietā, lai izkāptu no vilciena kā brīvas valsts pilsoņi, kas ieradušies no vergu valsts, māte ar policijas eskortu tika nogādāta policijas iecirknī un arestēta, un viņu gaišā dienas laikā veda pa ielu kā noziedznieci. Kamēr vēl bijām stacijā, mani — joprojām brīvu tīras nejaušības dēļ, jo nesapratu ne vārda latviski, — uzrunāja divi civildrēbēs tērpti vīrieši, kuri teica, ka esot detektīvi, kas ceļojuši tajā pašā vagonā, dzirdējuši visu sarunu un ir gatavi par atlīdzību palīdzēt atbrīvot māti. Es atkal samaksāju un stundas laikā dabūju māti ārā.

Tāda bija mūsu ierašanās brīvajā un demokrātiskajā Latvijā. Pēdējais kukulis un tas, kuru bijām samaksājuši Rēzeknē, gandrīz iztukšoja mūsu maku un es nebiju drošs, vai man ir pieejama diezgan iespaidīgā summa sterliņu mārciņās, kura glabājās Londonā, jo pirms izbraukšanas no Ļeņingradas izplatījās baumas, ka britu valdība konfiscēja Krievijas pilsoņu naudu kā samaksu par Krievijas nesamaksātajiem valsts parādiem. Tādēļ man bija jābūt ļoti uzmanīgam un mēs pat netērējām naudu taksometram no stacijas vai, precīzāk, no policijas iecirkņa, kur bijām nonākuši, un gājām ar kājām diezgan lielo gabalu līdz Šajas Berlina mājai, kur mums laipni piedāvāja naktsmājas un šo piedāvājumu, ņemot vērā apstākļus, mēs dedzīgi pieņēmām.

Tajā pašā dienā (piektdienā) es nosūtīju telegrammu savai bankai Londonā, interesējoties par sava konta pieejamību, un tajā pašā vakarā saņēmu atbildi, kas mani nomierināja. [..]

Lai vai kā, bet no tā brīža mēs sākām elpot brīvāk. [..] Drīz vien uzsāku nelielu biznesu, guvu nelielu peļņu un tad mēs beidzot nolēmām aizbraukt no Latvijas. 

Mendelis nolēma pārcelt ģimeni no Rīgas uz Londonu, kur viņam bija nauda, lai finansētu biznesu. Viņš devās ceļā pirmais, kamēr sieva un dēls Berlīnē gaidīja vīzas. 1921. gada martā 11 gadus vecais Jesaja Berlins ieradās Anglijā, nezinot ne vārda angliski.

Tulkojusi Rita Ruduša.