Ar grāmatām sākās bēdīgi. Mamma ieteica izlasīt Zelmas Lāgerlēvas "Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu". Esot atstājis uz viņu lielu iespaidu. Mocījos tā un šitā, bet no garlaicības miru vai nost. Tā arī nepieveicu. Vēl šobaltdien to grāmatu bezmaz vai ienīstu, ja vien grāmatas ir iespējams nīst.
Toties Holgersona vietā izlasīju visu, kas latviešu valodā bija pieejams no Žila Verna. Andreja Upīša un vēl visādos tulkojumos. No "Mazā kapteiņa" atmiņā palika kandžas piesūcinātais iezemiešu virsaitis, kas dega ar zilām liesmām, no "Ceļojuma gaisa balonā" – ziloņa pilnīgi nejēdzīgā noslepkavošana, lai pamielotos vien ar tā snuķi, bet kapteiņa Nemo epopeja vispār ir īpašs stāsts. Jau ar to vien, ka tulkojumā konsekventi izmantots vārds "smilktis".
Skolas laikā bija jāiekopj tādas "obligātās literatūras" pierakstu kladītes. Tur standartizētā veidā vajadzēja atskaitīties par izlasīto. Tad nu es tur atskaitījos nevis par Staburaga, bet par "Kapteiņa Granta bērniem". Viena no pieprasītajām ailītēm šajās kladēs bija kāds zīmīgs citāts no grāmatas. "Kapteinis Nemo izdarīja labi nomirdams," bija viena no manām izvēlēm.
Domāju, jau no šī ievada ir noprotams, ka mana literārā gaume ir visai specifiska. Bet mana lieliskā literatūras skolotāja Siguldas astoņgadīgajā skolā Lija Hince maniem vecākiem bija teikusi: "Galvenais, ka puika vispār lasa."
Te būs manu iecienītāko grāmatu neliela izlase, kas varbūt arī kādam citam sagādās pa aizraujošam mirklim šajos drūmajos laikos.
"Pareizais tonis" (redaktors – Morics Grebzde). Rīgā, Ziedoņa Kukura grāmatu apgādniecībā, 1937.
Ja nu kāds tev var iemācīt pareizu iznešanos, tas ir kārtīgs dejas skolotājs. Bet runa jau nav par dejām, bet, piemēram, par ko runāt vai nerunāt sabiedrībā. Īpaši, ja klātesošas ir dāmas. Ieteikums runāt par dienas notikumiem šobrīd gan varētu būt visai apšaubāms, toties padoms nerunāt par savu specialitāti – gluži vai iesakāms. Bet galvenais – runāt labskanīgā, patīkamā balsī, bet, ja tas no dabas nav dots, tad mēģini šo prasmi piesavināties.
Edgar Allan Poe. "Poems and Essays". Internationale Bibliothek G.M.B.H, Berlin, 1922.
Nu, ar tām poēmām ir visai vidēji – Po dzeja mani nekad nav īpaši interesējusi. Pat slavenais "Krauklis" tā ne visai. Bet šajā grāmatā ir kas patiesi neparasts, un tā ir Po eseja par kriptogrāfiju. Tā man ir iemācījusi, kā savu nodomu slēpšanai var izmantot visādas zvaigznītes, ķepiņas un citus grafiskus simbolus. Un nojaušams, ka pašam Po arī tas licies īpaši svarīgi. Ne jau velti tā arī vēl šobaltdien neviens īsti nav sapratis viņa nāves patiesos apstākļus.
Jānis Ģirupnieks. "Ekspedicija zemes dziļumos". Rīga: Valtera un Rapas apgāds, 1939.
Iespējams, šis ir vienīgais patiesi žanram atbilstošais zinātniskās fantastikas romāns latviešu valodā. Un uzmanība jāpievērš tieši apzīmējumam "zinātnisks". Sižets ir pagalam triviāls. Ulmaņlaika eiforijā pētnieku grupa ar pazemes apceļošanas kuģi "Kurmis" dodas pazemē būvēt ģeotermisku spēkstaciju. Kā jau šādās reizēs notiek, uz kuģa slepus ir uzlavījies gan mazs puika, gan ļaundaris ar spridzekli. Interesants ir kas pavisam cits – Ģirupnieks notiekošo cenšas zinātniski pamatot un izskaidrot, un tā nu mēs varam uzzināt arī visu par Arhimēda skrūvi, savienoto trauku principu un elektrolīzi. Un vēl grāmatā ir gaužām amizantas Ugas Skulmes ilustrācijas.
Oskars Uailds. "Doriana Greja ģīmetne". Tulkojis Jānis Ezeriņš. Anša Gulbja apgādībā, 1921.
Nezinu, kā tas gadījies, bet man ir daudzi Vailda slavenā romāna izdevumi. Šis ir vēl vecajā ortogrāfijā, iznācis 1921. gadā. Ar vizuālajām mākslām man jau ir visai agrīns sakars, varbūt tas arī ir galvenais šīs grāmatas pievilcības spēks. Un vēl man allaž ir gribējies būt drusku citādākam, nekā esmu dzīvē, bet kaut kā nepavisam neizdodas. Tā nu es iztēlojos to ideālo sevi ģīmetnē, bet vienmēr viļos un kļūstu vien vecāks gadu no gada.
D. Kipliks. "Gleznošanas technika", Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1951.
Domāju, šī grāmata ir visai liels bibliogrāfisks retums, jo citas tādas latviešu valodā vienkārši nav. Kur gan vēl var uzzināt, kā mājas apstākļos pagatavot zīmēšanai nepieciešamo ogli, sagatavot eļļas glezniecībai nepieciešamo paotējumu vai pašrocīgi no dažādiem minerāliem iegūt umbru, okeru, svina balto vai vēl kādu citu krāstoni. Jāatzīstas kādā grēkā – lai gan pirms daudziem gadiem šo grāmatu uzdāvināju meitai Ziemsvētkos, esmu to piesavinājies atpakaļ un vēl arvien mīlu tajā ielūkoties, lai gan neko daudz vairs negleznoju. Tāds mākslas izejmateriālu porno.
Ansis Auziņš. "Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīca". Rīga: Latvju grāmata, 1942.
Vēl viens nepārspēts un neaizstājams izdevums. Vai jūs zināt, kas ir burtu kāpinājums? Un ar ko augstspiedums atšķiras no oforta? Un ko vispār nozīmē visi tie ķeburi, ko redaktors vai korektors sazīmē jūsu tekstā? Auziņš to visu pacietīgi izskaidro, turklāt kara apstākļos, kas laikam jau nu nebūs bijis tas piemērotākais laiks tik vērienīgam pasākumam. Bet nebaidieties: no kara grāmatā nav nekā, turklāt pievērsiet uzmanību – vārdnīca ir ne vien vācu, bet arī krievu valodā.
"Kaija". Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab., 1922.
Drīz pēc tam, kad 1990. gadā Mērija Robinsone kļuva par Īrijas prezidenti, viņa savas rezidences logā iededza sveci. Tas bija simbolisks aicinājums pa visu pasauli izklīdušajiem tautiešu miljoniem atgriezties . 1921. un 1922. gads bija laiks, kad pat bez šādiem simboliskiem aicinājumiem nesen dibinātajā Latvijas valstī atgriezās Pirmā pasaules kara izdzenātie latvieši. Vieni pa šauru laipiņu pie Zilupes (man ir stāstīts, ka mazas meitenes rotaļu spainītī sabērtās smiltīs tikušas atpakaļ dzimtenē pārnestas arī ģimenes zeltlietas), bet citi – kā Imantas pulka strēlnieki – sagrabējušā ķīniešu kuģī devās mājup no tālās Vladivostokas. Ceļš bija garš, faktiski apkārt puspasaulei – garām Indijai, apkārt Āfrikai utt. Laiku īsinot, uz kuģa rokrakstā tika veidots izklaidējošs žurnāls, ko jau vēlāk mājās izdeva arī grāmatā. Manuprāt, šis ir ļoti pamācošs stāsts par neatlaidību, ko iespējams ieguldīt, lai beidzot atkal tiktu mājās. Aktuāls tas ir arī šobaltdien.
1